Atzinums

Neilgi pirms budžeta pakotnes izskatīšanas Saeimā, Valsts kanceleja LPS Finanšu komitejā prezentēja pašvaldībām sagatavotos piedāvājumus budžeta pakotnei, tostarp bija plānots šāds regulējums-piemaksu apmērs no līdzšinējiem 30 % tiek samazināts uz 20%.
Savukārt piedāvātā redakcija ir krasi nelabvēlīgāka (kā prezentētā)  pret katru  darbinieku, kam noteiktos apstākļos papildus saviem tiešajiem amata pienākumiem jāaizvieto prombūtnē esošā amatpersona un tml. Faktiski  secināms, ka virknē gadījumu aizvietošana vispār netiks apmaksāta.
Piemaksu izslēgšana ir ātrāks veids kā pārvaldīt situāciju. Tā vietā, lai mazinātu piemaksu procentus un lielā daļā gadījumu vispār izslēgtu piemaksu iespēju, jādod un jāprasa kontroles mehānismi no iestāžu vadītājiem, lai izvairītos no nepamatotas piemaksu piešķiršanas. Izslēdzot piemaksas tiek nepamatoti sodīti tie darbinieki, kuri reāli strādā pārslodzes apstākļos.
Ņemot vērā, ka MK noteikumos piedāvātais ir daudz nelabvēlīgāks risinājums kā Valsts kancelejas pirms neilga laika prezentētais pašvaldībām un arī Saeimā iesniegtais, rosinām anotācijā ietvert skaidrojumu, kāds  ir pamatojums šādam piedāvājumam. Lūdzam šajā skaidrojumā ietvert būtību nevis formālu atsauci uz deleģējumu Ministru kabinetam.

