Atzinums

Iebildums Likumprojekta 4.punktā noteikti dažādi aizliegumi konvojējamajai personai “konvojēšanas laikā”. Tomēr no Likumprojekta nav viennozīmīgi saprotams minētā laika atskaites sākums un beigas. Paplašinātas minētā jēdziena interpretēšanas gadījumā, noteiktie ierobežojumi var tikt attiecināti arī uz procesuālam darbībām, kurās konvojējamā persona piedalās, un laiku pirms vai pēc tām, kas savukārt var liegt viņai procesuālo tiesību īstenošanu (piemēram, tiesas sēdē vai pirms tās tiesas ēkā sazināties ar aizstāvi).
 

-

Iebildums pie Likumprojekta 4.4.punkta, kurš paredz, ka aizliegumu konvojējamai personai glabāt vai nodot citām personām vielas, priekšmetus un dokumentus. Likumprojekta anotācijā [1.3.p.] norādīts, ka ar 2025. gada 1. jūliju Pārvalde nodrošinās ieslodzīto konvojēšanu starp ieslodzījuma vietām, uz tiesu un no tās, ja procesa virzītājs ir tiesa vai prokuratūra vai ieslodzītājam nepieciešams piedalīties tiesā administratīvu un civiltiesisku jautājumu izskatīšanai, kas radušies personai, atrodoties ieslodzījuma vietā. Savukārt ar 2027.gada 1.janvāri arī uz Valsts policiju un ekspertīžu iestādi. Vēršu uzmanību, ka pilnvērtīgai dalībai un savu procesuālo tiesību īstenošanai minētajās iestādēs veicamajām procesuālām darbībām (piemēram, tiesas sēdēs) konvojējamai personai var būt nepieciešami dažādi dokumenti (piemēram, krimināllietas materiāli vai tiesai iesniedzamie pierādījumi). Tāpat dokumentus konvojējamai personai jau atrodoties institūcijā var sniegt aizstāvis, kā arī izsniegt iestādes vai tiesas amatpersona. Attiecīgi minētais aizliegums (glabāt un nodot dokumentus) var tikt plaši interpretēs un nesamērīgi ierobežot personas procesuālo tiesību īstenošanu.
 

-

Iebildums pie Likumprojekta 4.5.punkta, kurš paredz, ka aizliegumu konvojējamai personai sazināties ar citām personām likumā neatļautā veidā vai apjomā. Tomēr Likumprojekta un anotācija nesniedz skaidrojumu par “citu” personu loku, kā arī saziņas veidu un apjomu, kas konvojējamai personai ir atļauts vai aizliegts saziņā, piemēram, ar aizstāvi pirms vai pēc tiesas sēdes. Minētais iebildums ir skatāms kontekstā ar iepriekš minēto trūkumu Likumprojekta 4.punktā, t.i., noteiktais saziņas ierobežojums attiecas arī uz laiku kad konvojējamā persona atrodas tiesa vai ar viņu tiek veiktas procesuālās darbības.
 

-

Iebildums pie Likumprojekta 5.punkta otrā teikuma, kurš paredz iespēju par pārkāpumiem konvojēšanas laikā piemērot disciplinārsodus. Tomēr Likumprojektā nav reglamentēta disciplinārsodu piemērošanas kārtība, kā arī nav atsauce uz citiem normatīvajiem aktiem, kuri to reglamentētu. Turklāt Latvijas Sodu izpildes kodeksa  70.panta ceturtajā daļā sniegts vienīgi uzskaitījums, kas uzskatāms par rupju soda izciešanas režīma pārkāpumu, Apcietinājumā turēšanas kārtības likuma 30.pantā uzskaitīti apcietinātajam piemērojamie sodi par izmeklēšanas cietumu iekšējās kārtības noteikumu pārkāpšanu, bet IX.nodaļā administratīvie pārkāpumi apcietinājuma izpildes jomā. Savukārt Brīvības atņemšanas iestādes iekšējās kārtības noteikumi[1] XIV. nodaļa,  kura reglamentē disciplinārsodu piemērošanu notiesātajiem, neparedz atbildību par pārkāpumiem, kuri veikti ārpus brīvības atņemšanas vietas.


