Atzinums

I. Ievads, regulējuma nozīme un vispārējais vērtējums
AS “West Kredit” (turpmāk – Sabiedrība), izvērtējot Finanšu ministrijas virzīto likumprojektu pakotni, kas paredz būtisku patērētāju kreditēšanas uzraudzības sistēmas reformu un funkciju koncentrēšanu Latvijas Bankā, uzskata, ka piedāvātā reforma pēc savas būtības nav uzskatāma par tehnisku, vai institucionāli ierobežotu izmaiņu kopumu, bet gan par fundamentālu finanšu tirgus regulējuma pārveidi ar plašu un ilgtermiņa ietekmi uz uzņēmējdarbības vidi, konkurenci un patērētāju interesēm.
Sabiedrība īpaši uzsver, ka, lai gan likumprojekti formāli ir sadalīti vairākos atsevišķos normatīvajos aktos, pēc būtības tie veido vienotu reformu, kuras centrālais elements ir uzraudzības, regulējuma interpretācijas un normatīvās ietekmes koncentrēšana vienā institūcijā. Šāda pieeja būtiski maina līdzšinējo institucionālo līdzsvaru finanšu sektorā un rada sistēmiskas sekas, kas pārsniedz atsevišķu likumu grozījumu robežas.
Vienlaikus Sabiedrība konstatē, ka reforma tiek virzīta paātrinātā kārtībā un bez pilnvērtīgas publiskās apspriešanas, klasificējot grozījumus kā  tehniska rakstura. Tomēr no likumprojektu satura un anotācijām nepārprotami izriet, ka tiek ieviestas būtiskas izmaiņas gan uzraudzības modelī, gan uzņēmējdarbības nosacījumos, gan patērētāju tiesību aizsardzības mehānismos. Šāda pieeja norāda uz nepieciešamību pilnveidot reformas izstrādes metodoloģiju un tās atbilstību labas likumdošanas principiem.
Īpaši būtiski ir tas, ka likumprojektu anotācijās nav veikts pilnvērtīgs un pierādījumos balstīts izvērtējums par piedāvātā regulējuma nepieciešamību un samērīgumu. Netiek analizēti alternatīvi risinājumi, nav veikts izmaksu un ieguvumu salīdzinājums, kā arī nav paredzēts pēcpārbaudes izvērtējums. Šāda pieeja ir pretrunā gan Satversmes tiesas judikatūrā nostiprinātajiem proporcionalitātes principa elementiem, gan labas pārvaldības principiem, kas prasa, lai būtiskas reformas tiktu balstītas objektīvā un vispusīgā analīzē.
Papildus Sabiedrība vērš uzmanību uz būtiskām iekšējām pretrunām likumprojektu ekonomiskajā pamatojumā. No vienas puses, anotācijās tiek apgalvots, ka reforma neradīs negatīvu ietekmi uz tautsaimniecību un pat samazinās administratīvo slogu, savukārt no otras puses tiek minēti būtiski finanšu efekti un izmaksu izmaiņas nozarē. Šāda nekonsekvence rada pamatotas šaubas par izmantotās metodoloģijas kvalitāti un secinājumu ticamību.
Sabiedrība arī uzsver, ka deklarētais reformas mērķis nodrošināt vienotu un efektīvāku uzraudzību – faktiski netiek pilnvērtīgi sasniegts. No pieejamās informācijas izriet, ka vienotais uzraudzības modelis netiek attiecināts uz visiem tirgus dalībniekiem, kas darbojas patērētāju kreditēšanas jomā, tādējādi saglabājot fragmentētu pieeju un radot nevienlīdzīgus konkurences apstākļus.
Vēršam uzmanību, ka pašā informatīvajā ziņojumā ir norādes uz iespējamu uzraudzības intensitātes samazināšanos atsevišķās jomās, tostarp noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas jomā. Tas ir tiešā pretrunā ar reformas deklarēto mērķi stiprināt uzraudzības kvalitāti un efektivitāti, un rada nopietnus jautājumus par faktiskajiem reformas mērķiem un sagaidāmajiem rezultātiem.
Ņemot vērā minēto, Sabiedrība uzskata, ka likumprojektu pakotne pašreizējā redakcijā neatbilst tiesiskās noteiktības, proporcionalitātes un labas likumdošanas principiem, kā arī ir pilnveidojama, lai mazinātu riskus finanšu tirgus stabilitātei, konkurences videi un patērētāju interesēm ilgtermiņā.

II. Par institucionālās reformas pamatojuma nepietiekamību
Izvērtējot likumprojektu, Sabiedrība secina, ka tajā nav sniegts pietiekami detalizēts un pierādījumos balstīts pamatojums, kāpēc tieši patērētāju kreditēšanas uzraudzības funkciju koncentrēšana Latvijas Bankā ir nepieciešama un optimāla.
Likumprojekta anotācijā tiek norādīts uz nepieciešamību nodrošināt vienotu uzraudzības pieeju, tomēr netiek analizēts, kādi konkrēti trūkumi pastāv esošajā regulējumā un kā tieši piedāvātais modelis tos novērsīs. Tāpat netiek izvērtēti alternatīvi risinājumi, piemēram, institucionālās sadarbības stiprināšana vai esošās uzraudzības sistēmas pilnveidošana bez pilnīgas funkciju centralizācijas.
Šāda analīzes trūkuma rezultātā rodas pamatotas šaubas par to, vai likumdevējs ir izvēlējies visefektīvāko un vismazāk ierobežojošo līdzekli. Atbilstoši Satversmes tiesas judikatūrai likumdevējam ir pienākums izvērtēt dažādus iespējamos risinājumus un izvēlēties to, kas mazāk ierobežo privātpersonu tiesības, vienlaikus sasniedzot leģitīmo mērķi.
Papildus jānorāda, ka institucionālas reformas finanšu sektorā pēc savas būtības ir īpaši sensitīvas, jo tās ietekmē uzticību tirgum un investīciju vidi. Ja šādas reformas tiek ieviestas bez pietiekama pamatojuma un ietekmes analīzes, tas var radīt pretēju efektu, samazināt uzticību regulējumam un palielināt regulatīvo risku.

III. Par proporcionalitātes principu un tā neievērošanu
Sabiedrība uzskata, ka likumprojekts pilnā apjomā ir vērtējams proporcionalitātes principa kontekstā. Šis princips prasa, lai jebkurš ierobežojums uzņēmējdarbībai būtu ne tikai leģitīms, bet arī nepieciešams un samērīgs.
Pirmkārt, nav pietiekami pamatots, ka izvēlētais risinājums ir nepieciešams. Likumprojekts nepierāda, ka pastāv tādi trūkumi esošajā sistēmā, kurus nebūtu iespējams novērst ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.
Otrkārt, netiek izvērtēta samērība šaurākā nozīmē, proti, vai Sabiedrības ieguvums no reformas atsver negatīvās sekas, kas var tikt radītas uzņēmējdarbības videi un patērētājiem. Sabiedrības ieskatā šāds izvērtējums nav veikts pietiekamā apjomā.
Treškārt, no Eiropas Savienības tiesību perspektīvas proporcionalitātes princips ir nostiprināts Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā, un Eiropas Savienības Tiesa konsekventi uzsver, ka regulējumam jābūt ierobežotam līdz nepieciešamajam minimumam. Šajā gadījumā, mūsuprāt, pastāv pamats uzskatīt, ka regulējums pārsniedz nepieciešamo minimumu, īpaši attiecībā uz hipotekārās kreditēšanas segmentu.

IV. Par tiesiskās paļāvības principu un regulatīvās vides stabilitāti
Sabiedrība īpaši uzsver tiesiskās paļāvības principa nozīmi, kas izriet no Satversmes 1. panta. Satversmes tiesa vairākkārt ir norādījusi, ka personām ir tiesības paļauties uz valsts rīcības konsekvenci un paredzamību.
Finanšu pakalpojumu sniedzēji, tostarp hipotekārie kreditori, ir izveidojuši savus biznesa modeļus, investējuši kapitālu un izstrādājuši risku pārvaldības sistēmas, balstoties uz spēkā esošo regulējumu. Ja šis regulējums tiek būtiski mainīts, neparedzot pietiekamus stabilitātes mehānismus, tiek aizskarta uzņēmēju leģitīmā paļāvība.
Vēršam uzmanību uz to, ka  likumprojekts paredz plašu deleģējumu Latvijas Bankai noteikt turpmākos regulatīvos nosacījumus. Tas nozīmē, ka būtiski uzņēmējdarbības vidi ietekmējoši noteikumi var tikt mainīti bez likumdevēja tiešas iesaistes un bez pietiekama pārejas perioda.
Regulatīvā nenoteiktība tieši palielina kapitāla izmaksas, jo investori un finansētāji to definē kā būtisku riska faktoru. Tas attiecīgi sadārdzina finansējuma piesaisti, palielinot kredītu izmaksas patērētājiem.
V. Par hipotekārās kreditēšanas ekonomisko specifiku un nozīmi
Hipotekārā kreditēšana būtiski atšķiras no citiem patērētāju kreditēšanas veidiem. Tā ir nodrošināta ar nekustamo īpašumu, kas samazina kreditoru risku, bet vienlaikus padara šo segmentu īpaši jutīgu pret regulatīvām izmaiņām.
Šī nozare ir kapitālietilpīga, ar relatīvi zemām peļņas maržām, kas nozīmē, ka uzņēmumi nevar absorbēt būtisku izmaksu pieaugumu. Tādēļ jebkurš regulatīvā sloga pieaugums tieši atspoguļojas pakalpojumu galīgajā cenā patērētājiem

Papildus jāuzsver, ka hipotekārās kreditēšanas nozare ir cieši saistīta ar nekustamā īpašuma tirgu un būvniecības nozari. Regulatīvā nenoteiktība vai izmaksu pieaugums šajā segmentā var samazināt arī kreditēšanas apjomu, kas savukārt negatīvi var ietekmēt ekonomikas attīstību valstī kopumā.

VI. Par pamatkapitāla prasību saglabāšanas nepieciešamību
Sabiedrība uzskata, ka pamatkapitāla prasību saglabāšana atbilstoši līdzšinējam Patērētāju tiesību aizsardzības centra (PTAC) regulējumam ir būtisks priekšnosacījums ne tikai finanšu tirgus stabilitātei, bet arī tiesiskās noteiktības, patērētāju aizsardzības un vienlīdzīgas konkurences vides nodrošināšanai.
Saskaņā ar spēkā esošo regulējumu patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējam minimālais pamatkapitāls ir noteikts 425 000 euro apmērā, kas ir veidots kā sabalansēts slieksnis starp finanšu stabilitāti un tirgus pieejamību. Šī prasība nav nejauša tā ir izveidojusies normatīvās attīstības gaitā, ņemot vērā gan finanšu sektora riskus, gan patērētāju aizsardzības nepieciešamību.
Pamatkapitāls finanšu sektorā kalpo kā fundamentāls drošības mehānisms, kas nodrošina uzņēmuma spēju segt zaudējumus, pārvaldīt neparedzētus riskus un turpināt darbību arī ekonomisko svārstību apstākļos. Hipotekārās kreditēšanas gadījumā šī funkcija ir īpaši būtiska, jo šis segments ir ilgtermiņa un tieši pakļauts nekustamā īpašuma tirgus cikliskumam, procentu likmju svārstībām un makroekonomiskajiem riskiem.
Vienlaikus Sabiedrība uzsver, ka ne tikai pārmērīga kapitāla prasību elastība, bet arī nepamatoti zems kapitāla līmenis var radīt būtiskus riskus finanšu tirgus stabilitātei un patērētāju interesēm.
Nepamatoti zemas kapitāla prasības var veicināt finansiāli nestabilu komersantu ienākšanu tirgū. Šādiem tirgus dalībniekiem raksturīgs: nav spējīgi uzņemties kredītriskus vai pārvarēt ekonomiskos satricinājumus,
darbojas ar pārmērīgi agresīvu kreditēšanas politiku,
potenciāli rada paaugstinātu maksātnespējas risku.
Minētā situācija rada tiešus riskus patērētājiem, veidojot līgumattiecības ar finansiāli nestabiliem pakalpojumu sniedzējiem. Turklāt šādi tirgus dalībnieki var izkropļot konkurenci ar nepamatoti riskantiem vai īstermiņa cenu priekšrocībām pamatotiem produktiem, kas ilgtermiņā apdraud visas nozares stabilitāti. No juridiskā viedokļa jāuzsver, ka kapitāla prasību noteikšana nav tikai tehnisks regulējuma jautājums, bet būtisks uzņēmējdarbības priekšnoteikums, kam jābūt skaidri nostiprinātam likuma vai vismaz stabilā normatīvā ietvarā. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka tiesību normām jābūt pietiekami skaidrām un paredzamām, lai persona varētu plānot savu rīcību.

Ja kapitāla prasības tiek padarītas par mainīgu regulatora instrumentu vai tiek nepamatoti pazeminātas, tiek radīta dubulta problēma:
no vienas puses uzņēmēji nevar prognozēt regulējumu,
no otras puses tirgū var samazināties kvalitātes standarti.
No ekonomiskā viedokļa stabilas un pietiekamas kapitāla prasības nodrošina arī investoru uzticību sektoram. Investori un finansētāji pieņem lēmumus, balstoties uz regulatīvo vidi, un nepietiekams kapitāla līmenis tiek uztverts kā paaugstināts risks, kas tieši ietekmē kapitāla cenu.
Savukārt pārmērīga elastība kapitāla prasību noteikšanā rada situāciju, kur uzņēmēji ir spiesti uzturēt papildu drošības rezerves, lai sagatavotos iespējamām regulatora prasību izmaiņām. Tas savukārt samazina kreditēšanai pieejamo kapitālu un ierobežo finansējuma pieejamību patērētājiem.
Ņemot vērā minēto, Sabiedrība uzskata, ka esošais PTAC regulējums, kas paredz skaidru un pietiekamu kapitāla prasību līmeni (425 000 euro), ir saglabājams kā stabils pamats tirgus funkcionēšanai. Vienlaikus jebkādas izmaiņas šajā regulējumā ir veicamas tikai ar īpašu piesardzību, balstoties uz pierādāmu nepieciešamību un nodrošinot ilgtermiņa paredzamību.
Šāda pieeja nodrošinātu līdzsvaru starp finanšu stabilitāti, konkurenci un patērētāju interešu aizsardzību, vienlaikus novēršot gan nepamatotu kapitāla prasību samazināšanu, gan to neprognozējamu palielināšanu.

VII. Par konkurences kropļošanu un nevienlīdzīgu regulatīvo attieksmi pret tirgus dalībniekiem
Sabiedrība uzskata, ka likumprojektā paredzētā pieeja attiecībā uz licencēšanas un kapitāla prasību regulējumu rada būtisku konkurences kropļošanas risku, kas ir pretrunā gan tiesiskās vienlīdzības principam, gan godīgas konkurences pamatprincipiem.
Esošajā regulējumā tirgus dalībnieki, kas ir saņēmuši speciālo atļauju (licenci) patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniegšanai, ir izpildījuši būtiskas un finansiāli nozīmīgas prasības, tostarp nodrošinājuši minimālo pamatkapitālu 425 000 euro apmērā, kā arī veikuši ievērojamu vienreizēju maksājumu par licences saņemšanu. Šīs prasības ir kalpojušas kā būtisks ieejas filtrs tirgū, nodrošinot, ka tajā darbojas finansiāli stabilas un atbildīgas kapitālsabiedrības.
Savukārt likumprojekta piedāvātā jaunā pieeja rada situāciju, kur potenciāli jaunie tirgus dalībnieki var tikt pakļauti atšķirīgam vai pat būtiski zemākam regulatīvajam slieksnim, īpaši gadījumā, ja kapitāla prasību un citu būtisku nosacījumu noteikšana tiek pilnībā deleģēta regulatora rīcības brīvībai un netiek skaidri nostiprināta likuma līmenī.
Šāda situācija rada nevienlīdzīgus konkurences apstākļus starp:
jau esošajiem tirgus dalībniekiem, kuri ir investējuši būtiskus finanšu resursus, lai izpildītu līdzšinējās prasības, un
potenciālajiem jaunajiem dalībniekiem, kuri varētu ienākt tirgū ar zemāku kapitāla slieksni vai mazāk stingrām prasībām.
No juridiskā viedokļa šāda pieeja rada nopietnus jautājumus Satversmes 91. pantā nostiprinātā vienlīdzības principa kontekstā, kas paredz, ka pret līdzīgās situācijās esošām personām ir jāizturas vienādi. Ja likumdevējs faktiski rada atšķirīgus regulatīvos nosacījumus vienā un tajā pašā tirgū esošiem subjektiem bez objektīva un saprātīga pamatojuma, tas var tikt vērtēts par vienlīdzības principa pārkāpumu.
Papildus šāds regulējums var būt problemātisks arī no Eiropas Savienības tiesību perspektīvas, jo tas var radīt konkurences izkropļojumus finanšu pakalpojumu tirgū. Vienlīdzīgu konkurences apstākļu nodrošināšana ir viens no iekšējā tirgus pamatprincipiem, un jebkāda normatīva pieeja, kas dod nepamatotas priekšrocības vienai tirgus dalībnieku grupai salīdzinājumā ar citu, ir vērtējama kritiski.
No ekonomiskā viedokļa šāda situācija rada t.s. “regulatīvo arbitrāžu” risku, kur uzņēmumi cenšas izmantot regulējuma nepilnības vai atšķirības, lai iegūtu konkurences priekšrocības. Ja jaunajiem tirgus dalībniekiem tiek piemērotas zemākas kapitāla vai citas prasības, tie var piedāvāt īstermiņā lētākus pakalpojumus, kas balstīti uz augstāku risku līmeni, tādējādi deformējot tirgu.
Tas savukārt rada vairākas negatīvas sekas:
tiek sodīti tie uzņēmumi, kuri ir ievērojuši stingrākas prasības un investējuši būtiskus resursus,
tiek veicināta riskantāka uzņēmējdarbības prakse,
ilgtermiņā tiek apdraudēta tirgus stabilitāte.
Īpaši būtiski ir tas, ka šāda pieeja rada arī signālu investoriem, ka regulatīvā vide nav konsekventa un ka iepriekš izpildītās prasības negarantē vienlīdzīgus konkurences apstākļus nākotnē. Tas var būtiski samazināt investīciju pievilcību nozarē.
Ņemot vērā minēto, Sabiedrība uzskata, ka likumdevējam ir pienākums nodrošināt, ka:
visiem tirgus dalībniekiem tiek piemēroti vienādi un salīdzināmi regulatīvie nosacījumi,
netiek radītas nepamatotas priekšrocības jaunajiem dalībniekiem,
tiek ievērots tiesiskās vienlīdzības princips.
Pretējā gadījumā pastāv būtisks risks, ka likumprojekts ne tikai nesasniegs savu deklarēto mērķi, bet arī radīs strukturālus traucējumus finanšu tirgus darbībā, kas ilgtermiņā negatīvi ietekmēs gan uzņēmējus, gan patērētājus.

VIII. Par uzraudzības maksām un to ekonomisko ietekmi
Likumprojektā paredzētā maksas sistēma rada būtisku un strukturāli nozīmīgu ekonomisko slogu patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem. Īpaši problemātiska ir maksas sasaistīšana ar kredītportfeļa apjomu, kas pēc savas būtības nozīmē, ka uzņēmumi tiek finansiāli sodīti par savu darbības paplašināšanu un kreditēšanas apjoma pieaugumu.
Salīdzinājumam jānorāda, ka pašreizējā regulējumā speciālās atļaujas (licences) iegūšana Patērētāju tiesību aizsardzības centrā (PTAC) ir saistīta ar vienreizēju samaksu 55 000 euro apmērā, kas ir būtiska, bet vienlaikus prognozējama un vienreizēja izmaksu pozīcija, kas ļauj uzņēmējam plānot savu darbību ilgtermiņā. Savukārt likumprojekta piedāvātā jaunā maksas sistēma paredz ne tikai fiksētu ikgadēju maksājumu, bet arī mainīgu maksas komponenti, kas ir tieši atkarīga no kredītportfeļa apjoma, tādējādi radot būtiski lielāku un nepārtrauktu finanšu slogu.
Šāda pieeja pēc savas ekonomiskās būtības ir pielīdzināma sektorālam fiskālam instrumentam jeb slēptam nodoklim, jo maksas apmērs nav tieši saistīts ar regulatora faktiskajām uzraudzības izmaksām, bet gan ar uzņēmuma biznesa apjomu. Atšķirībā no klasiskām uzraudzības maksām, kuru mērķis ir segt regulatora darbības izmaksas, šajā gadījumā tiek ieviests mehānisms, kas faktiski rada negatīvu ietekmi uz uzņēmējdarbības izaugsmi.
Juridiski šāda pieeja rada būtiskus jautājumus proporcionalitātes principa kontekstā. Atbilstoši Satversmes tiesas judikatūrai jebkuram finanšu slogam  ir jābūt samērīgam ar tā mērķi un pamatotam ar objektīviem kritērijiem. Ja maksas apmērs nav tieši saistīts ar regulatora darbības izmaksām, bet gan ar uzņēmuma apgrozījumu vai portfeli, pastāv risks, ka tas var tikt uzskatīts par nesamērīgu uzņēmējdarbības ierobežojumu.
Papildus jānorāda, ka šāda maksas struktūra rada tiešu un neizbēgamu izmaksu pārlikšanas mehānismu uz patērētāju. Finanšu pakalpojumu nozarē izmaksu pieaugums visbiežāk tiek integrēts pakalpojuma cenā. Hipotekārās kreditēšanas gadījumā tas nozīmē gan augstākas procentu likmes, gan lielākas komisijas maksas vai stingrākus kreditēšanas nosacījumus.
No ekonomiskās teorijas viedokļa šis ir klasisks izmaksu pārlikšanas (cost pass-through) gadījums, kas īpaši izteikts tirgos ar ierobežotu konkurenci vai augstām ieejas barjerām. Līdz ar to regulējums, kura deklarētais mērķis ir patērētāju aizsardzība, faktiski var novest pie pretēja rezultāta – patērētājiem mazāk pieejamiem un dārgākiem finanšu pakalpojumiem.
Turklāt maksas sasaistīšana ar kredītportfeļa apjomu rada arī konkurences deformācijas risku. Lielākiem tirgus dalībniekiem, īpaši bankām, ir lielākas iespējas sadalīt šīs izmaksas uz plašāku klientu bāzi, savukārt mazāki un vidēja izmēra nebanku kreditori saskaras ar nesamērīgi augstāku relatīvo slogu. Tas var novest pie tirgus koncentrācijas pieauguma un konkurences samazināšanās, kas ilgtermiņā negatīvi ietekmē patērētājus.
Ņemot vērā minēto, Sabiedrība uzskata, ka likumprojektā paredzētā maksas sistēmai trūkst objektīvā pamatojuma gan juridiskā, gan ekonomiskā, un tā ir būtiski pārskatāma, nodrošinot tās sasaisti ar faktiskajām uzraudzības izmaksām, kā arī, ieviešot samērīgus un prognozējamus maksas griestus, kas neierobežo uzņēmējdarbības attīstību.

