Atzinums

[1.1.] Piedāvātie grozījumi sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanas nozarē pasūtītājiem piešķir tiesības uz atšķirīgu un plašāku attieksmi pret pakalpojumu sniedzējiem, nekā to nosaka vispārīgais publisko iepirkumu un konkurences tiesību regulējums, turklāt atšķirīgā un paplašinātā attieksme nav pienācīgi pamatota un pārkāpj LR Satversmē noteikto tiesiskās vienlīdzības principu.    

Līgumi par sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanu lielākoties tiek slēgti Publisko iepirkumu likuma (PIL) noteiktajā kārtībā, un līdz ar to atzīstami par publisko iepirkumu līgumiem, kā tas secināts LR Senāta Administratīvo lietu departamenta 2023.gada 13.septembra  lēmumā lietā Nr. 680024923, SKA-779/2023. PIL 64.pants kopsakarā ar 42.panta otro daļu jau šobrīd regulē iepirkuma līgumu pirmstermiņa izbeigšanas pamatus.

Likumprojekta anotācijā norādīts, ka pasūtītājs konkurences tiesību pārkāpuma gadījumā nevar lemt par iepirkuma līguma pirmstermiņa izbeigšanu, pamatojoties uz PIL 42. panta otrās daļas 5. punktu, jo Konkurences padomes lēmums ir pieņemts pēc iepirkuma procedūras norises un lēmuma par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas un tādēļ šo situāciju nepieciešams regulēt Sabiedriskā transporta pakalpojumu likumā. Tomēr nav atrodams pamatojums, kāpēc tieši sabiedrisko transporta pakalpojumu sniegšanas nozarē pasūtītājiem ir nosakāmas tiesības attiecībā pret pakalpojumu sniedzējiem pieļaut atšķirīgu pieeju no vispārīgajiem PIL 64. pantā noteiktajiem gadījumiem, proti – uz kādu apsvērumu pamata pasūtītājiem šajā vienā nozarē ir nosakāmas ekskluzīvas tiesības vēl divos gadījumos vienpusēji atkāpties no tiesiski noslēgtā līguma un uz kādu apsvērumu pamata šajā nozarē ir attaisnojama un pieļaujama atšķirīga regulējuma noteikšana.
 
Šādu tiesību pasūtītājam noteikšana pārkāps Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietverto tiesiskās vienlīdzības principu. No tiesiskās vienlīdzības principa izriet prasība nodrošināt vienādu attieksmi pret personām, kas atrodas vienādās un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmās faktiskajās situācijās. Proti, vienāda attieksme ir nodrošināma ne tikai pret dažādām personām, kas ietilpst vienādās un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmās grupās (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 2. maija sprieduma lietā Nr. 2018-14-01 “Par Valsts un pašvaldību  institūciju  amatpersonu  un  darbinieku atlīdzības likuma 14.panta 7.1daļas 1.punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91.panta pirmajam teikumam” 15.1. punkts). Tiesiskās vienlīdzības princips nozīmē arī to, ka atšķirīgos apstākļos ir nepieciešama atšķirīga izturēšanās (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 29. oktobra sprieduma lietā Nr. 2003-05-01 „Par Krimināllikuma 271. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. un 100.pantam” 18. punkts).

Būtiski uzsvērt, ka citiem pasūtītājiem, piemēram, būvniecības jomā, likumdevējs nav izvēlējies ar nozari regulējošo normatīvo aktu piešķirt vienpusējas tiesības atkāpties no noslēgtā līguma. Šāda likumdevēja rīcība rada atšķirīgu attieksmi pret komersantiem pēc to darbības jomas un ir nepieļaujama. Jāpiezīmē, ka Konkurences padome ir pieņēmusi lēmumus par KL 11. pantā pirmās daļas un Līguma par Eiropas Savienības darbību 101. panta 1. punktā noteiktā aizlieguma pārkāpumu arī attiecībā uz citiem komersantiem citās nozarēs, piemēram, ceļu būvniecības jomā, vides noformējuma (reklāmas) piegādes jomā, būvniecības jomā, turklāt Būvniecības jomā īpaši bieži tiek atklāti Konkurences likuma pārkāpumi (Sk. https://lemumi.kp.gov.lv/decisions).

