Atzinums

Likumā terminus skaidro, ja terminā izteiktajam jēdzienam ir īpaša nozīme likuma regulējamās nozares ietvaros vai lai konkretizētu terminā izteiktā jēdziena izpratnes robežas (Normatīvo aktu projektu izstrādes rokasgrāmata, https://tai.mk.gov.lv/book/1/chapter/92).

Termins "atsavināšana" ir plaši lietots civiltiesībās. Likumos tā legāldefinīcijas parasti nav ietvertas (izņēmums ir, piemēram, Publiskas personas mantas atsavināšanas likuma 1. panta 1. punkts). Nav konstatējams, ka Dzīvnieku aizsardzības likumā šis termins būtu lietots kādā īpašā nozīmē un attiecīgi būtu nepieciešams tā skaidrojums.

Arī projekta anotācijā minētā "konfiskācija" ir atsavināšana, bet tikai piespiedu bezatlīdzības atsavināšana valsts īpašumā (sal. Administratīvās atbildības likuma 83. pants, Krimināllikuma 42. panta pirmā daļa, 70.⁵ panta pirmā daļa un 70.¹⁰ pants).

Ja personas neievēro pienākumus, kas jāveic dzīvnieku atsavinot, piemēram neapzīmē un nereģistrē dzīvnieku pirms atsavināšanas vai neievēro minimālo dzīvnieka atsavināšanas vecumu, tad šādas rīcības pamatā varētu būt daudzi  un dažādi apstākļi. No tiesību subjektu skatpunkta iemesli, kādēļ regulējums var nedarboties, var būt atkarīgi no tā, vai konkrētajā gadījumā regulējuma adresāti ir: 1) labi vai slikti informēti par spēkā esošo regulējumu, 2) noskaņoti būt likumpaklausīgi vai pretoties spēkā esošajām prasībām (Vadlīnijas tiesību akta projekta sākotnējās ietekmes novērtēšanai un novērtējuma ziņojuma sagatavošanai Vienotajā tiesību aktu izstrādes un saskaņošanas portālā. Rīga: Valsts kanceleja, 2021,  11.-12. lpp.). Pirmajā gadījumā uzmanība pievēršama informatīviem pasākumiem, kā arī jautājumam par regulējuma skaidrību, saprotamību un uztveramību (normu redakcijas, skaidra sistēma (regulējums nav sadrumstalots, pretrunīgs u. tml.)). Otrajā gadījumā nozīme var būt tam, vai regulējuma ievērošana faktiski tiek pietiekamā līmenī kontrolēta, procedūru sarežģītībai un izmaksām, piespiedu mehānismu efektivitātei un citiem apstākļiem.

Tiesiskā regulējuma jaunrade nav vienīgais un parasti arī ne efektīvākais problēmas risinājuma līdzeklis. Tā kā šajā gadījumā regulējums būtībā jau pastāv un tā saturs ir noskaidrojams, bet tas nedarbojas kā iecerēts, tad vispirms nepieciešams noskaidrot šķēršļus (ekonomiskos, sociālos u. c.), kas kavē sasniegt noteiktos mērķus (Vadlīnijas tiesību akta projekta sākotnējās ietekmes novērtēšanai un novērtējuma ziņojuma sagatavošanai Vienotajā tiesību aktu izstrādes un saskaņošanas portālā. Rīga: Valsts kanceleja, 2021,  11. lpp.). Ir visai apšaubāms, ka legāldefinīcijas esība vai neesība šajā gadījumā ir radījusi projekta anotācijā norādīto situāciju. Līdz ar to vispirms identificējami šķēršļi regulējuma efektīvai īstenošanai un izvērtējami alternatīvie risinājumi.

