Atzinums

Aicinām izvērtēt projektā paredzētā regulējuma tvērumu, proti, tirgus dalībnieka amatpersonu un pārkāpumu loku.

1. Ierobežojumiem vajadzētu attiekties uz visām personām (visu tirgus dalībnieku amatpersonām u. tml.), kas var veikt aizliegtas vienošanās vai citus konkurences tiesību pārkāpumus. Projekts šobrīd attiecas tikai uz aizliegtu vienošanos un tikai uz fiziskām personām, kas konkurences tiesību pārkāpuma laikā ieņem Komerclikuma 4.² panta pirmajā daļā noteikto amatu. Tādējādi pat aizliegtas vienošanās gadījumā ārpus regulējuma tvēruma paliek visi tie tirgus dalībnieki, kas nav komersanti.

2. Projekta mērķis ir efektīvi un pietiekamā apmērā atturēt pārkāpēju un citas amatpersonas no pārkāpumu izdarīšanas un vienlaikus, ja pārkāpums izdarīts, veicināt sadarbību ar Konkurences padomi pārkāpuma atklāšanā. Tiesiskais regulējums var nodrošināt izvirzītā mērķa sasniegšanu vienīgi tad, ja tas patiešām atbilst rūpēm to sasniegt saskanīgi un sistemātiski. Izņēmumi no normatīvā akta normām dažkārt var apdraudēt tā saskaņotību, it īpaši, ja to apmērs ir tāds, ka tie var izraisīt rezultātu, kas ir pretējs izvirzītajam mērķim (sal. sk., piemēram, Eiropas Savienības Tiesas 05.07.2017. sprieduma lietā C-190/16 48. punktu). Jo plašāki ir izņēmumi, jo vairāk ir pamats uzskatīt, ka regulējums ir nesamērīgs. 

3. Regulējumam ir jābūt savstarpēji saskaņotam un harmoniskam. Samērīguma principa pārkāpumu un vērtējuma pretrunas var radīt dažādu tiesisko līdzekļu izmantošana, lai aizsargātu līdzvērtīga svarīguma tiesiskās intereses (piemēram, vienā gadījumā izmantoti civiltiesiskie vai vispārīgie administratīvi tiesiskie aizsardzības līdzekļi, citā – paredzēta administratīvā atbildība vai tai līdzīgi piespiedu ietekmēšanas līdzekļi, bet vēl citos gadījumos atbildība vai cita veida tiesiskas sekas nav noteiktas).

4. Līdz ar to fizisko personu atbildības regulējums būtu attiecināms uz visiem tirgus dalībniekiem (resp., ne tikai komersantiem) un visiem pārkāpumiem, ja vien nav īpašu apsvērumu, kāpēc fiziskai personai konkrētā gadījumā atbildību varētu nepiemērot. 
 

-

Aicinām projektā lietotos terminus un vārdiskās izteiksmes saskaņot ar grozāmo likumu un Administratīvā procesa likumu. Piemēram, grozāmā likuma 45. panta pirmās daļas 2. punktā paredzēts, ka tirgus dalībnieka amatpersonai ir "tiesības sevi aizstāvēt pašam vai saņemt paša izvēlēta aizstāvja juridisku palīdzību". Līdzīgi kā Konkurences likuma 9.³ panta otrās daļas 2. punktā ieteicams lietot vārdkopu "paša izvēlēta advokāta vai cita veida juridisko palīdzību".
 

-

Projekta ietvertā grozāmā likuma 44. panta pirmā un otrā daļa nav savstarpēji saskaņotas. No panta nosaukuma izriet, ka regulējums attiecas uz lēmuma par tiesību ierobežojuma piemērošanas lietas ierosināšanu. To ieteicams precīzi norādīt arī panta pirmajā daļā. Savukārt panta otrā daļa skar nevis lietas ierosināšanu, bet jau lēmumu par tiesību ierobežojuma piemērošanu. Šajā pantā būtu nosakāms, ka arī lēmumu par lietas ierosināšanu paziņo personai. Atsauce uz Paziņošanas likumu nav nepieciešama.
 

-

No projektā iekļautā regulējuma netieši izriet, ka procesu par fiziskas personas pārkāpumu uzsāk tikai pēc tirgus dalībnieka atbildības izvērtēšanas. Lai normatīvi neierobežotu procesa pret tirgus dalībnieku uzsākšanas laiku, projektā ieteicams paredzēt iespēju ne tikai neuzsākt, bet arī izbeigt lietu par tiesību ierobežojuma piemērošanu projektā paredzētā Konkurences likuma 43. panta otrajā daļā minētajos gadījumos.
 