Individuāla un atšķirīga regulējuma piemērošana konkrētas nozares komersantiem pretēji pārējo nozaru komersantiem, kas atrodas līdzīgā tiesiskā situācijā, ir īpaši jāpamato gan ar tiesību normām, gan finansiālajiem un ekonomiskajiem apsvērumiem, t.sk., veicot samērīguma izvērtējumu. Likumprojekta anotācijā norādīts, ka alternatīvi risinājumi nav izvērtēti un prasību un izmaksu samērīgums pret ieguvumiem nav izvērtēts.

PIL 42.panta ceturtajā daļā un 43.pantā ir paredzēti gadījumi, kad  pretendents netiek izslēgts no iepirkuma procedūras, kaut ir konstatēti PIL 42.panta otrajā daļā minētie izslēgšanas iemesli. Piemērojot PIL 42.panta ceturto daļu un 43.pantu kopsakarā ar PIL 64.panta pirmās daļas 3.punktu, konstatējams, ka  iepirkuma līguma vienpusēja izbeigšana ir ierobežota PIL 42.panta ceturtajā daļā un 43.pantā noteiktajos gadījumos, tai skaitā, piemēram, paredzot nodrošināt uzticamību. Savukārt, Likumprojektā nav konstatējams tāds pamats vai tādi būtiski atšķirīgi apstākļi, lai sabiedriskā transporta pakalpojumu jomā piemērotu savādāku vai stingrāku tiesību normas regulējumu attiecībā uz līguma vienpusēju izbeigšanu no pasūtītāja puses, tai skaitā būtiski pasliktinot pārvadātāja tiesības, ko tam piešķir PIL.

Proti, tiesiskās sekas, kādas izriet no Konkurences padomes konstatētām aizliegtām vienošanām attiecībā uz publiskajiem iepirkumiem un publisko iepirkumu rezultātā noslēgtajiem likumiem ir nosakāmas “jumta” likumos neatkarīgi no nozares, ko likumdevējs jau ir izdarījis, nevis nozaru likumos. Tas radītu nepamatoti atšķirīga regulējuma un attiecīgi arī konstitucionalitātes riskus.

Normatīvie akti noteic “nelabvēlīgo seku” sistēmu konkurences tiesību pārkāpuma gadījumā, kas sevī cita starpā ietver – tiesisko pienākumu izpildi, naudas soda samaksu, izslēgšanu no dalības turpmākos publiskajos iepirkumos (neatkarīgi no Konkurences padomes lēmuma pārsūdzēšanas), uzticamības atjaunošanas vai nodrošināšanas procedūru, 10% zaudējumu prezumpciju civiltiesisku prasību gadījumā. Minētās tiesiskās sekas rada pietiekami sarežģītu un detalizētu sistēmu, kas kopumā ļoti būtiski ierobežo komersantus, kuri ar Konkurences padomes  lēmumu, ir atzīti par iesaistītiem aizliegtās vienošanās, tiesības. Pieņemot kādus būtiskus ierobežojumus nozares likumos, radīsies būtisks risks attiecībā uz regulējuma skaidrību, pretrunu neesamību un konstitucionalitāti.

Likumprojekta 7.pantā paredzētais 17.panta trešās daļas 1.punkta regulējums par pasūtītāja tiesībām vienpusēji atkāpties no līguma faktiski tiecas dublēt PIL 42.panta otrās daļas 5.punktu par pasūtītāja pienākumu izslēgt no iepirkuma pretendentu vai kandidātu, tomēr jāsecina, ka Likumprojekta redakcija tiesisko seku ziņā ir vēl ierobežojošāka, nekā to nosaka PIL. Proti, PIL 42.panta otrās daļas 5.punkts nosaka, ka kandidātu vai pretendentu izslēdz no turpmākas dalības iepirkumu procedūrā, ja ar kompetentas institūcijas lēmumu, kas stājies spēkā un kļuvis neapstrīdams un nepārsūdzams, kandidāts vai pretendents ir atzīts par vainīgu par konkurences tiesību pārkāpumu, kas izpaužas kā horizontālā karteļa vienošanās, izņemot gadījumu, kad attiecīgā institūcija, konstatējot konkurences tiesību pārkāpumu, par sadarbību iecietības programmā kandidātu vai pretendentu ir atbrīvojusi no naudas soda vai naudas sodu ir samazinājusi. Savukārt, Likumprojekts pieļauj ierobežojumu pasūtītājam vienpusēji atkāpties no līguma vienīgi tikai tad, ja attiecīgā kompetentā institūcija, konstatējot konkurences tiesību pārkāpumu, par sadarbību iecietības programmas ietvaros Pārvadātāju ir pilnībā atbrīvojusi no naudas soda. Tātad naudas soda samazinājums vai cits apstāklis, piemēram, uzticamības atjaunošana, ko arī ir izvērtējusi un savā atzinumā konstatējusi tā pati kompetentā institūcija, ir izslēgti no Likumprojekta kā likumisks ierobežojums pasūtītājam vienpusēji atkāpties no līguma. Šāds būtisks Pārvadātāja tiesību uz uzņēmējdarbību un līguma saistību izpildes turpināšanu ierobežojuma un vienlaikus plaši piešķirto tiesību pasūtītājam vienpusēji atkāpties no līguma samērīgums Likumprojekta anotācijā nav izvērtēts un pamatots.

