Atzinums

Lūdzam skaidrot, vai likumprojektā paredzēts regulējums attiecībā uz ziedojumu pieņemšanu, ierobežojumiem un kontroli. Salīdzinot ar spēkā esošo likumu “Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā”, likumprojektā nav saskatāms atsevišķs regulējums šajā jautājumā.
Likuma “Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā “14. panta  (Ziedojumu pieņemšanas ierobežojumi) pirmā daļa nosaka: Par ziedojumu šā likuma izpratnē uzskatāma mantas, tai skaitā finanšu līdzekļu, pakalpojuma, tiesību vai citāda veida labuma, izņemot publiskās infrastruktūras objektu, bezatlīdzības atvēlēšana (nodošana) publiskas personas institūcijas funkciju izpildes veicināšanai. Ziedojums ir uzskatāms par publisko tiesību līgumu, kuru var neslēgt rakstveidā, bet ziedojuma faktu publiskas personas institūcija noformē rakstveidā. Minētais regulējums ir ārkārtīgi svarīgs gadījumos, kad privātais attīstītājs izbūvē infrastruktūru, ceļu, komunikācijas, apgaismojumu utt., pēc tam to nodod pašvaldībai.

Vēršam uzmanību, ka publisko tiesību jomā ir piemērojams princips, saskaņā ar kuru publiskas personas institūcijas un amatpersonas ir tiesīgas rīkoties tikai tādā apjomā un veidā, kāds tām paredzēts normatīvajos aktos. Tādēļ, neparedzot tiesisko regulējumu attiecībā uz ziedojumu pieņemšanas pieļaujamību, nosacījumiem un kārtību, var rasties neskaidrības par publiskas personas institūciju tiesībām pieņemt ziedojumus, kā arī par šādas rīcības tiesiskajiem priekšnoteikumiem un ierobežojumiem. Tādēļ būtu nepieciešams skaidri noteikt ziedojumu pieņemšanas tiesisko ietvaru. Ja ziedojumu pieņemšanas regulējumu nav paredzēts iekļaut šajā likumprojektā, nepieciešams vienlaikus izstrādāt un virzīt apstiprināšanai citu normatīvā akta projektu, kurā tiktu noregulēta ziedojumu pieņemšanas pieļaujamība un nosacījumi.

Aicinām papildināt likumprojektu ar normu, kas regulē ziedojumu pieņemšanu pārņemot esošā likuma regulējumu.

-

Termina skaidrojums ir pārņemts no likuma “Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” 1. panta 1. punkta. Praksē piebilde “un par šo darbu nav noteikta atlīdzība” rada neskaidrības. Būtiski, ka tiek izmaksāta, nevis ir vai nav noteikta. Ja persona brīvprātīgi atsakās no atlīdzības saņemšanas, bet tāda ir noteikta, tad to nevajadzētu vērtēt kā amatu. Piedāvātais formulējums: “ja par šo darbu tiek izmaksāta atlīdzība.” Atbildot uz priekšlikumu publiskās apspriešanas laikā (27.02.2026. -29.03.2026.) KNAB norādījis: “Lai secinātu, ka cits amats var radīt interešu konflikta vai godprātības riskus, nav izšķirošanas nozīmes atlīdzības esamībai.” Ja jau atlīdzības esamība vai neesamība pati par sevi nav izšķirošs kritērijs interešu konflikta riska vērtēšanā, proti arī neatalgots darbs var radīt interešu konflikta risku, nav saprotama, kādēļ  darbs komisijās, konsultatīvajās padomēs vai darba grupās nebūtu vērtējams par amatu tikai tādā gadījumā, ja par šo darbu nav noteikta atlīdzība. Šāds kritērijs nav tieši saistīts ar interešu konflikta novēršanas mērķi.  No KNAB skaidrojuma izriet, ka kritērijs “un par šo darbu nav noteikta atlīdzība” tiek saglabāts, lai ierobežotu iespēju gūt papildus ienākumus, proti, amats komisijās, konsultatīvajās padomēs un darba grupās nav vērtējams kā amats, ja tas nerada ekonomisko interesi – papildus atalgojumu. Ja mērķis ir ierobežot papildus ienākumus, tad nav saprotams kādēļ vārdus “un par šo darbu nav noteikta atlīdzība” nevarētu aizstāt ar vārdiem “ja par šo darbu tiek izmaksāta atlīdzība”

Aicinām aizstāt likumprojekta 1. panta 1. punktā vārdus “un par šo darbu nav noteikta atlīdzība” ar vārdiem “ja par šo darbu tiek izmaksāta atlīdzība”.