-

Noteikumu projekta galvenais mērķis, kā norādīts anotācijā, ir valsts budžeta izdevumu konsolidācija, lai nodrošinātu valsts budžeta prioritātes finansēšanu (īpaši — drošību). 
Ierobežojumu mehānisma automātiska attiecināšana arī uz pašvaldību institūcijām nav samērīga, nav ekonomiski pamatota un var radīt negatīvu ietekmi uz pašvaldību pakalpojumu nodrošināšanu.
Virknē  pašvaldību pēdējos gados ir veikta sistemātiska un būtiska personāla optimizācija.Šie pasākumi nodrošināti, nepalielinot administratīvo slogu iedzīvotājiem un vienlaikus saglabājot pašvaldību funkciju izpildes nepārtrauktību.
 Pašvaldību un valsts institūciju atšķirīgā finansiālā un organizatoriskā situācija.
Vienlīdzīgu ierobežojumu noteikšana valsts un pašvaldību institūcijām, kur atalgojuma līmeņu, finansiālās kapacitātes un funkciju izpildes apjoma atšķirības ir būtiskas, rada:
negodīgu konkurenci par darbaspēku starp valsti un pašvaldībām,
pašvaldību spējas pielāgoties konkrētai situācijai samazināšanu,
risku, ka pašvaldības, nespējot nodrošināt elastīgu piemaksu sistēmu, zaudēs darbiniekus, kas pāries uz  valsts sektoru.
Pašvaldību autonomijas ierobežošana atlīdzības jomā šādā detalizētā un centralizētā veidā nav samērīga ar valsts budžeta konsolidācijas mērķi.
Par detalizētajiem termiņiem piemaksu noteikšanai
Noteikumu projektā iekļautā piemaksu noteikšanas termiņu detalizācija (nedēļa, divas nedēļas, četras nedēļas, precīzi noteikti mēneši u. tml.) ir:
pārmērīgi birokrātiska,
neatbilstoša pašvaldības darba organizācijas specifikai,
apgrūtinoša reālās situācijās, kur darbinieku aizvietošana vai funkciju pārdale notiek elastīgi un ne vienmēr precīzos MK noteikumu periodos.
Kā piemēru norādam skolotāja palīga amata vietu, kura prombūtne kaut uz vienu dienu būtiski apgrūtina pirmsskolas iestādes darba nepārtrauktības, higiēnas prasību normu ievērošanu un funkciju nodrošināšanu pilnā apmērā. Kā norāda vairākas pašvaldības, tad līdz šim šī amata vieta noteikta kā izņēmums, par kura aizvietošanu maksā jau no pirmās dienas, jo bez skolotāja palīga pirmskolas grupā darbu nav iespējams veikt pilnā apmērā un arī par 10% to nebūs iespējams nodrošināt, jo darba apjoms būtiski pārsniedz 10% slieksni.
Uzskatām, ka šāda līmeņa detalizācija nav samērīga un neatbilst pašvaldību autonomijas principam, tai skaitā Eiropas Vietējo pašvaldību hartai.
 Secinājumi
Uzskatām, ka noteikumu projekts nesasniedz anotācijā minēto mērķi attiecībā uz pašvaldībām, jo:
pašvaldības neveic valsts budžeta izdevumu konsolidāciju un neizmanto valsts budžeta līdzekļus atlīdzībai;
pašvaldības jau ir īstenojušas būtiskus taupības un optimizācijas pasākumus;
projektā noteiktie ierobežojumi pašvaldībām samazina iespēju elastīgi organizēt darbu, nodrošināt pakalpojumu nepārtrauktību un kvalitāti, kā arī noturēt profesionālus speciālistus;
detalizētā termiņu regulācija nav praktiska un nav ekonomiski pamatota pašvaldību kontekstā.
Ņemot vērā visu iepriekšminēto, rosinām:
Neattiecināt uz pašvaldībām detalizētos piemaksu noteikšanas termiņus, saglabājot tikai piemaksu maksimālo apmēru (20%).
Ierosinājums: noteikumos paredzēt, ka: Pašvaldību institūcijās piemaksu noteikšanas periodu un kārtību nosaka pašvaldības dome un/vai pašvaldības iestāde  savos iekšējos normatīvajos aktos. Saikli-un/vai norādām tādējādi, ka būs pašvaldības, kur nepieciešamas abas institūcijas, bet ir pašvaldības, kur tikai viena no tām, līdz ar to, lai neradītu lieku administratīvo slogu, tas var tikt izlemts konkrētās pašvaldības ietvaros.
Piedāvātais  risinājums saglabā MK kompetenci noteikt maksimālos griestus, bet nodrošina pašvaldībām nepieciešamo elastību, kā arī ievēro to finanšu un organizatorisko autonomiju.
Līdzīga pieeja pašvaldībām pašām noteikt savu kārtību ir noteikta arī citos jautājumos, piemēram, attiecībā uz darbinieku darba izpildes novērtēšanu, mācību izdevumu segšanai izmaksājamās kompensācijas apmēru, tās piešķiršanas kārtību, atmaksāšanas nosacījumiem, apmaksāta papildatvaļinājuma piešķiršanas kritēriju noteikšanu, t.sk. papildatvaļinājuma dienu skaitu noteikšanu; atvaļinājuma pabalsta izmaksas kritēriju noteikšanu.
Uzsveram, ka pašvaldībās joprojām atlīdzības līmenis ir būtiski zemāks salīdzinot ar tiešās pārvaldes iestādēm, nemaz nerunājot par konkurētspēju ar privāto sektoru. Tādējādi šis ir viens no būtiskiem apsvērumiem, kāpēc arī uz piemaksu noteikšanas kārtību pašvaldībās un tiešās valsts pārvaldes iestādēs ir jāraugās atšķirīgi.
Tādējādi  pašvaldībām ir saglabājama iespēja sava budžeta ietvaros patstāvīgi lemt par darbinieku atlīdzības noteikšanas kritērijiem un kārtību, ievērojot valsts līmenī noteiktos griestus 2026.gadā.
 

“Pašvaldību amatpersonām (darbiniekiem) piemaksu par aizvietošanu un papildu pienākumu pildīšanu apmēru, kā arī to piešķiršanas kārtību un piemērošanas kritērijus nosaka attiecīgās pašvaldības dome un/vai pašvaldības iestāde savos iekšējos normatīvajos aktos, ievērojot, ka amatpersonai (darbiniekam) piemaksas apmērs nedrīkst pārsniegt 20 procentus no tai noteiktās mēnešalgas”.

