Atzinums

Neatbalstām ierosinājumu pagarināt ārkārtas situāciju Ludzas, Krāslavas Augšdaugavas novadu un Daugavpils valstspilsētas pašvaldībās vēl uz trīs mēnešiem, kā rezultātā ārkārtas situācija pie Latvijas-Baltkrievijas robežas būs spēkā nu jau divus gadus. Tādējādi netiek ņemti vērā likuma “Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli” 4. panta nosacījumi, ka ārkārtas situācija ir īpašs tiesiskais režīms, ko var izsludināt tāda valsts apdraudējuma gadījumā, kas saistīts ar katastrofu, tās draudiem vai kritiskās infrastruktūras apdraudējumu, ja būtiski apdraudēta valsts, sabiedrības, vides, saimnieciskās darbības drošība vai cilvēku veselība un dzīvība.

Atzīstot saspringto drošības situāciju un Krievijas un Baltkrievijas režīmu radītos izaicinājumus pie Latvijas-Baltkrievijas robežas, vēlamies uzsvērt, ka robežas stiprināšanas un aizsardzības pasākumus iespējams veikt, arī nepagarinot ārkārtas situāciju un nepadarot to par pastāvīgu režīmu. Kopš ārkārtas situācijas izsludināšanas 2021. gada augustā ir pagājis pietiekami ilgs laiks, lai veiktu izmaiņas normatīvajā regulējumā, ja esošais regulējums nav pietiekami atbilstošs valsts robežas aizsardzības vajadzībām.


Šā gada 17. janvārī Ministru kabinets izskatīja un pieņēma zināšanai Iekšlietu ministrijas (IeM) informatīvo ziņojumu "Par atbilstošāku regulējumu administratīvajās teritorijās pie Latvijas Republikas – Baltkrievijas Republikas valsts robežas un Latvijas Republikas – Krievijas Federācijas valsts robežas". Tajā IeM ziņoja par topošajiem grozījumiem Valsts Robežsardzes likumā, kas ļautu reaģēt uz situāciju pie Latvijas -Baltkrievijas robežas, vairs nepagarinot ārkārtas situāciju. Uzskatām, ka minētie grozījumi jāizstrādā pēc iespējas ātrāk, un jau iepriekš esam izteikuši gatavību iesaistīties to apspriešanā un piemērotāko risinājumu meklēšanā.

Vēlamies atkārtoti uzsvērt, ka personu atturēšana no nelikumīgas robežas šķērsošanas (atgrūšana jeb angl. pushbacks), ko paredz rīkojuma Nr. 518 “Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu” 4. pants, ir pretrunā ar Eiropas Savienības likumiem un citām Latvijas starptautiskajām saistībām, konkrēti, 1951. gada Ženēvas konvenciju par bēgļa statusu.

Aicinām veidot tādu sadarbību ar kaimiņvalstīm Lietuvu un Poliju, kas nevis paredz sadarbību potenciālo patvēruma meklētāju atgrūšanā no Eiropas Savienības valstu robežām ar Baltkrieviju, bet gan koordinētu un konsekventu patvēruma procedūras īstenošanu. Vēršam uzmanību uz iespēju piesaistīt ES atbalstu un finansējumu, piemēram, no ES Patvēruma aģentūras, lai īstenotu efektīvu liela apjoma patvēruma pieteikumu izskatīšanu lielāka patvēruma meklētāju, kas šķērsojuši robežu nelikumīgā veidā, pieplūduma gadījumā.

Jau iepriekš esam pauduši bažas, ka ārkārtas situācijas pagarināšana ļaus turpināt tādu režīmu pie Latvijas-Baltkrievijas robežas, kas būtiski ierobežo tiesības uz patvērumu, liedz regulāras neatkarīgas novērošanas iespējas un rada augsni bažām par iespējamiem tiesību pārkāpumiem un vardarbīgām praksēm pret trešo valstu civiliedzīvotājiem. Tāpēc aicinām nodrošināt nevaldības organizācijām pieeju patvēruma meklētājiem pie robežas humānās palīdzības sniegšanai. 
 

-

Atgādinām, ka 2022. gada 30. jūnijā Eiropas Savienības Tiesa spriedumā lietā C-72/22 PPU par Lietuvas rīcību, masveidā aizturot robežu nelikumīgi šķērsojušas personas, norādīja, ka ikvienam trešās valsts pilsonim vai bezvalstniekam ir tiesības pieprasīt šādu starptautisko aizsardzību dalībvalsts teritorijā, tostarp pie tās robežām vai tranzīta zonās, pat ja viņš vai viņa šajā teritorijā atrodas nelikumīgi.

Tiesa nolēma, ka Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2013/32/ES par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības piešķiršanai un atņemšanai nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, kas ārvalstnieku masveida pieplūduma dēļ izsludinātā ārkārtas situācijā de facto liedz trešo valstu pilsoņiem, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, piekļuvi starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanas procedūrai šīs dalībvalsts teritorijā.

 

-

Papildus vēlamies uzsvērt, ka Rīkojums Nr. 518 pārkāpj arī neizraidīšanas (non-refoulement) principu, kas noteikts 1951. gada Ženēvas Konvencijā par bēgļa statusu un ES tiesību aktos. Saskaņā ar 1951. gada Konvencijas 33. pantu, valstīm ir pienākums “nekādā veidā” nesūtīt atpakaļ un neizraidīt personas, kurām ir nepieciešama starptautiskā aizsardzība, uz jebkuru valsti, kurā tās saskaras ar vajāšanu vai pamatotu iespējamību ciest nopietnu kaitējumu.
Arī ES Pamattiesību hartas 19. pants nosaka, ka kolektīva izraidīšana ir aizliegta un ka nevienu nedrīkst pārvietot, izraidīt vai izdot kādai valstij, ja ir liela iespējamība, ka attiecīgo personu tur sodīs ar nāvi, spīdzinās vai citādi necilvēcīgi vai pazemojoši pret viņu izturēsies vai sodīs.
Baltkrievijas Republika pašlaik nav uzskatāma par drošu trešo valsti patvēruma meklētājiem.
 

-