-

Likumprojektā nav iekļauti virkne esošā likuma panti, kas nosaka, kas nav uzskatāma par dāvanu un to pieņemšanas ierobežojumi. Likumprojekta 10.panta septītā daļa paredz, ka pildot amata pienākumus, ir aizliegts pieņemt jebkāda veida dāvanas, labumus vai pakalpojumus neatkarīgi no to vērtības, devēja statusa vai nodoma. Neparedzot izņēmumus izveidojas situācija, ka nevar pieņemt ne ziedus, ne reprezentācijas priekšmetus, apbalvojumus.
Ir identificēti vairāki panti (dāvinājumu, ziedējumu pieņemšana), kas likumprojektā nav iekļauts, piemēram, par ziedojumu pieņemšanu. Šī brīža normatīvais regulējums attiecībā uz dāvanu un ziedojumu pieņemšanu ir vērtējamas kā optimāls un praksē labi funkcionējošs, jo tas nodrošina samērīgu līdzsvaru starp nepieciešamību novērst interešu konfliktus, no vienas puses, un pieklājības tradīciju saglabāšanu, no otras puses.

Aicinām izteikt likumprojekta 1.panta 4.punktu šādā redakcijā:
 

Nav gūta pārliecība, ka nepieciešams saglabāt esošo regulējumu, kurā publiskas personas kapitālsabiedrības būtu uzskatāmas par publiskas personas institūcijām, jo tādējādi par “valsts pārvaldē nodarbinātajiem” tiek uzskatītas visas publiskas personas kapitālsabiedrībā nodarbinātās personas uz kurām attiecas likumprojekta 6. pantā noteiktie pienākumi un aizliegumi. Publiskas personas kapitālsabiedrības netiek pielīdzinātas publiskas personas iestādēm ne Valsts pārvaldes iekārtas likumā, ne Publiskas personas finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanas likumā. Arī Publiskas personas kapitāla daļu un kapitālsabiedrību pārvaldības likums publiskas personas kapitālsabiedrību definē kā atsevišķu tiesību subjektu, nevis publiskas personas institūciju. Tādējādi likumdevējs konsekventi ir nodalījis publiskas personas kapitālsabiedrības no publiskās pārvaldes iestāžu sistēmas, paredzot tām atšķirīgu tiesisko regulējumu. Līdz ar to publiskas personas kapitālsabiedrības un to darbinieki nav automātiski pakļaujami publiskas personas institūcijām noteiktajam tiesiskajam režīmam, izņemot gadījumus, kad konkrēts normatīvais akts tieši paredz citādu regulējumu.
Vienlaikus, netiek apšaubīts, par to, ka kapitālsabiedrību valdes locekļiem būtu jābūt starp speciālajiem subjektiem.

Aicinām svītrot 1.panta 7.punkta b) apakšpunktu.

Papildus izsakām priekšlikumu publiskas personas kapitālsabiedrību valdes locekļus iekļaut speciālo subjektu sarakstā.

-

Kontekstā ar 3. priekšlikumu rosinām diskutēt par to vai godprātības veicināšanas un interešu konflikta novēršanas regulējuma kontekstā publiskas personas kapitālsabiedrības būtu pielīdzināmas publiskas personas iestādēm. Netiek apšaubīts, ka publiskās personas kapitālsabiedrību valdes locekļiem būtu jābūt speciālajiem subjektiem. Vienlaikus, ietverot valdi zem termina publiskas personas institūcijas vadītājs, veidojas situācija, kur attiecībā uz publiskas personas kapitālsabiedrībām 6. pantā ietvertie pienākumi daļēji pārklājas jau ar Publiskas personas kapitāla daļu un kapitālsabiedrību pārvaldības likumā ietvertajiem nosacījumiem. Proti, Publiskas personas kapitāla daļu un kapitālsabiedrību pārvaldības likums jau šobrīd paredz, ka kapitālsabiedrībām savā darbībā ir jāievēro korporatīvās pārvaldības principi, kas veicina uzņēmumam efektīvu pārvaldību un darbības caurskatāmību. Cita starpā minētie principi paredz uzņēmumu iekšējās kontroles sistēmas izveidi, kas aptver uzvedības un ētikas standartus, risku vadību, uzņēmuma darbības caurskatāmību u.c. Faktiski attiecībā uz publiskas personas kapitālsabiedrībām tiek radīts paralēls regulējums.