IX. Par uzņēmēju izmaksu pieaugumu
Sabiedrība prognozē, ka jaunā regulējuma ieviešana radīs būtisku un strukturāli nozīmīgu administratīvā un atbilstības sloga pieaugumu visiem patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem, īpaši nebanku sektorā, kur šobrīd darbība ir organizēta efektīvāk un ar relatīvi zemāku administratīvo intensitāti.
Lai nodrošinātu atbilstību likumprojektā paredzētajām jaunajām prasībām, Sabiedrības ieskatā vidējam hipotekārajam kreditoram būs nepieciešams piesaistīt vismaz 2–3 papildu darbiniekus, kuru funkcijas būs saistītas ar normatīvās atbilstības nodrošināšanu, regulatīvo prasību interpretāciju, komunikāciju ar uzraugošo institūciju, kā arī iekšējo procedūru un kontroles sistēmu izveidi un uzturēšanu.
Ņemot vērā finanšu sektorā kvalificētu speciālistu darba samaksas līmeni Latvijā, viena darbinieka kopējās izmaksas (ieskaitot darba devēja nodokļus, apmācības un netiešās izmaksas) var sasniegt 40 000 līdz 55 000 euro gadā. Attiecīgi papildu personāla izmaksas vienam uzņēmumam var veidot:
2 darbinieki: 80 000 – 110 000 euro gadā,
3 darbinieki: 120 000 – 165 000 euro gadā.
Tomēr būtiski uzsvērt, ka personāla izmaksas veido tikai daļu no kopējā sloga pieauguma.
Papildus būtisku izmaksu komponenti veido informācijas tehnoloģiju (IT) sistēmu pielāgošana un attīstība. Jaunās prasības attiecībā uz datu uzkrāšanu, pārskatu sniegšanu, klientu informācijas apstrādi un regulatora noteikto procedūru ievērošanu prasa:
esošo IT sistēmu pārstrukturēšanu,
jaunu atbilstības (compliance) moduļu izstrādi vai iegādi,
regulāru sistēmu uzturēšanu un atjaunošanu.
Praksē šādu IT pielāgojumu izmaksas var sasniegt no 30 000 līdz 100 000 euro sākotnējā ieviešanas posmā, kā arī radīt pastāvīgas uzturēšanas izmaksas 10 000 – 30 000 euro gadā.
Papildus jāņem vērā ārējo juridisko un konsultāciju pakalpojumu izmaksas, kas īpaši pieaug regulējuma ieviešanas sākotnējā posmā, kad nepieciešama normu interpretācija, iekšējo procedūru izstrāde un risku novērtējums.
Apvienojot minētos komponentus, papildu personālu, IT sistēmas, konsultācijas un procesu pārstrukturēšanu, kopējais papildu regulatīvais izmaksu slogs vienam uzņēmumam var sasniegt:
150 000 līdz 250 000 euro gadā, atsevišķos gadījumos pārsniedzot arī šo līmeni.
Īpaši būtiski ir tas, ka šis izmaksu pieaugums rodas vienlaikus ar likumprojektā paredzēto jauno uzraudzības maksas sistēmu, kas pati par sevi rada papildu finansiālu slogu. Tādējādi uzņēmēji saskaras ar kumulatīvu efektu, kur:
pieaug administratīvās izmaksas,
pieaug IT izmaksas,
pieaug uzraudzības maksas,
palielinās regulatīvā nenoteiktība.
No ekonomiskā viedokļa šāds kombinēts izmaksu pieaugums nevar tikt absorbēts uzņēmuma līmenī, īpaši hipotekārās kreditēšanas segmentā, kur peļņas maržas ir ierobežotas un konkurence ar banku sektoru ir augsta.
Rezultātā šīs izmaksas neizbēgami tiek pārliktas uz patērētāju, kas izpaužas kā:
augstākas procentu likmes,
papildu komisijas maksas,
stingrāki kreditēšanas nosacījumi,
samazināta kredīta pieejamība.
Papildus jāuzsver, ka šāds regulatīvais slogs rada arī strukturālu ietekmi uz tirgu kopumā. Mazākiem un vidēja izmēra nebanku kreditoriem šīs izmaksas ir smagāk panesamas nekā lieliem tirgus dalībniekiem, kas var sadalīt izmaksas uz plašāku klientu bāzi. Tas rada tirgus koncentrācijas risku un konkurences samazināšanos.
Ņemot vērā minēto, Sabiedrība uzskata, ka likumprojekta piedāvātais regulējums rada nesamērīgu un ekonomiski nepamatotu slogu uzņēmējiem, kas ilgtermiņā negatīvi ietekmēs gan finanšu tirgus attīstību, gan patērētāju intereses. Līdz ar to nepieciešams būtiski pārskatīt regulējuma apjomu un prasību intensitāti, nodrošinot to samērīgumu un sasaisti ar reālo risku līmeni.
X. Par valdes locekļu personīgās atbildības ieviešanu
Sabiedrība īpaši vērš uzmanību uz likumprojektā paredzēto regulējumu, kas attiecībā uz patērētāju tiesību pārkāpumiem finanšu pakalpojumu jomā paredz iespēju piemērot sankcijas ne tikai juridiskajai personai, bet arī fiziskajām personām, tai skaitā kapitālsabiedrības valdes locekļiem.
Šāda pieeja pēc savas būtības nozīmē būtisku atbildības režīma paplašināšanu, ieviešot personīgu finansiālu atbildību par pārkāpumiem, kuru saturs un robežas lielā mērā būs atkarīgas no regulatora interpretācijas. Sabiedrības ieskatā šāda regulējuma ieviešana rada nopietnus tiesiskās noteiktības un proporcionalitātes jautājumus.
No juridiskā viedokļa jāuzsver, ka valdes locekļu atbildība tradicionāli ir saistīta ar kapitālsabiedrības interešu aizsardzību un pienākumu rīkoties kā krietnam un rūpīgam saimniekam. Paplašinot šo atbildību uz regulatora noteikto patērētāju tiesību normu pārkāpumiem, īpaši situācijā, kur normas var būt interpretējamas, tiek būtiski paplašināts valdes locekļu personiskais risks.

Īpaši problemātiski ir tas, ka likumprojekts vienlaikus:
piešķir regulatoram plašas interpretācijas pilnvaras,
neparedz pietiekami skaidrus sankciju piemērošanas kritērijus, un
ievieš personīgu atbildību fiziskām personām.
Šādu elementu kombinācija rada situāciju, kur valdes locekļi var tikt pakļauti būtiskam personiskam riskam par jautājumiem, kuru interpretācija nav viennozīmīga.No ekonomiskā viedokļa šāds regulējums var radīt vairākas negatīvas sekas. Pirmkārt, tas var atturēt kvalificētus un pieredzējušus speciālistus no dalības finanšu pakalpojumu sniedzēju valdēs, jo personīgās atbildības risks kļūst nesamērīgi augsts salīdzinājumā ar potenciālo atlīdzību. Otrkārt, tas var palielināt vadības izmaksas, jo uzņēmumi būs spiesti kompensēt šo risku ar augstāku atalgojumu vai papildu apdrošināšanas mehānismiem.
Treškārt, šāds regulējums padara visu nozari riskantāku , Uzņēmumi ir spiesti šo risku ierēķināt savos izdevumos, veidojot augstākas pakalpojumu cenas, kas rezultātā negatīvi ietekmēs patērētājus.Ņemot vērā minēto, Sabiedrība uzskata, ka personīgās atbildības regulējums ir būtiski pārskatāms, skaidri nosakot:
precīzus un šaurus piemērošanas kritērijus,
atbildības robežas, un
nodrošinot, ka sankcijas tiek piemērotas tikai būtisku un acīmredzamu pārkāpumu gadījumā.
Pretējā gadījumā pastāv risks, ka šāds regulējums radīs nesamērīgu slogu gan uzņēmumu vadībai, gan finanšu sektoram kopumā.

XI. Par līgumu brīvību un 24. pantu
Sabiedrība uzskata, ka likumprojektā paredzētās Latvijas Bankas plašās pilnvaras attiecībā uz patērētāju līgumu uzraudzību un iespējamu iejaukšanos to saturā rada būtisku līgumu brīvības ierobežojuma risku, kā arī būtisku tiesiskās noteiktības trūkumu.
Līgumu brīvības princips ir viens no civiltiesību sistēmas pamatprincipiem un izriet no Satversmes 105. pantā nostiprinātajām tiesībām uz īpašumu un saimnieciskās darbības brīvību. Tas paredz, ka darījuma puses var brīvi vienoties par līguma noteikumiem, ievērojot likumā noteiktos ierobežojumus. Jebkāda valsts iejaukšanās šajās attiecībās ir pieļaujama tikai skaidri definētos, samērīgos un juridiski precīzos gadījumos.
Hipotekāro kredītu līgumi pēc savas būtības ir sarežģīti un ilgtermiņa finanšu instrumenti, kas balstīti uz detalizētu risku sadalījumu starp kreditoru un aizņēmēju. Šajos līgumos tiek ņemti vērā vairāki faktori, tostarp procentu likmju risks, nodrošinājuma vērtības svārstības, maksātspējas riski un kapitāla izmaksas. Līdz ar to jebkura ārēja iejaukšanās līguma saturā ietekmē šo līdzsvaru un rada nepieciešamību to kompensēt.
Vēršam uzmanību, ka likumprojekta jaunā redakcija neparedz pietiekami skaidras, detalizētas un objektīvi piemērojamas vadlīnijas attiecībā uz to, kādos gadījumos un kādā apjomā regulators ir tiesīgs iejaukties līguma saturā. Likumprojekts paredz vispārīgas pilnvaras uzraudzīt un ietekmēt līgumu noteikumus, taču nesniedz konkrētus kritērijus, kas ļautu uzņēmējiem iepriekš paredzēt regulatora rīcību.
No juridiskā viedokļa šāda situācija rada būtisku tiesiskās noteiktības principa pārkāpuma risku. Satversmes tiesa ir vairākkārt uzsvērusi, ka tiesību normām jābūt pietiekami skaidrām un paredzamām, lai persona varētu izprast savas tiesības un pienākumus un attiecīgi plānot savu rīcību. Ja regulējums piešķir plašu izvēles brīvību regulatoram bez skaidriem piemērošanas kritērijiem, šī paredzamība tiek būtiski mazināta.
Papildus šāda nenoteiktība rada arī risku nevienveidīgai normu piemērošanai, kur līdzīgās situācijās dažādi tirgus dalībnieki var tikt vērtēti atšķirīgi. Tas savukārt ir pretrunā vienlīdzības principam un rada papildu tiesvedību risku.
No ekonomiskā viedokļa līgumu nosacījumi tieši atspoguļo risku sadalījumu starp kreditoru un aizņēmēju. Ja regulators iegūst tiesības šo sadalījumu mainīt bez skaidriem un iepriekš zināmiem kritērijiem, kreditori ir spiesti šo nenoteiktību iecenot kredīta cenā. Tas nozīmē:
augstākas procentu likmes,
konservatīvākus kreditēšanas kritērijus,
mazāku kredīta pieejamību.
Turklāt jāuzsver, ka nenoteikts regulējums rada arī būtiskus operacionālos riskus uzņēmumiem. Ja nav skaidru vadlīniju, uzņēmumi ir spiesti:
izstrādāt pārmērīgi konservatīvus līguma noteikumus, vai arī
uzņemties regulatora interpretācijas risku.
Abos gadījumos rezultāts ir neefektīva tirgus darbība.
Ņemot vērā minēto, Sabiedrība uzskata, ka šāds regulējuma formulējums ir uzskatāms par nepilnīgu un norāda uz reformas sasteigtību. Būtiska regulatīvā sistēma tiek ieviesta, nenodrošinot skaidrus piemērošanas mehānismus, kas ir pretrunā labas likumdošanas principiem.
Sabiedrība aicina likumdevēju:
skaidri definēt regulatora iejaukšanās robežas,
noteikt konkrētus kritērijus un gadījumus, kad šāda iejaukšanās ir pieļaujama,
un nodrošināt, ka šīs pilnvaras tiek piemērotas tikai izņēmuma gadījumos, kad tas ir objektīvi nepieciešams patērētāju aizsardzībai.
Pretējā gadījumā pastāv būtisks risks, ka regulējums radīs nesamērīgu iejaukšanos civiltiesiskajās attiecībās, palielinās regulatīvo nenoteiktību un negatīvi ietekmēs finanšu pakalpojumu pieejamību patērētājiem.

XII. Par neskaidru un nesamērīgu pārejas perioda regulējumu
Sabiedrība uzskata, ka likumprojektā paredzētais pārejas regulējums ir nepietiekami strukturēts, iekšēji fragmentēts un neatbilst tiesiskās noteiktības un samērīguma principiem, tādējādi radot būtisku nenoteiktību finanšu pakalpojumu sniedzējiem.
Izvērtējot pārejas noteikumus, konstatējams, ka likumprojekts paredz vairākus atšķirīgus spēkā stāšanās termiņus – 2027. gada 1. janvāri un 2028. gada 1. janvāri –, kā arī starpposma regulējumu, kurā vienlaikus turpina darboties esošie Ministru kabineta noteikumi, taču ar interpretācijas maiņu attiecībā uz institucionālo kompetenci. Šāda pieeja rada sarežģītu un grūti interpretējamu normatīvo vidi, kur uzņēmējiem nav iespējams viennozīmīgi noteikt, kurš regulējums konkrētā laika brīdī ir piemērojams un kādā apjomā.
No juridiskā viedokļa šāda situācija rada būtisku tiesiskās noteiktības principa pārkāpuma risku. Satversmes tiesa ir konsekventi uzsvērusi, ka tiesību normām jābūt skaidrām, saprotamām un paredzamām, lai persona varētu plānot savu rīcību. Ja regulējums paredz vairākus paralēlus un daļēji pārklājošus tiesību režīmus, šī prasība netiek izpildīta.
Papildus jānorāda, ka pārejas periodā paredzētais risinājums, kur esošie normatīvie akti turpina piemēroties ar institucionālu interpretācijas maiņu (aizstājot PTAC ar Latvijas Banku), pēc savas būtības rada juridiski neskaidru situāciju. Normatīvie akti ir izstrādāti konkrētas institūcijas darbības ietvarā, un to piemērošana citai institūcijai bez skaidras metodoloģijas var radīt būtiskas interpretācijas atšķirības.
No ekonomiskā viedokļa šāda nenoteiktība rada būtiskus riskus uzņēmējdarbības plānošanai. Finanšu pakalpojumu sniedzēji, īpaši hipotekārās kreditēšanas jomā, darbojas ar ilgtermiņa finanšu instrumentiem, kuru struktūra un nosacījumi tiek plānoti vairākus gadus uz priekšu. Ja pārejas periodā nav skaidrs:
kādas prasības būs piemērojamas,
kā tās tiks interpretētas, un
kādas izmaiņas sagaidāmas tuvākajā nākotnē,
uzņēmēji ir spiesti vai nu atlikt investīciju un kreditēšanas attīstību, vai arī būtiski palielināt pakalpojumu cenu.
Lūdzam vērst uzmanību uz to, ka likumprojekts neparedz skaidru, vienotu pārejas mehānismu attiecībā uz būtiskākajiem jautājumiem, piemēram:
kapitāla prasībām,
uzraudzības maksām,
līgumu uzraudzības kārtību,
sankciju piemērošanas principiem.
Tas rada situāciju, kur uzņēmējiem vienlaikus jāpielāgojas vairākiem nenoteiktiem un potenciāli mainīgiem regulējuma elementiem.
Papildus jāuzsver, ka pārejas perioda sadalījums divos atsevišķos termiņos (2027. un 2028. gads) bez skaidra funkcionāla pamatojuma rada papildu administratīvo slogu. Uzņēmumiem ir jāpielāgo savas sistēmas, procedūras un resursi vairākos posmos, kas būtiski palielina izmaksas salīdzinājumā ar situāciju, kur būtu paredzēts viens skaidrs un pilnībā definēts pārejas brīdis.
No labas likumdošanas principu viedokļa pārejas regulējumam būtu jānodrošina:
 skaidra un viennozīmīga normu piemērošana,
pietiekams laiks uzņēmēju pielāgošanai, un
minimāla normatīvā nenoteiktība.
Sabiedrības ieskatā likumprojekta pašreizējā redakcija šos kritērijus neizpilda un norāda uz reformas sasteigtu un nepilnīgu izstrādi.
Ņemot vērā minēto, Sabiedrība aicina:
pārskatīt pārejas noteikumus, nodrošinot vienotu un skaidru spēkā stāšanās mehānismu,
 precizēt, kuri normatīvie akti un prasības ir piemērojami katrā pārejas posmā,
nodrošināt pietiekamu un ekonomiski pamatotu pārejas periodu, kas ļautu uzņēmējiem pielāgoties bez nesamērīga sloga.
Pretējā gadījumā pastāv būtisks risks, ka pārejas regulējums radīs ne tikai juridisku nenoteiktību, bet arī praktiskus traucējumus finanšu pakalpojumu sniegšanā.
Par likumprojektu “Grozījumi Starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju likumā” un tā ietekmi uz patērētāju kreditēšanas sektoru
I. Vispārējs iebildums par likumprojekta būtību un faktisko ietekmi
Sabiedrība ir izvērtējusi likumprojektu “Grozījumi Starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju likumā” (26-TA-749) un uzskata, ka, lai gan formāli tas paredz institucionālās kompetences precizēšanu, izslēdzot Patērētāju tiesību aizsardzības centra kompetenci un nododot attiecīgās funkcijas Latvijas Bankai, tā faktiskā ietekme ir būtiski plašāka un sistēmiski nozīmīgāka.
Sabiedrība uzsver, ka sankciju regulējums pēc savas būtības ir viena no sensitīvākajām finanšu tiesību jomām, kurā tiek piemēroti būtiski ierobežojumi gan personām, gan darījumiem, un kur kļūdas vai nesamērīga piemērošana var radīt nopietnas sekas – gan finanšu sistēmai, gan uzņēmējdarbības videi, gan valsts starptautiskajai reputācijai.
Līdz ar to institucionālās kompetences maiņa šajā jomā nav uzskatāma par tehnisku grozījumu, bet gan par būtisku izmaiņu sankciju režīma piemērošanas praksē, kas tieši ietekmē patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējus.
Īpaši jāuzsver, ka nebanku kreditēšanas sektors, tostarp hipotekārā kreditēšana, darbojas ar atšķirīgu riska profilu nekā kredītiestādes, un attiecīgi arī sankciju uzraudzības pieejai šajā segmentā ir nepieciešama specifiska izpratne par biznesa modeli, darījumu struktūru un klientu profilu.

II. Par likumprojekta anotācijas nepietiekamību un pierādījumos balstītas politikas trūkumu
Sabiedrība norāda, ka likumprojekta anotācija nesniedz pietiekamu un strukturētu izvērtējumu par plānoto izmaiņu ietekmi.
Vēršam uzmanību uz to, ka anotācijā nav veikts patstāvīgs izvērtējums par:
uzraudzības pieejas maiņu sankciju jomā;
Latvijas Bankas praktisko pieredzi darbā ar nebanku kreditēšanas sektoru;
ietekmi uz sankciju piemērošanas proporcionalitāti un konsekvenci;
kā arī nav analizēts, vai šāds modelis ir efektīvākais iespējamais risinājums.
No juridiskā viedokļa šāda pieeja neatbilst labas likumdošanas principiem un proporcionalitātes prasībām. Satversmes tiesa ir uzsvērusi, ka likumdevējam ir pienākums balstīt regulējumu uz pietiekamu un objektīvu izvērtējumu. Ja šāds izvērtējums nav veikts, pastāv risks, ka pieņemtais regulējums neatbilst samērīguma principam.
Īpaši būtiski ir tas, ka pašā anotācijā ir norādīts, ka:
nav izvērtēti alternatīvie risinājumi;
nav veikts izmaksu un ieguvumu salīdzinājums,
kas tieši norāda uz pierādījumos balstītas politikas veidošanas principa neievērošanu.

III. Par sankciju regulējuma piemērošanas riskiem un interpretācijas aspektiem
Sabiedrība uzsver, ka sankciju uzraudzība pēc savas būtības nav mehāniska normu piemērošana, bet ietver būtisku interpretācijas elementu.
Praksē tas nozīmē, ka uzraugošajai institūcijai ir jāveic:
risku novērtējums konkrētā darījumā,
klienta profila izvērtējums,
darījumu ķēdes analīze,
samērīguma izvērtējums sankciju piemērošanā.
Šāda diskrēcija prasa ne tikai juridiskas zināšanas, bet arī praktisku izpratni par konkrēto tirgus segmentu.
Ja institucionālā kompetence tiek mainīta bez detalizētas metodoloģijas un vadlīnijām, pastāv būtisks risks, ka:
tiks piemērota pārāk konservatīva pieeja (t.s. “over-compliance”),
tiks ierobežoti darījumi, kas objektīvi nav saistīti ar sankciju riskiem,
tiks palielināts administratīvais slogs uzņēmumiem.
No ekonomiskā viedokļa šāda situācija rada tiešu ietekmi uz kreditēšanas pieejamību, jo uzņēmumi, lai izvairītos no sankciju riska, izvēlas atteikt darījumus vai būtiski ierobežot klientu loku.
IV. Par proporcionalitāti un reputācijas risku
Sankciju regulējums ir tieši saistīts ar Latvijas starptautisko reputāciju finanšu jomā. Nepareiza vai nesamērīga sankciju piemērošana var radīt ne tikai individuālus zaudējumus uzņēmumiem, bet arī sistēmisku ietekmi uz valsts finanšu sektora uzticamību.
Ja uzraudzības pieeja kļūst nesamērīgi stingra vai nekonsekventa, tas var novest pie situācijas, kur:
uzņēmumi izvēlas ierobežot darbību,
samazinās investīciju pievilcība sektorā,
pieaug finanšu pakalpojumu izmaksas.
No proporcionalitātes principa viedokļa ir būtiski, lai sankciju piemērošana būtu samērīga ar faktiskajiem riskiem, nevis balstīta uz pārmērīgu piesardzību vai institucionālu interpretāciju.


V. Secinājums
Ņemot vērā minēto, Sabiedrība uzskata, ka likumprojekts pašreizējā redakcijā nepietiekami izvērtē institucionālās kompetences maiņas ietekmi uz sankciju regulējuma piemērošanu un rada būtisku risku:
tiesiskās noteiktības samazinājumam,
nesamērīgai sankciju piemērošanai,
administratīvā sloga pieaugumam,
negatīvai ietekmei uz finanšu pakalpojumu pieejamību.
Sabiedrība aicina likumdevēju:
veikt padziļinātu ietekmes izvērtējumu,
skaidri definēt sankciju uzraudzības metodoloģiju,
nodrošināt, ka institucionālās izmaiņas nepasliktina regulējuma kvalitāti un samērīgumu.
Pretējā gadījumā pastāv būtisks risks, ka formāli tehniska reforma radīs būtiskas negatīvas sekas finanšu sektoram kopumā.

