Projekta ID
23-TA-2272Atzinuma sniedzējs
Tieslietu ministrija
Atzinums iesniegts
29.09.2023.
Saskaņošanas rezultāts
Nesaskaņots
Iebildumi / Priekšlikumi
Nr.p.k.
Projekta redakcija
Iebildums / Priekšlikums
1.
Anotācija (ex-ante)
1.3. Pašreizējā situācija, problēmas un risinājumi
Iebildums
Likumprojekts "Grozījumi likumā "Par akcīzes nodokli"" (turpmāk – projekts) paredz no 2024.gada pakāpeniski paaugstinātu akcīzes nodokļa likmes alkoholiskajiem dzērieniem, tabakas izstrādājumiem, elektroniskajās smēķēšanas ierīcēs izmantojamam šķidrumam, elektroniskajās smēķēšanas ierīcēs izmantojamā šķidruma sagatavošanas sastāvdaļām, tabakas aizstājējproduktiem, kā arī atsevišķiem naftas produktiem, kurus izmanto speciālajās ekonomiskajās zonās (SEZ) un brīvostās, kas attieksies uz juridiskām personām, kas veic darbības ar tabakas izstrādājumiem, e-šķidrumiem, tabakas aizstājējproduktiem, alkoholiskajiem dzērieniem un atsevišķiem naftas produktiem, kurus izmanto speciālajās ekonomiskajās zonās un brīvostās, kā arī nodokļu likmes paaugstināšana no 2024. gada sadārdzinās minētos tabakas izstrādājumus fiziskām personām.
Satversmes tiesa jau norādījusi, ka valstij, nosakot un realizējot savu nodokļu politiku, ir plaša rīcības brīvība. Tajā ietilpst tiesības izvēlēties, kādas nodokļu likmes un kādām personu kategorijām paredzamas, kā arī tiesības noteikt attiecīgā regulējuma detaļas. Tomēr nodokļu regulējumam ir jābūt pamatotam ar objektīviem un racionāliem apsvērumiem. Likumdevēja izšķiršanās par to, kāds nodoklis būtu samērīgs un nepieciešams, ir politikas un lietderības jautājums (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2008. gada 30. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2007-23-01 7. un 11. punktu).
Satversmes tiesa jau iepriekš ir norādījusi: vērtējot kādas tiesību normas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, ir jāņem vērā arī tas apstāklis, ka minētajā pantā nostiprinātās tiesības ir "salīdzinošas", proti, tās var pieprasīt vienlīdzīgu attieksmi, bet pašas par sevi nevar atklāt, kādai, proti, labvēlīgai vai nelabvēlīgai, šai attieksmei jābūt (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 8. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-04-01 15.1. apakšpunktu). Tādējādi jāizmanto citi apsvērumi, kas atrodas ārpus tiesiskās vienlīdzības principa robežām.
Regulējums, kas paredz personai pienākumu maksāt nodokli, ietilpst Latvijas Republikas Satversmes 105. pantā noteikto pamattiesību tvērumā. Nodokļa maksāšanas pienākums vienmēr nozīmē īpašumtiesību ierobežojumus, kā arī var būt saistīts ar citiem likumā noteiktiem ierobežojumiem, kuriem jābūt samērīgiem ar leģitīmo mērķi – konstitucionāli nozīmīgu vērtību aizsardzību (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 11. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2006-28-01 19.1. apakšpunktu, 2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-01-01 19. punktu un 2008. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2007-23-01 6. punktu).
Lai izvērtētu Latvijas Republikas Satversmes 105. panta pirmajā teikumā noteikto pamattiesību ierobežojuma konstitucionalitāti, jānoskaidro, vai:
1) pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu;
2) ierobežojumam ir leģitīms mērķis;
3) ierobežojums ir samērīgs ar tā leģitīmo mērķi.
Turklāt regulējums, kas paredz kāda nodokļa maksāšanu, ir jāvērtē kā tāds, kas veido būtisku valsts budžeta ienākumu daļu (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-01-01 22. punktu un 2010. gada 6. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-25-01 7. punktu).