Aicinām svītrot likumprojekta 1.panta 8. punkta b) apakšpunktu.
 

-

Rosinām precizēt termina skaidrojumu, lai skaidrāk nošķirtu šķietamu interešu konfliktu no faktiskā interešu konflikta. Vārds “šaubas” var nozīmēt arī pamatotas šaubas, kas vēlāk apstiprinās, tādēļ ir būtiski nošķirt, ka šķietama interešu konflikta gadījumā šaubas balstās “uztverē” nevis faktos.

Aicinām izteikt likumprojekta 1.panta 11. punktu šādā redakcijā:

 

Faktiski, salīdzinājumā ar spēkā esošo likumu, tiek paplašināts to personu loks, uz kuriem attiecas pienākumi un ierobežojumi – visiem valsts pārvaldē nodarbinātajiem, tajā skaitā publiskas personas kapitālsabiedrībās nodarbinātajiem (skatīt 3. priekšlikumu).
Vienlaikus, attiecinot terminu “valsts pārvaldē nodarbinātais” arī uz fizisko personu, kura pilda likumā noteiktajā kārtībā privātpersonai deleģētos vai ar pilnvarojumu nodotos valsts pārvaldes uzdevumus, nav saprotams kā praksē nodrošināt likumprojektā noteikto pienākumu un aizliegumu izpildi attiecībā uz šīm fiziskajām personām (kā atbildībā/pakļautībā atrodas šādas fiziskās personas?; Kurš ir institūcijas vadītājs attiecībā uz šādām personām?; Kādā veidā attiecībā uz šādām fiziskajām personām, kas nav darba tiesiskajās attiecībās publiskas personas institūcijā, tiks piemērota  disciplināratbildība?). Deleģēto uzdevumu izpildītāji – fiziskās personas - atrodas privāttiesiskās attiecībās ar privātpersonu, kurai deleģēts pārvaldes uzdevums, nevis ar publisko institūciju, t.i., šo personu tiesiskais statuss būtiski atšķiras no publiskas personas institūcijās nodarbinātajiem. Šīs personas nav integrētas publiskas personas organizatoriskajā struktūrā, un uz tām nav attiecināmi institūcijas vadītāja pieņemtie iekšējie normatīvie akti. Likumprojekts paredz, ka nodarbinātie tiek saukti pie disciplināratbildības par iekšējās kontroles sistēmas prasību neievērošanu, bet, tā kā privātpersonas nodarbinātās fiziskās personas nav integrētas publiskās institūcijas struktūrā, publiskās institūcijas vadītājam nav tiešu tiesisko instrumentu (disciplinārsodu piemērošanas tiesību), lai ietekmētu šo fizisko personu rīcību. Tādējādi, tiek radīts grūti izpildāms regulējumu attiecībā uz fiziskajām personām, kuras pilda deleģēto pārvalde uzdevumu.
Valsts pārvaldes iekārtas likuma 41. pants nosaka, ka par uzdevuma izpildi atbildīgs ir deleģējuma devējs, turklāt nevar deleģēt nozares politikas veidošanu, politikas plānošanu, budžeta apstiprināšanu, finanšu resursu sadali programmu un apakšprogrammu līmenī, finanšu resursu kontroli, administratīvo aktu izdošanu, citus pārvaldes uzdevumus, kuri pēc savas būtības ir valsts pārvaldes funkcijas pamats un kurus drīkst veikt tikai iestādes. Fiziskās personas, kuras nodarbina privātpersona, kam deleģēta atsevišķu valsts pārvaldes uzdevumu izpilde, nav vienādā situācijā ar publiskas personas institūcijas nodarbinātajiem. Šīs personas nav pakļautas publiskas personas institūcijas iekšējai hierarhijai un institūcijas vadītāja izdotajiem iekšējiem normatīvajiem aktiem, tādējādi nav pamatoti tās uzskatīt par valsts pārvaldē nodarbinātajiem.

Aicinām svītrot likumprojekta 1.panta 12. punktā vārdus “vai fiziska persona, kura pilda likumā noteiktajā kārtībā privātpersonai deleģētos vai ar pilnvarojumu nodotos valsts pārvaldes uzdevumus.”