Par likumprojektu “Grozījumi Civilprocesa likumā” un tā ietekmi uz tiesību aizsardzības mehānismu
I. Par likumprojekta sistēmisko raksturu un ietekmi uz tiesību sistēmu kopumā
Sabiedrība ir izvērtējusi likumprojektu “Grozījumi Civilprocesa likumā” (26-TA-751) un uzsver, ka tas nav vērtējams kā izolēts vai tehniska rakstura grozījums, bet gan kā būtiska sastāvdaļa plašākai institucionālajai reformai, kuras ietvaros tiek būtiski pārveidots patērētāju tiesību aizsardzības modelis finanšu sektorā.
Sabiedrība norāda, ka ar likumprojektu tiek ieviestas izmaiņas, kas tieši ietekmē civiltiesisko strīdu izskatīšanas mehānismu, tostarp piešķirot Latvijas Bankas pieņemtajiem lēmumiem būtisku procesuālu nozīmi tiesvedībā. Līdz ar to tiek mainīts ne tikai uzraudzības institucionālais ietvars, bet arī pats tiesību aizsardzības mehānisma funkcionēšanas modelis.
Šāda pieeja būtiski pārsniedz tehnisku grozījumu robežas un prasa padziļinātu izvērtējumu no konstitucionālo principu un tiesību sistēmas līdzsvara viedokļa.

II. Par Latvijas Bankas lēmumu ietekmi uz tiesvedību un tiesu neatkarības aspektu
Likumprojekts paredz, ka Latvijas Bankas lēmumiem būs tieša ietekme uz civiltiesisko strīdu izskatīšanu, tostarp attiecībā uz tiesvedības apturēšanu un pierādīšanas procesu kolektīvo prasību ietvaros.
Sabiedrības ieskatā šāda pieeja rada būtiskus jautājumus par tiesu neatkarības principa ievērošanu. Atbilstoši Satversmes 92. pantam ikvienam ir tiesības uz taisnīgu tiesu, kas nozīmē, ka tiesa lietu izskata neatkarīgi, balstoties uz pierādījumiem un tiesību normām.
Ja administratīvai institūcijai šajā gadījumā Latvijas Bankai tiek piešķirta faktiska iespēja ietekmēt civiltiesiskā strīda iznākumu, izmantojot savus lēmumus kā būtisku pamatu tiesas procesā, pastāv risks, ka tiek mazināta tiesas kā neatkarīgas institūcijas loma.
Īpaši problemātiski tas ir situācijā, kur:
Latvijas Banka vienlaikus pilda uzraudzības funkciju,
interpretē normatīvos aktus, un
tās lēmumiem tiek piešķirts pastiprināts svars tiesvedībā.
Šāda funkciju koncentrācija var radīt situāciju, kur viens un tas pats subjekts faktiski ietekmē gan uzraudzības, gan strīdu izšķiršanas procesu.

III. Par pierādīšanas procesa un procesuālā līdzsvara izmaiņām
Sabiedrība uzsver, ka likumprojekts būtiski ietekmē arī pierādīšanas procesu civillietās.
Ja Latvijas Bankas lēmumi tiek izmantoti kā būtisks vai pat dominējošs pierādījums tiesvedībā, tas var radīt procesuālā līdzsvara traucējumus starp pusēm. Praksē tas nozīmē, ka:
viena puse (parasti patērētājs) var balstīties uz regulatora lēmumu,
savukārt uzņēmējam ir būtiski ierobežotas iespējas šo lēmumu efektīvi apstrīdēt civilprocesa ietvaros.
Tas rada risku, ka tiek faktiski pārvietota pierādīšanas nasta un vājināts sacīkstes princips, kas ir viens no civilprocesa pamatiem.
No Eiropas Savienības tiesību viedokļa jāuzsver, ka efektīvas tiesību aizsardzības princips (Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants) prasa, lai personai būtu reālas un efektīvas iespējas aizstāvēt savas tiesības tiesā. Ja regulatora lēmums faktiski nosaka strīda iznākumu, šis princips var tikt ierobežots.

IV. Par metodoloģijas un institucionālās kapacitātes trūkumu
Sabiedrība konstatē, ka likumprojekta anotācijā nav sniegts pietiekams izvērtējums par Latvijas Bankas institucionālo gatavību šādu funkciju īstenošanai.
Nav analizēts:
kāda metodoloģija tiks izmantota lēmumu pieņemšanā,
kā tiks nodrošināta vienveidīga prakse,
kā tiks novērsti interpretācijas riski, un
kā šie lēmumi tiks integrēti civilprocesā.
Šādu būtisku aspektu neesamība rada nopietnus riskus tiesību piemērošanas kvalitātei un prognozējamībai.
Ja institūcijas lēmumiem tiek piešķirts paaugstināts svars tiesvedībā, bet vienlaikus nav skaidras metodoloģijas un vienotas prakses, tas var novest pie:
nevienveidīgas judikatūras,
tiesvedību skaita pieauguma, un
ilgstošākiem strīdu risināšanas procesiem.
V. Par ekonomisko ietekmi un investīciju vidi
No ekonomiskā viedokļa jāuzsver, ka tiesvedības prognozējamība ir būtisks faktors investīciju lēmumu pieņemšanā.
Ja tirgus dalībniekiem nav skaidrs:
kā tiks interpretēti regulatora lēmumi,
kāds būs to svars tiesvedībā, un
kā tiesas šos lēmumus vērtēs,
tas rada būtisku juridisko risku, kas tiek iecenots uzņēmējdarbībā.
Hipotekārās kreditēšanas gadījumā tas nozīmē:
konservatīvāku kreditēšanas politiku,
augstāku kredīta cenu,
samazinātu finansējuma pieejamību.
Papildus šāda nenoteiktība var samazināt arī ārējo investoru interesi par sektoru, jo tiesiskās vides prognozējamība ir viens no galvenajiem investīciju faktoriem.

VI. Secinājums un priekšlikumi
Ņemot vērā minēto, Sabiedrība uzskata, ka likumprojekts pašreizējā redakcijā rada būtiskus riskus:
tiesu neatkarības principa ievērošanai,
procesuālā līdzsvara nodrošināšanai,
tiesību piemērošanas vienveidībai, un
finanšu sektora stabilitātei kopumā.
Sabiedrība aicina likumdevēju:
veikt padziļinātu izvērtējumu par Latvijas Bankas lēmumu ietekmi uz civilprocesu,
skaidri definēt šo lēmumu procesuālo statusu un robežas,
nodrošināt metodoloģisku ietvaru lēmumu pieņemšanai, kā arī
izvērtēt alternatīvus risinājumus, kas ļautu sasniegt reformas mērķus ar mazāku ietekmi uz tiesību aizsardzības mehānismiem.
Pretējā gadījumā pastāv būtisks risks, ka procesuālās izmaiņas radīs sistēmiskas sekas, kas pārsniedz sākotnēji deklarēto regulējuma mērķi.

Par likumprojektu “Grozījumi Reklāmas likumā” un tā ietekmi uz finanšu pakalpojumu sniedzējiem
I. Par regulējuma būtību un institucionālās kompetences pārdali
Sabiedrība ir izvērtējusi likumprojektu “Grozījumi Reklāmas likumā” (26-TA-748) un uzsver, ka, lai gan tas formāli tiek virzīts kā tehniska rakstura grozījums, tā faktiskā ietekme ir būtiski plašāka un skar finanšu pakalpojumu reklāmas regulējuma pamatprincipus.
Likumprojekts paredz, ka finanšu pakalpojumu reklāmas jomā būtiskas papildu prasības turpmāk noteiks Latvijas Banka, vienlaikus būtiski samazinot Ministru kabineta lomu šajā jomā. Tas nozīmē ne tikai uzraudzības funkcijas nodošanu, bet arī būtisku normatīvās regulēšanas kompetences pārdali no politiski atbildīgas institūcijas uz neatkarīgu regulatoru.
Sabiedrības ieskatā šāda pieeja pēc būtības rada situāciju, kur regulatoram tiek piešķirta plaša un pēc būtības neierobežota diskrēcija noteikt finanšu pakalpojumu reklāmas saturu, formu un izplatīšanas kārtību, kas tieši ietekmē uzņēmēju komercpraksi un iespējas sasniegt patērētājus.
No juridiskā viedokļa šāda deleģējuma apjoms rada jautājumus par tā atbilstību tiesiskās noteiktības principam un Satversmes 64. pantā nostiprinātajam likumdevēja kompetences ietvaram, jo būtiski komercdarbības ierobežojumi tiek pārnesti uz zemāka līmeņa normatīvo regulējumu.

II. Par reklāmas regulējuma ietekmi uz komercbrīvību un Satversmes 100. pantu
Sabiedrība uzsver, ka finanšu pakalpojumu reklāma nav tikai tehnisks informācijas izplatīšanas instruments, bet būtiska komercdarbības sastāvdaļa, kas ir cieši saistīta ar Satversmes 100. pantā nostiprināto vārda brīvību, tostarp komerciālo informācijas apriti.
Satversmes tiesa ir atzinusi, ka arī komerciālā komunikācija ietilpst vārda brīvības aizsardzības tvērumā, un tās ierobežošana ir pieļaujama tikai tad, ja tā ir skaidri noteikta, samērīga un nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā.
Likumprojekta piedāvātais modelis, kas paredz plašu regulatora diskrēciju bez skaidriem materiāltiesiskiem kritērijiem, rada risku, ka reklāmas ierobežojumi var tikt paplašināti bez pietiekama likumdevēja kontroles mehānisma. Tas var novest pie nesamērīgas komercinformācijas ierobežošanas.

III. Par regulējuma nenoteiktību un metodoloģijas trūkumu
Sabiedrība īpaši uzsver, ka likumprojekts neparedz skaidru metodoloģiju vai kritērijus, pēc kuriem Latvijas Banka turpmāk noteiks finanšu pakalpojumu reklāmas prasības.
Atšķirībā no līdzšinējās pieejas, kur reklāmas regulējums ir attīstīts patērētāju tiesību aizsardzības kontekstā un balstīts uz patērētāja uztveres izvērtējumu, jaunais modelis rada risku, ka regulējums tiks piemērots pēc formālas atbilstības principa.
Šāda pieeja var novest pie:
pārmērīgi konservatīvas reklāmas interpretācijas,
būtiskiem ierobežojumiem informācijas sniegšanā patērētājiem,
nevienveidīgas normu piemērošanas praksē.
No juridiskā viedokļa tas rada tiesiskās noteiktības principa pārkāpuma risku, jo tirgus dalībniekiem nav iespējams iepriekš paredzēt, kādas prasības tiks piemērotas un kā tās tiks interpretētas.

IV. Par regulējuma priekšlaicīgu institucionālo izveidi
Sabiedrība uzsver, ka likumprojekts paredz nodot normatīvo kompetenci Latvijas Bankai jomā, kuras materiāltiesiskais regulējums vēl nav galīgi noteikts, jo paralēli vēl tiek izskatīti grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā.
Tas rada situāciju, kur:
vispirms tiek mainīts institucionālais ietvars,
bet tikai pēc tam tiek noteikts regulējuma saturs.
Šāda pieeja ir pretrunā labas likumdošanas principiem, jo normatīvā regulējuma institucionālā struktūra tiek veidota atrauti no tā faktiskā satura.
Rezultātā tirgus dalībniekiem nav iespējams:
prognozēt regulējuma attīstības virzienu,
saprast nākotnes prasību apjomu,
plānot savas komercdarbības stratēģiju.
Tas īpaši ietekmē hipotekārās kreditēšanas segmentu, kur klientu piesaiste un informēšana ir būtiska biznesa sastāvdaļa.

V. Par ekonomisko ietekmi uz tirgu un patērētājiem
No ekonomiskā viedokļa reklāmas regulējuma nenoteiktība un potenciāli pārmērīgi ierobežojumi tieši ietekmē konkurenci un patērētāju informētību.
Ja reklāmas iespējas tiek būtiski ierobežotas vai kļūst neprognozējamas:
samazinās tirgus dalībnieku iespējas informēt patērētājus par piedāvājumiem,
palielinās lielo tirgus dalībnieku priekšrocības, kuriem ir alternatīvi komunikācijas kanāli,
samazinās konkurence un izvēles iespējas patērētājiem.
Hipotekārās kreditēšanas gadījumā tas var nozīmēt, ka patērētāji nesaņem pilnīgu informāciju par alternatīviem finansējuma avotiem, kas savukārt var novest pie mazāk izdevīgu lēmumu pieņemšanas.
Papildus jāņem vērā, ka nenoteikts regulējums palielina uzņēmumu atbilstības izmaksas, jo tie ir spiesti:
veikt papildu juridiskos izvērtējumus,
ierobežot komunikāciju risku dēļ,
atturēties no noteiktām reklāmas aktivitātēm.
Šīs izmaksas, kā ierasts finanšu sektorā, tiek pārliktas uz patērētāju.

VI. Secinājumi un priekšlikumi
Ņemot vērā minēto, Sabiedrība uzskata, ka likumprojekts pašreizējā redakcijā:
rada būtisku tiesiskās noteiktības trūkumu,
piešķir regulatoram pārmērīgi plašu diskrēciju,
var novest pie nesamērīgiem komercdarbības ierobežojumiem.
Sabiedrība aicina likumdevēju:
skaidri definēt Latvijas Bankas pilnvaru robežas reklāmas jomā,
nodrošināt materiāltiesiskā regulējuma pilnīgu izstrādi pirms institucionālās kompetences nodošanas, kā arī
veikt padziļinātu ekonomiskās ietekmes izvērtējumu.
Pretējā gadījumā pastāv būtisks risks, ka regulējums radīs neprognozējamu un ierobežojošu vidi, kas negatīvi ietekmēs gan tirgus attīstību, gan patērētāju intereses.

Par likumprojektu “Grozījumi Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likumā” no hipotekārā kreditētāja skatpunkta
Sabiedrība kā nebanku hipotekārās kreditēšanas pakalpojumu sniedzējs uzskata, ka likumprojekts “Grozījumi Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likumā” nav vērtējams kā šauri tehniska institucionālas kompetences pārdale. Pēc būtības tas tieši ietekmē to, kā turpmāk tiks organizēta un īstenota AML/CFT prasību izpilde sektorā, kur darījumu struktūra, klientu profils, nodrošinājuma raksturs un dokumentu aprite būtiski atšķiras no kredītiestāžu ikdienas modeļa.
Hipotekārā kreditēšana ir specifiska ar to, ka klienta izpēte neaprobežojas tikai ar personas identifikāciju un ienākumu izcelsmes izvērtēšanu. Praktiski tā ietver arī darījuma ekonomiskā pamata pārbaudi, nekustamā īpašuma izcelsmes, saistīto pušu, samaksas avotu, iepriekšējo saistību un bieži vien arī vairāku personu savstarpējo finanšu attiecību izvērtējumu. Tas nozīmē, ka AML/CFT pienākumu izpilde hipotekārā kreditētāja darbībā ir īpaši datu ietilpīga un procesuāli komplicēta. Ja valsts vienlaikus paplašina uzraudzības prasības, bet neatrisina jautājumu par pilnvērtīgiem izpildes instrumentiem, tiek radīts regulējums, kas ir stingrs formāli, bet nepilnīgs pēc būtības.
Sabiedrības ieskatā likumprojekta centrālā problēma ir tā, ka tajā akcents ir likts uz uzraudzības kompetences pārcelšanu, taču nav pietiekami izvērtēts, vai tirgus dalībniekiem, kuriem šīs prasības būs jāizpilda, ir nodrošināta reāla, ekonomiski pamatota un vienlīdzīga piekļuve datiem un pārbaudes instrumentiem. Hipotekārais kreditētājs nevar kvalitatīvi izpildīt AML/CFT pienākumus, ja piekļuve valsts reģistriem, personas pārbaudes datiem un citiem klienta izpētei nepieciešamajiem avotiem ir dārga, fragmentēta vai tehniski neērta. Šādā situācijā tiek uzlikts pienākums sasniegt augstu atbilstības standartu, bet netiek nodrošināti tam atbilstoši rīki.
No Sabiedrības skatpunkta tas nav tikai administratīvs trūkums, bet būtiska sistēmiska problēma. AML/CFT prasību efektivitāte praksē ir atkarīga no tā, cik ātri, droši un ekonomiski samērīgi uzņēmums var pārbaudīt klientu, darījuma partneri, saistītās personas un finansējuma avotus. Ja šie dati vieniem tirgus dalībniekiem ir pieejami bez būtiskiem šķēršļiem, bet citiem tikai par maksu vai ar sarežģītu tehnisko piekļuvi, tiek radīta situācija, kur vienāds normatīvs pienākums faktiski tiek izpildīts nevienādos apstākļos. Tas vienlaikus ir gan vienlīdzības, gan konkurences, gan AML/CFT efektivitātes jautājums.
Sabiedrība īpaši uzsver, ka hipotekārās kreditēšanas sektorā AML/CFT atbilstības izmaksas nav abstrakts vai sekundārs jautājums. Šīs izmaksas veidojas no vairākiem komponentiem: darbinieku laika, ārējo datu ieguves, IT risinājumu, identifikācijas un monitoringa rīku, juridiskās analīzes, kā arī atkārtotu pārbaužu veikšanas. Ja datu piekļuve nav vienlīdzīga un bezmaksas visiem tirgus dalībniekiem, kuriem ir līdzvērtīgi pienākumi, tad daļai uzņēmumu AML/CFT funkcija kļūst objektīvi dārgāka. Hipotekārā kreditētāja gadījumā tas nav mazsvarīgi, jo darījumi ir lielāki, individuāli strukturēti un pieprasa padziļinātu izvērtējumu. Rezultātā atbilstības izmaksu pieaugums neizbēgami ietekmē kredīta cenu un pieejamību patērētājam.
No juridiskā viedokļa šāda situācija rada nopietnus jautājumus vienlīdzības principa kontekstā. Ja kredītiestādēm vai citām atsevišķām finanšu iestāžu grupām tiek nodrošināta plašāka vai lētāka piekļuve valsts datiem, bet hipotekārajiem kreditētājiem ar līdzvērtīgiem AML/CFT pienākumiem šāda piekļuve ir ierobežota vai maksas, tad valsts faktiski rada atšķirīgus izpildes priekšnoteikumus vienāda normatīvā pienākuma izpildei. Šādai atšķirīgai attieksmei būtu jābūt īpaši pārliecinoši pamatotai, jo citādi tā var tikt vērtēta kā nepamatota nevienlīdzīga attieksme.
Sabiedrības ieskatā te ir arī skaidrs konkurences aspekts. Tirgus dalībnieks, kuram klienta izpēte izmaksā vairāk tikai tādēļ, ka valsts nav nodrošinājusi līdzvērtīgu piekļuvi datiem, objektīvi atrodas sliktākā pozīcijā nekā tirgus dalībnieks, kuram šādi instrumenti pieejami lētāk vai ērtāk. Tas ietekmē ne tikai uzņēmuma iekšējās izmaksas, bet arī tā spēju konkurēt ar piedāvājuma cenu, apkalpošanas ātrumu un darījumu izpildes elastību. Hipotekārās kreditēšanas tirgū, kur darījumi bieži ir laika ziņā jutīgi un klienta izvēli ietekmē gan procentu likme, gan procesa ātrums, šāda nevienlīdzība iegūst īpaši praktisku nozīmi.
Atsevišķi jānorāda, ka likumprojekta anotācijā nav pietiekami izvērtēts, kā Latvijas Banka praktiski īstenos AML/CFT uzraudzību attiecībā uz nebanku hipotekārajiem kreditētājiem. Ar formālu kompetences pārcelšanu vien nepietiek. Ir jābūt skaidram, kā tiks nodrošināta nozares specifikas izpratne, kā tiks vērtēti darījumi ar nekustamo īpašumu, kā tiks interpretētas sarežģītas finansēšanas situācijas un kāda būs komunikācija ar tirgus dalībniekiem jautājumos, kur nepieciešama nevis abstrakta, bet praktiski piemērojama metodoloģija. Ja šāds ietvars nav izstrādāts iepriekš, pastāv risks, ka sākotnējā posmā uzraudzība būs nevienveidīga, pārmērīgi konservatīva vai metodoloģiski neskaidra.
Sabiedrība uzskata, ka šis risks ir īpaši augsts pārejas posmā. Hipotekārais kreditētājs nevar atļauties ilgstošu normu interpretācijas neskaidrību, jo katra neskaidra AML/CFT prasība nozīmē vai nu aizkavētu darījumu, vai atteikumu no tā, vai papildu izmaksas pārbaudes procesā. Tas rada tiešu ietekmi uz uzņēmuma darbības modeli, un gala rezultātā šī ietekme tiek pārlikta uz klientu. Tādēļ normatīvās vides kvalitāte šajā jomā ir ne tikai uzraudzības, bet arī patērētāju interešu jautājums.
Sabiedrība arī uzsver, ka datu pieejamības jautājums nevar tikt atrisināts tikai formāli, pasakot, ka attiecīgās tiesības teorētiski ir iespējamas. Praktiski nozīmīgi ir tas, vai finanšu iestāde var šos datus saņemt operatīvi, standartizēti un ekonomiski efektīvi. Tieši tādēļ būtiska loma ir kredītinformācijas biroju infrastruktūrai, kuru hipotekārie kreditētāji jau izmanto klientu izvērtēšanā un kura praksē ir sevi pierādījusi kā drošu un auditējamu informācijas apmaiņas kanālu. Ja normatīvais regulējums paredz piekļuvi datiem, bet neļauj to pilnvērtīgi izmantot caur jau funkcionējošiem tirgus mehānismiem, sistēma kļūst neefektīva un dārga.
Ņemot vērā minēto, Sabiedrība uzskata, ka likumprojekts pašreizējā redakcijā ir nepilnīgs, jo tas koncentrējas uz institucionālo pārkārtojumu, taču neatrisina galveno praktisko problēmu – vienlīdzīgu un efektīvu AML/CFT izpildes instrumentu nodrošināšanu visām finanšu iestādēm, kurām ir līdzvērtīgi pienākumi. Tas nozīmē, ka reforma riskē kļūt formāli centralizēta, bet funkcionāli nevienlīdzīga.
Sabiedrība aicina likumdevēju papildināt likumprojektu un tā anotāciju ar pilnvērtīgu izvērtējumu par institucionālās reformas ietekmi uz nebanku hipotekārās kreditēšanas sektoru, skaidri analizējot:
kā tiks nodrošināta šī segmenta specifikai atbilstoša AML/CFT uzraudzība,
kā tiks nodrošināta vienlīdzīga piekļuve klienta izpētei nepieciešamajiem datiem,
kā tiks novērsti konkurences izkropļojumi starp finanšu sektora dalībniekiem,
kā tiks nodrošināta praktiski izmantojama datu piekļuve, tostarp ar kredītinformācijas biroju starpniecību.
Sabiedrības ieskatā tikai šāda pieeja nodrošinātu, ka AML/CFT regulējuma reforma nepalielina formālo prasību apjomu vien, bet patiešām uzlabo sistēmas efektivitāti, saglabājot vienlaikus samērīgu, taisnīgu un ekonomiski ilgtspējīgu regulatīvo vidi hipotekārās kreditēšanas tirgū.