[1.2.] Likumprojekta 7.pantā piedāvāto grozījumu piemērošana realitātē nav skaidra un saprotama, un tas radīs pārpratumus un tiesiska rakstura strīdus procesus starp pasūtītājiem un pakalpojumu sniedzējiem.  

Likumprojekta anotācijā par piedāvātajiem grozījumiem 17.panta trešās daļas 2.punktā attiecībā uz profesionālās darbības pārkāpumiem norādīts tikai, ka to leģitīmais mērķis ir sabiedrības labklājības aizsardzība un ka šāda mērķa sasniegšana nav iespējama, ja pasūtītāji ir spiesti piespiedu kārtā saglabāt un pildīt līgumus, kas noslēgti ar smagus profesionālās darbības pārkāpumus pieļāvušiem pārvadātājiem, kuru uzticamību un spēju un vēlmi pildīt līgumus sabiedrības labākajās interesēs ir pamats apšaubīt. Kā to savos iebildumos jau iepriekš pamatoti norādījusi Iekšlietu ministrija (IEM - 02.10.2023.), Likumprojektā un tā anotācijā nav norādīts, no kāda informācijas avota pasūtītājs saņems minēto informāciju par pārvadātāja iespējamo sodāmību par smagu profesionālās darbības pārkāpumu.

Tā kā tiesību normai ir jābūt skaidrai un saprotamai, lai tās lietotājs un piemērotājs gūtu nepārprotamu priekšstatu par savām tiesībām, pienākumiem un juridiskām sekām, Iekšlietu ministrija ir lūgusi precizēt Likumprojektu vai tā anotāciju, norādot Likumprojekta 7.pantā ietvertajā Sabiedriskā transporta pakalpojumu likuma 17.panta trešās daļas 2.punktā paredzētās informācijas avotu un tās saņemšanas veidu. Diemžēl Likumprojekta sagatavotājs Iekšlietu ministrijas iebildumu nav ņēmis vērā, paskaidrojot ka “smaga profesionālās darbības pārkāpuma  izslēgšanas iemesla pārbaudes kārtība ir noteikta Publisko iepirkumu likuma 42. panta astotajā daļā”. Vēlamies iebilst pret šādu Likumprojekta sagatavotāja paskaidrojumu, jo tas nekādā veidā nesniedz atbildi vai skaidrību par piedāvātā 17.panta trešās daļas 2.punkta  piemērošanu. PIL 42.panta otrās daļas 9.punktā noteikts, ka kandidātu vai pretendentu  izslēdz no turpmākas dalības iepirkuma procedūrā, ja pasūtītājs to ir norādījis paziņojumā par līgumu vai iepirkumu procedūras dokumentos un ar jebkādiem atbilstošiem līdzekļiem var pierādīt, ka kandidāts vai pretendents savā profesionālajā darbībā ir pieļāvis tādus būtiskus pārkāpumus, kuru dēļ ir pamatoti apšaubāma tā godprātība atbilstoši izpildīt iepirkuma līgumu vai vispārīgo vienošanos.