-

Jāņem vērā, ka ne visos gadījumos darba laiks tiek noteikts. Blakus darbs ir Darba likumā lietots termins, tomēr ne visi valsts pārvaldē nodarbinātie tiek nodarbināti uz darba līguma pamata, piemēram, ar pašvaldību kapitālsabiedrību valdes un padomes locekļiem tiek slēgti pilnvarojuma līgumi, kuros netiek noteikts konkrēts darba laiks, bet gan paredzēts, ka valdes un padomes loceklis pats nosaka savu darba laiku, kas nepieciešams, lai pienācīgi pildītu Līgumā noteiktos pienākumus. Ievērojot, ka valdes un padomes locekļi nav nodarbinātie darba likuma izpratnē, attiecībām uz viņiem nevarēs piemērot disciplinārsodu par iekšējās kontroles sistēmas pārkāpumu.
Vienlaikus, ievērojot likumprojekta 1.panta 1.punktā sniegto termina “amats” skaidrojumu, nav gūta pārliecība, kā šis aizliegums tiks attiecināts uz Brīvostas valdes locekļiem, kas ir ekonomikas ministra, finanšu ministra, satiksmes ministra un vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra izvirzīti pārstāvji, kurus amatā ieceļ un no amata atbrīvo Ministru kabinets un praksē bieži vien šīs personas vienlaikus ir ierēdņi tiešās valsts pārvaldes institūcijās. Iepriekš notikušajās sanāksmēs saistībā ar šo likumprojektu (2025. gada novembris), KNAB pārstāvji informēja, ka attiecībā uz ostu valdēm vēl tiks vērtēs, jo darbs ostu valdēs nav blakus darbs Darba likumā izpratnē, savukārt par saimniecisko darbību tiks sniegts skaidrojums anotācijā.
No šīs normas formulējuma izriet, ka aizliegums ir absolūts attiecībā uz jebkādu blakus darbu un saimnieciskās darbības veikšanu darba laikā, neparedzot nekādu intensitātes, regularitātes, interešu konflikta vai faktiskās ietekmes uz amata pienākumu izpildi vērtējumu.
Tādējādi atbildēšana uz telefonzvanu vai e-pastu saistībā ar saimniecisko darbību darba laikā ir aizliegta un uzskatāma par likuma pārkāpumu. Šāda normas piemērošana būtu vērtējama kā nesamērīga. Turklāt jāņem vērā, ka praksē darba pienākumu izpildi var ietekmēt ne tikai blakus darbs un saimnieciskās darbības veikšana darba laikā, bet arī citi personīgi faktori, piemēram, hobiji, aizraušanās vai citi privātie projekti. Līdz ar to pats fakts, ka nodarbinātais darba laikā atbild uz atsevišķu zvanu vai e-pastu saistībā ar saimniecisko darbību, automātiski nevarētu nozīmēt, ka tiek būtiski ietekmēta darba pienākumu izpilde.
Piemērojot attiecīgo normu praksē, būtu lietderīgi vērtēt konkrētos apstākļus, tostarp šādas darbības regularitāti, iespējamu interešu konflikta risku, kā arī to, vai šāda rīcība faktiski ietekmē darba pienākumu pienācīgu izpildi.

Aicinām papildināt likumprojekta anotāciju ar normas piemērošanas skaidrojumu, tostarp paredzot pienākumu vērtēt samērīgumu, darbības regularitāti, interešu konflikta risku un ietekmi uz amata pienākumu izpildi, tādējādi nodrošinot vienotu izpratni par normu un tās konsekventu praktisko piemērošanu.

-

Likumprojekta anotācijā ir norādīts: publiskas personas institūcijas vadītāja pienākumu paredzēt iekšējā normatīvajā aktā dāvanu pieņemšanas ierobežošanas kārtību, [..] , tādējādi, piemēram, ziedi skolotājiem Zinību dienā vai Skolotāju dienā, kad tiek godināti visi skolotāji, ir pieļaujami, jo tas neietekmēs skolotāju objektivitāti un neitralitāti, taču individuāla apdāvināšana, pildot amata pienākumus, nav pieļaujama. Tādējādi, ja katras publiskas personas institūcijas vadītājs nosaka dāvanu pieņemšanas ierobežošanas kārtību, katrā institūcijā var veidoties atšķirīgs regulējums, un var netikt nodrošināta vienota izpratne par dāvanu pieņemšanas ierobežojumiem. Proti var netikt nodrošināts viens vienots regulējums un izpratne.

Rosinām saglabāt esošajā likumā iekļautos izņēmumus. Lūdzu skatīt priekšlikumu pie likumprojekta 1.panta termina “dāvana” skaidrojuma”.
 