MK noteikumus nepieciešams papildināt ar izņēmumu vai skaidrojumu, vai piemaksu samazināšana, to apmēri un diferencēšana tiek attiecināta arī uz papildu darbu, kas tiek veikts no Eiropas savienības finansētajiem projektiem.
Ja tiek, tad  rosinām noteikt   izņēmumu Eiropas savienības fondu projektiem.
Gadījumos, ja piemaksa par papildu darbu tiek segta no attiecīgā projekta budžeta līdzekļiem (nevis iestādes pamatbudžeta), vai arī, ja piemaksas apmērs tiek samazināts uz konkrētas daļslodzes mazināšanas - piemaksas apmērs var sasniegt 30% (vai citu projektā apstiprinātu likmi).
Pamatojums: Projektu vadība prasa specifiskas zināšanas un augstu atbildību. Ierobežojot atlīdzību, tiek radīts risks projektu ieviešanas kvalitātei un termiņiem. Turklāt, tā kā šīs izmaksas bieži ir attiecināmās izmaksas no projekta finansējuma, to ierobežošana nerada ietaupījumu valsts budžetā, bet gan liedz iespēju piesaistīt un noturēt kompetentus projektu vadītājus, tādējādi apdraudot investīciju apguvi.

-

Valsts pārvaldes iekārtas likuma 17. panta pirmajā daļā noteikts, ka tiešās pārvaldes iestādes vadītājs organizē iestādes funkcijas pildīšanu un atbild par to, vada iestādes administratīvo darbu, nodrošinot tā nepārtrauktību, lietderību un tiesiskumu. Lai izpildītu nepārtrauktības pienākumu, darba devējam jānodrošina, lai iestādes funkcijas turpinās arī darbinieku prombūtnes laikā. Nepārtrauktību nodrošina, ar rīkojumu nosakot aizvietotāju, kas darbinieka prombūtnes laikā pilda viņa pienākumus (piemēram, veic darba samaksas aprēķinus, nodrošina maksājumu nepārtrauktību, dokumentu elektronisko tālāk nodošanu izpildei, uzkopj telpas utt.). Savukārt Darba likuma 65. panta pirmā daļa paredz, ka darbiniekam, kas pie viena un tā paša darba devēja līdztekus nolīgtajam pamatdarbam veic papildu darbu, ir tiesības saņemt atbilstošu piemaksu par šāda darba veikšanu. Darba tiesiskajās attiecībās par papildu darbu ir uzskatāms arī darbs, ko darbinieks veic, aizvietojot prombūtnē esošu darbinieku saskaņā ar darba devēja rīkojumu. Arī Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma normas paredz, ka amatpersona (darbinieks) par prombūtnē esoša darbinieka aizvietošanu vai papildu pienākumu pildīšanu papildus saviem tiešajiem amata pienākumiem saņem piemaksu.
Noteikumu projekts paredz piemaksu par aizvietošanu tikai tad, ja tā ilgst vairāk nekā nedēļu. Tas nozīmē, ka aizvietojot mazāk nekā nedēļu, amatpersona (darbinieks) par papildu darbu samaksu nesaņems. Šāda pieeja ierobežo darbinieka tiesības uz taisnīgu darba samaksu, jo aizvietošana ir papildu darbs, kas pārsniedz pamatpienākumus, un par to jāparedz piemaksa neatkarīgi no aizvietošanas ilguma. Samaksa par papildu darbu nedrīkst būt atkarībā no aizvietošanas ilguma, jo tā pienākas jebkurā gadījumā. Ja darbiniekam, tiek uzdots papildus darbs ar rīkojumu, tad piemaksa ir jānosaka no pirmās aizvietošanas dienas. Pretējā gadījumā darbinieks ir tiesīgs atteikties no papildus darba pienākumu pildīšanas. Gadījumi, kur līdz vienai nedēļai piemaksa netiks noteikta vispār, var radīt situāciju, kad darbinieki atteiksies aizvietot kolēģus, kuri atvaļinājumā dosies uz īsu laika periodu. Tas var radīt nelabvēlīgas sekas, piemēram, veicināt atvaļinājumu uzkrājumu veidošanos, jo darbinieki nevarēs pilnvērtīgi izmantot sev pienākošos atvaļinājumus, kas var rezultēties ar amatpersonu (darbinieku) pārslodzi un izdegšanu, kā arī arodsaslimšanu pieaugumu. Tāpat arī aizvietojot iestādes vadītāju vai struktūrvienības vadītāju, piemaksa būtu jānosaka no pirmās aizvietošanas dienas. Aizvietojamās amatpersonas (darbinieka) darba apjoms jāveic pilnā apmērā, turklāt ir jāuzņemas papildu atbildība. Darbiniekam, kurš aizvieto šādu amatpersonu (darbinieku) piemaksa no jau no pirmās dienas ir papildu motivators uzņemties šo darbu un atbildību, un arī darba devēja garants darba nepārtrauktības nodrošināšanai. Vienlaikus norādām, ka Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likums nosaka, ka piemaksas apmēru, tās noteikšanas pamatojumu, kā arī laikposmu, uz kuru nosakāma piemaksa, reglamentē attiecīgās valsts vai pašvaldības institūcijas kompetentā amatpersona (institūcija).
Uzskatām, ka šāds regulējums ir saglabājams arī turpmāk un  kā jau norādīts iepriekš LPS atzinumā (1.punktā),  piemaksas noteikšana, izvērtējot aizvietošanas ilgumu, veicamā darba apjomu un atbildību jāveic pašvaldībai domei un/vai pašvaldības iestādei.