-

Aicinām izvērtēt tiesību ierobežojuma minimālā ilguma nepieciešamību un iekļaut tā pamatojumu projekta anotācijā.

1. Viens no soda samērīguma un soda veida un apmēra izvēles pamatkritērijiem ir pārkāpuma smagums un tā iespējamās sekas (Cafaggi F., Iamiceli P. The Principles of Effectiveness, Proportionality and Dissuasiveness in the Enforcement of EU Consumer Law: The Impact of a Triad on the Choice of Civil Remedies and Administrative Sanctions. European Review of Private Law, 2017, Vol. 25, Iss. 3, p. 599). Lai to izvērtētu, citstarp nozīmīgs ir ar attiecīgajām tiesību normām aizsargātā tiesiskā labuma (interešu) svarīgums un pārkāpuma sabiedriskais nosodījums (Ģenerāladvokāta Damaso Ruisa-Harabo Kolomera 2005. gada 26. maija secinājumu lietā C-176/03 46. punkts). Protams, šie kritēriji neļauj precīzi noteikt (aprēķināt) pārkāpumam atbilstošu soda veidu vai apmēru, tie vairāk vērtējoši raksturo pārkāpumu salīdzinājumā ar citiem pārkāpumiem (Evaluation Study on the Implementation of Directive 2008/99/EC on the Protection of the Environment through Criminal Law by Member States. Brussels: 2014, p. 81). Soda samērīgumu ietekmē arī citi kritēriji, piemēram, pārkāpuma rezultātā iespējamais iegūtais labums (ekonomiskais izdevīgums), kā arī tas, vai sods nerada pārmērīgu apgrūtinājumu personai, kurai tas tiek piemērots. 

2. Soda iedarbībai attiecībā uz iesaistīto personu jābūt proporcionālai sasniedzamajam mērķim (Ģenerāladvokātes Julianas Kokotes 2004. gada 14. oktobra secinājumu apvienotajās lietās C-387/02, C-391/02 un C-403/02 90. punkts). Soda samērīgumam nošķir divus līmeņus: pirmkārt, piemērotajam sodam ir jābūt samērīgam ar pārkāpuma smagumu. Otrkārt, nosakot šo sodu, piemēram, nosakot naudas soda apmēru vai tiesību ierobežojuma ilgumu, būtu jāņem vērā katras lietas individuālie apstākļi (Ģenerāladvokāta Mihala Bobeka 2018. gada 26. jūnija secinājumu lietā C-384/17 42. punkts). 
Sodu samērīgumu raksturo arī pakāpeniska (diferencēta) sodīšanas sistēma, proti, tas, cik lielā mērā sodi ir iedalīti atkarībā no pārkāpuma smaguma. Turklāt arī atsevišķa soda amplitūdai jābūt pietiekami lielai, lai piemērotājs varētu izvēlēties konkrētās lietas apstākļiem atbilstošāko soda apmēru (Evaluation Study on the Implementation of Directive 2008/99/EC on the Protection of the Environment through Criminal Law by Member States. Brussels: 2014, p. 83). Jo bargāki sodi, jo lielāka ir nepieciešamība ņemt vērā katras lietas individuālos apstākļus un attiecīgi tiesību normu piemērotājam nepieciešamas pilnvaras konkrētajā gadījumā izvēlēties soda veidu un mēru vai to grozīt (Ģenerāladvokāta Mihala Bobeka 2018. gada 26. jūnija secinājumu lietā C-384/17 44. punkts).
 
3. Attiecībā uz soda piemērošanu likumdevējam ir uzdevums panākt pēc iespējas lielāku tiesiskā regulējuma individualizāciju. Tomēr arī tiesiskā regulējuma individualizācijai var būt savas robežas, ko nosaka (ietekmē) piemēram, tiesību nozares prasības. Proti, likumdevējs, izvērtējot visus konkrētās jomas (nozares) apstākļus, ir tiesīgs noteikt regulējumu, kas nenodrošina absolūtu tiesiskā regulējuma individualizāciju un vienādā mērā ir attiecināms uz objektīvi salīdzināmiem, kaut arī atšķirīgiem gadījumiem (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2007-23-01 16.3. punktu). Valsts pienākums ir, cik vien to pieļauj regulējamo attiecību specifika, nodrošināt soda individualizāciju, proti, tā atbilstību izdarītajam pārkāpumam (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2007-23-01 11. punktu).
 