-

Nav šaubu, ka informācija par nodarbināto atrašanos šķietamā interešu konfliktā būtu jāizvērtē, bet atšķirībā no faktiskā vai potenciālā interešu konflikta, kuru iespējams identificēt, izvērtējot konkrētas privātās intereses un amata pienākumus, šķietams interešu konflikts ir saistīts ar trešo personu uztveri un pieņēmumiem. Proti, nodarbinātajam tiek uzlikts pienākums identificēt apstākļus, kuru esamība ir atkarīga no citu personu subjektīvas uztveres.

Aicinām izteikt 7.panta trešās daļas 1. punktu šādā redakcijā:
 

Saeima 2026. gada 11.jūnija sēdē 3.lasījumā ir atbalstījusi grozījumus likumā “Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” 2 gadu “atdzišanas” periodu samazinot līdz vienam gadam.

Aicinām svītrot likumprojekta 7. panta trešās daļas 6. punktu.

-

Likumprojekta 6.panta septītā daļa nosaka Valsts pārvaldē nodarbinātajam aizliegts pieņemt dāvanas, kuras pasniedz saistībā ar amata pienākumu pildīšanu un kuras var ietekmēt vai varētu ietekmēt valsts pārvaldē nodarbinātā objektivitāti vai neitralitāti. Anotācijā ir iekļauts: Šis aizliegums jāskata kopsakarā ar publiskas personas institūcijas vadītāja pienākumu paredzēt iekšējā normatīvajā aktā dāvanu pieņemšanas ierobežošanas kārtību, kurā tostarp jāskaidro kā jārīkojas situācijās, kad tiek piedāvātas dāvanas. No minētā izriet, ka institūcijas vadītājam ir jāizstrādā dāvanu pieņemšanas ierobežošanas kārtība, paredzot, ka nodarbinātajam aizliegts pieņemt dāvanas, kuras pasniedz saistībā ar amata pienākumu pildīšanu un kuras var ietekmēt objektivitāti un neitralitāti, tādējādi, piemēram, ziedi skolotājiem Zinību dienā vai Skolotāju dienā, kad tiek godināti visi skolotāji, ir pieļaujami, jo tas neietekmēs skolotāju objektivitāti un neitralitāti, taču individuāla apdāvināšana, pildot amata pienākumus, nav pieļaujama.
Nav skaidrs, kāds ir 7. panta trešās daļas 7. punktā paredzētās dāvanu pieņemšanas ierobežošanas kārtības saturs un robežas. No anotācijas izriet, ka institūcijas vadītājam tiek deleģēts konkretizēt likumā noteikto dāvanu pieņemšanas regulējumu, kas var radīt atšķirīgu pieeju dažādās institūcijās un nevienveidīgu tiesību normu piemērošanu.

Priekšlikums:
Sk. priekšlikumu pie termina “dāvana” skaidrojuma.

-

Likumprojekts paredz jaunu deklarācijas veidu (interešu deklarācijas), lai gan jau šobrīd ir valsts amatpersonu deklarācijas (likumprojektā tās būtu mantiskā stāvokļa un interešu deklarācijas).
Likumprojekta anotācijā minēts, ka “interešu deklarācija ir valsts vai pašvaldības institūcijā nodarbinātā aizpildīts paziņojums, kas sniedz informāciju par darbinieka personiskajām interesēm, kas varētu ietekmēt viņa objektivitāti amata pienākumu izpildē. [..] vienotu deklarācijas formu vai paraugu nav iespējams izstrādāt, jo katrai institūcijai ir savas funkcijas, riski un specifika, kas nosaka nepieciešamo informācijas apjomu. Līdz ar to deklarācijas saturs un forma jāpielāgo konkrētās iestādes darbībai un iekšējās kontroles sistēmas vajadzībām. Iestādes vadītājs, ieviešot interešu deklarācijas, drīkst pieprasīt tikai tādu informāciju un tādā apjomā, kas ir nepieciešama un pamatoti izmantojama iekšējās kontroles nodrošināšanai. Informācijas apstrādei jānotiek atbilstoši datu aizsardzības prasībām, ievērojot Vispārīgās datu aizsardzības regulas[13] principus – datu minimizāciju, caurskatāmību, nolūka ierobežojumu un drošību.”.
Tādējādi, ja institūcijā tiks veidotas interešu deklarācijas, tad būs divas paralēlas deklarāciju sistēmas (vai gadījumā, kad nodarbinātajam ir pienākums sniegt interešu un mantiskā stāvokļa deklarācijas, publiskas personas institūcijas vadītājam būs tiesības paredzēt, ka jāsniedz arī interešu deklarācija?). Šajā gadījumā ir risks ar informācijas/datu pārklāšanos, kas radītu būtisku papildu administratīvo slogu publiskas personas institūcijām – to veidot, uzturēt, izskatīt, kontrolēt.
Likumprojekts deklarē administratīvā sloga mazināšanu un pāreju uz riskos balstītu pieeju, taču vienlaikus paredz iespēju veidot papildu interešu deklarēšanas sistēmas pašās institūcijās.
No likumprojekta nav pietiekami skaidrs minēto deklarāciju savstarpējais tvērums un nošķīrums. Ja mantiskā stāvokļa un interešu deklarācija neaptver visu informāciju par personiskajām interesēm, praksē var rasties situācija, ka valsts pārvaldē nodarbinātajam papildus mantiskā stāvokļa un interešu deklarācijai ir jāiesniedz arī atsevišķa interešu deklarācija institūcijā. Tas var radīt informācijas dublēšanos un palielināt administratīvo slogu gan nodarbinātajiem, gan institūcijām.