No minētā regulējuma izriet, ka tikai tad, kad pasūtītājs profesionālus pārkāpumus uzskata par būtisku ierobežojumu dalībai konkrētajā iepirkuma procedūrā, pasūtītājs to pēc savas iniciatīvas norāda iepirkuma dokumentācijā un tikai šādos gadījumos izslēdz kandidātu vai pretendentu. Secīgi ir prezumējams, ka katras nozares pasūtītājs iepirkuma dokumentācijā arī norādīs, kādi konkrēti vai kādā normatīvajā aktā definēti, vai kādas kompetentās iestādes konstatētie pārkāpumi būs par pamatu izslēgšanai no dalības iepirkumā. Savukārt, PIL 42.panta astotā daļa, uz kuru atsaucas Likumprojekta sagatavotājs, nosaka, ka Latvijā reģistrētu kandidātu vai pretendentu var izslēgt PIL 42.panta otrās daļas 9. punktā minēto iemeslu dēļ, ja pasūtītāja rīcībā ir kompetentās iestādes lēmums, ar kuru konstatēts attiecīgais pārkāpums. Ja pasūtītājam, izvērtējot tā rīcībā esošo informāciju, ir pamatotas šaubas par pierādījumu pietiekamību vai arī konkrētās personas pieļautie pārkāpumi ir maznozīmīgi, pasūtītājs neizslēdz kandidātu vai pretendentu no turpmākās dalības iepirkuma procedūrā. Tā kā PIL ir jumta likums iepirkumu jomā, un profesionālās darbības pārkāpumi tajā ir regulēti kā izvēles gadījums, lai nepielaistu kandidātu vai pretendentu dalībai iepirkumā, Likumprojektā un tā anotācijā nav tiesiska paskaidrojuma, pirmkārt, kāpēc iepirkumu līgumu sabiedriskā transporta jomā varētu slēgt profesionālu pārkāpumu izdarījis pārvadātājs (ja pasūtītājs iepirkumu dokumentācijā nebūs to iekļāvis kā izņēmuma gadījumu), vienlaikus pastāvot tiešam riskam, ka no šī līguma pasūtītājs varēs vienpusēji atkāpties. Otrkārt, ja tomēr tiek uzskatīts, ka sabiedriskā transporta pakalpojumu jomā smags profesionāls pārkāpums ir pieļaujams iemesls pasūtītāja vienpusējām tiesībām atkāpties no līguma, tad nav saprotams un anotācijā nav paskaidrots, kādas kompetentas institūcijas konstatēti un/vai kādi pārkāpumi tiks atzīti par tādiem, kas dod pamatu atkāpties no līguma. Sabiedriskā transporta pakalpojumu jomā profesionālās darbības pārkāpumus un to konstatēšanu regulē gan Ceļu satiksmes likums un Administratīvās atbildības likums, gan Krimināllikums un Kriminālprocesa likums, gan ES regulas. Turklāt pārkāpumu smaguma gradācija atšķiras, piemēram, Krimināllikumā kā atbildību pastiprinošs apstāklis paredzēts gadījums, kad noziedzīgs nodarījums izraisījis smagas sekas, bet Komisijas Regula (ES) 2016/403 (2016. gada 18. marts), ar ko papildina Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1071/2009 attiecībā uz Savienības noteikumu tādu nopietnu pārkāpumu klasifikāciju, kas var izraisīt autopārvadātāja labas reputācijas zaudēšanu, un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2006/22/EK III pielikumu, paredz nopietnu pārkāpumu klasifikāciju ar detalizācijas pakāpi: MSI (vissmagākie pārkāpumi), VSI (ļoti smags pārkāpums ), SI (smags pārkāpums), turklāt, SI (smags pārkāpums) ir, piemēram, gadījumā, kad transportlīdzekļa vadītājs nespēj uzrādīt derīgu vadītāja kvalifikācijas karti vai vadītāja apliecību ar norādi, kā tas paredzēts valsts tiesību aktos (piemēram, nozaudēta, aizmirsta, bojāta, nesalasāma)[1]. No Likumprojekta nav skaidrs, vai viens šāds Regulā reglamentēts un attiecīgi konstatēts pārkāpums varētu būt par pamatu vienpusēji atkāpties no iepirkumu līguma, un, ja jā, vai tas ir samērīgi.




[1.3.] Nav izvērtētas Likumprojekta 7.pantā piedāvāto grozījumu piemērošanas sekas uz sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanas nepārtrauktības nodrošināšanu. 

Apsverot iespējamās negatīvās sekas no Likumprojektā paredzētajām pasūtītāja tiesībām vienpusēji atkāpties no līguma – t.i., sabiedriskā transporta pakalpojumu pārorganizēšana, pakalpojumu nepārtrauktības nodrošināšana,  negatīvi ietekmēts iepriekš apstiprinātais finanšu līdzekļu apmērs pakalpojuma nodrošināšana u.c., secināms, ka pasūtītājam pirms savu tiesību īstenošanas būtu jāsaņem Sabiedriskā transporta padomes vai valstspilsētas pašvaldības atzinums par šādas darbības nosacījumiem un pieļaujamību.

