Atzinums

Atbalstām domu par metodisko centru ieviešanu, taču kategoriski iebilstam pret piedāvāto kārtību to izveidei. Anotācijā un Noteikumu projektā aprakstītā kārtība neatbilst labas, mūsdienīgas pārvaldības principiem un visticamāk neveicinās paredzēto mērķu sasniegšanu. Kā jau norādīts citos atzinumos, nevar veidot situācijas, kad kāda iestāde pati nosaka darbības mērķus, pati māca citus un pēc tam vēl pati izvērtē savas darbības efektivitāti, vai esošajai kārtībai izveido citu nosaukumu. Šādu centru uzdevums nevar būt starptautisko vadlīniju un prakšu pielāgošana Latvijas situācijai, bet gan meklēt veidus, kā Latvijas iedzīvotājiem nodrošināt labāku veselības aprūpi un par katru eiro, kas piešķirts veselības budžetā, panākt iespējami lielāko vērtību (t.sk. mērot pacientu ziņotos veselības iznākumus, u.tml.).

Līdzīgi kā pausts citos atzinumos, uzskatām, ka metodiskajiem centriem jābūt neatkarīgām ekspertu institūcijām, kā arī tajos ir jāiekļauj pacientu eksperti no konkrētās nozoloģijas, tādējādi stiprinot ne tikai ekspertu institūcijas kapacitāti ar visaptverošu ekspertu iesaisti, bet arī lai stiprinātu pilsonisko dialogu, kas ir viens no demokrātijas stūrakmeņiem un akcentēts kā prioritāte arī Valdības deklarācijā. Šāda ārstu, citu ekspertu un pacientu sadarbība tiek aprakstīta arī Reto slimību plānā un citos politikas plānošanas dokumentos nacionālā un starptautiskā līmenī.
Ekspertu zināšanu apjomu nenosaka ilgums, cik ilgi tie strādā iestādē, vai cik ilgi šī iestāde strādā konkrētajā jomā - ekspertīze par noteiktu slimību ārstēšanu katram ekspertam rodas arī apmeklējot aktuālos nozares konferences un pasākumus, lasot publikācijas, piedaloties vadlīniju (arī starptautiski atzītu) un citu dokumentu izstrādē, u.tml.. Katrā metodiskajā centrā jāpiesaista eksperti ar dažādām pieredzēm - līdzīgi kā tas ir dažādu slimību multidisciplinārajā aprūpē, kur viena pacienta ārstēšanas plānu sastāda vairāki speciālisti savstarpēji konsultējoties, lai kopīgi ar pacientu panāktu pacientam labāko risinājumu. Atbilstoši labajai praksei, kopā ar medicīnas, izglītības, pētniecības un citiem ekspertiem komandā jāiekļauj arī pacientu eksperti.
Tāpat jāparedz, ka katram iesaistītajam ekspertam jādeklarē savi interešu konflikti, lai novērstu situācijas, ko rada savstarpējās aizdomas un nepamatotas bažas par nepietiekamu kvalifikāciju paust viedokļus.
Jāparedz veids, kā tiks atalgots ekspertu darba laiks un kā tiks nodrošināta procesa administratīvā daļa (piemēram, ar sekretariātu SPKC, NVD, VI vai VM paspārnē).

-

Liela daļa metodisko centru tiesībām un pienākumiem jau šobrīd ir dažādām organizācijām un institūcijām.
Piemēram, nav saprotams,
- kāpēc metodiskajam centram pašam būtu jāvāc pacientu dati, ja tos varēs izgūt no NVD turētā datu ezera pēc pieprasījuma, vai arī metodiskā centra komandās iekļaut ekspertus ar pētniecības kapacitāti, kas nodrošinātu gan neidentificējamu datu analīzi politikas plānošanas vajadzībām, gan citiem nolūkiem,
- kāpēc vajag speciāli reģistrēt vadlīnijas, ja vispārpieņemtā prakse ir sekot starptautiski atzītām vadlīnijām (kā tas ir dažādu reto slimību jomā, kur nav lietderīgi tulkot specifiskās ārstēšanas un aprūpes vadlīnijas vai vēl sliktāk - pazemināt aprūpes standartus līdz tādiem, ko Latvijā var nodrošināt), kamēr vadlīniju datu bāze ir novecojusi un nepārskatāma (https://www.spkc.gov.lv/lv/klinisko-vadliniju-datu-baze - tajās reģistrē tikai atsevišķas vadlīnijas, nevis visas aktuālās),
- ko dara profesionālās asociācijas, kuru uzdevums jau tagad ir nodrošināt speciciālistu apmācību un virkni no citām uzskaitītajām tiesībām,
- ar ko metodiskie centri atšķirsies no Galveno speciālistu institūcijas un cik tālu to pienākumi un tiesības pārklāsies (https://www.vm.gov.lv/lv/galveno-specialistu-institucija),
- kāpēc ir jādublē vai jāpārņem nevalstisko organizāciju (profesionālo asociāciju, pacientu organizāciju, un citu) uzdevumi, ja to varētu darīt stiprinot dažādo pušu sadarbību un kapacitāti (piemēram, informatīvo materiālu gatavošanu sabiedrībai, pacientu grupām, veselības aprūpes speciālistiem), 
- kāpēc tā vietā, lai stiprinātu dažādu pušu dialogu vai procesu, vēlreiz nosaka, ka problēmsituācijas identificēs vai piedāvās tām risinājumus (pakalpojumu klāstu, zāļu klāstu, HTA un tarifiem) tikai šāds, pie slimnīcām piesaistīts centrs, nevis eksperti no dažādām iesaistītajām pusēm, kas jau tagad regulāri iesūta priekšlikumus situācijas uzlabošanai Ministrijai un citām iestādēm, sniedz atzinumus par dažādiem jautājumiem, tai skaitā zāļu novērtēšanas procesā (un turpmāk arī medicīnisko ierīču novērtēšanas (HTA) procesā), 
- kā arī nav saprotams, kāpēc ministrija deleģētu daļu savu pienākumu ārstniecības iestādēm, kas jau tagad var piedalīties politikas plānošanas un ārstniecības uzlabošanas procesos aktīvi sniedzot dažādus priekšlikumus.
Izveidojot metodiskos centrus kā ārstniecības iestāžu nodaļas vai darba grupas atbilstoši šādiem noteikumiem, vēl vairāk pasliktināsies jau tā vājā lēmumu pieņemšanas caurspīdība, uzticība pieņemtajiem lēmumiem un netiks atrisināta lielākā problēma - netiks uzlabota kvalitatīvu veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība visām pacientu grupām. Ja metodiskos centrus izveidotu kā no slimnīcām un citām iestādēm neatkarīgu ekspertu grupu, t.sk. iekļaujot pacientu ekspertus, kas visi kopīgi iesaka uz datiem un pierādījumiem balstītus risinājumus, kā uzlabot Latvijas iedzīvotāju veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību, mēs ar prieku to atbalstīsim un palīdzēsim īstenot.

-