Aicinām precizēt terminoloģiju, lai skaidri nošķirtu 7. panta ceturtajā daļā minēto “interešu deklarāciju” no 16.pantā minētās “mantiskā stāvokļa un interešu deklarācijas”, kā arī precizēt “mantiskā stāvokļa un interešu deklarācijā” norādāmās informācijas apjomu, tādējādi novēršot risku, ka valsts pārvaldē nodarbinātajam būs jāsniedz viena un tā pati vai līdzīga informācija divās deklarācijās, tādējādi radot nepamatotu administratīvo slogu.
 

-

Vēršama uzmanība, ka likumprojekta 3. panta 4. punktā kā viens no likuma regulējuma elementiem ir minēta mantiskā stāvokļa un interešu deklarēšana, savukārt 7. panta ceturtajā daļā paredzēta interešu deklarācijas ieviešana institūcijas iekšējās kontroles sistēmas ietvaros. Tā kā abos gadījumos tiek lietots termins “interešu deklarācija”, nav pietiekami skaidri nodalīts, ka runa ir par atšķirīgiem tiesību institūtiem ar atšķirīgu mērķi, subjektu loku un iesniegšanas kārtību. Minētais var radīt neskaidrības tiesību normas piemērošanā. Rosinām precizēt  terminoloģiju lai skaidrāk norobežotu 7. panta ceturtajā daļā minēto “interešu deklarāciju” no “mantiskā stāvokļa un interešu deklarācijas”.

Vienlaikus nav saprotams, no kura brīža sākas 10 darba dienu termiņš sastādīt un iesniegt valsts pārvaldē nodarbināto sarakstu. Anotācijā ietverts šāds skaidrojums: Norādāms, ka termiņš "10 darba dienu laikā" paredz pienākumu sastādīt un iesniegt valsts pārvaldē nodarbināto sarakstus 10 darba dienu laikā no dienas, kad valsts pārvaldē nodarbinātais tika iecelts, apstiprināts vai ievēlēts amatā, kurš paredz mantiskā stāvokļa un interešu deklarācijas iesniegšanu. Taču gadījumā, ja valsts pārvaldē nodarbinātajam ir jāsniedz minētā deklarācija saskaņā ar institūcijas vadītāja noteikto pienākumu, tad 10 darba dienu laikā no paziņošanas (par pienākumu) brīža. Anotācija ir interpretācijas līdzeklis, bet tā nevar radīt jaunus pienākumus vai precizēt termiņa sākumu tādā apmērā, kas nav izsecināms no likuma teksta. Formulējums “10 darba dienu laikā” bez atskaites punkta nav vērtējams kā pietiekamie noteikts. Anotācijā minētie divi dažādie termiņa sākuma momenti izriet no divām dažādām situācijām, tas rada jautājumu, kā adresāts bez anotācijas var secināt atskaites punktu.

Nepieciešams precizēt terminoloģiju, lai skaidrāk norobežotu 7. panta ceturtajā daļā minēto “interešu deklarāciju” no “mantiskā stāvokļa un interešu deklarācijas”.

