Atzinums

Noteikumu projekta sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojuma (anotācija) 8.1.12. sadaļā “Projekta tiesiskā regulējuma ietekme uz cilvēktiesībām, demokrātiskām vērtībām un pilsoniskās sabiedrības attīstību”, uz jautājumu, vai projekts skar šo jomu, ir norādīts – nē. Tomēr jau pašā anotācijā ir norādīts, ka “kompetentajām valsts drošības iestādēm un institūcijām veicot fizisku personu datu apstrādi, tiek ierobežotas personas tiesības uz datu aizsardzību, līdz ar to ierobežotas vienas no personas pamattiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību”. Līdz ar to Noteikumu projekts skar cilvēktiesības – jau minētās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, kā arī Latvijas Republikas Satversmes 100. pantā noteiktās tiesības uz vārda brīvību, kas citstarpā ietver tiesības brīvi iegūt informāciju, ko attiecīgi ierobežo Noteikumu projekta 177. punktā ietvertais regulējums.

-

Noteikumu projekta 34. punktā ir ietvertas prasības, kādām jāizpildās, lai persona varētu būt par atbildīgo personu dienesta vajadzībām klasificētās informācijas lietvedības un fiziskās drošības pasākumu ieviešanai un ievērošanai, ja tai nav izsniegta speciālā atļauja. Anotācijā pie šī punkta ir norādīts, ka “pārbaudāmā informācija par personu ir nepieciešama, lai kompetentā valsts drošības iestāde spētu izvērtēt riskus un pārliecināties, ka personas norīkošana par atbildīgo personu, kurai ir pieejama informācija dienesta vajadzībām, neradīs apdraudējumu valsts interesēm, nodarot kaitējumu attiecīgajai valsts institūcijai, nozares drošībai vai valsts drošībai”.
Noteikumu projekta 34.2. – 34.4. apakšpunktā ir noteikts, ka par atbildīgo personu var būt persona, kura nav sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu, kura nav notiesāta par tīšu noziedzīgu nodarījumu, atbrīvojot no soda, un kura nav saukta pie kriminālatbildības par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, izņemot gadījumu, ja persona ir saukta pie kriminālatbildības, bet kriminālprocess pret to izbeigts uz reabilitējoša pamata. Tomēr nedz no Noteikumu projekta, nedz no anotācijas nav izsecināms, vai šie ierobežojumi ir uzskatāmi par absolūtiem aizliegumiem, t.i., tādiem, kas pastāv neierobežotu laiku un nepieļauj nekādas atkāpes vai izņēmumus. Tiesiskajā regulējumā ir pieņemts, ka absolūtus aizliegumus apzīmē ar vārdiem “neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas”, savukārt par tādiem nav uzskatāmi ierobežojumi, ko raksturo vārdi “ja sodāmība nav noņemta vai nav dzēsta” vai “pēc sodāmības dzēšanas vai noņemšanas”.
Ievērojot minēto, Noteikumu projekta 34. punkta attiecīgie apakšpunkti vai anotācija būtu papildināma ar informāciju, vai minētie ierobežojumi ir uzskatāmi par absolūtiem aizliegumiem.
Turklāt vēršu uzmanību, ka minētie ierobežojumi pēc būtības ir ar stingrāku raksturu, nekā tie, kas pašlaik ir noteikti likuma “Par valsts noslēpumu” 9. pantā. Proti, atbilstoši likuma “Par valsts noslēpumu” 9. panta trešās daļas 3. punktam pieeja konfidenciāliem, slepeniem un sevišķi slepeniem valsts noslēpuma objektiem tiek liegta personai, kura sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu vai par valsts noslēpuma izpaušanu aiz neuzmanības, — neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas, vai notiesāta par tīšu noziedzīgu nodarījumu vai par valsts noslēpuma izpaušanu aiz neuzmanības, atbrīvojot no soda. Vienlaikus šā panta ceturtā daļa paredz, ka, pamatojoties uz tās institūcijas priekšlikumu, kura iniciēja pārbaudi, vai pēc savas iniciatīvas valsts drošības iestādes vadītājs pēc pārbaudes izdarīšanas var atļaut pieeju konfidenciālam, slepenam un sevišķi slepenam valsts noslēpumam atsevišķām personām, kurām to ierobežo šā panta trešās daļas 3. punkta nosacījumi, ja nav izdarīts sevišķi smags noziegums, — neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas. Līdz ar to absolūts aizliegums ir saglabāts tikai sevišķi smagu noziegumu gadījumā, bet pārējos tīšu noziedzīgu nodarījumu gadījumos personai ir iespēja pretendēt uz pieeju konfidenciāliem, slepeniem un sevišķi slepeniem valsts noslēpuma objektiem. Papildus minētajam jānorāda, ka likums “Par valsts noslēpumu” atšķirībā no Noteikumu projekta vispār neattiecina ierobežojumus pieejai valsts noslēpumam tām personām, pret kurām ir ticis pieņemts lēmums par kriminālprocesa izbeigšanu uz nereabilitējoša pamata.
Ievērojot minēto, un ņemot vērā to, ka likuma “Par valsts noslēpumu” 9. pants pēc tiesisko attiecību rakstura regulē vitāli svarīgu jautājumu par valsts noslēpuma pieejamību, aicinu pārskatīt Noteikumu 34. punktā noteiktos ierobežojumus un salāgot tos ar likuma “Par valsts noslēpumu” regulējumu.