Papildu priekšlikumi regulējuma pilnveidošanai no hipotekārās kreditēšanas nozares skatpunkta
I. Par vienlīdzīgu piekļuvi valsts informācijas sistēmu datiem
Sabiedrība uzskata, ka viens no būtiskākajiem strukturālajiem trūkumiem finanšu sektora regulējumā Latvijā ir nevienlīdzīga piekļuve valsts informācijas sistēmu un reģistru datiem, kas nepieciešami normatīvo prasību izpildei, tostarp klientu izpētei, kredītspējas izvērtēšanai un risku pārvaldībai.
Hipotekārās kreditēšanas gadījumā klienta izvērtēšana ir daudzdimensionāls process, kas ietver ne tikai personas identifikāciju un ienākumu analīzi, bet arī nekustamā īpašuma izcelsmes, darījuma struktūras, saistīto personu un finanšu plūsmas izvērtēšanu. Šāds process pēc būtības ir datu ietilpīgs, un tā kvalitāte ir tieši atkarīga no pieejas valsts informācijas resursiem.
No juridiskā viedokļa jāuzsver, ka situācija, kur vienai finanšu sektora dalībnieku grupai tiek nodrošināta plašāka vai ekonomiski pieejamāka piekļuve datiem nekā citai, lai gan abām grupām ir līdzvērtīgi normatīvie pienākumi, rada būtisku Satversmes 91. pantā nostiprinātā vienlīdzības principa pārkāpuma risku. Vienlīdzības princips prasa, lai vienādās vai salīdzināmās situācijās esošas personas tiktu apstrādātas vienādi, ja vien atšķirīgai attieksmei nav objektīva un saprātīga pamatojuma.
No ekonomiskā viedokļa šāda pieeja rada tiešu konkurences deformāciju. Datu piekļuve nav tikai tehnisks jautājums – tā ir būtiska izmaksu komponente. Ja vienam tirgus dalībniekam klienta izvērtēšana izmaksā mazāk nekā citam, tas iegūst konkurences priekšrocības cenu noteikšanā, darījumu ātrumā un riska vadībā. Rezultātā tiek radīta nevienlīdzīga konkurences vide, kas neatbilst efektīva tirgus principiem.
Papildus jānorāda, ka šāda situācija negatīvi ietekmē arī AML/CFT sistēmas efektivitāti kopumā. Ja piekļuve datiem ir ierobežota vai ekonomiski apgrūtināta, tas samazina finanšu iestāžu spēju kvalitatīvi identificēt riskus, kas savukārt ietekmē visas sistēmas drošību.
Ņemot vērā minēto, Sabiedrība aicina normatīvajā regulējumā skaidri nostiprināt, ka visām licencētām un uzraudzītām finanšu iestādēm, kurām ir līdzvērtīgi klientu izpētes un risku novērtēšanas pienākumi, tiek nodrošināta vienlīdzīga, funkcionāli pilnvērtīga un ekonomiski samērīga piekļuve valsts informācijas sistēmu un reģistru datiem, tostarp nodrošinot iespēju šo piekļuvi īstenot arī ar kredītinformācijas biroju starpniecību.

II. Par Kredītu reģistra piekļuves pilnveidošanu
Sabiedrība uzskata, ka Kredītu reģistra pieejamības un izmantošanas regulējums ir būtisks elements efektīvai un atbildīgai kreditēšanai, tomēr pašreizējais regulējums nepilnīgi ņem vērā nebanku hipotekārās kreditēšanas specifiku.
Hipotekārās kreditēšanas segmentā kredītvēstures informācija ir viens no galvenajiem elementiem risku novērtēšanā. Tā ļauj izvērtēt klienta maksājumu disciplīnu, esošo saistību apjomu un finanšu uzvedības modeli ilgtermiņā. Ja šī informācija nav pieejama pilnā apjomā vai tās piekļuve ir ierobežota vai nesamērīgi dārga, tas būtiski samazina kreditēšanas kvalitāti un efektivitāti.
No juridiskā viedokļa jāuzsver, ka arī šajā gadījumā piemērojams vienlīdzības princips. Ja dažādiem tirgus dalībniekiem tiek nodrošināta atšķirīga piekļuve būtiskai kredītinformācijai, tas rada nevienlīdzīgus darbības apstākļus un var tikt vērtēts kā nepamatota atšķirīga attieksme.


No ekonomiskā viedokļa Kredītu reģistra piekļuve tieši ietekmē:
kredīta piešķiršanas ātrumu,
risku novērtēšanas kvalitāti, un
administratīvās izmaksas.
Ja nebanku kreditētājiem šī piekļuve ir ierobežotāka nekā bankām, tie atrodas strukturāli nelabvēlīgākā pozīcijā konkurencē.
Ņemot vērā minēto, Sabiedrība aicina:
paplašināt Kredītu reģistra datu pieejamību licencētiem hipotekārās kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem,
nodrošināt tehnoloģiski efektīvu piekļuvi (t.sk. API risinājumus), kā arī
pārskatīt maksas modeli, nodrošinot tā samērīgumu un neitralitāti.
III. Par regulējuma neitralitāti attiecībā uz pārrobežu un digitālajiem kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem
Sabiedrība uzskata, ka finanšu pakalpojumu tirgus attīstība, īpaši digitālo un pārrobežu pakalpojumu kontekstā, rada nepieciešamību skaidri nostiprināt vienlīdzīgas konkurences principus starp vietējiem un ārvalstu tirgus dalībniekiem.
Pašreizējā situācija rada risku, ka ārvalstu vai digitālie pakalpojumu sniedzēji, kuri faktiski piedāvā finanšu pakalpojumus Latvijas patērētājiem, var darboties ar atšķirīgu regulatīvo slogu nekā licencēti un uzraudzīti vietējie tirgus dalībnieki. Tas var izpausties gan kā mazāk stingras prasības attiecībā uz patērētāju informēšanu, gan kā atšķirīga pieeja uzraudzībai, AML/CFT prasībām vai reklāmas regulējumam.
No juridiskā viedokļa šāda situācija rada jautājumus par vienlīdzīgas konkurences nodrošināšanu un tiesiskās paļāvības principu. Ja uzņēmēji, kas darbojas Latvijas jurisdikcijā, izpilda pilnu normatīvo prasību kopumu, bet konkurenti var piedāvāt līdzvērtīgus pakalpojumus ar mazāku faktisko slogu, tiek radīta sistēmiski nevienlīdzīga situācija.
No ekonomiskā viedokļa tas veicina t.s. regulatīvo arbitrāžu, kur uzņēmumi izvēlas darbības modeli nevis pēc ekonomiskās efektivitātes, bet pēc iespējas izvairīties no stingrāka regulējuma. Tas ilgtermiņā var samazināt regulējuma efektivitāti un radīt riskus patērētāju aizsardzībai.
Ievērojot minēto, Sabiedrība aicina normatīvajā regulējumā nostiprināt principu, ka finanšu pakalpojumu sniegšanai, kas vērsta uz Latvijas patērētājiem, neatkarīgi no pakalpojuma sniedzēja juridiskās formas vai atrašanās vietas, ir piemērojami vienādi pamatprincipi attiecībā uz:
patērētāju aizsardzību,
informācijas atklāšanu,
AML/CFT prasībām,
uzraudzības pieejamību.
IV. Par regulatīvās stabilitātes un paredzamības nodrošināšanu
Sabiedrība īpaši uzsver nepieciešamību nodrošināt stabilu un prognozējamu regulatīvo vidi hipotekārās kreditēšanas segmentā.
Hipotekārā kreditēšana ir ilgtermiņa finanšu darbība, kur:
kredīti tiek izsniegti uz vairākiem gadiem vai pat desmitgadēm,
finansējuma struktūra ir ilgtermiņa, un
investīciju lēmumi tiek pieņemti, balstoties uz regulatīvās vides stabilitāti.
Ja normatīvais regulējums tiek būtiski un bieži mainīts, īpaši deleģējot plašas pilnvaras regulatoram bez skaidriem ierobežojumiem, tas rada augstu regulatīvo risku.
No juridiskā viedokļa tas skar tiesiskās paļāvības principu, kas izriet no Satversmes 1. panta un paredz, ka personām ir tiesības paļauties uz valsts rīcības konsekvenci un paredzamību.
No ekonomiskā viedokļa regulatīvā nenoteiktība tiek tieši iecenota finansējumā:
palielinās kapitāla izmaksas,
samazinās investoru interese,
pieaug kredīta cena patērētājiem.
Ņemot vērā minēto, Sabiedrība aicina:
noteikt skaidrus principus attiecībā uz būtisku regulatīvo prasību izmaiņām,
paredzēt pietiekamus pārejas periodus,
nodrošināt, ka normatīvās izmaiņas tiek balstītas uz pilnvērtīgu ietekmes izvērtējumu.
V. Par regulatora darbības prognozējamību un procesuālajiem termiņiem
Sabiedrība uzskata, ka būtisks priekšnoteikums efektīvai finanšu sektora darbībai ir regulatora darbības prognozējamība un skaidri definēti procesuālie termiņi.
Hipotekārās kreditēšanas praksē būtiska nozīme ir:
ātrai lēmumu pieņemšanai,
skaidrai normu interpretācijai,
efektīvai komunikācijai ar uzraudzības iestādi.
Ja šie elementi nav pietiekami strukturēti, tas rada:
darījumu aizkavēšanos,
papildu administratīvās izmaksas,
konkurences zudumu.
No ekonomiskā viedokļa tas īpaši ietekmē nebanku kreditētājus, kuri konkurē ar bankām un digitālajām platformām, kur procesu ātrums ir būtisks konkurences faktors.
Ņemot vērā minēto, Sabiedrība aicina:
noteikt saistošus termiņus regulatora lēmumiem un atbildēm,
nodrošināt skaidru un publiski pieejamu metodoloģiju normu interpretācijai, kā arī
ieviest mehānismus savlaicīgai skaidrojumu sniegšanai tirgus dalībniekiem.
VI. Par hipotekārās kreditēšanas specifikas atzīšanu regulējumā
Sabiedrība uzskata, ka normatīvais regulējums nepietiekami diferencē dažādus patērētāju kreditēšanas veidus, kas rada risku piemērot vienotus, bet ekonomiski nepamatotus ierobežojumus.
Hipotekārā kreditēšana ir:
nodrošināta ar nekustamo īpašumu,
ilgtermiņa, un
raksturīga ar atšķirīgu risku profilu nekā īstermiņa patēriņa kredīti.
Vienota regulatīvā pieeja var radīt situāciju, kur zemāka riska segmentam tiek piemēroti nesamērīgi ierobežojumi.
No juridiskā viedokļa tas skar proporcionalitātes principu, kas prasa diferencēt regulējumu atbilstoši faktiskajam riskam.
No ekonomiskā viedokļa tas var:
samazināt kreditēšanas apjomu,
palielināt izmaksas,
ierobežot finansējuma pieejamību patērētājiem.
Ņemot vērā minēto, Sabiedrība aicina:
diferencēt regulējumu starp dažādiem kreditēšanas segmentiem,
īpaši izdalot hipotekāro kreditēšanu kā atsevišķu kategoriju ar tai atbilstošu regulatīvo pieeju.
Sabiedrība uzsver, ka iepriekš minētie priekšlikumi nav uzskatāmi par nozares interesēm labvēlīgu izņēmumu pieprasījumu, bet gan par nepieciešamiem priekšnosacījumiem vienlīdzīgas, efektīvas un ekonomiski ilgtspējīgas finanšu tirgus darbības nodrošināšanai.
Ja likumdevējs paralēli institucionālajai reformai nenodrošina vienlīdzīgus konkurences apstākļus, piekļuvi būtiskiem datiem, regulatīvās vides stabilitāti un diferencētu pieeju dažādiem kreditēšanas segmentiem, pastāv būtisks risks, ka reforma radīs pretēju efektu – samazinās konkurenci, palielinās pakalpojumu izmaksas un ierobežos finansējuma pieejamību patērētājiem.
Sabiedrības ieskatā tikai sistemātiska un uz pierādījumiem balstīta pieeja, kas nodrošina līdzsvaru starp uzraudzību, konkurenci un ekonomisko realitāti, var nodrošināt finanšu sektora ilgtspējīgu attīstību hipotekārās kreditēšanas jomā.

Kopsavilkums:

Apkopojot iepriekš izklāstītos apsvērumus, Sabiedrība secina, ka likumprojektu pakotne, ar kuru paredzēta patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju uzraudzības funkciju nodošana Latvijas Bankai, kā arī ar to saistītie grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā, Starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju likumā, Civilprocesa likumā, Reklāmas likumā un Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likumā, nav uzskatāma par tehnisku vai fragmentāru normatīvā regulējuma precizēšanu. Pēc sava satura, tvēruma un faktiskajām sekām tā ir būtiska institucionāla un regulatīva reforma, kas vienlaikus maina uzraudzības modeli, tirgus dalībnieku pienākumu apjomu, atbilstības izmaksu struktūru, procesuālo vidi, reklāmas ierobežojumu noteikšanas mehānismu, sankciju regulējuma piemērošanas ietvaru un AML/CFT prasību izpildes praktiskos priekšnoteikumus.
Sabiedrības ieskatā būtiskākā problēma ir tā, ka tik plaša mēroga reforma tiek virzīta kā savstarpēji saistītu, bet formāli atsevišķu normatīvu grozījumu kopums, neveicot vienotu, pilnvērtīgu un pierādījumos balstītu kopējo ietekmes analīzi. Likumprojektu anotācijās atkārtoti nav veikts strukturēts alternatīvu risinājumu izvērtējums, nav izvērtēts samērīgums starp ieguvumiem un slogu, nav sniegts pārliecinošs pamatojums par izvēlētā institucionālā modeļa nepieciešamību, kā arī nav pietiekami analizēta ietekme uz nebanku hipotekārās kreditēšanas sektoru kā atsevišķu un pēc būtības no citiem kreditēšanas segmentiem atšķirīgu tirgus daļu.
Sabiedrība īpaši uzsver, ka hipotekārā kreditēšana nav pielīdzināma īstermiņa vai nenodrošinātai patērētāju kreditēšanai. Tā ir ilgtermiņa, kapitālietilpīga, ar nekustamo īpašumu nodrošināta finanšu darbība, kuras ekonomiskā loģika balstās uz prognozējamu tiesisko vidi, skaidriem kapitāla nosacījumiem, samērīgām uzraudzības izmaksām, efektīviem atbilstības instrumentiem un stabilu procesuālo ietvaru. Ja šādi priekšnoteikumi tiek aizstāti ar neskaidru, fragmentētu un plaši deleģētu regulējumu, neizbēgami pieaug gan regulatīvais risks, gan kapitāla cena, gan pakalpojuma pašizmaksa, un gala rezultātā šīs izmaksas tiek pārliktas uz patērētāju.
Sabiedrības ieskatā reforma pašreizējā redakcijā neatbilst pietiekamas tiesiskās skaidrības un samērīguma standartam. Tā paredz plašu deleģējumu regulatoram noteikt turpmākus būtiskus darbības nosacījumus, vienlaikus nenodrošinot ne ilgtermiņa regulatīvo stabilitāti, ne precīzus metodoloģiskos kritērijus vairākās jomās, kur šie kritēriji ir izšķiroši svarīgi. Tas attiecas gan uz līgumu uzraudzības robežām, gan uz reklāmas prasību saturu, gan uz sankciju piemērošanas intensitāti un personīgās atbildības robežām, gan uz AML/CFT uzraudzības praktiskajiem mehānismiem, gan uz pārejas perioda piemērošanas kārtību.
Sabiedrība arī uzskata, ka reforma pašreizējā redakcijā rada būtisku konkurences kropļojuma risku. Esošie licencētie tirgus dalībnieki ir uzņēmušies ievērojamu finansiālu slogu, lai atbilstu līdzšinējām licencēšanas un kapitāla prasībām, tostarp nodrošinot minimālo pamatkapitālu 425 000 euro apmērā un samaksājot būtisku vienreizēju licences maksu. Tajā pašā laikā likumprojektu kopums neparedz pietiekamas garantijas, ka arī turpmāk visiem tirgus dalībniekiem būs piemērojami vienlīdzīgi un salīdzināmi nosacījumi. Šāda situācija ne tikai mazina uzticību regulējumam, bet rada objektīvu risku, ka tirgus tiks deformēts par labu tiem subjektiem, kuri nākotnē tirgū varētu ienākt ar zemāku regulatīvo slogu nekā tiem uzņēmumiem, kuri jau ir izpildījuši stingrākas prasības.
Sabiedrība arī norāda uz to, ka reforma kopumā rada ievērojamu izmaksu palielinājumu, ko veido vairāki savstarpēji saistīti elementi. No vienas puses, jaunā uzraudzības maksājumu sistēma pēc savas būtības funkcionēs kā slēpts nodokļu slogs, kas faktiski kavē uzņēmumu attīstību un izaugsmi. No otras puses, uzņēmumiem būs nepieciešami papildu personāla resursi, IT sistēmu pielāgošana, ārējie konsultanti, iekšējās kontroles procedūru pārstrāde un papildu regulatīvais monitorings. Šāds slogs nebanku hipotekārās kreditēšanas sektorā nav absorbējams uzņēmuma līmenī, jo nozare darbojas ar salīdzinoši ierobežotām maržām un ilgtermiņa kapitāla izmaksām. Tādēļ neizbēgama šīs reformas ekonomiskā sekas būs kredīta sadārdzināšanās, stingrāki kreditēšanas nosacījumi un mazāka pakalpojumu pieejamība patērētājam.
Sabiedrība uzskata, ka arī pārejas regulējums pašreizējā redakcijā nav atbilstošs. Tas ir iekšēji fragmentēts, sadalīts vairākos spēkā stāšanās termiņos un neatbild uz praktiski izšķirošiem jautājumiem par to, kuri noteikumi kurā brīdī būs piemērojami, kā tiks interpretēta esošo normatīvo aktu piemērošana pārejas posmā un kā tiks nodrošināta konsekventa uzraudzības pieeja. Hipotekārās kreditēšanas nozarē, kur darījumi tiek strukturēti ilgtermiņā un uzņēmējdarbības plānošana notiek vairāku gadu griezumā, šāda normatīvā nenoteiktība pati par sevi rada ekonomisku kaitējumu.
Tāpat Sabiedrība uzskata, ka atsevišķie pavadošie likumprojekti papildus pastiprina galvenās reformas riskus. Sankciju jomā pastāv risks, ka bez skaidras metodoloģijas un nozares specifikas izpratnes var veidoties pārmērīgi konservatīva pieeja, kas ierobežos kreditēšanu un palielinās atbilstības izmaksas. Civilprocesa jomā Latvijas Bankas lēmumiem paredzētais svars var radīt procesuālā līdzsvara un taisnīgas tiesas principa riskus. Reklāmas jomā tiek radīts plašs deleģējums regulatoram bez pietiekami noteiktām robežām un bez galīgi stabilizēta materiāltiesiskā regulējuma. AML/CFT jomā netiek risināta centrālā problēma – vienlīdzīga un ekonomiski pamatota piekļuve datiem, kas nepieciešami normatīvo pienākumu izpildei, tostarp hipotekāro darījumu klientu izpētē.
Pamatojoties uz visu iepriekš izklāstīto, Sabiedrība iebilst pret reformu tās pašreizējā veidā un uzskata, ka turpmāka virzīšana bez būtiskiem labojumiem radītu neproporcionālu, sadrumstalotu un ekonomiski kaitīgu regulatīvo vidi nebanku hipotekārās kreditēšanas nozarē. Sabiedrības vērtējumā šāds regulējums nenodrošinātu patērētāju aizsardzības uzlabošanos, bet gan radītu vidi, kurā vienlaikus pieaug tiesiskā nenoteiktība, uzraudzības iestāžu rīcības brīvība un uzņēmējdarbības izmaksas — bez pietiekamiem pierādījumiem tam, ka tas objektīvi uzlabotu patērētāju stāvokli vai finanšu tirgus kvalitāti. Ņemot vērā iepriekš norādīto, Sabiedrība aicina likumdevēju neatbalstīt reformu tās pašreizējā formā un veikt tās principiālu pārskatīšanu, nodrošinot šādus galvenos priekšnosacījumus, kas būtu vērsti uz to, ka: 1) jāveic vienots, pilnvērtīgs un publiski pārbaudāms ietekmes izvērtējums visai likumprojektu pakotnei kopumā, nevis tikai atsevišķiem likumprojektiem izolēti. Šajā izvērtējumā ir jāanalizē tiesiskās, ekonomiskās, konkurences un administratīvās sekas, kā arī reālā ietekme uz hipotekārās kreditēšanas pieejamību.
2) jānodrošina, ka būtiskie tirgus darbības priekšnoteikumi – tostarp kapitāla prasības, uzraudzības maksas aprēķina principi un būtiskākie darbības nosacījumi – tiek saglabāti pietiekami skaidri un stabili likuma līmenī, nevis pilnībā deleģēti regulatora diskrēcijai.
3) jānodrošina regulatīvās vides stabilitāte un paredzamība, nosakot skaidru un vienotu pārejas periodu, saprotamu normu piemērošanas secību, kā arī pietiekamu laiku uzņēmējiem pielāgot savas sistēmas, procedūras, IT risinājumus un finansēšanas struktūru.
4) jānodrošina vienlīdzīgi un salīdzināmi konkurences apstākļi visiem tirgus dalībniekiem, nepieļaujot situāciju, kur esošie licencētie uzņēmumi, kas ir izpildījuši stingrākas prasības, tiek nostādīti nelabvēlīgākā situācijā nekā jaunie tirgus dalībnieki.
5) jāparedz uzraudzības maksas modelis, kas ir samērīgs, ekonomiski pamatots un saistīts ar faktiskajām uzraudzības izmaksām, nevis uzņēmuma kredītportfeļa apjomu kā tādu.
6) jāprecizē regulatora pilnvaru robežas līgumu uzraudzībā, reklāmas regulējumā, sankciju piemērošanā un citās jomās, kur šobrīd likumprojekti paredz plašu diskrēciju bez pietiekami konkrētiem piemērošanas kritērijiem.
7) AML/CFT jomā jānodrošina visām finanšu iestādēm ar līdzvērtīgiem pienākumiem vienlīdzīga, ekonomiski samērīga un praktiski izmantojama piekļuve klienta izpētei nepieciešamajiem valsts datiem, tostarp paredzot iespēju šos datus saņemt ar kredītinformācijas biroju starpniecību.
8) jāizvērtē un jāpārskata valdes locekļu personīgās atbildības regulējums, nosakot skaidras, šauras un samērīgas atbildības robežas, lai nepieļautu nesamērīgu personisko risku par normām, kuru interpretācija vēl nav stabilizējusies.
Noslēgumā Sabiedrība uzsver, ka iebildumi pret šo reformu nav vērsti pret patērētāju aizsardzības stiprināšanu kā tādu. Gluži pretēji – Sabiedrības ieskatā tieši patērētāju interesēs ir tāds regulējums, kas ir skaidrs, samērīgs, prognozējams un ekonomiski ilgtspējīgs. Patērētāju aizsardzība netiek stiprināta ar formālu uzraudzības centralizāciju vien, ja paralēli pieaug izmaksas, samazinās konkurence, kļūst dārgāks kredīts un mazinās tiesiskā skaidrība. Ilgtspējīga patērētāju aizsardzība ir iespējama tikai tad, ja tirgus regulējums vienlaikus nodrošina gan atbildīgu uzraudzību, gan taisnīgu konkurenci, gan stabilu uzņēmējdarbības vidi.
Tādēļ Sabiedrība aicina likumdevēju šo reformu būtiski pārstrādāt un nevirzīt to pieņemšanai pašreizējā redakcijā.