Aicinām izteikt 7.panta piekto daļu šādā redakcijā:

 

Likumprojekta 8.panta pirmā daļa dublē likumprojekta 7.panta pirmo daļu, kas nosaka, ka Publiskas personas institūcijas vadītājs ir atbildīgs par institūcijas godprātības nodrošināšanu un iekšējās kontroles sistēmas izveidi, ieviešanu, uzturēšanu un efektīvu darbību. Atbilstoši institūcijas vadītāja kompetencei, vadītājam jau pēc būtības ir tiesības organizēt iestādes darbu, tai skaitā: uzdod uzdevumu izpildi nodarbinātajiem; noteikt pienākumus un atbildības sadalījumu. Līdz ar to 8. panta otrā daļa pēc būtības atkārto jau no vispārējā tiesiskā regulējuma izrietošas vadītāja tiesības un nerada jaunu tiesisko regulējumu, tieši pretēji radot maldinošu priekšstatu, ka nepieciešams īpašs deleģējums, lai gan iestādes vadītājam šādas organizatoriskas tiesības ir vispārīgas.
Turklāt šādas normas iekļaušana var radīt maldinošu priekšstatu, ka tikai šajā gadījumā nepieciešams īpašs deleģējums, lai gan iestādes vadītājam šādas organizatoriskas tiesības ir vispārīgas un attiecas uz visām funkcijām.

Aicinām papildināt likumprojekta 7.panta pirmo daļu ar otro teikumu šādā redakcijā:

“Ministrija vai pašvaldība var izveidot vienotu attiecīgās ministrijas padotības iestāžu vai pašvaldības iestāžu iekšējās kontroles sistēmu.”

Kā arī aicinām svītrot likumprojekta 8.pantu.

-

Likumprojektā nav iekļauts šobrīd likumā ietvertais izņēmums, kas paredz, ka ierobežojums neattiecas uz:
1) Valsts prezidentu, Saeimas deputātiem, Ministru kabineta locekļiem un pašvaldības deputātiem, kad tie pieņem ārējos normatīvos aktus vai politiskus lēmumus.
2) Saeimas deputātiem, Ministru kabineta locekļiem vai pašvaldības domes deputātiem gadījumos, kad minētās valsts amatpersonas piedalās attiecīgi Saeimas, Ministru kabineta vai pašvaldības domes lēmuma pieņemšanā par sava atalgojuma noteikšanu vai sevis iecelšanu, ievēlēšanu vai apstiprināšanu amatā.

Likumprojekta 10. pants neietver spēkā esošā likuma 11. panta piektajā un sestajā daļā paredzētos izņēmumus attiecībā uz Saeimas deputātu, Ministru kabineta locekļu, Valsts prezidenta un pašvaldības domes deputātu dalību normatīvo aktu un politisko lēmumu pieņemšanā. Līdz ar to nav skaidrs, vai mērķis ir atteikties no līdzšinējā regulējuma, vai arī attiecīgais izņēmums nav pārņemts likumprojekta tekstā. Šāds regulējums var radīt nesamērīgus ierobežojumus lēmumu pieņemšanas procesā.
Latvija ir neliela valsts ar ierobežotu speciālistu loku un koncentrētu tirgu vairākās nozarēs, tādējādi divu gadu “atdzišanas” periods būtiski sašaurina profesionālās mobilitātes iespējas, radot risku, kurā persona faktiski nevar strādāt savā specialitātē. Vienlaikus, ievērojot “Publiskas personas institūcijas vadītāja” termina skaidrojumu, nav īsti skaidrs, kas uzskatāms par institūcijas vadītāju attiecībā uz virkni no speciālajiem subjektiem, piemēram, pašvaldības domes deputātiem, kapitālsabiedrību valdes un padomes locekļiem, ostas valdes locekļiem. 

Jāņem vērā, ka Saeima 3.lasījumā (2026. gada 11. jūnija sēdē) ir atbalstījusi grozījumus likumā “Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā”, kas paredz “atdzišanas” periodu saīsināt līdz vienam gadam.

1.   Aicinām izteikt 10. panta pirmo daļu šādā redakcijā:
“(1) Aizliegts veikt amata pienākumus interešu konflikta situācijā, proti, pieņemt lēmumus vai piedalīties lēmuma pieņemšanā, vai veikt citas ar amatu saistītas darbības, kas ietekmē vai var ietekmēt speciālā subjekta, tā radinieku vai darījumu partneru personiskās vai mantiskās intereses.”