-

Noteikumu 8.1. punkts paredz piemaksu līdz 20% tikai gadījumos, ja aizvietošana notiek ilgāk nekā četras nedēļas.
Šāds regulējums praksē ir faktiski nepiemērojams, jo saskaņā ar Darba likuma 149. panta pirmo daļu ikgadējais apmaksātais atvaļinājums ir četras kalendārās nedēļas, līdz ar to piemaksa šajā apmērā būtu piemērojama tikai izņēmuma gadījumos (ilgstošas darbnespējas un tml.). Tas nepamatoti izslēdz piemaksas piemērošanu visbiežāk sastopamajā situācijā – plānoto ikgadējo atvaļinājumu aizvietošanā, un neatbilst taisnīgas atlīdzības principam.
Noteikumu 8.3. punkts paredz 10% piemaksu tikai gadījumos, ja aizvietošana notiek no vienas līdz divām nedēļām, savukārt, aizvietošana līdz vienai nedēļai netiek atalgota vispār. Tas ir pretrunā Darba likuma 65. panta pirmajai daļai un vispārējam principam, ka par papildu darbu pienākas atlīdzība. Šāds regulējums rada situāciju, kurā darbinieks veic cita darbinieka pienākumus bez jebkādas piemaksas, kas neatbilst taisnīguma un samērīguma principiem.
Piemaksas noteikšana, balstoties tikai uz aizvietošanas ilgumu, ir neatbilstoša, jo aizvietošana pēc būtības ir papildu darbs, par kuru piemaksa pienākas neatkarīgi no tā ilguma. Ja darbiniekam ar rīkojumu tiek uzdots veikt papildu pienākumus, piemaksa nosakāma no pirmās aizvietošanas dienas.
Vēršam arī uzmanību, ka pārejošas darbnespējas laiku prombūtnes ilgums nav zināms un/vai iepriekš plānojams, tādēļ rodas papildus administratīvais un birokrātiskais slogs – sākumā tiek uzdots papildus darbs bez piemaksas vai ar zemāko %, bet pēc tam personāla rīkojumi jāgroza, ja prombūtne ir ilgāka, attiecīgi koriģējot piemaksas apmēru atkarībā no uzdotā papildus darba pildīšanas perioda. Administratīvais slogs tiek radīts gan personāla darbiniekiem, gan finanšu darbiniekiem, lai nodrošinātu darba samaksas pārrēķinu.