-

Noteikumu projekta 177. punkts regulē jautājumus, ko institūcija izvērtē, saņemot informācijas pieprasījumu izsniegt institūcijas radītu klasificētu informāciju. Tomēr minētajā punktā nav atsevišķi noregulēts jautājums par institūcijas negatīvas atbildes apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas iespējām. Ja attiecībā uz informāciju dienesta vajadzībām skaidrs regulējums ir noteikts likuma “Par valsts noslēpumu” 18. pantā, tad attiecībā uz pārējiem institūcijas radītiem klasificētas informācijas veidiem šāds regulējums nav noteikts. Tiesībsargs pieļauj, ka šāda jautājuma skatīšanā būtu pēc analoģijas jāpiemēro Valsts drošības iestāžu likuma 26. panta normas, kas saskan ar Senāta praksē nostiprināto[1]. Vienlaikus Senāts konsekventi savā praksē ir atzinis, ka šādu kategoriju lietās nepastāv administratīvās tiesas pēckontrole[2], un atteikuma sniegt informāciju, kas satur valsts noslēpumu, gadījumā ir noteikta speciāla pārsūdzības kārtība, kas paredz iestādes atteikumu pārsūdzēt ģenerālprokuroram.
Satversmes tiesa jau konsekventi ir atzinusi, ka Latvijas Republikas Satversmes 90. pantā citstarp ietverti tiesību normu kvalitātes kritēriji, atbilstoši kuriem ikvienai tiesību normai jābūt pieejamai, kā arī pietiekami skaidrai un paredzamai[3]. Ievērojot minēto, tiesībsarga ieskatā līdz ar Noteikumu projekta 177. punktā ietvertajiem jautājumiem būtu nepieciešams ietvert skaidru kārtību informācijas izsniegšanas atteikuma pārsūdzībā, izņemot to, kas jau šobrīd ir noteikta attiecībā uz informāciju dienesta vajadzībām.


[1] Sk. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2012. gada 15. jūnija sprieduma lietā Nr. SKA-272/2012 12. punktu un 2012. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. SKA-135/2012 9. punktu.

[2] Sk. Senāta Administratīvo lietu departamenta 2021. gada 11. maija lēmuma lietā Nr. SKA-907/2021 6. un 7. punktu, 2012. gada 15. jūnija sprieduma lietā Nr. SKA-272/2012 12. un 14. punktu un 2012. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. SKA-135/2012 9. punktu.

[3] Sk.,  piemēram,  Satversmes  tiesas  2006.gada   20.decembra sprieduma lietā Nr.2006-12-01  16.punktu  un  2011.gada  30.marta  sprieduma lietā Nr.2010-60-01  15.2.punktu.

-

Noteikumu projekta 178. punkta otrais teikums paredz, ka, ja pieprasītās informācijas apkopošanai un deklasificēšanai ir nepieciešams ilgāks laiks, to norāda institūcijas atbildē. Līdz ar to normā nav noteikts precīzs termiņš, kādā institūcijai jāsniedz atbilde uz informācijas pieprasījumu, ja pieprasītās informācijas apkopošanai un deklasificēšanai ir nepieciešams ilgāks laiks. Tiesībsargs aicina izvērtēt, vai šajā normā tomēr nebūtu nepieciešams ietvert konkrētu termiņu, pēc kura institūcijai būtu pienākums vadīties, gadījumos, kad atbildes sniegšana 30 dienu laikā nebūtu iespējama. Tas ne tikai noteiktu skaidru rīcības ietvaru institūcijai, bet arī informācijas pieprasītājam būtu zināmi skaidri noteikumi un termiņi, kādā uz viņa informācijas pieprasījumu institūcijai būs jāsniedz atbilde.

-