Atzinums

Satiksmes ministrija uztur 2025.gada 24.jūlijā un iepriekš izteiktos iebildumus par likumprojekta 21. pantā ietvertā 43. panta redakciju un iepriekšējos iebildumos pausto argumentāciju, kurā paskaidrots, kāpēc šī norma nebūtu attiecināma uz transporta infrastruktūras objektu pārvaldītājiem un īpašniekiem.

Nepiekrītam izziņā par Satiksmes ministrijas 2025.gada 24.jūlija iebildumu sniegtajam skaidrojumam:
1) ka juridiskā tehnika neparedz noteikt izņēmumus attiecībā uz administratīvo atbildību. Norādām, ka normatīvajos aktos var būt gan speciālas, gan vispārējas tiesību normas, kā to, piemēram, nosaka Oficiālo publikāciju un tiesiskās informācijas likums. Līdz ar to normatīvajos aktos var noteikt izņēmuma gadījumus;
2) tam, ka jau šobrīd šāds regulējums ir spēkā, mūsuprāt, nav pietiekams arguments, jo arī spēkā esošās tiesību normas var nebūt pareizas, pretējā gadījumā, grozījumi normatīvajos aktos vispār nebūtu veicami, jo ir jau spēkā esoša norma;
3) ka nav sniegts argumentēts un faktos balstīts pamatojums izņēmuma piemērošanai. Vēršam uzmanību, ka Satiksmes ministrija iepriekšējos iebildumos ir sniegusi pamatojumu izņēmuma piemērošanai, piemēram:
- Norādām, ka trokšņa ierobežošanas pasākumu īstenošanai finansējums vēsturiski ir bijis ļoti ierobežots un arī vidēja termiņa valsts budžeta ietvarā nevar tikt nodrošināts vajadzīgā apjomā. Lai nodrošinātu pilnvērtīgu autoceļu radītā vides trokšņa robežlieluma pārsniegšanas rīcības plāna īstenošanu, ir nepieciešami vairāki simti milj. euro, kas vidēja termiņa budžetā nav paredzēti. Ņemot vērā, ka trokšņa ierobežošanas pasākumu veikšanai nepieciešams gan veikt sagatavošanās darbus, gan būvprojekta izstrādi un būvdarbus, kas kopsummā var prasīt kā minimums divus gadus, nav iespējams īstermiņā veikt trokšņa ierobežošanas vai pat samazināšanas pasākumus gadījumos, ja tiktu konstatēts vides trokšņa robežlieluma pārsniegums un piemērots administratīvais sods. Šādā situācijā valsts autoceļu pārvaldītājs (VSIA "Latvijas Valsts ceļi") ir likumprojekta 21. panta ietvertā 43. panta piedāvātās normas un situācijas, kurā no valsts budžeta nav pieejams finansējums trokšņa ierobežošanas pasākumu veikšanai pilnā apmērā un jebkuru darbību veikšanai ir nepieciešams ilgs laiks, ķīlnieks, kuram var atkārtoti piemērot administratīvos sodus, ja tiek konstatēti trokšņa robežlieluma pārsniegumi, bet nav iespējams veikt pārsniegumu novēršanu.
- Par teritoriju plānojumiem, tostarp apbūves tuvināšanu valsts autoceļu tuvumā neatbild ne valsts autoceļu īpašnieks (valsts Satiksmes ministrijas personā), ne pārvaldītājs (VSIA "Latvijas Valsts ceļi"), bet gan pašvaldības. Gar valsts autoceļiem ir daudzas teritorijas, kur apbūve, uz kuru attiecas trokšņa robežlielumi, pēc 2004. gada, proti, no brīža, kad stājās spēkā normatīvie akti par vides troksni un robežlielumiem, ir tuvināta autoceļiem, neņemot vērā ne Satiksmes ministrijas, ne VSIA "Latvijas Valsts ceļi" izteiktos iebildumus. Vienlaikus ar apbūves tuvināšanu daudzviet pašvaldību teritorijas plānošanas rezultātā ir likvidētas (pārveidotas par sarkanajām līnijām) valsts autoceļu aizsargjoslas. Šādās situācijās nav pamatots regulējums, kas nosaka administratīvo atbildību valsts autoceļu pārvaldītājam, kas ir iebildis par apbūvētu teritoriju veidošanu valsts autoceļu aizsargjoslās vai par aizsargjoslu aizstāšanu ar sarkanajām līnijām, bet tāda izveidota atbilstoši pašvaldības lēmumam.
- Vides trokšņa līmenis kādā teritorijā un tas, vai tiek pārsniegti robežlielumi, nav atkarīgs tikai no trokšņa avota, turklāt transporta infrastruktūras objektu gadījumā infrastruktūras pārvaldītājam ir ierobežotas iespējas kontrolēt vides trokšņa avotu. Tāpēc, kamēr vien infrastruktūras objekta pārvaldītājs ievēro normatīvajos aktos noteiktos pienākumus un ievieš rīcības plānu vides trokšņa pārvaldībai, nav pamata piemērot sodu, ja tiek pārsniegti trokšņa robežlielumi.

43. pants. Administratīvā atbildība vides trokšņa jomā
Par vides trokšņa robežlieluma pārsniegšanu piemēro brīdinājumu vai naudas sodu fiziskajai personai līdz septiņdesmit naudas soda vienībām, bet juridiskajai personai, izņemot attiecīgajiem transporta infrastruktūras objektu pārvaldītājiem un īpašniekiem, — no četrpadsmit līdz simt četrdesmit naudas soda vienībām.