Ar cieņu,
AS “West Kredit” valdes loceklis                                                           Artūrs Silantjevs
 

-

I. Ievads, regulējuma nozīme un vispārējais vērtējums
AS “West Kredit” (turpmāk – Sabiedrība), izvērtējot Finanšu ministrijas virzīto likumprojektu pakotni, kas paredz būtisku patērētāju kreditēšanas uzraudzības sistēmas reformu un funkciju koncentrēšanu Latvijas Bankā, uzskata, ka piedāvātā reforma pēc savas būtības nav uzskatāma par tehnisku, vai institucionāli ierobežotu izmaiņu kopumu, bet gan par fundamentālu finanšu tirgus regulējuma pārveidi ar plašu un ilgtermiņa ietekmi uz uzņēmējdarbības vidi, konkurenci un patērētāju interesēm.
Sabiedrība īpaši uzsver, ka, lai gan likumprojekti formāli ir sadalīti vairākos atsevišķos normatīvajos aktos, pēc būtības tie veido vienotu reformu, kuras centrālais elements ir uzraudzības, regulējuma interpretācijas un normatīvās ietekmes koncentrēšana vienā institūcijā. Šāda pieeja būtiski maina līdzšinējo institucionālo līdzsvaru finanšu sektorā un rada sistēmiskas sekas, kas pārsniedz atsevišķu likumu grozījumu robežas.
Vienlaikus Sabiedrība konstatē, ka reforma tiek virzīta paātrinātā kārtībā un bez pilnvērtīgas publiskās apspriešanas, klasificējot grozījumus kā  tehniska rakstura. Tomēr no likumprojektu satura un anotācijām nepārprotami izriet, ka tiek ieviestas būtiskas izmaiņas gan uzraudzības modelī, gan uzņēmējdarbības nosacījumos, gan patērētāju tiesību aizsardzības mehānismos. Šāda pieeja norāda uz nepieciešamību pilnveidot reformas izstrādes metodoloģiju un tās atbilstību labas likumdošanas principiem.
Īpaši būtiski ir tas, ka likumprojektu anotācijās nav veikts pilnvērtīgs un pierādījumos balstīts izvērtējums par piedāvātā regulējuma nepieciešamību un samērīgumu. Netiek analizēti alternatīvi risinājumi, nav veikts izmaksu un ieguvumu salīdzinājums, kā arī nav paredzēts pēcpārbaudes izvērtējums. Šāda pieeja ir pretrunā gan Satversmes tiesas judikatūrā nostiprinātajiem proporcionalitātes principa elementiem, gan labas pārvaldības principiem, kas prasa, lai būtiskas reformas tiktu balstītas objektīvā un vispusīgā analīzē.
Papildus Sabiedrība vērš uzmanību uz būtiskām iekšējām pretrunām likumprojektu ekonomiskajā pamatojumā. No vienas puses, anotācijās tiek apgalvots, ka reforma neradīs negatīvu ietekmi uz tautsaimniecību un pat samazinās administratīvo slogu, savukārt no otras puses tiek minēti būtiski finanšu efekti un izmaksu izmaiņas nozarē. Šāda nekonsekvence rada pamatotas šaubas par izmantotās metodoloģijas kvalitāti un secinājumu ticamību.
Sabiedrība arī uzsver, ka deklarētais reformas mērķis nodrošināt vienotu un efektīvāku uzraudzību – faktiski netiek pilnvērtīgi sasniegts. No pieejamās informācijas izriet, ka vienotais uzraudzības modelis netiek attiecināts uz visiem tirgus dalībniekiem, kas darbojas patērētāju kreditēšanas jomā, tādējādi saglabājot fragmentētu pieeju un radot nevienlīdzīgus konkurences apstākļus.
Vēršam uzmanību, ka pašā informatīvajā ziņojumā ir norādes uz iespējamu uzraudzības intensitātes samazināšanos atsevišķās jomās, tostarp noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas jomā. Tas ir tiešā pretrunā ar reformas deklarēto mērķi stiprināt uzraudzības kvalitāti un efektivitāti, un rada nopietnus jautājumus par faktiskajiem reformas mērķiem un sagaidāmajiem rezultātiem.
Ņemot vērā minēto, Sabiedrība uzskata, ka likumprojektu pakotne pašreizējā redakcijā neatbilst tiesiskās noteiktības, proporcionalitātes un labas likumdošanas principiem, kā arī ir pilnveidojama, lai mazinātu riskus finanšu tirgus stabilitātei, konkurences videi un patērētāju interesēm ilgtermiņā.

II. Par institucionālās reformas pamatojuma nepietiekamību
Izvērtējot likumprojektu, Sabiedrība secina, ka tajā nav sniegts pietiekami detalizēts un pierādījumos balstīts pamatojums, kāpēc tieši patērētāju kreditēšanas uzraudzības funkciju koncentrēšana Latvijas Bankā ir nepieciešama un optimāla.
Likumprojekta anotācijā tiek norādīts uz nepieciešamību nodrošināt vienotu uzraudzības pieeju, tomēr netiek analizēts, kādi konkrēti trūkumi pastāv esošajā regulējumā un kā tieši piedāvātais modelis tos novērsīs. Tāpat netiek izvērtēti alternatīvi risinājumi, piemēram, institucionālās sadarbības stiprināšana vai esošās uzraudzības sistēmas pilnveidošana bez pilnīgas funkciju centralizācijas.
Šāda analīzes trūkuma rezultātā rodas pamatotas šaubas par to, vai likumdevējs ir izvēlējies visefektīvāko un vismazāk ierobežojošo līdzekli. Atbilstoši Satversmes tiesas judikatūrai likumdevējam ir pienākums izvērtēt dažādus iespējamos risinājumus un izvēlēties to, kas mazāk ierobežo privātpersonu tiesības, vienlaikus sasniedzot leģitīmo mērķi.
Papildus jānorāda, ka institucionālas reformas finanšu sektorā pēc savas būtības ir īpaši sensitīvas, jo tās ietekmē uzticību tirgum un investīciju vidi. Ja šādas reformas tiek ieviestas bez pietiekama pamatojuma un ietekmes analīzes, tas var radīt pretēju efektu, samazināt uzticību regulējumam un palielināt regulatīvo risku.

III. Par proporcionalitātes principu un tā neievērošanu
Sabiedrība uzskata, ka likumprojekts pilnā apjomā ir vērtējams proporcionalitātes principa kontekstā. Šis princips prasa, lai jebkurš ierobežojums uzņēmējdarbībai būtu ne tikai leģitīms, bet arī nepieciešams un samērīgs.
Pirmkārt, nav pietiekami pamatots, ka izvēlētais risinājums ir nepieciešams. Likumprojekts nepierāda, ka pastāv tādi trūkumi esošajā sistēmā, kurus nebūtu iespējams novērst ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.
Otrkārt, netiek izvērtēta samērība šaurākā nozīmē, proti, vai Sabiedrības ieguvums no reformas atsver negatīvās sekas, kas var tikt radītas uzņēmējdarbības videi un patērētājiem. Sabiedrības ieskatā šāds izvērtējums nav veikts pietiekamā apjomā.
Treškārt, no Eiropas Savienības tiesību perspektīvas proporcionalitātes princips ir nostiprināts Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā, un Eiropas Savienības Tiesa konsekventi uzsver, ka regulējumam jābūt ierobežotam līdz nepieciešamajam minimumam. Šajā gadījumā, mūsuprāt, pastāv pamats uzskatīt, ka regulējums pārsniedz nepieciešamo minimumu, īpaši attiecībā uz hipotekārās kreditēšanas segmentu.

IV. Par tiesiskās paļāvības principu un regulatīvās vides stabilitāti
Sabiedrība īpaši uzsver tiesiskās paļāvības principa nozīmi, kas izriet no Satversmes 1. panta. Satversmes tiesa vairākkārt ir norādījusi, ka personām ir tiesības paļauties uz valsts rīcības konsekvenci un paredzamību.
Finanšu pakalpojumu sniedzēji, tostarp hipotekārie kreditori, ir izveidojuši savus biznesa modeļus, investējuši kapitālu un izstrādājuši risku pārvaldības sistēmas, balstoties uz spēkā esošo regulējumu. Ja šis regulējums tiek būtiski mainīts, neparedzot pietiekamus stabilitātes mehānismus, tiek aizskarta uzņēmēju leģitīmā paļāvība.
Vēršam uzmanību uz to, ka  likumprojekts paredz plašu deleģējumu Latvijas Bankai noteikt turpmākos regulatīvos nosacījumus. Tas nozīmē, ka būtiski uzņēmējdarbības vidi ietekmējoši noteikumi var tikt mainīti bez likumdevēja tiešas iesaistes un bez pietiekama pārejas perioda.
Regulatīvā nenoteiktība tieši palielina kapitāla izmaksas, jo investori un finansētāji to definē kā būtisku riska faktoru. Tas attiecīgi sadārdzina finansējuma piesaisti, palielinot kredītu izmaksas patērētājiem.
V. Par hipotekārās kreditēšanas ekonomisko specifiku un nozīmi
Hipotekārā kreditēšana būtiski atšķiras no citiem patērētāju kreditēšanas veidiem. Tā ir nodrošināta ar nekustamo īpašumu, kas samazina kreditoru risku, bet vienlaikus padara šo segmentu īpaši jutīgu pret regulatīvām izmaiņām.
Šī nozare ir kapitālietilpīga, ar relatīvi zemām peļņas maržām, kas nozīmē, ka uzņēmumi nevar absorbēt būtisku izmaksu pieaugumu. Tādēļ jebkurš regulatīvā sloga pieaugums tieši atspoguļojas pakalpojumu galīgajā cenā patērētājiem

Papildus jāuzsver, ka hipotekārās kreditēšanas nozare ir cieši saistīta ar nekustamā īpašuma tirgu un būvniecības nozari. Regulatīvā nenoteiktība vai izmaksu pieaugums šajā segmentā var samazināt arī kreditēšanas apjomu, kas savukārt negatīvi var ietekmēt ekonomikas attīstību valstī kopumā.

VI. Par pamatkapitāla prasību saglabāšanas nepieciešamību
Sabiedrība uzskata, ka pamatkapitāla prasību saglabāšana atbilstoši līdzšinējam Patērētāju tiesību aizsardzības centra (PTAC) regulējumam ir būtisks priekšnosacījums ne tikai finanšu tirgus stabilitātei, bet arī tiesiskās noteiktības, patērētāju aizsardzības un vienlīdzīgas konkurences vides nodrošināšanai.
Saskaņā ar spēkā esošo regulējumu patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējam minimālais pamatkapitāls ir noteikts 425 000 euro apmērā, kas ir veidots kā sabalansēts slieksnis starp finanšu stabilitāti un tirgus pieejamību. Šī prasība nav nejauša tā ir izveidojusies normatīvās attīstības gaitā, ņemot vērā gan finanšu sektora riskus, gan patērētāju aizsardzības nepieciešamību.
Pamatkapitāls finanšu sektorā kalpo kā fundamentāls drošības mehānisms, kas nodrošina uzņēmuma spēju segt zaudējumus, pārvaldīt neparedzētus riskus un turpināt darbību arī ekonomisko svārstību apstākļos. Hipotekārās kreditēšanas gadījumā šī funkcija ir īpaši būtiska, jo šis segments ir ilgtermiņa un tieši pakļauts nekustamā īpašuma tirgus cikliskumam, procentu likmju svārstībām un makroekonomiskajiem riskiem.
Vienlaikus Sabiedrība uzsver, ka ne tikai pārmērīga kapitāla prasību elastība, bet arī nepamatoti zems kapitāla līmenis var radīt būtiskus riskus finanšu tirgus stabilitātei un patērētāju interesēm.
Nepamatoti zemas kapitāla prasības var veicināt finansiāli nestabilu komersantu ienākšanu tirgū. Šādiem tirgus dalībniekiem raksturīgs: nav spējīgi uzņemties kredītriskus vai pārvarēt ekonomiskos satricinājumus,
darbojas ar pārmērīgi agresīvu kreditēšanas politiku,
potenciāli rada paaugstinātu maksātnespējas risku.
Minētā situācija rada tiešus riskus patērētājiem, veidojot līgumattiecības ar finansiāli nestabiliem pakalpojumu sniedzējiem. Turklāt šādi tirgus dalībnieki var izkropļot konkurenci ar nepamatoti riskantiem vai īstermiņa cenu priekšrocībām pamatotiem produktiem, kas ilgtermiņā apdraud visas nozares stabilitāti. No juridiskā viedokļa jāuzsver, ka kapitāla prasību noteikšana nav tikai tehnisks regulējuma jautājums, bet būtisks uzņēmējdarbības priekšnoteikums, kam jābūt skaidri nostiprinātam likuma vai vismaz stabilā normatīvā ietvarā. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka tiesību normām jābūt pietiekami skaidrām un paredzamām, lai persona varētu plānot savu rīcību.

Ja kapitāla prasības tiek padarītas par mainīgu regulatora instrumentu vai tiek nepamatoti pazeminātas, tiek radīta dubulta problēma:
no vienas puses uzņēmēji nevar prognozēt regulējumu,
no otras puses tirgū var samazināties kvalitātes standarti.
No ekonomiskā viedokļa stabilas un pietiekamas kapitāla prasības nodrošina arī investoru uzticību sektoram. Investori un finansētāji pieņem lēmumus, balstoties uz regulatīvo vidi, un nepietiekams kapitāla līmenis tiek uztverts kā paaugstināts risks, kas tieši ietekmē kapitāla cenu.
Savukārt pārmērīga elastība kapitāla prasību noteikšanā rada situāciju, kur uzņēmēji ir spiesti uzturēt papildu drošības rezerves, lai sagatavotos iespējamām regulatora prasību izmaiņām. Tas savukārt samazina kreditēšanai pieejamo kapitālu un ierobežo finansējuma pieejamību patērētājiem.
Ņemot vērā minēto, Sabiedrība uzskata, ka esošais PTAC regulējums, kas paredz skaidru un pietiekamu kapitāla prasību līmeni (425 000 euro), ir saglabājams kā stabils pamats tirgus funkcionēšanai. Vienlaikus jebkādas izmaiņas šajā regulējumā ir veicamas tikai ar īpašu piesardzību, balstoties uz pierādāmu nepieciešamību un nodrošinot ilgtermiņa paredzamību.
Šāda pieeja nodrošinātu līdzsvaru starp finanšu stabilitāti, konkurenci un patērētāju interešu aizsardzību, vienlaikus novēršot gan nepamatotu kapitāla prasību samazināšanu, gan to neprognozējamu palielināšanu.

VII. Par konkurences kropļošanu un nevienlīdzīgu regulatīvo attieksmi pret tirgus dalībniekiem
Sabiedrība uzskata, ka likumprojektā paredzētā pieeja attiecībā uz licencēšanas un kapitāla prasību regulējumu rada būtisku konkurences kropļošanas risku, kas ir pretrunā gan tiesiskās vienlīdzības principam, gan godīgas konkurences pamatprincipiem.
Esošajā regulējumā tirgus dalībnieki, kas ir saņēmuši speciālo atļauju (licenci) patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniegšanai, ir izpildījuši būtiskas un finansiāli nozīmīgas prasības, tostarp nodrošinājuši minimālo pamatkapitālu 425 000 euro apmērā, kā arī veikuši ievērojamu vienreizēju maksājumu par licences saņemšanu. Šīs prasības ir kalpojušas kā būtisks ieejas filtrs tirgū, nodrošinot, ka tajā darbojas finansiāli stabilas un atbildīgas kapitālsabiedrības.
Savukārt likumprojekta piedāvātā jaunā pieeja rada situāciju, kur potenciāli jaunie tirgus dalībnieki var tikt pakļauti atšķirīgam vai pat būtiski zemākam regulatīvajam slieksnim, īpaši gadījumā, ja kapitāla prasību un citu būtisku nosacījumu noteikšana tiek pilnībā deleģēta regulatora rīcības brīvībai un netiek skaidri nostiprināta likuma līmenī.
Šāda situācija rada nevienlīdzīgus konkurences apstākļus starp:
jau esošajiem tirgus dalībniekiem, kuri ir investējuši būtiskus finanšu resursus, lai izpildītu līdzšinējās prasības, un
potenciālajiem jaunajiem dalībniekiem, kuri varētu ienākt tirgū ar zemāku kapitāla slieksni vai mazāk stingrām prasībām.
No juridiskā viedokļa šāda pieeja rada nopietnus jautājumus Satversmes 91. pantā nostiprinātā vienlīdzības principa kontekstā, kas paredz, ka pret līdzīgās situācijās esošām personām ir jāizturas vienādi. Ja likumdevējs faktiski rada atšķirīgus regulatīvos nosacījumus vienā un tajā pašā tirgū esošiem subjektiem bez objektīva un saprātīga pamatojuma, tas var tikt vērtēts par vienlīdzības principa pārkāpumu.
Papildus šāds regulējums var būt problemātisks arī no Eiropas Savienības tiesību perspektīvas, jo tas var radīt konkurences izkropļojumus finanšu pakalpojumu tirgū. Vienlīdzīgu konkurences apstākļu nodrošināšana ir viens no iekšējā tirgus pamatprincipiem, un jebkāda normatīva pieeja, kas dod nepamatotas priekšrocības vienai tirgus dalībnieku grupai salīdzinājumā ar citu, ir vērtējama kritiski.
No ekonomiskā viedokļa šāda situācija rada t.s. “regulatīvo arbitrāžu” risku, kur uzņēmumi cenšas izmantot regulējuma nepilnības vai atšķirības, lai iegūtu konkurences priekšrocības. Ja jaunajiem tirgus dalībniekiem tiek piemērotas zemākas kapitāla vai citas prasības, tie var piedāvāt īstermiņā lētākus pakalpojumus, kas balstīti uz augstāku risku līmeni, tādējādi deformējot tirgu.
Tas savukārt rada vairākas negatīvas sekas:
tiek sodīti tie uzņēmumi, kuri ir ievērojuši stingrākas prasības un investējuši būtiskus resursus,
tiek veicināta riskantāka uzņēmējdarbības prakse,
ilgtermiņā tiek apdraudēta tirgus stabilitāte.
Īpaši būtiski ir tas, ka šāda pieeja rada arī signālu investoriem, ka regulatīvā vide nav konsekventa un ka iepriekš izpildītās prasības negarantē vienlīdzīgus konkurences apstākļus nākotnē. Tas var būtiski samazināt investīciju pievilcību nozarē.
Ņemot vērā minēto, Sabiedrība uzskata, ka likumdevējam ir pienākums nodrošināt, ka:
visiem tirgus dalībniekiem tiek piemēroti vienādi un salīdzināmi regulatīvie nosacījumi,
netiek radītas nepamatotas priekšrocības jaunajiem dalībniekiem,
tiek ievērots tiesiskās vienlīdzības princips.
Pretējā gadījumā pastāv būtisks risks, ka likumprojekts ne tikai nesasniegs savu deklarēto mērķi, bet arī radīs strukturālus traucējumus finanšu tirgus darbībā, kas ilgtermiņā negatīvi ietekmēs gan uzņēmējus, gan patērētājus.

VIII. Par uzraudzības maksām un to ekonomisko ietekmi
Likumprojektā paredzētā maksas sistēma rada būtisku un strukturāli nozīmīgu ekonomisko slogu patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem. Īpaši problemātiska ir maksas sasaistīšana ar kredītportfeļa apjomu, kas pēc savas būtības nozīmē, ka uzņēmumi tiek finansiāli sodīti par savu darbības paplašināšanu un kreditēšanas apjoma pieaugumu.
Salīdzinājumam jānorāda, ka pašreizējā regulējumā speciālās atļaujas (licences) iegūšana Patērētāju tiesību aizsardzības centrā (PTAC) ir saistīta ar vienreizēju samaksu 55 000 euro apmērā, kas ir būtiska, bet vienlaikus prognozējama un vienreizēja izmaksu pozīcija, kas ļauj uzņēmējam plānot savu darbību ilgtermiņā. Savukārt likumprojekta piedāvātā jaunā maksas sistēma paredz ne tikai fiksētu ikgadēju maksājumu, bet arī mainīgu maksas komponenti, kas ir tieši atkarīga no kredītportfeļa apjoma, tādējādi radot būtiski lielāku un nepārtrauktu finanšu slogu.
Šāda pieeja pēc savas ekonomiskās būtības ir pielīdzināma sektorālam fiskālam instrumentam jeb slēptam nodoklim, jo maksas apmērs nav tieši saistīts ar regulatora faktiskajām uzraudzības izmaksām, bet gan ar uzņēmuma biznesa apjomu. Atšķirībā no klasiskām uzraudzības maksām, kuru mērķis ir segt regulatora darbības izmaksas, šajā gadījumā tiek ieviests mehānisms, kas faktiski rada negatīvu ietekmi uz uzņēmējdarbības izaugsmi.
Juridiski šāda pieeja rada būtiskus jautājumus proporcionalitātes principa kontekstā. Atbilstoši Satversmes tiesas judikatūrai jebkuram finanšu slogam  ir jābūt samērīgam ar tā mērķi un pamatotam ar objektīviem kritērijiem. Ja maksas apmērs nav tieši saistīts ar regulatora darbības izmaksām, bet gan ar uzņēmuma apgrozījumu vai portfeli, pastāv risks, ka tas var tikt uzskatīts par nesamērīgu uzņēmējdarbības ierobežojumu.
Papildus jānorāda, ka šāda maksas struktūra rada tiešu un neizbēgamu izmaksu pārlikšanas mehānismu uz patērētāju. Finanšu pakalpojumu nozarē izmaksu pieaugums visbiežāk tiek integrēts pakalpojuma cenā. Hipotekārās kreditēšanas gadījumā tas nozīmē gan augstākas procentu likmes, gan lielākas komisijas maksas vai stingrākus kreditēšanas nosacījumus.
No ekonomiskās teorijas viedokļa šis ir klasisks izmaksu pārlikšanas (cost pass-through) gadījums, kas īpaši izteikts tirgos ar ierobežotu konkurenci vai augstām ieejas barjerām. Līdz ar to regulējums, kura deklarētais mērķis ir patērētāju aizsardzība, faktiski var novest pie pretēja rezultāta – patērētājiem mazāk pieejamiem un dārgākiem finanšu pakalpojumiem.
Turklāt maksas sasaistīšana ar kredītportfeļa apjomu rada arī konkurences deformācijas risku. Lielākiem tirgus dalībniekiem, īpaši bankām, ir lielākas iespējas sadalīt šīs izmaksas uz plašāku klientu bāzi, savukārt mazāki un vidēja izmēra nebanku kreditori saskaras ar nesamērīgi augstāku relatīvo slogu. Tas var novest pie tirgus koncentrācijas pieauguma un konkurences samazināšanās, kas ilgtermiņā negatīvi ietekmē patērētājus.
Ņemot vērā minēto, Sabiedrība uzskata, ka likumprojektā paredzētā maksas sistēmai trūkst objektīvā pamatojuma gan juridiskā, gan ekonomiskā, un tā ir būtiski pārskatāma, nodrošinot tās sasaisti ar faktiskajām uzraudzības izmaksām, kā arī, ieviešot samērīgus un prognozējamus maksas griestus, kas neierobežo uzņēmējdarbības attīstību.

