Projekta ID
23-TA-595Atzinuma sniedzējs
Latvijas Darba devēju konfederācija
Atzinums iesniegts
14.03.2023.
Saskaņošanas rezultāts
Saskaņots ar priekšlikumiem
Iebildumi / Priekšlikumi
Nr.p.k.
Projekta redakcija
Iebildums / Priekšlikums
1.
Noteikumu (grozījumu) projekts
Priekšlikums
Latvijas Darba devēju konfederācija (turpmāk arī LDDK) ir iepazinusies ar Veselības ministrijas (turpmāk arī VM) Ministru kabineta noteikumu projektu “Grozījumi Ministru kabineta 2011. gada 30. augusta noteikumos Nr. 685 "Rezidentu uzņemšanas, sadales un rezidentūras finansēšanas kārtība”” (turpmāk Projekts) un atbalsta Projekta tālāku virzību.
Vienlaikus LDDK dara zināmu, ka LDDK uztrauc esošais un nākotnē paredzamais ārstniecības personāla deficīts un šo speciālistu sagatavošana, finansēšana, sadalījums starp publiskajām un privātajām ārstniecības iestrādēm. Jautājuma aktualitāti pastiprina tas, ka nerisinot problēmu, veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība un kvalitāte pasliktināsies, kas savukārt ietekmēs visas tautsaimniecības attīstību, palielinās darbaspēka izmaksas, radīs papildus slogu sociālajam budžetam.
Veselības aprūpes speciālistu sagatavošanā, līdzīgi kā citās nozarēs, tiek piedāvāts specialitāti iegūt mācoties par valsts budžeta līdzekļiem vai par to maksājot pašam. Valsts, atbilstoši prognozētajam pieprasījumam un finansiālajām iespējām, izglītības iestādēm nosaka budžeta vietu skaitu katrai specialitātei. Taču atšķirībā no vispārpieņemtās kārtības, kur jaunais speciālists pēc diploma iegūšanas, pats var izvēlēties darba devēju, iegūstot ārsta specialitāti, ja izglītojies pa valsts līdzekļiem, ir spiests noteiktu laiku “atstrādāt” tikai publiskā sektora ārstniecības iestādēs. Tas nozīmē, ka privāto ārstniecības iestāžu vajadzības pēc speciālistiem netiek apkopotas un netiek iekļautas valsts finansētajās budžeta vietās. Privātajām ārstniecības iestādēm vienīgā iespēja, kā piesaistīt jaunus speciālistus, ir vērsties pie maksas rezidentiem, sedzot arī rezidentūras izdevumus. LDDK ieskatā tas ir nepareizi, tirgu kropļojoši, jo privātās ārstniecības iestādes, līdzīgi kā visi citi komersanti, sniedz valsts apmaksātos veselības aprūpes pakalpojumus, maksā nodokļus, kuri akumulējas valsts budžetā, no kura savukārt tiek finansētas budžeta vietas. LDDK aicina VM šo pieeju pārvērtēt un izlīdzināt identiski kā tas ir jebkurā citā resorā speciālistu sagatavē, nešķirojot pēc darba devēja īpašnieku struktūras.
Ņemot vērā pastāvošo veselības aprūpes cilvēkresursu nodrošinājuma deficītu darba tirgū, LDDK šobrīd uztrauc arī vairāki citi ar jaunu ārstu speciālistu sagatavošanu saistīti jautājumi.
Latvijā ārstu vidējais vecums ir viena no augstākajiem Eiropā, profesionāļiem virs 55 gadiem veidojot gandrīz 50% no visa kopējā ārstu nodrošinājuma (Eurostat, 2022). Turklāt, skatot situāciju perspektīvā, secināms, ka vidējam ārstu vecumam ir Latvijā ir strauji pieaugoša tendence – 2013. gadā šie speciālisti veidoja tikai 40% no kopējā ārstu skaita (Eurostat, 2022).
Dati liecina, ka jau šobrīd valstī pastāv nopietns ārstu speciālistu trūkums virknē ārstniecības iestāžu. Piemēram, saskaņā ar Brīvo darba vietu platformas datiem 2021. gadā 26 dažādas ārstniecības iestādes gan Rīgā, gan reģionos ziņoja par 409 dažādu specialitāšu ārstu, tostarp ārstu-rezidentu, nepieciešamību. Augstākais pieprasījums veidojās tādās specialitātēs kā anesteziologs, reanimatologs (45 speciālisti), radiologs (33 speciālisti) un neirologs (33 speciālisti).