Saskaņā ar Sabiedriskā transporta pakalpojumu likuma 5.panta pirmo daļu Sabiedriskās transporta padomes kompetencē cita starpā ir: 1) veidot vienotu reģionālās nozīmes maršrutu tīklu; 2) pārzināt maršrutu tīkla reģionālās nozīmes maršrutus; 3) lemt par sabiedriskā transporta pakalpojumu organizēšanu reģionālās nozīmes maršrutos, kā arī pārraudzīt lēmumu izpildi; 4) pārraudzīt sabiedriskajam transportam no valsts budžeta iedalīto finanšu līdzekļu administrēšanu, sadali un piešķiršanu. Saskaņā ar Sabiedriskā transporta pakalpojumu likuma 5.panta otro daļu valstpilsētas pašvaldību kompetencē cita starpā ir: 1) organizēt sabiedriskā transporta pakalpojumus maršrutu tīkla pilsētas nozīmes maršrutos; 2) racionāli apsaimniekot no valsts budžeta un pašvaldības budžeta sabiedriskajam transportam iedalītos finanšu līdzekļus. 


[1] Skat. Regulas (ES) 2016/403 (2016. gada 18. marts) I. pielikuma 7.punktu.           
 

Ja tomēr tiek atzīts, ka Likumprojekta 7.pantā paredzētie grozījumi Sabiedriskā transporta pakalpojumu likuma 17.panta trešajā daļā ir kaut kādā daļā attaisnojami un pamatoti, tad Likumprojekta 7.pants būtu izsakāms šādā redakcijā:

“7. 17.pantā:
papildināt ar trešo daļu šādā redakcijā:
“(3) Pasūtītājam ir tiesības vienpusēji atkāpties no līguma, ja:
1) ar kompetentās institūcijas konkurences jomā lēmumu, kas stājies spēkā un nav apstrīdams un pārsūdzams, Pārvadātājs ir atzīts par vainīgu konkurences tiesību pārkāpumā, kas izpaužas kā horizontālā karteļa vienošanās, izņemot gadījumu, kad attiecīgā institūcija, konstatējot konkurences tiesību pārkāpumu, par sadarbību iecietības programmas ietvaros Pārvadātāju ir atbrīvojusi no naudas soda vai naudas sodu samazinājusi, vai ir izsniegusi atzinumu par to, ka Pārvadātāja veiktie pasākumi ir pietiekami uzticamības atjaunošanai un tādu pašu un līdzīgu gadījumu novēršanai nākotnē;
2) ja pasūtītājs paziņojumā par līgumu vai iepirkumu procedūras dokumentos ir norādījis smagus profesionālās darbības pārkāpumus kā iemeslu izslēgšanai no turpmākas dalības iepirkuma procedūrā un ja Pārvadātājs ir izdarījis kādu no pasūtītāja norādītajiem smagajiem profesionālās darbības pārkāpumiem, kas liek apšaubīt tā godīgumu, un šis fakts ir atzīts ar tādu kompetentas institūcijas lēmumu, tiesas spriedumu vai prokurora priekšrakstu par sodu, kas stājies spēkā un kļuvis neapstrīdams un nepārsūdzams.”

 

LDDK vērš uzmanību, ka tiesību normai atpakaļejošs spēks var tikt piešķirts tikai ārkārtēja izņēmuma gadījumos, un tas ir pakļauts konstitucionalitātes pārbaudei. Likumprojekta 13. un 14.pantā piedāvātajos grozījumos nav konstatējams ārkārtēja izņēmuma gadījuma risinājums, un situāciju var noregulēt ar citiem tiesību instrumentiem.

LDDK uztur iepriekš LDDK pausto iebildumu (26.01.2024.) pret Likumprojekta 13. un 14. pantu, ar kuriem paredzēts papildināt likuma pārejas noteikumus ar 37. un 38. punktu, kas nosaka, ka grozījumos piedāvāto likuma 17. panta trešo daļu var piemērot līgumiem, kas ir noslēgti pirms šīs normas spēkā stāšanās.

TAP portālā publicētajā (20.05.2024.) izziņā norādīts, ka Likumprojekta autori minēto LDDK iebildumu ir ņēmuši vērā, papildinot Likumprojekta redakciju (iebildums/priekšlikums Nr. 32). Tomēr LDDK vērš uzmanību, ka aktuālajā Likumprojekta redakcijā pārejas noteikumu 37. un 38. punktā saglabāts regulējums, kas atļautu pasūtītājam piemērot likuma 17. panta trešo daļu līgumiem, kas ir noslēgti pirms šīs normas spēkā stāšanās.