[1] Ministru kabineta 2006.gada 30.maijā noteikumi Nr.423 “Brīvības atņemšanas iestādes iekšējās kārtības noteikumi”
 

-

Iebildums Likumprojekta 9.punkts paredz, ka konvojēšanas laikā konvojējamai personai var tikt ierobežotas tiesības tiktāl, ciktāl tas ir nepieciešams konvojēšanas nodrošināšanai. Tomēr Likumprojektā nav definēts konvojējamās personas tiesību jēdziens un tvērums, kas ļauj plaši interpretēt amatpersonu nosakāmo ierobežojumu apjomu. Spīdzināšanas novēršanas komitejas (turpmāk – CPT) ieskatās personai, kurai ierobežota brīvība jebkurā laikā ir jābūt pieejamam ūdenim. To paredz arī speciālā uztura norma[1]  ieslodzītajiem, kuri īslaicīgi atrodas ārpus ieslodzījuma vietas un viņiem netiek nodrošināta ēdienreize ieslodzījuma vietā. Tomēr Likumprojekts neparedz speciālas uztura devas izsniegšanas pienākumu konvojējamām personām, un var tikt interpretēts kā 9.punktā noteiktais ierobežojums.


[1] Ministru kabineta 2006.gada 19.decemba noteikumu Nr.1022 “Noteikumi par ieslodzīto personu uztura un sadzīves vajadzību materiālā nodrošinājuma normām” 2.6.p. un 1.pielikums
 

-

Iebildums pie Likumprojekta 23.punkta, kurš definē minimālās prasības konvojēšanai paredzētajam transportlīdzeklim. Vēršu uzmanību, ka minētās prasības vienīgi daļēji atbilst CPT izstrādātajiem standartiem šāda veida transportlīdzekļiem[1], kā arī ir mazākas par spēkā esošajām prasībām.[2] Proti, Likumprojekta 23.punkts neietver prasību par tīrību, telpu atbilstošu augstumu, individuālām sēdvietām, ūdens pieejamību, drošības jostu esību, kā arī automātisku vai ātro durvju atvēršanas sistēmu, ja  ar transportlīdzekli notiek ceļus satiksmes negadījums. Vēršu uzmanību, ka Satversmes tiesa[3] un Eiropas Cilvēktiesību tiesa[4] apstākļus telpas vai vietās, kur personām atņemta brīvība ir vērtējušas necilvēcīgas apiešanās aizlieguma pārkāpuma kontekstā.


[1] https://www.coe.int/en/web/cpt/transport-detainees

[2] Ministru kabineta 2015. gada 25. augusta noteikumu Nr. 497 “Notiesātā vai apcietinātā pārvešanas un apsardzes kārtība veselības aprūpes pakalpojuma saņemšanas laikā ārstniecības iestādē ārpus ieslodzījuma vietas” 13.1.p.

[3] Piemēram, Satversmes tiesas 2010.gada 20.decembra spriedums lietā Nr.2010-44-01

[4] Piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2000.gada 27.jūnija spriedums lietā Ilhan v. Turkey
 