Secīgi jau īsā un vidējā termiņa ir nepieciešams ārstu skaita pieaugums, lai nodrošinātu ne vien atsevišķas iestādes, bet veselības aprūpes nozari kopumā ar medicīnas speciālistiem. Jaunu speciālistu sagatavošanai šobrīd ir aktuāli vairāki ar rezidentūras studijām saistīti problēmjautājumi:
1. Joprojām pastāv nesabalansēts medicīnas studiju līdzdiploma absolventu skaits ar rezidentūras vietām pamatspecialitātēs. Ik gadu studijas par valsts budžeta līdzekļiem absolvē lielāks skaits studentu kā attiecīgajā gadā pieejamās valsts budžeta rezidentūras vietas (līdzīgi ir maksas vietās). Piemēram, 2021. gadā līdzdiploma medicīnas studijas absolvēja ~ 230 par valsts budžeta līdzekļiem studējošie studenti, bet studijām rezidentūras pamatspecialitātēs bija pieejamas tikai 205 valsts budžeta finansētas vietas. Plānots, ka 2022. gadā līdzdiploma medicīnas studijas absolvēs ~ 238 par valsts budžeta līdzekļiem studējošie studenti. Bet studijām rezidentūras pamatspecialitātēs plānotas vien 213 valsts budžeta finansētas vietas (ņemot vērā VM publiski ziņoto informāciju par papildu 30 valsts budžeta vietām).
2. Pastāvošais normatīvais regulējums tieši ierobežo nozares vajadzības pēc cilvēkresursiem, t.sk. samazinot maksas rezidentu skaitu. Augstskolas un ārstniecības iestādes ziņo, ka joprojām nav skaidri zināmi maksas rezidentūras uzņemšanas nosacījumi, tajā skaitā rezidentūras vietu apmērs un sadalījums. Rezidentūras vietu sadalījums pa specialitātēm būtu jānosaka atbilstoši visu ārstniecības iestāžu aktuālajai nepieciešamībai. Jāņem vērā, ka atsevišķās reģionālas iestādēs, piemēram, Liepājas reģionālajā slimnīcā un citās var nākties slēgt nodaļas ārstu neesamības dēļ. Savukārt, privātajām ārstniecības iestādēm, ņemot vērā normatīvajā regulējumā pastāvošo nosacījumu par valsts budžeta līdzekļiem studējošo rezidentu pienākumu 3 gadus pēc studiju absolvēšanas atstrādāt valsts vai pašvaldības dibinātā ārstniecības iestādē, nav citas iespējas ārstu speciālistu sagatavošanai kā maksas rezidentūra. Publiski VM amatpersonu paustais par pirmā gada maksas rezidentu skaita iespējamu būtisku samazinājumu, ņemot vērā nepietiekamos piešķirtos finanšu līdzekļus, neiztur nekādu kritiku. Ja uzņemamo speciālistu skaits tiek mazināts, tad privātā ārstniecības iestādē nav iespējama rezidentu- potenciālo speciālistu piesaiste un sagatavošana.
3. Lai garantētu pilnvērtīgu un kompleksu rezidentu apmācības procesa kvalitāti ir jāvirzās decentralizācijas nevis centralizācijas virzienā. Daļu rezidentūras studiju saglabājot ekselences centros, bet daļu īstenojot privātajās ārstniecības iestādēs (tajā skaitā ambulatori), un arī reģionālajās ārstniecības iestādēs. Rezidentu pilnīga apmācība klīniskajās universitātes slimnīcās samazinās rezidentu apgūto manipulāciju skaitu, redzētu un ārstēto pacientu skaitu. Rezidentūras koncentrācija ekskluzīvi divās klīniskajās universitāšu slimnīcās, kā to norāda LDDK biedri, nav pamatojama ar reālajām nozares vajadzībām.
Ņemot vērā augšminēto, lūdzam rast iespēju, atbilstoši izvirzītajiem problēmjautājumiem:
- nodrošināt adekvātu valsts bužeta finansētās rezidentūras vietu skaitu atbilstoši valsts budžeta pamatstudiju absolventu skaitam;
- pārskatīt esošo pieeju speciālistu, kuri mācījušies par valsts līdzekļiem, sadalījumu, nesasaistot to ar darba devēja īpašnieku struktūru (kā kompromiss būtu vērtējama šo speciālistu primāra piesaiste tām ārstniecības iestādēm, kuras sniedz valsts apmaksātus pakalpojumus konkrētā jomā);
- paredzēt grozījumus esošajā normatīvajā regulējumā, kas neierobežotu maksas rezidentu piesaisti un apmācību, ja rezidenta atlīdzības daļu sedz darba devējs;
- ieviest atbilstošu rezidentūras procesa decentralizāciju, tajā skaitā iesaistot privātās ārstniecības iestādes, paredzot noteiktu apmācības daļu ambulatorajā posmā.