Redakcionālā aspektā pievēršama uzmanība, ka, skaidrojot terminus atsevišķā likuma pantā, parasti tos skaidro alfabēta secībā. Ja, kārtojot terminus alfabēta secībā, piemēram, pirmā termina skaidrojums nav saprotams, neizlasot desmitā termina skaidrojumu, terminus var kārtot loģiskā secībā (Normatīvo aktu projektu izstrādes rokasgrāmata, https://tai.mk.gov.lv/book/1/chapter/92). Tāpat arī būtu izvērtējams, vai skaidrojumā minētie piemēri paši par sevi ir pietiekami skaidri (piemēram, "atdošana") un lietoti atbilstoši to juridiskajai izpratnei.

-

1. Kā norādīts iepriekšējā Tieslietu ministrijas atzinumā, likumprojektā neietver pilnvarojumu Ministru kabinetam izdot noteikumus jautājumā, kas nav ietverts likumprojektā (Ministru kabineta 2009. gada 3. februāra noteikumu Nr. 108 "Normatīvo aktu projektu sagatavošanas noteikumi" 46. punkts). Dzīvnieku aizsardzības likums nosaka personas tiesības un pienākumus dzīvnieku aizsardzības un labturības jomā (Dzīvnieku aizsardzības likuma 2. pants). Līdz ar to šie jautājumi arī ir regulējami likumā. Ministru kabinetam var uzdot likuma ieviešanai dzīvē nepieciešamā regulējuma izstrādāšanu, lai tiktu detalizēta likumā ietvertā politiskā griba vai noteikta likuma īstenošanas kārtība. Šādos normatīvajos aktos nedrīkst ietvert tiesību normas, kas nav uzskatāmas par palīglīdzekļiem likuma normas īstenošanai (Satversmes tiesas 2021. gada 8. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2020‑34‑03 11. punkts).

Piemēram, par likumprojektā ietvertu jautājuma regulējumu nevar uzskatīt projektā paredzēto, ka "atsavinot suni, kaķi vai mājas (istabas) sesku, sludinājumā norāda informāciju, kas noteikta dzīvnieku labturības jomu regulējošajos normatīvajos aktos". Tā ir vienkārša atsauce uz citiem normatīvajiem aktiem, nevis atsavināšanas vai pat sludinājuma regulējums (saistībā ar sludinājumiem salīdzinājumam skatīt, piemēram, Darba likuma 32. pantu).

2. Ministru kabineta iekārtas likuma 31. panta pirmās daļas 1. punkts noteic, ka Ministru kabinets var izdot ārējus normatīvos aktus – noteikumus, ja likums Ministru kabinetu tam īpaši pilnvarojis. Pilnvarojumā norāda tā galvenos satura virzienus.

Prasība pēc noteikumu galveno satura virzienu norādīšanas nozīmē Saeimas obligātu saturisko virsvadību. Tas nozīmē, ka Ministru kabinets var tikai konkretizēt (detalizēt) Saeimas pieņemto likumu, pie tam šī konkretizējuma virzienam jau jābūt noteiktam Saeimas likuma pilnvarojumā. Ministru kabinets, izdodot noteikumus, nedrīkst tajos ietvert tādas normas, kas nav uzskatāmas par palīglīdzekļiem likuma normas īstenošanā. Bez tam Ministru kabinetam, īstenojot šo pilnvarojumu, protams, jāņem vērā arī visa likuma mērķis, jēga, sistēma, kā arī tiesību sistēma kopumā (Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisija. Viedokļi: 2008-2011. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 185.-186. lpp.).

Jābūt skaidram pilnvarojuma mērķim, tā saturam un apjomam. Ar pilnvarojuma mērķi saprot to, ko likumdevējs centies panākt, piešķirot Ministru kabinetam tiesības noregulēt attiecīgo jautājumu (Satversmes tiesas 2007. gada 9. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-04-03 19. punkts). Pilnvarojuma saturs atklāj tā būtību un jēgu (Satversmes tiesas 2007. gada 9. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-04-03 20. punkts). Likumdevēja dotajam pilnvarojumam ir jābūt pietiekami skaidram un precīzam (Satversmes tiesas 2018. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2017-33-03 14. punkts; Satversmes tiesas 2005. gada 21. novembra sprieduma lietā Nr. 2005‑03‑0306 10. punkts). Savukārt pilnvarojuma apjoms nozīmē to jautājumu loku, kurus institūcija, īstenojot likumdevēja doto pilnvarojumu, ir tiesīga noregulēt (Satversmes tiesas 2016. gada 2. marta sprieduma lietā Nr. 2015-11-03 23.4. punkts).