-

Iebildums pie Likumprojekta V. nodaļa (34.3., 35.3., 36.3., 37.4., 38.3., 39.3., un 40.3.punkts) paredz amatpersonas tiesības pielieto šaujamieroci vai speciālos līdzekļus Ieslodzījumu vietu pārvaldes likumā noteiktajā kārtībā. Šaujamieroča pielietošana konvojējamā bēgšanas vai uzbrukuma gadījumā amatpersonai vai transportlīdzeklim (Likumprojekta 34. un 35.p.) var būt objektīvi nepieciešama apdraudējuma novēršanai. Savukārt mērķi, kuri tiks sasniegti amatpersonai pielietojot šaujamieroci, ja notiek ceļu satiksmes negadījums (Likumprojekta 36.p.), ugunsgrēks transportlīdzeklī (Likumprojekta 37.p.), transportlīdzeklim apstājoties tehnisku iemelsu vai ceļa stāvokļa dēļ (Likumprojekta 38.p.) vai pēkšņi pasliktinoties konvojējamā veselības stāvoklim (Likumprojekta 40.p.) nav viennozīmīgi izprotami. Minētās situācijas nav arī Ieslodzījuma vietu pārvaldes likuma 23. panta pirmajā daļā un 24.panta pirmajā daļā uzskaitīto gadījumu skaitā, kad amatpersona drīkst pielietot šaujamieroci vai speciālos līdzekļus.
Ministru kabineta 2015.gada 9.jūnija noteikumi Nr.283 “Kārtība, kādā Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonas lieto speciālos līdzekļus” definē aptuveni 30 speciālo līdzekļu veidus. Vienīgi sešus no tiem (sasiešanas līdzekļus, roku dzelžus, stekus,  elektrošoka ierīces, gāzes baloniņus, dienesta suņus) amatpersona var izlemt lietot patstāvīgi. Tomēr ne minētie noteikumi, ne Likumprojekts nenosaka, kādi speciālie līdzekļi var tikt pielietoti konvojēšanas laikā, un vai konvojēšanas laikā var tikt lietoti speciālie līdzekļi par kuru izmantošanu lemj Ieslodzījuma vietas priekšnieks, viņa vietnieks vai cietuma priekšnieka dežurējošais palīgs (roku un kāju dzelži, redzi ierobežojoši līdzekļi, kairinošu vai paralizējošu vielu izšaušanas ierīces, dūmu, gāzes, gaismas un trokšņu granātas). Turklāt CPT ieskatā[1] roku dzelžu un kustību ierobežojošu līdzekļu pielietošana konvojējot personu ir pieļaujama izņēmuma gadījumos, jo ir saistīts ar risku nodarīt kaitējumu personai. Savukārt no redzi ierobežojošo līdzekļu piemērošanas praksi būtu jāpārtrauc.


[1] https://www.coe.int/en/web/cpt/transport-detainees
 

-

Iebildums pie Likumprojekta 57.punkta, kurš paredz, ka tikšanās ar konvojējamo personu ārpus ieslodzījuma vietās esošā ārstniecības iestādē iespējama ar ieslodzījumu vietas rakstveida atļauju, kura saskaņota ar ārstniecības iestādi un procesa virzītāju. No cilvēktiesību viedokļa raugoties, personas tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību var tikt ierobežotas, ciktāl to īstenošana netiek atņemta pēc būtības.
Informācijas aprite (saziņa) starp ieslodzījumā esošu personu un piemēram, ģimenes locekļiem jau ir ierobežota,  un ziņas par atrašanos ārstniecības iestādē ārpus ieslodzījuma vietas viņi saņems ar aizkavēšanos vai nesaņemt vispār. Turklāt ārstniecības iestāde var neatrasties ģimenes dzīvesvietas tuvumā. Šādos apstākļos pienākums saņemt triju amatpersonu atļauju, lai tiktos ar ārstniecības iestādē esošu konvojējamo personu var kļūt par nepārvaramu šķērsli ģimenes locekļiem īstenot Satversmes 96.pantā garantētās tiesības. Tāpat šāda veida prakse būtu kritiski vērtējama arī Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10.pantā piektajā daļā nostiprinātās labas pārvaldības principa kontekstā, jo iestāde lēmuma pieņemšanai nepieciešamo informāciju no iesaistītajām institūcijām var saņemt pati un tas būtu mazāk laikietilpīgi.
 

-