Atzinums

Tieslietu ministrija turpina uzturēt iepriekš izteikto 2. iebildumu. Proti,  atkārtoti norādām, ka Tieslietu ministrijas ieskatā ļoti kritiski ir vērtējama situācija, kad privatizācijai tiek virzīts nekustamais īpašums, kā privatizācija ir ierosināta laikā, kad tas nebija privatizācijas objekts (nepiederēja valstij), līdz ar ko arī no šī aspekta projekta tālāka virzība nebūtu atbalstāma.
Atbilstoši projekta anotācijā norādītajam privatizācijas ierosinājums no fiziskas personas saņemts un reģistrēts 2006. gadā, savukārt 2006. gadā minētais īpašums nav valsts īpašumā, bet gan uz privatizācijas ierosinājuma iesniegšanas brīdi pastāv tikai teorētiska iespēja, ka valsts, iespējams, nekustamo īpašumu iegūs tikai vēlāk. Turklāt valsts neveica nepieciešamās darbības, lai iegūtu konkrēto īpašumu un tāpēc šobrīd rīkojuma virzīšanas brīdī konkrētā zemes vienība ir pašvaldības īpašumā. 
Tieslietu ministrija nevar piekrist Ekonomikas ministrijai, ka privaitzācijas objekts ir jebkas, par ko saņemts privatizācijas ierosinājums,  neatkarīgi no tā, vai iesnieguma laikā konkrētais īpašums ir vai nav valsts vai pašvaldības īpašums. Likums "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizāciju" skaidri nosaka, ka privatizējamiem īpašumiem ir jābūt valsts vai pašvaldības īpašumā, tas nozīmē, ka jābūt pārliecībai, ka konkrētais īpašums nonāks, piemēram, valsts īpašumā. Likums nedod privatizācijas ierosinātājam tiesības uz to, ka jeb kurš īpašums par ko tas iesniedzis privatizācijas iesniegumu agrāk vai vēlāk (iespējams sagaidot nepieciešamās izmaiņas normatīvajos aktos u.t.t.)  tiks nodots privatizācijā - valstij un pašvaldībai ir tiesības atteikt privatizāciju.  
Turklāt pat, ja ņemtu vērā Ekonomikas ministrijas izpratni par īpašuma tiesību rašanos uz konkrēto zemes vienību, kam Tieslietu ministrija nevar piekrist un kas ir pretrunā normatīvajiem aktiem, arī tad sanāk, ka privatizācijas ierosinājums iesniegts pirms valstij ir radušās īpašuma tiesības (vai piekritība) uz konkrēto zemes vienību. Šādās situācijās pēc būtības privatizācijas ierosinājums ir nepamatots, jo nekustamais īpašums nekad nav bijis privatizācijas objekts atbilstoši konkrētam privatizācijas likumam. Privatizācijas process ir ticis būvēts tā, ka privatizācijas objekti (valsts un pašvaldības manta) tika atsavināti privātpersonām. T.i., vispirms ir objekts, kas tiek privatizēts un pēc tam ir privatizācija. Šobrīd ar projektu process tiek virzīts otrādi - vispirms ir privatizācijas ierosinājums un pēc tam ir mēģinājumi nekustamo īpašumu padarīt par privatizācijas objektu. Līdz ar ko, nav skaidra loģika šādai lietu virzībai, kas paredzēta projektā.

-

Izziņā norādīts, ka Tieslietu ministtrijas 1. iebildums ir ņemts vērā, tomēr iepazīstoties ar rīkojuma projektu, secināms kā tā nav. Proti, rīkojuma 1.puntā, cita starpā, vēl jo projām minēts, ka:  "Saskaņā ar Zemes pārvaldības likuma 17. panta sesto daļu izņemt no rezerves zemes fonda valsts pārvaldes funkciju īstenošanai nepieciešamo valstij piekrītošo zemes vienību (zemes vienības kadastra apzīmējums 8048 004 0494) [...]". Atkārtoti norādām, ka  Zemes pārvaldības likuma 17. panta sestā daļa paredz, ka:  "Šā panta pirmajā daļā minētie zemes gabali, par kuriem šā panta piektajā daļā noteiktajā termiņā pašvaldības un ministrijas Valsts zemes dienesta publicētajos rezerves zemes fondā ieskaitītās un īpašuma tiesību atjaunošanai neizmantotās zemes izvērtēšanas sarakstos nav izdarījušas atzīmi par zemes gabala piederību vai piekritību pašvaldībai vai valstij, piekrīt vietējai pašvaldībai tās administratīvajā teritorijā. Lēmumu par šo zemes gabalu ierakstīšanu zemesgrāmatās pieņem pašvaldība. Līdz brīdim, kad zemes gabals ir ierakstīts zemesgrāmatā uz pašvaldības vārda, Ministru kabinets var izdot rīkojumu par šā zemes gabala piekritību valstij, ja tas nepieciešams valsts pārvaldes funkciju īstenošanai." Norādām, ka Zemes pārvaldības likuma 17. panta sestā daļa, ar ko pamatots rīkojuma projekts un kas paredz iespēju Ministru kabinetam izdot rīkojumu par konkrētā zemes gabala piekritību valstij, ja tas nepieciešams valsts pārvaldes funkciju īstenošanai, ir attiecināms tikai uz zemes vienībām, kas ir piekritīgas pašvaldībai.  Tādējādi gan anotācija, gan pats rīkojuma projekta 1.punkts nonāk pretrunā ar sevi, ņemot vērā, ka tur norādīts, ka konkrētā zemes vienība ir valstij piekritīga. Līdz ar ko, ja Ekonomikas ministrija uzskata, ka konkrētā zemes vienība ir piekritīga valstij jau šobrīd, kam Tieslietu ministrija nevar piekrist, tad Zemes pārvaldības likuma 17. panta sestās daļas regulējums par to, ka MInistru kabinets var noteikt šīs zemes vienības piekritību valstij nav attiecināms uz šo gadījumu. Ievērojot minēto, lūdzam precizēt rīkojuma projektu gan anotāciju tā, lai tie nenonāktu pretrunā paši ar sevi.

Otrkārt, norādām, ka Tieslietu ministrija, (kā jau arī iepriekš to norādījusi visos savos atzinumos un tāpēc iepriekš nesaskaņojusi projekta virzību), nevar piekrist tam, ka konkrētā zemes vienība ir valstij piekritīga - atkāroti skaidrojam, ka, lai arī zemes reformas laikā regulējums piedāvāja iespēju, kā valsts varētu iegūt īpašumā minēto zemes vienību, ņemot vērā, ka uz tās esošās būves ir atzītas par valstij piederošām kā bezīpašnieka manta, valsts šādas iespējas nav izmantojusi. Apstāklis, ka zemes reformas laikā valsts varēja iegūt īpašuma tiesības, nekonstituē valsts īpašuma tiesību esamību pēc zemes reformas pabeigšanas.  Zemes reformas laikā pastāvēja tiesiskais pamats, lai valsts iegūtu īpašuma tiesības, taču tas netika izmantots. Tādēļ valsts nekļuva par īpašnieku zemes vienībai. Savukārt pēc zemes reformas pabeigšanas konkrētā situācijā likums (Zemes pārvaldības likuma 17. panta sestā daļa) paredz īpašuma tiesības pašvaldībai, kas jau ir patstāvīgs īpašuma tiesību pamats.  Likumā noteiktu darbību, lai īpašuma tiesības iegūtu, neveikšanai ir sekas – īpašuma tiesību neiegūšana. Līdz ar to, lūdzam atriecīgi precizēt anotāciju un rīkojuma projekta 1. punktu.

-