Projektā paredzētajos pilnvarojumos grūti saskatīt likuma konkretizējuma virzienus (citiem vārdiem, vadlīnijas Ministru kabinetam, kā īstenot pilnvarojumu). Pilnvarojumā ir lietoti tādi apzīmējumi kā "prasības personām, kas nodrošina apmācību", "prasības atsavināšanai" vai "labturības prasības", taču nav atrodamas nekādas norādes par šāda pilnvarojuma saturu un apjomu. Situāciju vēl sarežģītāku dara apstāklis, ka šie jautājumi ir vai tiem būtu jābūt regulētiem Dzīvnieku aizsardzības likumā (piemēram, ir regulēta mājas (istabas) dzīvnieka demonstrēšana publiskā izstādē, skarti dzīvnieku atsavināšanas jautājumi). Līdz ar to likumā un Ministru kabineta noteikumos regulējamo jautājumu robežas un attiecīgi arī pats pilnvarojums Ministru kabinetam ir pavisam neskaidrs.

Skaidrojums par vēlamo Ministru kabineta noteikumu saturu attiecībā uz labturības prasībām un sludinājumos iekļaujamo informāciju vismaz ir atrodams projekta anotācijā. Citos gadījumos vadlīnijas Ministru kabinetam nav atrodamas. Turklāt, lai arī anotācijā ir nozīmīgs palīglīdzeklis normu interpretācijā, tā tomēr nav pilnvarojuma sastāvdaļa un neatceļ prasību likumā noteikt pilnvarojuma "galvenos satura virzienus".

3. Ievērojot minēto, lūdzam precizēt projektu. Projektā iekļaujams pienācīgs attiecīgo jautājumu pamatregulējums, kā arī norādāmi pilnvarojumu satura galvenie virzieni (īpaši attiecībā uz dažādām "prasībām").
 

-

Ja grozījums Dzīvnieku aizsardzības likuma 10. panta 2. punktā par tā izslēgšanu un grozāmā likuma 18.² , 18.³ un 18.⁴ pants  stājas spēkā 2024. gada 1. janvārī, tad nav saprotams, kāpēc nepieciešams projektā paredzētais pārejas noteikumu 23. punkts. Tajā minētie Ministru kabineta noteikumi nevar stāties spēkā pirms 2024. gada 1. janvāra, kā arī līdz tam laikam piemērojami uz Dzīvnieku aizsardzības likuma 10. panta 2. punkta pamata izdotie Ministru kabineta noteikumi. Ievērojot minēto, lūdzam precizēt projekta 6. pantu.
 

-

Projekta anotācijā norādīts: "Šāda dalītā kompetence administratīvā pārkāpuma procesā ir nepieciešama, lai atbildīgie dienesti operatīvi reaģētu uz notikumu un uzsāktu nepieciešamās darbības, tas ir, savāktu lietas materiālus, nopratinātu lieciniekus, iegūtu to kontaktinformāciju, veiktu foto fiksāciju. Ja netiek nekavējoties uzsāktas minētās darbības, administratīvo lietu izskatīt bieži vien nav iespējams, jo trūkst lietas materiālu Savukārt administratīvā pārkāpuma lietu izskata PVD inspektori, kuriem  ir augstākā veterinārmedicīniskā izglītība un kuri regulāri papildina savu kvalifikāciju šajā jomā. Policijas darbiniekiem nav speciālas izglītības dzīvnieku labturības un turēšanas jomā, bieži trūkst arī nepieciešamo zināšanu, lai izprastu situācijas, kurās iesaistīti dzīvnieki un pieņemtu lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā."