Tiesību normai var piešķirt atpakaļvērstu spēku vienīgi tiesību normas izdevējs. Tiesību normai var paredzēt atpakaļvērstu spēku, ja tā paredz labvēlīgākas sekas nekā iepriekš noteiktās, kā arī tad, ja ir pietiekams pamats ierobežot indivīda uzticību tiesībām. Šajā gadījumā likumdevējam ir jāparedz pārejas noteikumi (sk. LR Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2011. gada 24. novembra spriedumu lietā Nr. A420743410, SKA-708/2011).

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tiesiskās paļāvības princips pamatā nozīmē aizsardzību pret tādu tiesību normu iedarbības laika noteikšanu, kas ar atpakaļejošu vai tūlītēju spēku negatīvi ietekmē tiesību adresātiem pagātnē pastāvējušas tiesības vai jebkāda cita veida tiesiskas attiecības (sk. Satversmes tiesas 2021. gada 3. decembra spriedums lietā Nr. 2021-12-03, 7. punkts).

Ja, nosakot tiesību normas iedarbības laiku, secināms, ka tiesību normai noteikts atpakaļejošs spēks, tad prezumējams, ka konkrētajai tiesību normai no laika aspekta pakļautās tiesiskās attiecības ir ietekmētas prettiesiski, un to pamatojumam nepieciešami īpaši iemesli [..] (sk. Satversmes tiesas 2021. gada 3. decembra spriedums lietā Nr. 2021-12-03, 7. punkts).

Ņemot vērā, ka ar Likumprojekta 13. un 14. pantā piedāvātajiem likuma pārejas noteikumiem paredzētas tiesības pasūtītājam izbeigt līgumus, kas noslēgti pirms grozījumu pieņemšanas, šādam regulējumam ir konstatējams atpakaļejošs spēks, jo tiek izveidota situācija, kurā pēc lēmuma pieņemšanas par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu (administratīvā procesa kārtībā) pārvadātājs šīs tiesības var zaudēt, pamatojoties uz jaunu, iepriekš tiesiskajā regulējumā un ar pārvadātāju noslēgtajā līgumā neparedzētu līguma vienpusējas izbeigšanas pamatu.

Tiesiskās paļāvības princips prasa aizsargāt paļāvību, kas personai radusies uz noteiktu tās tiesību saglabāšanu vai īstenošanu. Tas ietver valsts pienākumu pildīt saistības, ko tā uzņēmusies pret personām. Pretējā gadījumā tiktu zaudēta personu uzticība valstij un tiesībām (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 29. aprīļa spriedums lietā Nr. 2014-31-01, 9.2. punkts).

Ievērojot minēto, LDDK iebilst pret tādu Likumprojekta 13. un 14. pantā paredzēto likuma pārejas noteikumu 37. un 38. punkta redakciju, kas pieļaus likuma 17. panta trešajā daļā paredzēto pasūtītāja tiesību attiecināšanu uz līgumiem, kas noslēgti pirms šo grozījumu stāšanās spēkā.

Šajā ziņā jāuzsver, ka arī kontekstā ar LDDK iebildumu pret Likumprojekta 7. pantu, ar kuru piedāvāts paredzēt likuma 17. panta trešajā daļā jaunas pasūtītāja tiesības vienpusēji izbeigt jau noslēgtu līgumu ar pārvadātāju, Likumprojekta anotācijā atzīts, ka pasūtītājs konkurences tiesību pārkāpuma gadījumā nevar lemt par iepirkuma līguma pirmstermiņa izbeigšanu, pamatojoties uz PIL 42. panta otrās daļas 5. punktu, jo KP lēmums ir pieņemts pēc iepirkuma procedūras pabeigšanas.

Vēršam arī uzmanību, ka atbilstoši judikatūrā atzītajam publisko iepirkumu gadījumā pasūtītājs darbojas divās pakāpēs. Pirmajā pakāpē tiek pieņemts publiski tiesisks lēmums par pasūtījuma piešķiršanu (administratīvā procesa kārtībā), bet otrajā pakāpē notiek šā lēmuma īstenošana privāttiesiskā ceļā – tiek slēgts iepirkuma līgums, kuram tiek piemēroti vispārējie civiltiesību noteikumi (sal. sk. Senāta 2009. gada 27. novembra lēmumu Nr. A8033609/25, SKA-853/2009). Līdz ar to pasūtītāja rīcība publisko tiesību jomā beidzas un privāto tiesību jomā sākas nevis ar pasūtītāja lēmumu par uzvarētāja noteikšanu, bet ar iepirkuma līguma noslēgšanu (sal. sk. Senāta 2010. gada 29. oktobra lēmumu Nr. A42616409 (SKA-862/2010)).