4. Soda minimālā robeža ierobežo iespējas individualizēt sodu un dažkārt, it īpaši netipiskos gadījumos, tā rezultātā var tikt piemērots nesamērīgs sods. Konkurences tiesībās kopumā nav arī paredzēta iespēja piemērot mazāka apmēra sodu nekā likumā noteiktās soda robežas.
Pat ja pārkāpums pats par sevi ir smags, nav izslēgti gadījumi, kad soda minimālā robeža var būt pārāk stingra. Likumdevējam, izvēloties tādu sankcijas konstruēšanas veidu, kad pārkāpuma pantā ir noteikta pietiekami barga soda minimālā robeža, vienlaikus ir jāvērtē, vai likums ļauj ņemt vērā visus lietas apstākļus, to vidū tos, kuri nav tieši norādīti likumā, un piespriest mazāku sodu, nekā paredzēts likumā. Netipiskās situācijās tas var būt nepieciešams, lai garantētu personai tiesības uz taisnīgu tiesu un samērīgu sodu (sal. sk. Leja M. Krimināltiesību aktuālie jautājumi un to risinājumi Latvijā, Austrijā, Šveicē, Vācijā. Noziedzīga nodarījuma uzbūve, cēloņsakarība; vaina; krimināltiesību normu interpretācija un spēks laikā. I daļa. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2019, 109. lpp).

Ievērojot minēto, aicinām izvērtēt, vai projektā tiešām ir nepieciešams iekļaut tiesību ierobežojuma īpašu minimālo ilgumu. Ja tomēr saglabā esošo vai citu ierobežojuma ilgumu, aicinām projekta anotācijā ietvert tā izvēles pamatojumu.
 

-

Ministru kabineta noteikumi nav atbilstošs tiesību akta veids, lai regulētu prasības iecietības programmas vienošanās dalībniekam, citiem vārdiem sakot, ietekmētu personas atbrīvošanu no soda. Lai arī šobrīd pastāv šāda veida regulējums, tamlīdzīga pieeja nebūtu turpināma.

Līdz šim Satversmes tiesas judikatūrā nav vērtēts jautājums, vai administratīvos sodus un tiem pielīdzināmus sodus (sankcijas) ir jānosaka tieši likumdevējam. Tomēr Satversmes tiesa ir atzinusi, ka sankciju noteikšana par noziedzīgu nodarījumu ir saistīta ar demokrātijas un tiesiskuma izpratni valstī, tādējādi sankciju noteikšana kā politisks jautājums ir likumdevēja kompetencē (sk.: Satversmes tiesas 2015. gada 8. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-34-01 11.3. punkts; Satversmes tiesas 2003. gada 29. oktobra sprieduma lietā Nr. 2003-05-01 29. punkts). Turklāt Latvijas tiesību sistēmā sodi par noziedzīgiem nodarījumiem, administratīvajiem pārkāpumiem un tiem pielīdzināmiem pārkāpumiem un to piemērošanas kritēriji pamatā tiek noteikti tieši likumos (izņēmums ir administratīvie pārkāpumi pašvaldību saistošajos noteikumos likumā noteiktajos gadījumos). Likumā ir skaidri noteikti piemērojamo sodu veidi, ierobežots to apmērs un noteikti citi piemērošanas kritēriji, bet pašvaldību saistošajos noteikumos likumā noteiktajos gadījumos ir pieļaujams paredzēt administratīvos pārkāpumus un konkrētus par tiem piemērojamos sodus. 

Normas adresātam jābūt iespējai paredzēt valsts atbildes reakciju uz tiesību pārkāpumiem. Likumdevējs ir izpildījis savu pienākumu, ja normas adresāts var novērtēt draudošā soda apmēru, bet tiesību piemērotājs – noteikt atbilstošu sodu. Likumdevējam nepieciešams pieņemt lēmumu par iespējamo juridisko seku veidu un apmēru un iespējami precīzi noteikt ietvarus, kuros tiesību piemērotājam jārīkojas. Jo smagāks ir draudošais sods, jo vairāk likumdevējam ir pienākums sniegt vadlīnijas, kas padara sankciju paredzamu, un normas adresātu informēt par gaidāmo sodu. Jābūt noteiktām soda robežām, kurās parasti norādīts minimālais un maksimālais sods. Tāpat nepieciešams, lai likumdevējs norādītu kritērijus, pēc kuriem tiesību piemērotājam jāvadās, izvēloties soda veidu un apmēru (sal. Leja M. Krimināltiesību aktuālie jautājumi un to risinājumi Latvijā, Austrijā, Šveicē, Vācijā. Noziedzīga nodarījuma uzbūve; cēloņsakarība; vaina; krimināltiesību normu interpretācija un spēks laikā. I daļa. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2019, 103.-104. lpp.).  

Līdz ar to sodi un to piemērošanas jautājumi ir jāregulē formālajam likumdevējam. Ministru kabinets nedrīkst būtiski ietekmēt sodu piemērošanas jautājumus.
 

-