Savukārt, lai izvērtētu, vai attiecīgais regulējums atbilst Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertajam vienlīdzības principam, ir nepieciešams noskaidrot:
1) vai un kuras personas (personu grupas) atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos;
2) vai apstrīdētās normas paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi pret šīm personām;
3) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats, proti, vai tai ir leģitīms mērķis, un vai ir ievērots samērīguma princips (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 20. maija sprieduma lietā Nr. 2010-70-01 18.1. apakšpunktu).
Savukārt projekta sākotnējās ietekmes (ex-ante) novērtējuma ziņojuma (anotācijas) 1.3. apakšsadaļā nav attiecīga izvērtējuma, tādēļ lūdzam papildināt projekta sākotnējās ietekmes (ex-ante) novērtējuma ziņojuma (anotācijas) 1.3. apakšsadaļu ar atbilstošu informāciju.
Satversmes tiesa jau norādījusi, ka valstij, nosakot un realizējot savu nodokļu politiku, ir plaša rīcības brīvība. Tajā ietilpst tiesības izvēlēties, kādas nodokļu likmes un kādām personu kategorijām paredzamas, kā arī tiesības noteikt attiecīgā regulējuma detaļas. Tomēr nodokļu regulējumam ir jābūt pamatotam ar objektīviem un racionāliem apsvērumiem. Likumdevēja izšķiršanās par to, kāds nodoklis būtu samērīgs un nepieciešams, ir politikas un lietderības jautājums (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2008. gada 30. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2007-23-01 7. un 11. punktu).
Satversmes tiesa jau iepriekš ir norādījusi: vērtējot kādas tiesību normas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, ir jāņem vērā arī tas apstāklis, ka minētajā pantā nostiprinātās tiesības ir "salīdzinošas", proti, tās var pieprasīt vienlīdzīgu attieksmi, bet pašas par sevi nevar atklāt, kādai, proti, labvēlīgai vai nelabvēlīgai, šai attieksmei jābūt (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 8. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-04-01 15.1. apakšpunktu). Tādējādi jāizmanto citi apsvērumi, kas atrodas ārpus tiesiskās vienlīdzības principa robežām.
Regulējums, kas paredz personai pienākumu maksāt nodokli, ietilpst Latvijas Republikas Satversmes 105. pantā noteikto pamattiesību tvērumā. Nodokļa maksāšanas pienākums vienmēr nozīmē īpašumtiesību ierobežojumus, kā arī var būt saistīts ar citiem likumā noteiktiem ierobežojumiem, kuriem jābūt samērīgiem ar leģitīmo mērķi – konstitucionāli nozīmīgu vērtību aizsardzību (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 11. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2006-28-01 19.1. apakšpunktu, 2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-01-01 19. punktu un 2008. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2007-23-01 6. punktu).
Lai izvērtētu Latvijas Republikas Satversmes 105. panta pirmajā teikumā noteikto pamattiesību ierobežojuma konstitucionalitāti, jānoskaidro, vai:
1) pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu;
2) ierobežojumam ir leģitīms mērķis;
3) ierobežojums ir samērīgs ar tā leģitīmo mērķi.
Turklāt regulējums, kas paredz kāda nodokļa maksāšanu, ir jāvērtē kā tāds, kas veido būtisku valsts budžeta ienākumu daļu (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-01-01 22. punktu un 2010. gada 6. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-25-01 7. punktu).
Savukārt, lai izvērtētu, vai attiecīgais regulējums atbilst Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertajam vienlīdzības principam, ir nepieciešams noskaidrot:
1) vai un kuras personas (personu grupas) atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos;
2) vai apstrīdētās normas paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi pret šīm personām;
3) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats, proti, vai tai ir leģitīms mērķis, un vai ir ievērots samērīguma princips (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 20. maija sprieduma lietā Nr. 2010-70-01 18.1. apakšpunktu).
Savukārt projekta sākotnējās ietekmes (ex-ante) novērtējuma ziņojuma (anotācijas) 1.3. apakšsadaļā nav attiecīga izvērtējuma, tādēļ lūdzam papildināt projekta sākotnējās ietekmes (ex-ante) novērtējuma ziņojuma (anotācijas) 1.3. apakšsadaļu ar atbilstošu informāciju.
Piedāvātā redakcija
-
2.
Likumprojekts (grozījumi)
Priekšlikums
Lūdzam precizēt projekta 6. pantā ietverto pārejas noteikumu 148. punktu, aizstājot skaitli "1148" ar skaitli "148".
Piedāvātā redakcija
-