Vienlaikus LDDK dara zināmu, ka LDDK uztrauc esošais un nākotnē paredzamais ārstniecības personāla deficīts un šo speciālistu sagatavošana, finansēšana, sadalījums starp publiskajām un privātajām ārstniecības iestrādēm. Jautājuma aktualitāti pastiprina tas, ka nerisinot problēmu, veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība un kvalitāte pasliktināsies, kas savukārt ietekmēs visas tautsaimniecības attīstību, palielinās darbaspēka izmaksas, radīs papildus slogu sociālajam budžetam.
Veselības aprūpes speciālistu sagatavošanā, līdzīgi kā citās nozarēs, tiek piedāvāts specialitāti iegūt mācoties par valsts budžeta līdzekļiem vai par to maksājot pašam. Valsts, atbilstoši prognozētajam pieprasījumam un finansiālajām iespējām, izglītības iestādēm nosaka budžeta vietu skaitu katrai specialitātei. Taču atšķirībā no vispārpieņemtās kārtības, kur jaunais speciālists pēc diploma iegūšanas, pats var izvēlēties darba devēju, iegūstot ārsta specialitāti, ja izglītojies pa valsts līdzekļiem, ir spiests noteiktu laiku “atstrādāt” tikai publiskā sektora ārstniecības iestādēs. Tas nozīmē, ka privāto ārstniecības iestāžu vajadzības pēc speciālistiem netiek apkopotas un netiek iekļautas valsts finansētajās budžeta vietās. Privātajām ārstniecības iestādēm vienīgā iespēja, kā piesaistīt jaunus speciālistus, ir vērsties pie maksas rezidentiem, sedzot arī rezidentūras izdevumus. LDDK ieskatā tas ir nepareizi, tirgu kropļojoši, jo privātās ārstniecības iestādes, līdzīgi kā visi citi komersanti, sniedz valsts apmaksātos veselības aprūpes pakalpojumus, maksā nodokļus, kuri akumulējas valsts budžetā, no kura savukārt tiek finansētas budžeta vietas. LDDK aicina VM šo pieeju pārvērtēt un izlīdzināt identiski kā tas ir jebkurā citā resorā speciālistu sagatavē, nešķirojot pēc darba devēja īpašnieku struktūras.
Ņemot vērā pastāvošo veselības aprūpes cilvēkresursu nodrošinājuma deficītu darba tirgū, LDDK šobrīd uztrauc arī vairāki citi ar jaunu ārstu speciālistu sagatavošanu saistīti jautājumi.
Latvijā ārstu vidējais vecums ir viena no augstākajiem Eiropā, profesionāļiem virs 55 gadiem veidojot gandrīz 50% no visa kopējā ārstu nodrošinājuma (Eurostat, 2022). Turklāt, skatot situāciju perspektīvā, secināms, ka vidējam ārstu vecumam ir Latvijā ir strauji pieaugoša tendence – 2013. gadā šie speciālisti veidoja tikai 40% no kopējā ārstu skaita (Eurostat, 2022).
Dati liecina, ka jau šobrīd valstī pastāv nopietns ārstu speciālistu trūkums virknē ārstniecības iestāžu. Piemēram, saskaņā ar Brīvo darba vietu platformas datiem 2021. gadā 26 dažādas ārstniecības iestādes gan Rīgā, gan reģionos ziņoja par 409 dažādu specialitāšu ārstu, tostarp ārstu-rezidentu, nepieciešamību. Augstākais pieprasījums veidojās tādās specialitātēs kā anesteziologs, reanimatologs (45 speciālisti), radiologs (33 speciālisti) un neirologs (33 speciālisti).