Arī aizvietojot iestādes vai struktūrvienības vadītāju, piemaksa nosakāma no pirmās dienas, jo aizvietošana saistīta ar pilna darba apjoma izpildi un būtiski lielāku atbildību.
Norādām, ka atbilstoši Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumam piemaksas apmēru, tās noteikšanas pamatojumu un laikposmu nosaka attiecīgās institūcijas kompetentā amatpersona. Līdz ar to piedāvātajam regulējumam būtu jābūt elastīgam un izmantojamam kā vadlīnijām, ļaujot izvērtēt faktisko darba apjomu, slodzi un atbildības līmeni, nevis tikai aizvietošanas ilgumu.

-

Iebildumi šajā punktā ir tie paši, kas minēti arī pie 8. punkta.
Noteikumu projekts paredz, ka piemaksai atbilstošos % (10, 15 vai 20) var noteikt uzreiz ar rīkojumu par papildus darbu uz cita darbinieka atvaļinājuma laiku, jo ir zināms prombūtnes laiks. Savukārt uz pārejošas darbnespējas laiku prombūtnes ilgums nav zināms un/vai iepriekš plānojams, tādēļ rodas papildus administratīvais un birokrātiskais slogs – sākumā tiek uzdots papildus darbs bez piemaksas vai ar zemāko %, bet pēc tam personāla rīkojumi jāgroza, ja prombūtne ir ilgāka, attiecīgi koriģējot piemaksas apmēru atkarībā no uzdotā papildus darba pildīšanas perioda. Administratīvais slogs tiek radīts gan personāla darbiniekiem, gan finanšu darbiniekiem, lai nodrošinātu darba samaksas pārrēķinu.



 

 

Šobrīd Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma 14. panta trešā daļa pieļauj situāciju, ka vienu prombūtnē esošu amatpersonu (darbinieku) var aizvietot divas amatpersonas (darbinieki). Piedāvātā norma neizslēdz, ka amatpersonas (darbinieki) atteiksies no papildus darba veikšanas.
Piedāvātajā regulējumā netiek vērtēts faktiskais darba apjoms, vienīgais piemaksas vērtēšanas galvenais kritērijs ir papildus darba periods. Ja tiks pieņemta norma, ka aizvietot varēs tikai viens darbinieks un par aizvietošanas laiku līdz vienai nedēļai piemaksa netiks piešķirta, pastāv iespēja, ka iestādes nespēs nodrošināt darba nepārtrauktību. Šāda situācija veicinās darbinieku pārslodzi, izdegšanu un aiziešanu no iestādes. Uzskatām, ka būtu saglabājama norma, ka prombūtnē esošu amatpersonu (darbinieku) var aizvietot divas amatpersonas (darbinieki), jo atsevišķos gadījumos ir būtiski, ka aizvietošanas pienākumi tiek sadalīti starp divām amatpersonām (darbiniekiem), tādējādi izlīdzinot papildu darba pienākumu radīto noslodzi esošajiem darbiniekiem.

 10. Piemaksu par prombūtnē esošas amatpersonas (darbinieka) aizvietošanu vai vakanta amata (dienesta, darba) pienākumu pildīšanu var noteikt ne vairāk kā divām amatpersonām (darbiniekiem), kopsummā nepārsniedzot 8.un 9.punktā noteiktos piemaksu apmērus.

Ministru kabineta noteikumu anotācijā minēts - Norādāms, ka rīkojumam par piemaksas noteikšanu jābūt motivētam, proti, jāietver piešķiršanas pamatojums, tostarp veicamo darbu uzskaitījums un/vai sasniedzamais rezultāts Iebildumi.
Šī minētā norāde nesamazina administratīvo slogu, bet tieši pretēji palielina birokrātisko slogu un darba stundas attiecīgu rīkojumu sagatavošanai. Katrā rīkojumā papildus būtu nepieciešams uzskaitīt veicamos papildus darbus un šis process ir laikietilpīgs un apjomīgs darbs gan personāla darbiniekiem, gan citu struktūrvienību darbiniekiem, kuriem jānosaka papildus pienākumi.
Līdz ar to uzskatām, ka šāda norma darbinieka prombūtnes aizvietošanai nekādā mērā nesamazina administratīvās izmaksas un ierosinām to svītrot.

-