Pieņemot grozījumus PIL attiecībā uz PIL 42. panta otrajā daļā paredzētajiem izslēgšanas nosacījumiem (grozījumi stājās spēkā 2023. gada 1. janvārī) likumdevējs PIL pārejas noteikumu 19. punktā noteica, ka “Ja iepirkums vai iepirkuma procedūra ir izsludināta vai lēmums par iepirkuma vai iepirkuma procedūras uzsākšanu, kad iepirkums vai iepirkuma procedūra nav jāizsludina, ir pieņemts līdz 2022. gada 31. decembrim, iepirkums vai iepirkuma procedūra pabeidzama, tai skaitā apstrīdama vai pārsūdzama, saskaņā ar tiem šā likuma noteikumiem, kuri bija spēkā attiecīgā iepirkuma vai iepirkuma procedūras izsludināšanas vai lēmuma par tās uzsākšanu pieņemšanas dienā.” Līdz ar to likumdevējs, grozot PIL noteiktos izslēgšanas nosacījumus, skaidri paredzēja, ka tie ir piemērojami tikai tādām iepirkuma procedūrām, kuras uzsāktas pēc jaunā regulējuma pieņemšanas.

Tāpat attiecībā uz pasūtītāja tiesībām vienpusēji izbeigt līgumu kontekstā ar PIL paredzētajiem izslēgšanas nosacījumiem likumdevējs PIL 64. panta pirmās daļas 3. punktā ir paredzējis, ka pasūtītājam ir tiesības vienpusēji atkāpties no iepirkuma līguma pirms termiņa tikai tad, ja administratīvā procesa ietvaros “iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas brīdī piegādātājs bija atbilstošs kādam no šā likuma 42. panta otrajā daļā minētajiem izslēgšanas iemesliem un bija izslēdzams no iepirkuma procedūras.”

Tas nozīmē, ka likumdevējs, izstrādājot PIL regulējumu par kandidātu vai pretendentu izslēgšanas nosacījumiem, kā arī pasūtītāja tiesībām vienpusēji atkāpties no noslēgta līguma, ja tiek konstatēts kāds no šiem nosacījumiem, jau ir izsvēris un nav konstatējis nedz nepieciešamību, nedz pieļaujamību likumā paredzēt, ka kandidātu vai pretendentu izslēgšanas nosacījumi, kā arī pasūtītāja tiesības vienpusēji atkāpties no līguma, varētu tikt attiecinātas ar atpakaļejošu spēku. Pieņemot šādu kārtību vispārējā PIL regulējumā, likumdevējs ir radījis aizsargājamu tiesisko paļāvību, ka šī kārtība paliks nemainīga. Tāpēc atkāpe no minētās kārtības, paredzot pasūtītājam tiesības vienpusēji izbeigt jau noslēgtu līgumu, pamatojoties uz analoģiskiem izslēgšanas nosacījumiem, kādi noteikti PIL regulējumā, un attiecinot šīs tiesības ar atpakaļvērstu spēku uz līgumiem, kas noslēgti pirms grozījumu stāšanās spēkā, nonāktu pretrunā ar likumdevēja plānu, neparedzot šādu atpakaļejošu spēku vispārējā PIL regulējumā, kā arī vēl jo vairāk pārkāptu pārvadātāju tiesisko paļāvību.

LDDK papildus vērš uzmanību, ka Likumprojektā piedāvātajiem grozījumiem par pasūtītāja tiesībām vienpusēji izbeigt līgumu, ja pārvadātājs ir atzīts par vainīgu konkurences tiesību pārkāpumā, var tikt atzīts sodošs raksturs, jo par pārvadātāja pieļauto konkurences tiesību pārkāpumu tiek paredzētas būtiski nelabvēlīgas tiesiskas sekas, zaudējot tiesības uz noslēgto līgumu, kas pārvadātājam izraisītu ievērojamus finansiālus zaudējumus. Arī KP amatpersonas iepriekš ir norādījušas, ka Publisko iepirkumu likumā paredzētās pasūtītāja tiesības izslēgt pretendentu no dalības iepirkumā, ja KP konstatējusi konkurences tiesību pārkāpumu, kas izpaužas kā horizontāla karteļa vienošanās, ir “papildus sankcija” (KP 13.06.2023. seminārs ”Publiskie iepirkumi: ko ņemt vērā to rīkotājiem”, pieejams šeit, 01:53:35-01:53:54).