Secīgi jau īsā un vidējā termiņa ir nepieciešams ārstu skaita pieaugums, lai nodrošinātu ne vien atsevišķas iestādes, bet veselības aprūpes nozari kopumā ar medicīnas speciālistiem. Jaunu speciālistu sagatavošanai šobrīd ir aktuāli vairāki ar rezidentūras studijām saistīti problēmjautājumi:
1. Joprojām pastāv nesabalansēts medicīnas studiju līdzdiploma absolventu skaits ar rezidentūras vietām pamatspecialitātēs. Ik gadu studijas par valsts budžeta līdzekļiem absolvē lielāks skaits studentu kā attiecīgajā gadā pieejamās valsts budžeta rezidentūras vietas (līdzīgi ir maksas vietās). Piemēram, 2021. gadā līdzdiploma medicīnas studijas absolvēja ~ 230 par valsts budžeta līdzekļiem studējošie studenti, bet studijām rezidentūras pamatspecialitātēs bija pieejamas tikai 205 valsts budžeta finansētas vietas. Plānots, ka 2022. gadā līdzdiploma medicīnas studijas absolvēs ~ 238 par valsts budžeta līdzekļiem studējošie studenti. Bet studijām rezidentūras pamatspecialitātēs plānotas vien 213 valsts budžeta finansētas vietas (ņemot vērā VM publiski ziņoto informāciju par papildu 30 valsts budžeta vietām).
2. Pastāvošais normatīvais regulējums tieši ierobežo nozares vajadzības pēc cilvēkresursiem, t.sk. samazinot maksas rezidentu skaitu. Augstskolas un ārstniecības iestādes ziņo, ka joprojām nav skaidri zināmi maksas rezidentūras uzņemšanas nosacījumi, tajā skaitā rezidentūras vietu apmērs un sadalījums. Rezidentūras vietu sadalījums pa specialitātēm būtu jānosaka atbilstoši visu ārstniecības iestāžu aktuālajai nepieciešamībai. Jāņem vērā, ka atsevišķās reģionālas iestādēs, piemēram, Liepājas reģionālajā slimnīcā un citās var nākties slēgt nodaļas ārstu neesamības dēļ. Savukārt, privātajām ārstniecības iestādēm, ņemot vērā normatīvajā regulējumā pastāvošo nosacījumu par valsts budžeta līdzekļiem studējošo rezidentu pienākumu 3 gadus pēc studiju absolvēšanas atstrādāt valsts vai pašvaldības dibinātā ārstniecības iestādē, nav citas iespējas ārstu speciālistu sagatavošanai kā maksas rezidentūra. Publiski VM amatpersonu paustais par pirmā gada maksas rezidentu skaita iespējamu būtisku samazinājumu, ņemot vērā nepietiekamos piešķirtos finanšu līdzekļus, neiztur nekādu kritiku. Ja uzņemamo speciālistu skaits tiek mazināts, tad privātā ārstniecības iestādē nav iespējama rezidentu- potenciālo speciālistu piesaiste un sagatavošana.
3. Lai garantētu pilnvērtīgu un kompleksu rezidentu apmācības procesa kvalitāti ir jāvirzās decentralizācijas nevis centralizācijas virzienā. Daļu rezidentūras studiju saglabājot ekselences centros, bet daļu īstenojot privātajās ārstniecības iestādēs (tajā skaitā ambulatori), un arī reģionālajās ārstniecības iestādēs. Rezidentu pilnīga apmācība klīniskajās universitātes slimnīcās samazinās rezidentu apgūto manipulāciju skaitu, redzētu un ārstēto pacientu skaitu. Rezidentūras koncentrācija ekskluzīvi divās klīniskajās universitāšu slimnīcās, kā to norāda LDDK biedri, nav pamatojama ar reālajām nozares vajadzībām.
Ņemot vērā augšminēto, lūdzam rast iespēju, atbilstoši izvirzītajiem problēmjautājumiem:
- nodrošināt adekvātu valsts bužeta finansētās rezidentūras vietu skaitu atbilstoši valsts budžeta pamatstudiju absolventu skaitam;
- pārskatīt esošo pieeju speciālistu, kuri mācījušies par valsts līdzekļiem, sadalījumu, nesasaistot to ar darba devēja īpašnieku struktūru (kā kompromiss būtu vērtējama šo speciālistu primāra piesaiste tām ārstniecības iestādēm, kuras sniedz valsts apmaksātus pakalpojumus konkrētā jomā);
- paredzēt grozījumus esošajā normatīvajā regulējumā, kas neierobežotu maksas rezidentu piesaisti un apmācību, ja rezidenta atlīdzības daļu sedz darba devējs;
- ieviest atbilstošu rezidentūras procesa decentralizāciju, tajā skaitā iesaistot privātās ārstniecības iestādes, paredzot noteiktu apmācības daļu ambulatorajā posmā.
Piedāvātā redakcija
-