IX. Par uzņēmēju izmaksu pieaugumu
Sabiedrība prognozē, ka jaunā regulējuma ieviešana radīs būtisku un strukturāli nozīmīgu administratīvā un atbilstības sloga pieaugumu visiem patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem, īpaši nebanku sektorā, kur šobrīd darbība ir organizēta efektīvāk un ar relatīvi zemāku administratīvo intensitāti.
Lai nodrošinātu atbilstību likumprojektā paredzētajām jaunajām prasībām, Sabiedrības ieskatā vidējam hipotekārajam kreditoram būs nepieciešams piesaistīt vismaz 2–3 papildu darbiniekus, kuru funkcijas būs saistītas ar normatīvās atbilstības nodrošināšanu, regulatīvo prasību interpretāciju, komunikāciju ar uzraugošo institūciju, kā arī iekšējo procedūru un kontroles sistēmu izveidi un uzturēšanu.
Ņemot vērā finanšu sektorā kvalificētu speciālistu darba samaksas līmeni Latvijā, viena darbinieka kopējās izmaksas (ieskaitot darba devēja nodokļus, apmācības un netiešās izmaksas) var sasniegt 40 000 līdz 55 000 euro gadā. Attiecīgi papildu personāla izmaksas vienam uzņēmumam var veidot:
2 darbinieki: 80 000 – 110 000 euro gadā,
3 darbinieki: 120 000 – 165 000 euro gadā.
Tomēr būtiski uzsvērt, ka personāla izmaksas veido tikai daļu no kopējā sloga pieauguma.
Papildus būtisku izmaksu komponenti veido informācijas tehnoloģiju (IT) sistēmu pielāgošana un attīstība. Jaunās prasības attiecībā uz datu uzkrāšanu, pārskatu sniegšanu, klientu informācijas apstrādi un regulatora noteikto procedūru ievērošanu prasa:
esošo IT sistēmu pārstrukturēšanu,
jaunu atbilstības (compliance) moduļu izstrādi vai iegādi,
regulāru sistēmu uzturēšanu un atjaunošanu.
Praksē šādu IT pielāgojumu izmaksas var sasniegt no 30 000 līdz 100 000 euro sākotnējā ieviešanas posmā, kā arī radīt pastāvīgas uzturēšanas izmaksas 10 000 – 30 000 euro gadā.
Papildus jāņem vērā ārējo juridisko un konsultāciju pakalpojumu izmaksas, kas īpaši pieaug regulējuma ieviešanas sākotnējā posmā, kad nepieciešama normu interpretācija, iekšējo procedūru izstrāde un risku novērtējums.
Apvienojot minētos komponentus, papildu personālu, IT sistēmas, konsultācijas un procesu pārstrukturēšanu, kopējais papildu regulatīvais izmaksu slogs vienam uzņēmumam var sasniegt:
150 000 līdz 250 000 euro gadā, atsevišķos gadījumos pārsniedzot arī šo līmeni.
Īpaši būtiski ir tas, ka šis izmaksu pieaugums rodas vienlaikus ar likumprojektā paredzēto jauno uzraudzības maksas sistēmu, kas pati par sevi rada papildu finansiālu slogu. Tādējādi uzņēmēji saskaras ar kumulatīvu efektu, kur:
pieaug administratīvās izmaksas,
pieaug IT izmaksas,
pieaug uzraudzības maksas,
palielinās regulatīvā nenoteiktība.
No ekonomiskā viedokļa šāds kombinēts izmaksu pieaugums nevar tikt absorbēts uzņēmuma līmenī, īpaši hipotekārās kreditēšanas segmentā, kur peļņas maržas ir ierobežotas un konkurence ar banku sektoru ir augsta.
Rezultātā šīs izmaksas neizbēgami tiek pārliktas uz patērētāju, kas izpaužas kā:
augstākas procentu likmes,
papildu komisijas maksas,
stingrāki kreditēšanas nosacījumi,
samazināta kredīta pieejamība.
Papildus jāuzsver, ka šāds regulatīvais slogs rada arī strukturālu ietekmi uz tirgu kopumā. Mazākiem un vidēja izmēra nebanku kreditoriem šīs izmaksas ir smagāk panesamas nekā lieliem tirgus dalībniekiem, kas var sadalīt izmaksas uz plašāku klientu bāzi. Tas rada tirgus koncentrācijas risku un konkurences samazināšanos.
Ņemot vērā minēto, Sabiedrība uzskata, ka likumprojekta piedāvātais regulējums rada nesamērīgu un ekonomiski nepamatotu slogu uzņēmējiem, kas ilgtermiņā negatīvi ietekmēs gan finanšu tirgus attīstību, gan patērētāju intereses. Līdz ar to nepieciešams būtiski pārskatīt regulējuma apjomu un prasību intensitāti, nodrošinot to samērīgumu un sasaisti ar reālo risku līmeni.
X. Par valdes locekļu personīgās atbildības ieviešanu
Sabiedrība īpaši vērš uzmanību uz likumprojektā paredzēto regulējumu, kas attiecībā uz patērētāju tiesību pārkāpumiem finanšu pakalpojumu jomā paredz iespēju piemērot sankcijas ne tikai juridiskajai personai, bet arī fiziskajām personām, tai skaitā kapitālsabiedrības valdes locekļiem.
Šāda pieeja pēc savas būtības nozīmē būtisku atbildības režīma paplašināšanu, ieviešot personīgu finansiālu atbildību par pārkāpumiem, kuru saturs un robežas lielā mērā būs atkarīgas no regulatora interpretācijas. Sabiedrības ieskatā šāda regulējuma ieviešana rada nopietnus tiesiskās noteiktības un proporcionalitātes jautājumus.
No juridiskā viedokļa jāuzsver, ka valdes locekļu atbildība tradicionāli ir saistīta ar kapitālsabiedrības interešu aizsardzību un pienākumu rīkoties kā krietnam un rūpīgam saimniekam. Paplašinot šo atbildību uz regulatora noteikto patērētāju tiesību normu pārkāpumiem, īpaši situācijā, kur normas var būt interpretējamas, tiek būtiski paplašināts valdes locekļu personiskais risks.

Īpaši problemātiski ir tas, ka likumprojekts vienlaikus:
piešķir regulatoram plašas interpretācijas pilnvaras,
neparedz pietiekami skaidrus sankciju piemērošanas kritērijus, un
ievieš personīgu atbildību fiziskām personām.
Šādu elementu kombinācija rada situāciju, kur valdes locekļi var tikt pakļauti būtiskam personiskam riskam par jautājumiem, kuru interpretācija nav viennozīmīga.No ekonomiskā viedokļa šāds regulējums var radīt vairākas negatīvas sekas. Pirmkārt, tas var atturēt kvalificētus un pieredzējušus speciālistus no dalības finanšu pakalpojumu sniedzēju valdēs, jo personīgās atbildības risks kļūst nesamērīgi augsts salīdzinājumā ar potenciālo atlīdzību. Otrkārt, tas var palielināt vadības izmaksas, jo uzņēmumi būs spiesti kompensēt šo risku ar augstāku atalgojumu vai papildu apdrošināšanas mehānismiem.
Treškārt, šāds regulējums padara visu nozari riskantāku , Uzņēmumi ir spiesti šo risku ierēķināt savos izdevumos, veidojot augstākas pakalpojumu cenas, kas rezultātā negatīvi ietekmēs patērētājus.Ņemot vērā minēto, Sabiedrība uzskata, ka personīgās atbildības regulējums ir būtiski pārskatāms, skaidri nosakot:
precīzus un šaurus piemērošanas kritērijus,
atbildības robežas, un
nodrošinot, ka sankcijas tiek piemērotas tikai būtisku un acīmredzamu pārkāpumu gadījumā.
Pretējā gadījumā pastāv risks, ka šāds regulējums radīs nesamērīgu slogu gan uzņēmumu vadībai, gan finanšu sektoram kopumā.

XI. Par līgumu brīvību un 24. pantu
Sabiedrība uzskata, ka likumprojektā paredzētās Latvijas Bankas plašās pilnvaras attiecībā uz patērētāju līgumu uzraudzību un iespējamu iejaukšanos to saturā rada būtisku līgumu brīvības ierobežojuma risku, kā arī būtisku tiesiskās noteiktības trūkumu.
Līgumu brīvības princips ir viens no civiltiesību sistēmas pamatprincipiem un izriet no Satversmes 105. pantā nostiprinātajām tiesībām uz īpašumu un saimnieciskās darbības brīvību. Tas paredz, ka darījuma puses var brīvi vienoties par līguma noteikumiem, ievērojot likumā noteiktos ierobežojumus. Jebkāda valsts iejaukšanās šajās attiecībās ir pieļaujama tikai skaidri definētos, samērīgos un juridiski precīzos gadījumos.
Hipotekāro kredītu līgumi pēc savas būtības ir sarežģīti un ilgtermiņa finanšu instrumenti, kas balstīti uz detalizētu risku sadalījumu starp kreditoru un aizņēmēju. Šajos līgumos tiek ņemti vērā vairāki faktori, tostarp procentu likmju risks, nodrošinājuma vērtības svārstības, maksātspējas riski un kapitāla izmaksas. Līdz ar to jebkura ārēja iejaukšanās līguma saturā ietekmē šo līdzsvaru un rada nepieciešamību to kompensēt.
Vēršam uzmanību, ka likumprojekta jaunā redakcija neparedz pietiekami skaidras, detalizētas un objektīvi piemērojamas vadlīnijas attiecībā uz to, kādos gadījumos un kādā apjomā regulators ir tiesīgs iejaukties līguma saturā. Likumprojekts paredz vispārīgas pilnvaras uzraudzīt un ietekmēt līgumu noteikumus, taču nesniedz konkrētus kritērijus, kas ļautu uzņēmējiem iepriekš paredzēt regulatora rīcību.
No juridiskā viedokļa šāda situācija rada būtisku tiesiskās noteiktības principa pārkāpuma risku. Satversmes tiesa ir vairākkārt uzsvērusi, ka tiesību normām jābūt pietiekami skaidrām un paredzamām, lai persona varētu izprast savas tiesības un pienākumus un attiecīgi plānot savu rīcību. Ja regulējums piešķir plašu izvēles brīvību regulatoram bez skaidriem piemērošanas kritērijiem, šī paredzamība tiek būtiski mazināta.
Papildus šāda nenoteiktība rada arī risku nevienveidīgai normu piemērošanai, kur līdzīgās situācijās dažādi tirgus dalībnieki var tikt vērtēti atšķirīgi. Tas savukārt ir pretrunā vienlīdzības principam un rada papildu tiesvedību risku.
No ekonomiskā viedokļa līgumu nosacījumi tieši atspoguļo risku sadalījumu starp kreditoru un aizņēmēju. Ja regulators iegūst tiesības šo sadalījumu mainīt bez skaidriem un iepriekš zināmiem kritērijiem, kreditori ir spiesti šo nenoteiktību iecenot kredīta cenā. Tas nozīmē:
augstākas procentu likmes,
konservatīvākus kreditēšanas kritērijus,
mazāku kredīta pieejamību.
Turklāt jāuzsver, ka nenoteikts regulējums rada arī būtiskus operacionālos riskus uzņēmumiem. Ja nav skaidru vadlīniju, uzņēmumi ir spiesti:
izstrādāt pārmērīgi konservatīvus līguma noteikumus, vai arī
uzņemties regulatora interpretācijas risku.
Abos gadījumos rezultāts ir neefektīva tirgus darbība.
Ņemot vērā minēto, Sabiedrība uzskata, ka šāds regulējuma formulējums ir uzskatāms par nepilnīgu un norāda uz reformas sasteigtību. Būtiska regulatīvā sistēma tiek ieviesta, nenodrošinot skaidrus piemērošanas mehānismus, kas ir pretrunā labas likumdošanas principiem.
Sabiedrība aicina likumdevēju:
skaidri definēt regulatora iejaukšanās robežas,
noteikt konkrētus kritērijus un gadījumus, kad šāda iejaukšanās ir pieļaujama,
un nodrošināt, ka šīs pilnvaras tiek piemērotas tikai izņēmuma gadījumos, kad tas ir objektīvi nepieciešams patērētāju aizsardzībai.
Pretējā gadījumā pastāv būtisks risks, ka regulējums radīs nesamērīgu iejaukšanos civiltiesiskajās attiecībās, palielinās regulatīvo nenoteiktību un negatīvi ietekmēs finanšu pakalpojumu pieejamību patērētājiem.

XII. Par neskaidru un nesamērīgu pārejas perioda regulējumu
Sabiedrība uzskata, ka likumprojektā paredzētais pārejas regulējums ir nepietiekami strukturēts, iekšēji fragmentēts un neatbilst tiesiskās noteiktības un samērīguma principiem, tādējādi radot būtisku nenoteiktību finanšu pakalpojumu sniedzējiem.
Izvērtējot pārejas noteikumus, konstatējams, ka likumprojekts paredz vairākus atšķirīgus spēkā stāšanās termiņus – 2027. gada 1. janvāri un 2028. gada 1. janvāri –, kā arī starpposma regulējumu, kurā vienlaikus turpina darboties esošie Ministru kabineta noteikumi, taču ar interpretācijas maiņu attiecībā uz institucionālo kompetenci. Šāda pieeja rada sarežģītu un grūti interpretējamu normatīvo vidi, kur uzņēmējiem nav iespējams viennozīmīgi noteikt, kurš regulējums konkrētā laika brīdī ir piemērojams un kādā apjomā.
No juridiskā viedokļa šāda situācija rada būtisku tiesiskās noteiktības principa pārkāpuma risku. Satversmes tiesa ir konsekventi uzsvērusi, ka tiesību normām jābūt skaidrām, saprotamām un paredzamām, lai persona varētu plānot savu rīcību. Ja regulējums paredz vairākus paralēlus un daļēji pārklājošus tiesību režīmus, šī prasība netiek izpildīta.
Papildus jānorāda, ka pārejas periodā paredzētais risinājums, kur esošie normatīvie akti turpina piemēroties ar institucionālu interpretācijas maiņu (aizstājot PTAC ar Latvijas Banku), pēc savas būtības rada juridiski neskaidru situāciju. Normatīvie akti ir izstrādāti konkrētas institūcijas darbības ietvarā, un to piemērošana citai institūcijai bez skaidras metodoloģijas var radīt būtiskas interpretācijas atšķirības.
No ekonomiskā viedokļa šāda nenoteiktība rada būtiskus riskus uzņēmējdarbības plānošanai. Finanšu pakalpojumu sniedzēji, īpaši hipotekārās kreditēšanas jomā, darbojas ar ilgtermiņa finanšu instrumentiem, kuru struktūra un nosacījumi tiek plānoti vairākus gadus uz priekšu. Ja pārejas periodā nav skaidrs:
kādas prasības būs piemērojamas,
kā tās tiks interpretētas, un
kādas izmaiņas sagaidāmas tuvākajā nākotnē,
uzņēmēji ir spiesti vai nu atlikt investīciju un kreditēšanas attīstību, vai arī būtiski palielināt pakalpojumu cenu.
Lūdzam vērst uzmanību uz to, ka likumprojekts neparedz skaidru, vienotu pārejas mehānismu attiecībā uz būtiskākajiem jautājumiem, piemēram:
kapitāla prasībām,
uzraudzības maksām,
līgumu uzraudzības kārtību,
sankciju piemērošanas principiem.
Tas rada situāciju, kur uzņēmējiem vienlaikus jāpielāgojas vairākiem nenoteiktiem un potenciāli mainīgiem regulējuma elementiem.
Papildus jāuzsver, ka pārejas perioda sadalījums divos atsevišķos termiņos (2027. un 2028. gads) bez skaidra funkcionāla pamatojuma rada papildu administratīvo slogu. Uzņēmumiem ir jāpielāgo savas sistēmas, procedūras un resursi vairākos posmos, kas būtiski palielina izmaksas salīdzinājumā ar situāciju, kur būtu paredzēts viens skaidrs un pilnībā definēts pārejas brīdis.
No labas likumdošanas principu viedokļa pārejas regulējumam būtu jānodrošina:
 skaidra un viennozīmīga normu piemērošana,
pietiekams laiks uzņēmēju pielāgošanai, un
minimāla normatīvā nenoteiktība.
Sabiedrības ieskatā likumprojekta pašreizējā redakcija šos kritērijus neizpilda un norāda uz reformas sasteigtu un nepilnīgu izstrādi.
Ņemot vērā minēto, Sabiedrība aicina:
pārskatīt pārejas noteikumus, nodrošinot vienotu un skaidru spēkā stāšanās mehānismu,
 precizēt, kuri normatīvie akti un prasības ir piemērojami katrā pārejas posmā,
nodrošināt pietiekamu un ekonomiski pamatotu pārejas periodu, kas ļautu uzņēmējiem pielāgoties bez nesamērīga sloga.
Pretējā gadījumā pastāv būtisks risks, ka pārejas regulējums radīs ne tikai juridisku nenoteiktību, bet arī praktiskus traucējumus finanšu pakalpojumu sniegšanā.
Par likumprojektu “Grozījumi Starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju likumā” un tā ietekmi uz patērētāju kreditēšanas sektoru
I. Vispārējs iebildums par likumprojekta būtību un faktisko ietekmi
Sabiedrība ir izvērtējusi likumprojektu “Grozījumi Starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju likumā” (26-TA-749) un uzskata, ka, lai gan formāli tas paredz institucionālās kompetences precizēšanu, izslēdzot Patērētāju tiesību aizsardzības centra kompetenci un nododot attiecīgās funkcijas Latvijas Bankai, tā faktiskā ietekme ir būtiski plašāka un sistēmiski nozīmīgāka.
Sabiedrība uzsver, ka sankciju regulējums pēc savas būtības ir viena no sensitīvākajām finanšu tiesību jomām, kurā tiek piemēroti būtiski ierobežojumi gan personām, gan darījumiem, un kur kļūdas vai nesamērīga piemērošana var radīt nopietnas sekas – gan finanšu sistēmai, gan uzņēmējdarbības videi, gan valsts starptautiskajai reputācijai.
Līdz ar to institucionālās kompetences maiņa šajā jomā nav uzskatāma par tehnisku grozījumu, bet gan par būtisku izmaiņu sankciju režīma piemērošanas praksē, kas tieši ietekmē patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējus.
Īpaši jāuzsver, ka nebanku kreditēšanas sektors, tostarp hipotekārā kreditēšana, darbojas ar atšķirīgu riska profilu nekā kredītiestādes, un attiecīgi arī sankciju uzraudzības pieejai šajā segmentā ir nepieciešama specifiska izpratne par biznesa modeli, darījumu struktūru un klientu profilu.

II. Par likumprojekta anotācijas nepietiekamību un pierādījumos balstītas politikas trūkumu
Sabiedrība norāda, ka likumprojekta anotācija nesniedz pietiekamu un strukturētu izvērtējumu par plānoto izmaiņu ietekmi.
Vēršam uzmanību uz to, ka anotācijā nav veikts patstāvīgs izvērtējums par:
uzraudzības pieejas maiņu sankciju jomā;
Latvijas Bankas praktisko pieredzi darbā ar nebanku kreditēšanas sektoru;
ietekmi uz sankciju piemērošanas proporcionalitāti un konsekvenci;
kā arī nav analizēts, vai šāds modelis ir efektīvākais iespējamais risinājums.
No juridiskā viedokļa šāda pieeja neatbilst labas likumdošanas principiem un proporcionalitātes prasībām. Satversmes tiesa ir uzsvērusi, ka likumdevējam ir pienākums balstīt regulējumu uz pietiekamu un objektīvu izvērtējumu. Ja šāds izvērtējums nav veikts, pastāv risks, ka pieņemtais regulējums neatbilst samērīguma principam.
Īpaši būtiski ir tas, ka pašā anotācijā ir norādīts, ka:
nav izvērtēti alternatīvie risinājumi;
nav veikts izmaksu un ieguvumu salīdzinājums,
kas tieši norāda uz pierādījumos balstītas politikas veidošanas principa neievērošanu.

III. Par sankciju regulējuma piemērošanas riskiem un interpretācijas aspektiem
Sabiedrība uzsver, ka sankciju uzraudzība pēc savas būtības nav mehāniska normu piemērošana, bet ietver būtisku interpretācijas elementu.
Praksē tas nozīmē, ka uzraugošajai institūcijai ir jāveic:
risku novērtējums konkrētā darījumā,
klienta profila izvērtējums,
darījumu ķēdes analīze,
samērīguma izvērtējums sankciju piemērošanā.
Šāda diskrēcija prasa ne tikai juridiskas zināšanas, bet arī praktisku izpratni par konkrēto tirgus segmentu.
Ja institucionālā kompetence tiek mainīta bez detalizētas metodoloģijas un vadlīnijām, pastāv būtisks risks, ka:
tiks piemērota pārāk konservatīva pieeja (t.s. “over-compliance”),
tiks ierobežoti darījumi, kas objektīvi nav saistīti ar sankciju riskiem,
tiks palielināts administratīvais slogs uzņēmumiem.
No ekonomiskā viedokļa šāda situācija rada tiešu ietekmi uz kreditēšanas pieejamību, jo uzņēmumi, lai izvairītos no sankciju riska, izvēlas atteikt darījumus vai būtiski ierobežot klientu loku.
IV. Par proporcionalitāti un reputācijas risku
Sankciju regulējums ir tieši saistīts ar Latvijas starptautisko reputāciju finanšu jomā. Nepareiza vai nesamērīga sankciju piemērošana var radīt ne tikai individuālus zaudējumus uzņēmumiem, bet arī sistēmisku ietekmi uz valsts finanšu sektora uzticamību.
Ja uzraudzības pieeja kļūst nesamērīgi stingra vai nekonsekventa, tas var novest pie situācijas, kur:
uzņēmumi izvēlas ierobežot darbību,
samazinās investīciju pievilcība sektorā,
pieaug finanšu pakalpojumu izmaksas.
No proporcionalitātes principa viedokļa ir būtiski, lai sankciju piemērošana būtu samērīga ar faktiskajiem riskiem, nevis balstīta uz pārmērīgu piesardzību vai institucionālu interpretāciju.


V. Secinājums
Ņemot vērā minēto, Sabiedrība uzskata, ka likumprojekts pašreizējā redakcijā nepietiekami izvērtē institucionālās kompetences maiņas ietekmi uz sankciju regulējuma piemērošanu un rada būtisku risku:
tiesiskās noteiktības samazinājumam,
nesamērīgai sankciju piemērošanai,
administratīvā sloga pieaugumam,
negatīvai ietekmei uz finanšu pakalpojumu pieejamību.
Sabiedrība aicina likumdevēju:
veikt padziļinātu ietekmes izvērtējumu,
skaidri definēt sankciju uzraudzības metodoloģiju,
nodrošināt, ka institucionālās izmaiņas nepasliktina regulējuma kvalitāti un samērīgumu.
Pretējā gadījumā pastāv būtisks risks, ka formāli tehniska reforma radīs būtiskas negatīvas sekas finanšu sektoram kopumā.