Savukārt tiesību doktrīnā atzīts, ka būtiska nozīme atpakaļejoša spēka aizliegumam ir gan konkurences, gan arī nodokļu tiesībās, sodot personas par pārkāpumiem. Tas nozīmē, ka valsts vara, sodot tiesību normu adresātus par pārkāpumiem minētajās nozarēs, var tikt īstenota tikai saskaņā ar absolūtu atpakaļejoša spēka aizlieguma principu (sk. Onževs M. Tiesību normu laika aspekti tiesiskā un demokrātiskā valstī. Promocijas darbs, Rīga, 2014, 110. lpp.).

Tāpēc atpakaļejoša spēka attiecināšana uz Likumprojektā paredzētajām pasūtītāja tiesībām vienpusēji izbeigt līgumu vēl jo vairāk nav pieļaujama, jo tā izveido situāciju, kurā pārvadātājam tiks piemērota ar konkurences pārkāpuma konstatēšanu saistīta jauna sankcija, kas iepriekš tiesiskajā regulējumā nebija noteikta. Šādas izmaiņas likumā pārkāps absolūtu atpakaļejoša spēka aizlieguma principu un tādējādi tās būs pretējas no Satversmes 1. panta izrietošajam tiesiskās paļāvības principam.

[2.2.] Tiesisko attiecību noregulējums jāpanāk iespējami savlaicīgi un pietuvināti pārkāpuma konstatēšanas brīdim, nevis izmantojot tiesības uz vienpusēju rīcību nesamērīgi ilgā laika periodā.

Pasūtītājam tiesības uz vienpusēju atkāpšanos no līguma būtu jāīsteno iespējami savlaicīgi pēc neapstrīdama un nepārsūdzama kompetentās iestādes lēmuma vai tiesas nolēmuma spēkā stāšanās, lai ātrāk panāktu skaidru pasūtītāja un pakalpojumu sniedzēja tiesisko attiecību noregulējumu un tiesisko noteiktību attiecībā uz sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu konkrētajā maršrutā. Trīs gadu termiņš pēc lēmuma spēkā stāšanās ir nesamērīgi ilgs periods, lai pasūtītājs izlemtu, vai turpināt līgumtiesiskās attiecības, vēl jo vairāk tādēļ, ka visa informācija par līgumtiesisko attiecību izbeigšanas pamatu (piemēram, Konkurences padomes lēmums vai sods par profesionālās darbības pārkāpumu) ir pieejams publiskās datu bāzēs. Uzskatām, ka viena gada termiņš ir pietiekošs un samērīgs laika periods pasūtītāja tiesību izmantošanai.  

 

37. Šā likuma 17. panta trešās daļas 1. punktu var piemērot līgumiem par pakalpojumu sniegšanu maršrutu tīklā (maršrutā), kas ir noslēgti pēc šīs normas spēkā stāšanās, ja kopš attiecīgā kompetentās institūcijas konkurences jomā lēmuma, ar kuru Pārvadātājs  ir atzīts par vainīgu konkurences tiesību pārkāpumā, kas izpaužas kā horizontālā karteļa vienošanās, izņemot gadījumu, kad attiecīgā institūcija, konstatējot konkurences tiesību pārkāpumu, par sadarbību iecietības programmas ietvaros Pārvadātāju ir atbrīvojusi no naudas soda vai naudas sodu samazinājusi vai ir izsniegusi atzinumu par to, ka Pārvadātāja veiktie pasākumi ir pietiekami uzticamības atjaunošanai un tādu pašu un līdzīgu gadījumu novēršanai nākotnē, nav pagājis vairāk kā viens gads.
Grozījumi šā likuma 17. panta trešajā daļā par pasūtītāja tiesībām vienpusēji atkāpties no līguma ir piemērojami tiem līgumiem, kas noslēgti starp pasūtītāju un pārvadātāju pēc šo grozījumu spēkā stāšanās.

 

Skatīt pamatojumu pie 13.panta.

“38. Šā likuma 17. panta trešās daļas 2. punktu var piemērot līgumiem par pakalpojumu sniegšanu maršrutu tīklā (maršrutā), kas ir noslēgti pēc šīs normas spēkā stāšanās, ja nav pagājis vairāk kā viens gads kopš attiecīgais kompetentās institūcijas lēmums, spriedums vai prokurora priekšraksts par sodu, kas stājies spēkā un kļuvis neapstrīdams un nepārsūdzams.”