Lai pieņemtu lēmumu par administratīvā pārkāpuma procesa uzsākšanu, amatpersonai ir jāspēj konstatēt būtiskos faktiskos apstākļus, kas atbilst noteiktam administratīvam pārkāpumam, kā arī norādīt tiesību normu, kas paredz atbildību par administratīvo pārkāpumu. Līdz ar to amatpersonai ir nepieciešamas zināšanas par dzīvnieku labturības un turēšanas jautājumiem. Turpretī anotācijā iekļautais skaidrojums vedina domāt, ka policijas darbiniekiem nav pietiekamu zināšanu un prasmju, lai varētu lemt pat par administratīvā pārkāpuma procesa uzsākšanu.

Lūdzam atkārtoti izvērtēt iespējamo kompetenci administratīvā pārkāpuma procesā un precizēt projektu vai anotāciju.

Ja administratīvā pārkāpuma lietas izskata vienas iestādes amatpersonas, tas labāk nodrošina vienotu praksi un attiecīgi tiesisko noteiktību (specifiskos gadījumos to ir sarežģīti panākt pat ar vienotām instrukcijām vai vadlīnijām dažādām institūcijām). Tādā ziņā varētu saskatīt pamatojumu dalītai kompetencei administratīvā pārkāpuma procesā. Tāpat pragmatiskā skatījumā varētu vērtēt regulējuma piemērošanas efektivitāti, kas, iespējams, varētu attaisnot dažādu institūciju amatpersonu iesaisti procesā. Tomēr vispārīgi, ja amatpersona var uzsākt administratīvā pārkāpuma procesu un veikt izmeklēšanas darbības, tad nav būtisku šķēršļu, lai tā arī pieņemtu lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā. Amatpersonai jebkurā gadījumā jābūt pietiekamām zināšanām, lai spētu identificēt, izmeklēt un pierādīt administratīvo pārkāpumu, kā arī veikt citas nepieciešamās darbības administratīvā pārkāpuma procesā.
 

-

Projekta anotācijā norādīts: "Likuma 60. panta otrajā daļā ir jānosaka, ka Valsts policija veic administratīvā pārkāpuma procesu arī par likuma 54. panta otrajā daļā un 57. pantā minētajiem pārkāpumiem, ja tā tiek izsaukta reaģēt uz citiem notikumiem."

Šāds skaidrojums šķietami ierobežo Valsts policijas amatpersonu kompetenci, nosakot priekšnoteikumu "ja tā tiek izsaukta reaģēt uz citiem notikumiem". Taču tas neatbilst likumā esošajam regulējumam. Lūdzam precizēt skaidrojumu projekta anotācijā.
 

-

Lūdzam saskaņot projekta anotācijā lietotos terminus  un vārdiskās izteiksmes ar Administratīvās atbildības likumu. Piemēram, procesa veida apzīmējums ir "administratīvā pārkāpuma process" (anotācijā dažviet lietots apzīmējums "administratīvo pārkāpumu process", citviet pat "administratīvais process"). Administratīvā pārkāpuma procesu "uzsāk", nevis "ierosina" (sk. Administratīvās atbildības likuma 15. nodaļu).
 

-

Mērķis ir vēlamais stāvoklis, kuru plānots sasniegt ar noteiktu rīcību. Vienkāršā gadījumā tas formulējams kā pozitīvi atrisināta problēma (Vadlīnijas tiesību akta projekta sākotnējās ietekmes novērtēšanai un novērtējuma ziņojuma sagatavošanai Vienotajā tiesību aktu izstrādes un saskaņošanas portālā. Rīga: Valsts kanceleja, 2021, 10. lpp.). Mērķa apraksta 2. un 3. punktā minētie pasākumi būtībā ir līdzekļi, kā sasniegt kaut kādu mērķi.

-