Par likumprojektu “Grozījumi Civilprocesa likumā” un tā ietekmi uz tiesību aizsardzības mehānismu
I. Par likumprojekta sistēmisko raksturu un ietekmi uz tiesību sistēmu kopumā
Sabiedrība ir izvērtējusi likumprojektu “Grozījumi Civilprocesa likumā” (26-TA-751) un uzsver, ka tas nav vērtējams kā izolēts vai tehniska rakstura grozījums, bet gan kā būtiska sastāvdaļa plašākai institucionālajai reformai, kuras ietvaros tiek būtiski pārveidots patērētāju tiesību aizsardzības modelis finanšu sektorā.
Sabiedrība norāda, ka ar likumprojektu tiek ieviestas izmaiņas, kas tieši ietekmē civiltiesisko strīdu izskatīšanas mehānismu, tostarp piešķirot Latvijas Bankas pieņemtajiem lēmumiem būtisku procesuālu nozīmi tiesvedībā. Līdz ar to tiek mainīts ne tikai uzraudzības institucionālais ietvars, bet arī pats tiesību aizsardzības mehānisma funkcionēšanas modelis.
Šāda pieeja būtiski pārsniedz tehnisku grozījumu robežas un prasa padziļinātu izvērtējumu no konstitucionālo principu un tiesību sistēmas līdzsvara viedokļa.

II. Par Latvijas Bankas lēmumu ietekmi uz tiesvedību un tiesu neatkarības aspektu
Likumprojekts paredz, ka Latvijas Bankas lēmumiem būs tieša ietekme uz civiltiesisko strīdu izskatīšanu, tostarp attiecībā uz tiesvedības apturēšanu un pierādīšanas procesu kolektīvo prasību ietvaros.
Sabiedrības ieskatā šāda pieeja rada būtiskus jautājumus par tiesu neatkarības principa ievērošanu. Atbilstoši Satversmes 92. pantam ikvienam ir tiesības uz taisnīgu tiesu, kas nozīmē, ka tiesa lietu izskata neatkarīgi, balstoties uz pierādījumiem un tiesību normām.
Ja administratīvai institūcijai šajā gadījumā Latvijas Bankai tiek piešķirta faktiska iespēja ietekmēt civiltiesiskā strīda iznākumu, izmantojot savus lēmumus kā būtisku pamatu tiesas procesā, pastāv risks, ka tiek mazināta tiesas kā neatkarīgas institūcijas loma.
Īpaši problemātiski tas ir situācijā, kur:
Latvijas Banka vienlaikus pilda uzraudzības funkciju,
interpretē normatīvos aktus, un
tās lēmumiem tiek piešķirts pastiprināts svars tiesvedībā.
Šāda funkciju koncentrācija var radīt situāciju, kur viens un tas pats subjekts faktiski ietekmē gan uzraudzības, gan strīdu izšķiršanas procesu.

III. Par pierādīšanas procesa un procesuālā līdzsvara izmaiņām
Sabiedrība uzsver, ka likumprojekts būtiski ietekmē arī pierādīšanas procesu civillietās.
Ja Latvijas Bankas lēmumi tiek izmantoti kā būtisks vai pat dominējošs pierādījums tiesvedībā, tas var radīt procesuālā līdzsvara traucējumus starp pusēm. Praksē tas nozīmē, ka:
viena puse (parasti patērētājs) var balstīties uz regulatora lēmumu,
savukārt uzņēmējam ir būtiski ierobežotas iespējas šo lēmumu efektīvi apstrīdēt civilprocesa ietvaros.
Tas rada risku, ka tiek faktiski pārvietota pierādīšanas nasta un vājināts sacīkstes princips, kas ir viens no civilprocesa pamatiem.
No Eiropas Savienības tiesību viedokļa jāuzsver, ka efektīvas tiesību aizsardzības princips (Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants) prasa, lai personai būtu reālas un efektīvas iespējas aizstāvēt savas tiesības tiesā. Ja regulatora lēmums faktiski nosaka strīda iznākumu, šis princips var tikt ierobežots.

IV. Par metodoloģijas un institucionālās kapacitātes trūkumu
Sabiedrība konstatē, ka likumprojekta anotācijā nav sniegts pietiekams izvērtējums par Latvijas Bankas institucionālo gatavību šādu funkciju īstenošanai.
Nav analizēts:
kāda metodoloģija tiks izmantota lēmumu pieņemšanā,
kā tiks nodrošināta vienveidīga prakse,
kā tiks novērsti interpretācijas riski, un
kā šie lēmumi tiks integrēti civilprocesā.
Šādu būtisku aspektu neesamība rada nopietnus riskus tiesību piemērošanas kvalitātei un prognozējamībai.
Ja institūcijas lēmumiem tiek piešķirts paaugstināts svars tiesvedībā, bet vienlaikus nav skaidras metodoloģijas un vienotas prakses, tas var novest pie:
nevienveidīgas judikatūras,
tiesvedību skaita pieauguma, un
ilgstošākiem strīdu risināšanas procesiem.
V. Par ekonomisko ietekmi un investīciju vidi
No ekonomiskā viedokļa jāuzsver, ka tiesvedības prognozējamība ir būtisks faktors investīciju lēmumu pieņemšanā.
Ja tirgus dalībniekiem nav skaidrs:
kā tiks interpretēti regulatora lēmumi,
kāds būs to svars tiesvedībā, un
kā tiesas šos lēmumus vērtēs,
tas rada būtisku juridisko risku, kas tiek iecenots uzņēmējdarbībā.
Hipotekārās kreditēšanas gadījumā tas nozīmē:
konservatīvāku kreditēšanas politiku,
augstāku kredīta cenu,
samazinātu finansējuma pieejamību.
Papildus šāda nenoteiktība var samazināt arī ārējo investoru interesi par sektoru, jo tiesiskās vides prognozējamība ir viens no galvenajiem investīciju faktoriem.

VI. Secinājums un priekšlikumi
Ņemot vērā minēto, Sabiedrība uzskata, ka likumprojekts pašreizējā redakcijā rada būtiskus riskus:
tiesu neatkarības principa ievērošanai,
procesuālā līdzsvara nodrošināšanai,
tiesību piemērošanas vienveidībai, un
finanšu sektora stabilitātei kopumā.
Sabiedrība aicina likumdevēju:
veikt padziļinātu izvērtējumu par Latvijas Bankas lēmumu ietekmi uz civilprocesu,
skaidri definēt šo lēmumu procesuālo statusu un robežas,
nodrošināt metodoloģisku ietvaru lēmumu pieņemšanai, kā arī
izvērtēt alternatīvus risinājumus, kas ļautu sasniegt reformas mērķus ar mazāku ietekmi uz tiesību aizsardzības mehānismiem.
Pretējā gadījumā pastāv būtisks risks, ka procesuālās izmaiņas radīs sistēmiskas sekas, kas pārsniedz sākotnēji deklarēto regulējuma mērķi.

Par likumprojektu “Grozījumi Reklāmas likumā” un tā ietekmi uz finanšu pakalpojumu sniedzējiem
I. Par regulējuma būtību un institucionālās kompetences pārdali
Sabiedrība ir izvērtējusi likumprojektu “Grozījumi Reklāmas likumā” (26-TA-748) un uzsver, ka, lai gan tas formāli tiek virzīts kā tehniska rakstura grozījums, tā faktiskā ietekme ir būtiski plašāka un skar finanšu pakalpojumu reklāmas regulējuma pamatprincipus.
Likumprojekts paredz, ka finanšu pakalpojumu reklāmas jomā būtiskas papildu prasības turpmāk noteiks Latvijas Banka, vienlaikus būtiski samazinot Ministru kabineta lomu šajā jomā. Tas nozīmē ne tikai uzraudzības funkcijas nodošanu, bet arī būtisku normatīvās regulēšanas kompetences pārdali no politiski atbildīgas institūcijas uz neatkarīgu regulatoru.
Sabiedrības ieskatā šāda pieeja pēc būtības rada situāciju, kur regulatoram tiek piešķirta plaša un pēc būtības neierobežota diskrēcija noteikt finanšu pakalpojumu reklāmas saturu, formu un izplatīšanas kārtību, kas tieši ietekmē uzņēmēju komercpraksi un iespējas sasniegt patērētājus.
No juridiskā viedokļa šāda deleģējuma apjoms rada jautājumus par tā atbilstību tiesiskās noteiktības principam un Satversmes 64. pantā nostiprinātajam likumdevēja kompetences ietvaram, jo būtiski komercdarbības ierobežojumi tiek pārnesti uz zemāka līmeņa normatīvo regulējumu.

II. Par reklāmas regulējuma ietekmi uz komercbrīvību un Satversmes 100. pantu
Sabiedrība uzsver, ka finanšu pakalpojumu reklāma nav tikai tehnisks informācijas izplatīšanas instruments, bet būtiska komercdarbības sastāvdaļa, kas ir cieši saistīta ar Satversmes 100. pantā nostiprināto vārda brīvību, tostarp komerciālo informācijas apriti.
Satversmes tiesa ir atzinusi, ka arī komerciālā komunikācija ietilpst vārda brīvības aizsardzības tvērumā, un tās ierobežošana ir pieļaujama tikai tad, ja tā ir skaidri noteikta, samērīga un nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā.
Likumprojekta piedāvātais modelis, kas paredz plašu regulatora diskrēciju bez skaidriem materiāltiesiskiem kritērijiem, rada risku, ka reklāmas ierobežojumi var tikt paplašināti bez pietiekama likumdevēja kontroles mehānisma. Tas var novest pie nesamērīgas komercinformācijas ierobežošanas.

III. Par regulējuma nenoteiktību un metodoloģijas trūkumu
Sabiedrība īpaši uzsver, ka likumprojekts neparedz skaidru metodoloģiju vai kritērijus, pēc kuriem Latvijas Banka turpmāk noteiks finanšu pakalpojumu reklāmas prasības.
Atšķirībā no līdzšinējās pieejas, kur reklāmas regulējums ir attīstīts patērētāju tiesību aizsardzības kontekstā un balstīts uz patērētāja uztveres izvērtējumu, jaunais modelis rada risku, ka regulējums tiks piemērots pēc formālas atbilstības principa.
Šāda pieeja var novest pie:
pārmērīgi konservatīvas reklāmas interpretācijas,
būtiskiem ierobežojumiem informācijas sniegšanā patērētājiem,
nevienveidīgas normu piemērošanas praksē.
No juridiskā viedokļa tas rada tiesiskās noteiktības principa pārkāpuma risku, jo tirgus dalībniekiem nav iespējams iepriekš paredzēt, kādas prasības tiks piemērotas un kā tās tiks interpretētas.

IV. Par regulējuma priekšlaicīgu institucionālo izveidi
Sabiedrība uzsver, ka likumprojekts paredz nodot normatīvo kompetenci Latvijas Bankai jomā, kuras materiāltiesiskais regulējums vēl nav galīgi noteikts, jo paralēli vēl tiek izskatīti grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā.
Tas rada situāciju, kur:
vispirms tiek mainīts institucionālais ietvars,
bet tikai pēc tam tiek noteikts regulējuma saturs.
Šāda pieeja ir pretrunā labas likumdošanas principiem, jo normatīvā regulējuma institucionālā struktūra tiek veidota atrauti no tā faktiskā satura.
Rezultātā tirgus dalībniekiem nav iespējams:
prognozēt regulējuma attīstības virzienu,
saprast nākotnes prasību apjomu,
plānot savas komercdarbības stratēģiju.
Tas īpaši ietekmē hipotekārās kreditēšanas segmentu, kur klientu piesaiste un informēšana ir būtiska biznesa sastāvdaļa.

V. Par ekonomisko ietekmi uz tirgu un patērētājiem
No ekonomiskā viedokļa reklāmas regulējuma nenoteiktība un potenciāli pārmērīgi ierobežojumi tieši ietekmē konkurenci un patērētāju informētību.
Ja reklāmas iespējas tiek būtiski ierobežotas vai kļūst neprognozējamas:
samazinās tirgus dalībnieku iespējas informēt patērētājus par piedāvājumiem,
palielinās lielo tirgus dalībnieku priekšrocības, kuriem ir alternatīvi komunikācijas kanāli,
samazinās konkurence un izvēles iespējas patērētājiem.
Hipotekārās kreditēšanas gadījumā tas var nozīmēt, ka patērētāji nesaņem pilnīgu informāciju par alternatīviem finansējuma avotiem, kas savukārt var novest pie mazāk izdevīgu lēmumu pieņemšanas.
Papildus jāņem vērā, ka nenoteikts regulējums palielina uzņēmumu atbilstības izmaksas, jo tie ir spiesti:
veikt papildu juridiskos izvērtējumus,
ierobežot komunikāciju risku dēļ,
atturēties no noteiktām reklāmas aktivitātēm.
Šīs izmaksas, kā ierasts finanšu sektorā, tiek pārliktas uz patērētāju.

VI. Secinājumi un priekšlikumi
Ņemot vērā minēto, Sabiedrība uzskata, ka likumprojekts pašreizējā redakcijā:
rada būtisku tiesiskās noteiktības trūkumu,
piešķir regulatoram pārmērīgi plašu diskrēciju,
var novest pie nesamērīgiem komercdarbības ierobežojumiem.
Sabiedrība aicina likumdevēju:
skaidri definēt Latvijas Bankas pilnvaru robežas reklāmas jomā,
nodrošināt materiāltiesiskā regulējuma pilnīgu izstrādi pirms institucionālās kompetences nodošanas, kā arī
veikt padziļinātu ekonomiskās ietekmes izvērtējumu.
Pretējā gadījumā pastāv būtisks risks, ka regulējums radīs neprognozējamu un ierobežojošu vidi, kas negatīvi ietekmēs gan tirgus attīstību, gan patērētāju intereses.

Par likumprojektu “Grozījumi Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likumā” no hipotekārā kreditētāja skatpunkta
Sabiedrība kā nebanku hipotekārās kreditēšanas pakalpojumu sniedzējs uzskata, ka likumprojekts “Grozījumi Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likumā” nav vērtējams kā šauri tehniska institucionālas kompetences pārdale. Pēc būtības tas tieši ietekmē to, kā turpmāk tiks organizēta un īstenota AML/CFT prasību izpilde sektorā, kur darījumu struktūra, klientu profils, nodrošinājuma raksturs un dokumentu aprite būtiski atšķiras no kredītiestāžu ikdienas modeļa.
Hipotekārā kreditēšana ir specifiska ar to, ka klienta izpēte neaprobežojas tikai ar personas identifikāciju un ienākumu izcelsmes izvērtēšanu. Praktiski tā ietver arī darījuma ekonomiskā pamata pārbaudi, nekustamā īpašuma izcelsmes, saistīto pušu, samaksas avotu, iepriekšējo saistību un bieži vien arī vairāku personu savstarpējo finanšu attiecību izvērtējumu. Tas nozīmē, ka AML/CFT pienākumu izpilde hipotekārā kreditētāja darbībā ir īpaši datu ietilpīga un procesuāli komplicēta. Ja valsts vienlaikus paplašina uzraudzības prasības, bet neatrisina jautājumu par pilnvērtīgiem izpildes instrumentiem, tiek radīts regulējums, kas ir stingrs formāli, bet nepilnīgs pēc būtības.
Sabiedrības ieskatā likumprojekta centrālā problēma ir tā, ka tajā akcents ir likts uz uzraudzības kompetences pārcelšanu, taču nav pietiekami izvērtēts, vai tirgus dalībniekiem, kuriem šīs prasības būs jāizpilda, ir nodrošināta reāla, ekonomiski pamatota un vienlīdzīga piekļuve datiem un pārbaudes instrumentiem. Hipotekārais kreditētājs nevar kvalitatīvi izpildīt AML/CFT pienākumus, ja piekļuve valsts reģistriem, personas pārbaudes datiem un citiem klienta izpētei nepieciešamajiem avotiem ir dārga, fragmentēta vai tehniski neērta. Šādā situācijā tiek uzlikts pienākums sasniegt augstu atbilstības standartu, bet netiek nodrošināti tam atbilstoši rīki.
No Sabiedrības skatpunkta tas nav tikai administratīvs trūkums, bet būtiska sistēmiska problēma. AML/CFT prasību efektivitāte praksē ir atkarīga no tā, cik ātri, droši un ekonomiski samērīgi uzņēmums var pārbaudīt klientu, darījuma partneri, saistītās personas un finansējuma avotus. Ja šie dati vieniem tirgus dalībniekiem ir pieejami bez būtiskiem šķēršļiem, bet citiem tikai par maksu vai ar sarežģītu tehnisko piekļuvi, tiek radīta situācija, kur vienāds normatīvs pienākums faktiski tiek izpildīts nevienādos apstākļos. Tas vienlaikus ir gan vienlīdzības, gan konkurences, gan AML/CFT efektivitātes jautājums.
Sabiedrība īpaši uzsver, ka hipotekārās kreditēšanas sektorā AML/CFT atbilstības izmaksas nav abstrakts vai sekundārs jautājums. Šīs izmaksas veidojas no vairākiem komponentiem: darbinieku laika, ārējo datu ieguves, IT risinājumu, identifikācijas un monitoringa rīku, juridiskās analīzes, kā arī atkārtotu pārbaužu veikšanas. Ja datu piekļuve nav vienlīdzīga un bezmaksas visiem tirgus dalībniekiem, kuriem ir līdzvērtīgi pienākumi, tad daļai uzņēmumu AML/CFT funkcija kļūst objektīvi dārgāka. Hipotekārā kreditētāja gadījumā tas nav mazsvarīgi, jo darījumi ir lielāki, individuāli strukturēti un pieprasa padziļinātu izvērtējumu. Rezultātā atbilstības izmaksu pieaugums neizbēgami ietekmē kredīta cenu un pieejamību patērētājam.
No juridiskā viedokļa šāda situācija rada nopietnus jautājumus vienlīdzības principa kontekstā. Ja kredītiestādēm vai citām atsevišķām finanšu iestāžu grupām tiek nodrošināta plašāka vai lētāka piekļuve valsts datiem, bet hipotekārajiem kreditētājiem ar līdzvērtīgiem AML/CFT pienākumiem šāda piekļuve ir ierobežota vai maksas, tad valsts faktiski rada atšķirīgus izpildes priekšnoteikumus vienāda normatīvā pienākuma izpildei. Šādai atšķirīgai attieksmei būtu jābūt īpaši pārliecinoši pamatotai, jo citādi tā var tikt vērtēta kā nepamatota nevienlīdzīga attieksme.
Sabiedrības ieskatā te ir arī skaidrs konkurences aspekts. Tirgus dalībnieks, kuram klienta izpēte izmaksā vairāk tikai tādēļ, ka valsts nav nodrošinājusi līdzvērtīgu piekļuvi datiem, objektīvi atrodas sliktākā pozīcijā nekā tirgus dalībnieks, kuram šādi instrumenti pieejami lētāk vai ērtāk. Tas ietekmē ne tikai uzņēmuma iekšējās izmaksas, bet arī tā spēju konkurēt ar piedāvājuma cenu, apkalpošanas ātrumu un darījumu izpildes elastību. Hipotekārās kreditēšanas tirgū, kur darījumi bieži ir laika ziņā jutīgi un klienta izvēli ietekmē gan procentu likme, gan procesa ātrums, šāda nevienlīdzība iegūst īpaši praktisku nozīmi.
Atsevišķi jānorāda, ka likumprojekta anotācijā nav pietiekami izvērtēts, kā Latvijas Banka praktiski īstenos AML/CFT uzraudzību attiecībā uz nebanku hipotekārajiem kreditētājiem. Ar formālu kompetences pārcelšanu vien nepietiek. Ir jābūt skaidram, kā tiks nodrošināta nozares specifikas izpratne, kā tiks vērtēti darījumi ar nekustamo īpašumu, kā tiks interpretētas sarežģītas finansēšanas situācijas un kāda būs komunikācija ar tirgus dalībniekiem jautājumos, kur nepieciešama nevis abstrakta, bet praktiski piemērojama metodoloģija. Ja šāds ietvars nav izstrādāts iepriekš, pastāv risks, ka sākotnējā posmā uzraudzība būs nevienveidīga, pārmērīgi konservatīva vai metodoloģiski neskaidra.
Sabiedrība uzskata, ka šis risks ir īpaši augsts pārejas posmā. Hipotekārais kreditētājs nevar atļauties ilgstošu normu interpretācijas neskaidrību, jo katra neskaidra AML/CFT prasība nozīmē vai nu aizkavētu darījumu, vai atteikumu no tā, vai papildu izmaksas pārbaudes procesā. Tas rada tiešu ietekmi uz uzņēmuma darbības modeli, un gala rezultātā šī ietekme tiek pārlikta uz klientu. Tādēļ normatīvās vides kvalitāte šajā jomā ir ne tikai uzraudzības, bet arī patērētāju interešu jautājums.
Sabiedrība arī uzsver, ka datu pieejamības jautājums nevar tikt atrisināts tikai formāli, pasakot, ka attiecīgās tiesības teorētiski ir iespējamas. Praktiski nozīmīgi ir tas, vai finanšu iestāde var šos datus saņemt operatīvi, standartizēti un ekonomiski efektīvi. Tieši tādēļ būtiska loma ir kredītinformācijas biroju infrastruktūrai, kuru hipotekārie kreditētāji jau izmanto klientu izvērtēšanā un kura praksē ir sevi pierādījusi kā drošu un auditējamu informācijas apmaiņas kanālu. Ja normatīvais regulējums paredz piekļuvi datiem, bet neļauj to pilnvērtīgi izmantot caur jau funkcionējošiem tirgus mehānismiem, sistēma kļūst neefektīva un dārga.
Ņemot vērā minēto, Sabiedrība uzskata, ka likumprojekts pašreizējā redakcijā ir nepilnīgs, jo tas koncentrējas uz institucionālo pārkārtojumu, taču neatrisina galveno praktisko problēmu – vienlīdzīgu un efektīvu AML/CFT izpildes instrumentu nodrošināšanu visām finanšu iestādēm, kurām ir līdzvērtīgi pienākumi. Tas nozīmē, ka reforma riskē kļūt formāli centralizēta, bet funkcionāli nevienlīdzīga.
Sabiedrība aicina likumdevēju papildināt likumprojektu un tā anotāciju ar pilnvērtīgu izvērtējumu par institucionālās reformas ietekmi uz nebanku hipotekārās kreditēšanas sektoru, skaidri analizējot:
kā tiks nodrošināta šī segmenta specifikai atbilstoša AML/CFT uzraudzība,
kā tiks nodrošināta vienlīdzīga piekļuve klienta izpētei nepieciešamajiem datiem,
kā tiks novērsti konkurences izkropļojumi starp finanšu sektora dalībniekiem,
kā tiks nodrošināta praktiski izmantojama datu piekļuve, tostarp ar kredītinformācijas biroju starpniecību.
Sabiedrības ieskatā tikai šāda pieeja nodrošinātu, ka AML/CFT regulējuma reforma nepalielina formālo prasību apjomu vien, bet patiešām uzlabo sistēmas efektivitāti, saglabājot vienlaikus samērīgu, taisnīgu un ekonomiski ilgtspējīgu regulatīvo vidi hipotekārās kreditēšanas tirgū.

Papildu priekšlikumi regulējuma pilnveidošanai no hipotekārās kreditēšanas nozares skatpunkta
I. Par vienlīdzīgu piekļuvi valsts informācijas sistēmu datiem
Sabiedrība uzskata, ka viens no būtiskākajiem strukturālajiem trūkumiem finanšu sektora regulējumā Latvijā ir nevienlīdzīga piekļuve valsts informācijas sistēmu un reģistru datiem, kas nepieciešami normatīvo prasību izpildei, tostarp klientu izpētei, kredītspējas izvērtēšanai un risku pārvaldībai.
Hipotekārās kreditēšanas gadījumā klienta izvērtēšana ir daudzdimensionāls process, kas ietver ne tikai personas identifikāciju un ienākumu analīzi, bet arī nekustamā īpašuma izcelsmes, darījuma struktūras, saistīto personu un finanšu plūsmas izvērtēšanu. Šāds process pēc būtības ir datu ietilpīgs, un tā kvalitāte ir tieši atkarīga no pieejas valsts informācijas resursiem.
No juridiskā viedokļa jāuzsver, ka situācija, kur vienai finanšu sektora dalībnieku grupai tiek nodrošināta plašāka vai ekonomiski pieejamāka piekļuve datiem nekā citai, lai gan abām grupām ir līdzvērtīgi normatīvie pienākumi, rada būtisku Satversmes 91. pantā nostiprinātā vienlīdzības principa pārkāpuma risku. Vienlīdzības princips prasa, lai vienādās vai salīdzināmās situācijās esošas personas tiktu apstrādātas vienādi, ja vien atšķirīgai attieksmei nav objektīva un saprātīga pamatojuma.
No ekonomiskā viedokļa šāda pieeja rada tiešu konkurences deformāciju. Datu piekļuve nav tikai tehnisks jautājums – tā ir būtiska izmaksu komponente. Ja vienam tirgus dalībniekam klienta izvērtēšana izmaksā mazāk nekā citam, tas iegūst konkurences priekšrocības cenu noteikšanā, darījumu ātrumā un riska vadībā. Rezultātā tiek radīta nevienlīdzīga konkurences vide, kas neatbilst efektīva tirgus principiem.
Papildus jānorāda, ka šāda situācija negatīvi ietekmē arī AML/CFT sistēmas efektivitāti kopumā. Ja piekļuve datiem ir ierobežota vai ekonomiski apgrūtināta, tas samazina finanšu iestāžu spēju kvalitatīvi identificēt riskus, kas savukārt ietekmē visas sistēmas drošību.
Ņemot vērā minēto, Sabiedrība aicina normatīvajā regulējumā skaidri nostiprināt, ka visām licencētām un uzraudzītām finanšu iestādēm, kurām ir līdzvērtīgi klientu izpētes un risku novērtēšanas pienākumi, tiek nodrošināta vienlīdzīga, funkcionāli pilnvērtīga un ekonomiski samērīga piekļuve valsts informācijas sistēmu un reģistru datiem, tostarp nodrošinot iespēju šo piekļuvi īstenot arī ar kredītinformācijas biroju starpniecību.

II. Par Kredītu reģistra piekļuves pilnveidošanu
Sabiedrība uzskata, ka Kredītu reģistra pieejamības un izmantošanas regulējums ir būtisks elements efektīvai un atbildīgai kreditēšanai, tomēr pašreizējais regulējums nepilnīgi ņem vērā nebanku hipotekārās kreditēšanas specifiku.
Hipotekārās kreditēšanas segmentā kredītvēstures informācija ir viens no galvenajiem elementiem risku novērtēšanā. Tā ļauj izvērtēt klienta maksājumu disciplīnu, esošo saistību apjomu un finanšu uzvedības modeli ilgtermiņā. Ja šī informācija nav pieejama pilnā apjomā vai tās piekļuve ir ierobežota vai nesamērīgi dārga, tas būtiski samazina kreditēšanas kvalitāti un efektivitāti.
No juridiskā viedokļa jāuzsver, ka arī šajā gadījumā piemērojams vienlīdzības princips. Ja dažādiem tirgus dalībniekiem tiek nodrošināta atšķirīga piekļuve būtiskai kredītinformācijai, tas rada nevienlīdzīgus darbības apstākļus un var tikt vērtēts kā nepamatota atšķirīga attieksme.


No ekonomiskā viedokļa Kredītu reģistra piekļuve tieši ietekmē:
kredīta piešķiršanas ātrumu,
risku novērtēšanas kvalitāti, un
administratīvās izmaksas.
Ja nebanku kreditētājiem šī piekļuve ir ierobežotāka nekā bankām, tie atrodas strukturāli nelabvēlīgākā pozīcijā konkurencē.
Ņemot vērā minēto, Sabiedrība aicina:
paplašināt Kredītu reģistra datu pieejamību licencētiem hipotekārās kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem,
nodrošināt tehnoloģiski efektīvu piekļuvi (t.sk. API risinājumus), kā arī
pārskatīt maksas modeli, nodrošinot tā samērīgumu un neitralitāti.
III. Par regulējuma neitralitāti attiecībā uz pārrobežu un digitālajiem kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem
Sabiedrība uzskata, ka finanšu pakalpojumu tirgus attīstība, īpaši digitālo un pārrobežu pakalpojumu kontekstā, rada nepieciešamību skaidri nostiprināt vienlīdzīgas konkurences principus starp vietējiem un ārvalstu tirgus dalībniekiem.
Pašreizējā situācija rada risku, ka ārvalstu vai digitālie pakalpojumu sniedzēji, kuri faktiski piedāvā finanšu pakalpojumus Latvijas patērētājiem, var darboties ar atšķirīgu regulatīvo slogu nekā licencēti un uzraudzīti vietējie tirgus dalībnieki. Tas var izpausties gan kā mazāk stingras prasības attiecībā uz patērētāju informēšanu, gan kā atšķirīga pieeja uzraudzībai, AML/CFT prasībām vai reklāmas regulējumam.
No juridiskā viedokļa šāda situācija rada jautājumus par vienlīdzīgas konkurences nodrošināšanu un tiesiskās paļāvības principu. Ja uzņēmēji, kas darbojas Latvijas jurisdikcijā, izpilda pilnu normatīvo prasību kopumu, bet konkurenti var piedāvāt līdzvērtīgus pakalpojumus ar mazāku faktisko slogu, tiek radīta sistēmiski nevienlīdzīga situācija.
No ekonomiskā viedokļa tas veicina t.s. regulatīvo arbitrāžu, kur uzņēmumi izvēlas darbības modeli nevis pēc ekonomiskās efektivitātes, bet pēc iespējas izvairīties no stingrāka regulējuma. Tas ilgtermiņā var samazināt regulējuma efektivitāti un radīt riskus patērētāju aizsardzībai.
Ievērojot minēto, Sabiedrība aicina normatīvajā regulējumā nostiprināt principu, ka finanšu pakalpojumu sniegšanai, kas vērsta uz Latvijas patērētājiem, neatkarīgi no pakalpojuma sniedzēja juridiskās formas vai atrašanās vietas, ir piemērojami vienādi pamatprincipi attiecībā uz:
patērētāju aizsardzību,
informācijas atklāšanu,
AML/CFT prasībām,
uzraudzības pieejamību.
IV. Par regulatīvās stabilitātes un paredzamības nodrošināšanu
Sabiedrība īpaši uzsver nepieciešamību nodrošināt stabilu un prognozējamu regulatīvo vidi hipotekārās kreditēšanas segmentā.
Hipotekārā kreditēšana ir ilgtermiņa finanšu darbība, kur:
kredīti tiek izsniegti uz vairākiem gadiem vai pat desmitgadēm,
finansējuma struktūra ir ilgtermiņa, un
investīciju lēmumi tiek pieņemti, balstoties uz regulatīvās vides stabilitāti.
Ja normatīvais regulējums tiek būtiski un bieži mainīts, īpaši deleģējot plašas pilnvaras regulatoram bez skaidriem ierobežojumiem, tas rada augstu regulatīvo risku.
No juridiskā viedokļa tas skar tiesiskās paļāvības principu, kas izriet no Satversmes 1. panta un paredz, ka personām ir tiesības paļauties uz valsts rīcības konsekvenci un paredzamību.
No ekonomiskā viedokļa regulatīvā nenoteiktība tiek tieši iecenota finansējumā:
palielinās kapitāla izmaksas,
samazinās investoru interese,
pieaug kredīta cena patērētājiem.
Ņemot vērā minēto, Sabiedrība aicina:
noteikt skaidrus principus attiecībā uz būtisku regulatīvo prasību izmaiņām,
paredzēt pietiekamus pārejas periodus,
nodrošināt, ka normatīvās izmaiņas tiek balstītas uz pilnvērtīgu ietekmes izvērtējumu.
V. Par regulatora darbības prognozējamību un procesuālajiem termiņiem
Sabiedrība uzskata, ka būtisks priekšnoteikums efektīvai finanšu sektora darbībai ir regulatora darbības prognozējamība un skaidri definēti procesuālie termiņi.
Hipotekārās kreditēšanas praksē būtiska nozīme ir:
ātrai lēmumu pieņemšanai,
skaidrai normu interpretācijai,
efektīvai komunikācijai ar uzraudzības iestādi.
Ja šie elementi nav pietiekami strukturēti, tas rada:
darījumu aizkavēšanos,
papildu administratīvās izmaksas,
konkurences zudumu.
No ekonomiskā viedokļa tas īpaši ietekmē nebanku kreditētājus, kuri konkurē ar bankām un digitālajām platformām, kur procesu ātrums ir būtisks konkurences faktors.
Ņemot vērā minēto, Sabiedrība aicina:
noteikt saistošus termiņus regulatora lēmumiem un atbildēm,
nodrošināt skaidru un publiski pieejamu metodoloģiju normu interpretācijai, kā arī
ieviest mehānismus savlaicīgai skaidrojumu sniegšanai tirgus dalībniekiem.
VI. Par hipotekārās kreditēšanas specifikas atzīšanu regulējumā
Sabiedrība uzskata, ka normatīvais regulējums nepietiekami diferencē dažādus patērētāju kreditēšanas veidus, kas rada risku piemērot vienotus, bet ekonomiski nepamatotus ierobežojumus.
Hipotekārā kreditēšana ir:
nodrošināta ar nekustamo īpašumu,
ilgtermiņa, un
raksturīga ar atšķirīgu risku profilu nekā īstermiņa patēriņa kredīti.
Vienota regulatīvā pieeja var radīt situāciju, kur zemāka riska segmentam tiek piemēroti nesamērīgi ierobežojumi.
No juridiskā viedokļa tas skar proporcionalitātes principu, kas prasa diferencēt regulējumu atbilstoši faktiskajam riskam.
No ekonomiskā viedokļa tas var:
samazināt kreditēšanas apjomu,
palielināt izmaksas,
ierobežot finansējuma pieejamību patērētājiem.
Ņemot vērā minēto, Sabiedrība aicina:
diferencēt regulējumu starp dažādiem kreditēšanas segmentiem,
īpaši izdalot hipotekāro kreditēšanu kā atsevišķu kategoriju ar tai atbilstošu regulatīvo pieeju.
Sabiedrība uzsver, ka iepriekš minētie priekšlikumi nav uzskatāmi par nozares interesēm labvēlīgu izņēmumu pieprasījumu, bet gan par nepieciešamiem priekšnosacījumiem vienlīdzīgas, efektīvas un ekonomiski ilgtspējīgas finanšu tirgus darbības nodrošināšanai.
Ja likumdevējs paralēli institucionālajai reformai nenodrošina vienlīdzīgus konkurences apstākļus, piekļuvi būtiskiem datiem, regulatīvās vides stabilitāti un diferencētu pieeju dažādiem kreditēšanas segmentiem, pastāv būtisks risks, ka reforma radīs pretēju efektu – samazinās konkurenci, palielinās pakalpojumu izmaksas un ierobežos finansējuma pieejamību patērētājiem.
Sabiedrības ieskatā tikai sistemātiska un uz pierādījumiem balstīta pieeja, kas nodrošina līdzsvaru starp uzraudzību, konkurenci un ekonomisko realitāti, var nodrošināt finanšu sektora ilgtspējīgu attīstību hipotekārās kreditēšanas jomā.

Kopsavilkums:

Apkopojot iepriekš izklāstītos apsvērumus, Sabiedrība secina, ka likumprojektu pakotne, ar kuru paredzēta patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju uzraudzības funkciju nodošana Latvijas Bankai, kā arī ar to saistītie grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā, Starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju likumā, Civilprocesa likumā, Reklāmas likumā un Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likumā, nav uzskatāma par tehnisku vai fragmentāru normatīvā regulējuma precizēšanu. Pēc sava satura, tvēruma un faktiskajām sekām tā ir būtiska institucionāla un regulatīva reforma, kas vienlaikus maina uzraudzības modeli, tirgus dalībnieku pienākumu apjomu, atbilstības izmaksu struktūru, procesuālo vidi, reklāmas ierobežojumu noteikšanas mehānismu, sankciju regulējuma piemērošanas ietvaru un AML/CFT prasību izpildes praktiskos priekšnoteikumus.
Sabiedrības ieskatā būtiskākā problēma ir tā, ka tik plaša mēroga reforma tiek virzīta kā savstarpēji saistītu, bet formāli atsevišķu normatīvu grozījumu kopums, neveicot vienotu, pilnvērtīgu un pierādījumos balstītu kopējo ietekmes analīzi. Likumprojektu anotācijās atkārtoti nav veikts strukturēts alternatīvu risinājumu izvērtējums, nav izvērtēts samērīgums starp ieguvumiem un slogu, nav sniegts pārliecinošs pamatojums par izvēlētā institucionālā modeļa nepieciešamību, kā arī nav pietiekami analizēta ietekme uz nebanku hipotekārās kreditēšanas sektoru kā atsevišķu un pēc būtības no citiem kreditēšanas segmentiem atšķirīgu tirgus daļu.
Sabiedrība īpaši uzsver, ka hipotekārā kreditēšana nav pielīdzināma īstermiņa vai nenodrošinātai patērētāju kreditēšanai. Tā ir ilgtermiņa, kapitālietilpīga, ar nekustamo īpašumu nodrošināta finanšu darbība, kuras ekonomiskā loģika balstās uz prognozējamu tiesisko vidi, skaidriem kapitāla nosacījumiem, samērīgām uzraudzības izmaksām, efektīviem atbilstības instrumentiem un stabilu procesuālo ietvaru. Ja šādi priekšnoteikumi tiek aizstāti ar neskaidru, fragmentētu un plaši deleģētu regulējumu, neizbēgami pieaug gan regulatīvais risks, gan kapitāla cena, gan pakalpojuma pašizmaksa, un gala rezultātā šīs izmaksas tiek pārliktas uz patērētāju.
Sabiedrības ieskatā reforma pašreizējā redakcijā neatbilst pietiekamas tiesiskās skaidrības un samērīguma standartam. Tā paredz plašu deleģējumu regulatoram noteikt turpmākus būtiskus darbības nosacījumus, vienlaikus nenodrošinot ne ilgtermiņa regulatīvo stabilitāti, ne precīzus metodoloģiskos kritērijus vairākās jomās, kur šie kritēriji ir izšķiroši svarīgi. Tas attiecas gan uz līgumu uzraudzības robežām, gan uz reklāmas prasību saturu, gan uz sankciju piemērošanas intensitāti un personīgās atbildības robežām, gan uz AML/CFT uzraudzības praktiskajiem mehānismiem, gan uz pārejas perioda piemērošanas kārtību.
Sabiedrība arī uzskata, ka reforma pašreizējā redakcijā rada būtisku konkurences kropļojuma risku. Esošie licencētie tirgus dalībnieki ir uzņēmušies ievērojamu finansiālu slogu, lai atbilstu līdzšinējām licencēšanas un kapitāla prasībām, tostarp nodrošinot minimālo pamatkapitālu 425 000 euro apmērā un samaksājot būtisku vienreizēju licences maksu. Tajā pašā laikā likumprojektu kopums neparedz pietiekamas garantijas, ka arī turpmāk visiem tirgus dalībniekiem būs piemērojami vienlīdzīgi un salīdzināmi nosacījumi. Šāda situācija ne tikai mazina uzticību regulējumam, bet rada objektīvu risku, ka tirgus tiks deformēts par labu tiem subjektiem, kuri nākotnē tirgū varētu ienākt ar zemāku regulatīvo slogu nekā tiem uzņēmumiem, kuri jau ir izpildījuši stingrākas prasības.
Sabiedrība arī norāda uz to, ka reforma kopumā rada ievērojamu izmaksu palielinājumu, ko veido vairāki savstarpēji saistīti elementi. No vienas puses, jaunā uzraudzības maksājumu sistēma pēc savas būtības funkcionēs kā slēpts nodokļu slogs, kas faktiski kavē uzņēmumu attīstību un izaugsmi. No otras puses, uzņēmumiem būs nepieciešami papildu personāla resursi, IT sistēmu pielāgošana, ārējie konsultanti, iekšējās kontroles procedūru pārstrāde un papildu regulatīvais monitorings. Šāds slogs nebanku hipotekārās kreditēšanas sektorā nav absorbējams uzņēmuma līmenī, jo nozare darbojas ar salīdzinoši ierobežotām maržām un ilgtermiņa kapitāla izmaksām. Tādēļ neizbēgama šīs reformas ekonomiskā sekas būs kredīta sadārdzināšanās, stingrāki kreditēšanas nosacījumi un mazāka pakalpojumu pieejamība patērētājam.
Sabiedrība uzskata, ka arī pārejas regulējums pašreizējā redakcijā nav atbilstošs. Tas ir iekšēji fragmentēts, sadalīts vairākos spēkā stāšanās termiņos un neatbild uz praktiski izšķirošiem jautājumiem par to, kuri noteikumi kurā brīdī būs piemērojami, kā tiks interpretēta esošo normatīvo aktu piemērošana pārejas posmā un kā tiks nodrošināta konsekventa uzraudzības pieeja. Hipotekārās kreditēšanas nozarē, kur darījumi tiek strukturēti ilgtermiņā un uzņēmējdarbības plānošana notiek vairāku gadu griezumā, šāda normatīvā nenoteiktība pati par sevi rada ekonomisku kaitējumu.
Tāpat Sabiedrība uzskata, ka atsevišķie pavadošie likumprojekti papildus pastiprina galvenās reformas riskus. Sankciju jomā pastāv risks, ka bez skaidras metodoloģijas un nozares specifikas izpratnes var veidoties pārmērīgi konservatīva pieeja, kas ierobežos kreditēšanu un palielinās atbilstības izmaksas. Civilprocesa jomā Latvijas Bankas lēmumiem paredzētais svars var radīt procesuālā līdzsvara un taisnīgas tiesas principa riskus. Reklāmas jomā tiek radīts plašs deleģējums regulatoram bez pietiekami noteiktām robežām un bez galīgi stabilizēta materiāltiesiskā regulējuma. AML/CFT jomā netiek risināta centrālā problēma – vienlīdzīga un ekonomiski pamatota piekļuve datiem, kas nepieciešami normatīvo pienākumu izpildei, tostarp hipotekāro darījumu klientu izpētē.
Pamatojoties uz visu iepriekš izklāstīto, Sabiedrība iebilst pret reformu tās pašreizējā veidā un uzskata, ka turpmāka virzīšana bez būtiskiem labojumiem radītu neproporcionālu, sadrumstalotu un ekonomiski kaitīgu regulatīvo vidi nebanku hipotekārās kreditēšanas nozarē. Sabiedrības vērtējumā šāds regulējums nenodrošinātu patērētāju aizsardzības uzlabošanos, bet gan radītu vidi, kurā vienlaikus pieaug tiesiskā nenoteiktība, uzraudzības iestāžu rīcības brīvība un uzņēmējdarbības izmaksas — bez pietiekamiem pierādījumiem tam, ka tas objektīvi uzlabotu patērētāju stāvokli vai finanšu tirgus kvalitāti. Ņemot vērā iepriekš norādīto, Sabiedrība aicina likumdevēju neatbalstīt reformu tās pašreizējā formā un veikt tās principiālu pārskatīšanu, nodrošinot šādus galvenos priekšnosacījumus, kas būtu vērsti uz to, ka: 1) jāveic vienots, pilnvērtīgs un publiski pārbaudāms ietekmes izvērtējums visai likumprojektu pakotnei kopumā, nevis tikai atsevišķiem likumprojektiem izolēti. Šajā izvērtējumā ir jāanalizē tiesiskās, ekonomiskās, konkurences un administratīvās sekas, kā arī reālā ietekme uz hipotekārās kreditēšanas pieejamību.
2) jānodrošina, ka būtiskie tirgus darbības priekšnoteikumi – tostarp kapitāla prasības, uzraudzības maksas aprēķina principi un būtiskākie darbības nosacījumi – tiek saglabāti pietiekami skaidri un stabili likuma līmenī, nevis pilnībā deleģēti regulatora diskrēcijai.
3) jānodrošina regulatīvās vides stabilitāte un paredzamība, nosakot skaidru un vienotu pārejas periodu, saprotamu normu piemērošanas secību, kā arī pietiekamu laiku uzņēmējiem pielāgot savas sistēmas, procedūras, IT risinājumus un finansēšanas struktūru.
4) jānodrošina vienlīdzīgi un salīdzināmi konkurences apstākļi visiem tirgus dalībniekiem, nepieļaujot situāciju, kur esošie licencētie uzņēmumi, kas ir izpildījuši stingrākas prasības, tiek nostādīti nelabvēlīgākā situācijā nekā jaunie tirgus dalībnieki.
5) jāparedz uzraudzības maksas modelis, kas ir samērīgs, ekonomiski pamatots un saistīts ar faktiskajām uzraudzības izmaksām, nevis uzņēmuma kredītportfeļa apjomu kā tādu.
6) jāprecizē regulatora pilnvaru robežas līgumu uzraudzībā, reklāmas regulējumā, sankciju piemērošanā un citās jomās, kur šobrīd likumprojekti paredz plašu diskrēciju bez pietiekami konkrētiem piemērošanas kritērijiem.
7) AML/CFT jomā jānodrošina visām finanšu iestādēm ar līdzvērtīgiem pienākumiem vienlīdzīga, ekonomiski samērīga un praktiski izmantojama piekļuve klienta izpētei nepieciešamajiem valsts datiem, tostarp paredzot iespēju šos datus saņemt ar kredītinformācijas biroju starpniecību.
8) jāizvērtē un jāpārskata valdes locekļu personīgās atbildības regulējums, nosakot skaidras, šauras un samērīgas atbildības robežas, lai nepieļautu nesamērīgu personisko risku par normām, kuru interpretācija vēl nav stabilizējusies.
Noslēgumā Sabiedrība uzsver, ka iebildumi pret šo reformu nav vērsti pret patērētāju aizsardzības stiprināšanu kā tādu. Gluži pretēji – Sabiedrības ieskatā tieši patērētāju interesēs ir tāds regulējums, kas ir skaidrs, samērīgs, prognozējams un ekonomiski ilgtspējīgs. Patērētāju aizsardzība netiek stiprināta ar formālu uzraudzības centralizāciju vien, ja paralēli pieaug izmaksas, samazinās konkurence, kļūst dārgāks kredīts un mazinās tiesiskā skaidrība. Ilgtspējīga patērētāju aizsardzība ir iespējama tikai tad, ja tirgus regulējums vienlaikus nodrošina gan atbildīgu uzraudzību, gan taisnīgu konkurenci, gan stabilu uzņēmējdarbības vidi.
Tādēļ Sabiedrība aicina likumdevēju šo reformu būtiski pārstrādāt un nevirzīt to pieņemšanai pašreizējā redakcijā.


Ar cieņu,
AS “West Kredit” valdes loceklis                                                           Artūrs Silantjevs
 

-