2.   Papildināt 10. pantu ar jaunu otro daļu (attiecīgi mainot pārējo daļu numerāciju),  šādā redakcijā:
“(2) Šā panta pirmajā daļā noteiktie ierobežojumi neattiecas uz:
1) speciāla subjekta darījuma partneriem, kas ir kredītiestādes vai citas regulētas finanšu iestādes, kuras sniedz savus pakalpojumus saskaņā ar normatīvajiem aktiem;
2) Valsts prezidentu, Saeimas deputātiem, Ministru kabineta locekļiem un pašvaldības domes deputātiem, ja tie piedalās ārējo normatīvo aktu vai politisku lēmumu pieņemšanā;
3) Saeimas deputātiem, Ministru kabineta locekļiem un pašvaldības domes deputātiem, ja tie piedalās attiecīgi Saeimas, Ministru kabineta, pašvaldības domes vai tās komitejas lēmuma pieņemšanā par atlīdzības noteikšanu, kā arī par savu vai citu attiecīgās institūcijas locekļu iecelšanu, ievēlēšanu vai apstiprināšanu amatā.”

3.   Aicinām aizstāt visā likumprojekta 10.panta tekstā vārdus “divus gadus” ar vārdiem “vienu gadu”.
4.   Aicinām svītrot likumprojekta 10.panta ceturtajā daļā vārdus “, vai nav citādi iesaistīts iestādes vadībā vai stratēģiskajā pārvaldībā”
5.   Aicinām svītrot likumprojekta 10.panta piektās daļas otro teikumu.

-

Nav saskatāma nepieciešamība atkārtoti uzsvērt pienākumu ievērot likumu.

Aicinām svītrot likumprojekta 10.panta septīto daļu.
 

-

Uz speciālajiem subjektiem kā valsts pārvaldē nodarbinātajiem attiecināms arī likumprojekta 6.panta septītajā daļā ietvertais aizliegums: valsts pārvaldē nodarbinātajam aizliegts pieņemt dāvanas, kuras pasniedz saistībā ar amata pienākumu pildīšanu un kuras var ietekmēt vai varētu ietekmēt valsts pārvaldē nodarbinātā objektivitāti vai neitralitāti. Tādējādi attiecībā uz speciālajiem subjektiem ir piemērojams stingrāks regulējums, nekā citiem subjektiem. Ievērojot, ka pašvaldību gadījumā augstākās amatpersonas (speciālie subjekti likumprojekta izpratnē) reprezentē un pārstāv pašvaldību vizītes, svinīgos pasākumos, neparedzot izņēmumus izveidojas situācija, ka nevar pieņemt ne ziedus, ne reprezentācijas priekšmetus, apbalvojumus.
Esošais likums attiecībā uz dāvanu un ziedojumu pieņemšanu ir vērtējamas kā optimāls un praksē labi funkcionējošs, jo tas nodrošina samērīgu līdzsvaru starp nepieciešamību novērst interešu konfliktus, no vienas puses, un pieklājības un labdarības tradīciju saglabāšanu, no otras puses.
KNAB sniedzot viedokli par LLPA sniegtajiem sākotnējiem iebildumiem norādīja, ka  Papildināta Likumprojekta 10. panta astotā daļa, nosakot, ka, pildot amata pienākumus, ir atļauta diplomātisko dāvanu pieņemšana. Pants arī papildināts ar deleģējumu Ministru kabinetam noteikt kārtību, kādā reģistrējamas, novērtējamas, izmantojamas un izpērkamas diplomātiskās dāvanas.
Likumprojektā nav ietverta diplomātiskās dāvanas termina skaidrojums. Lūdzam precizēt, ko ietver diplomātiskās dāvanas, vai plānots ka ietvers arī reprezentācijas dāvanas, kas saņemtas oficiālu vizīšu, pasākumu ietvaros, jo no normas nav iespējams viennozīmīgi secināt termina tvērumu. 

Rosinām likumprojektā skaidri noteikt izņēmumu vai īpašu kārtību attiecībā uz reprezentācijas dāvanām, tai skaitā ziediem un simboliskām dāvanām, kuras tiek pasniegtas oficiālu vizīšu, tikšanos vai pasākumu ietvaros. Skatīt priekšlikumu pie likumprojekta termina “dāvana” skaidrojuma.
 

-

Kā norāda KNAB atbildot uz priekšlikumu saistībā ar terminu “amats” (ir noteikta atlīdzība vai tiek izmaksāta atlīdzība):  Lai secinātu, ka cits amats var radīt interešu konflikta vai godprātības riskus, nav izšķirošanas nozīmes atlīdzības esamībai.
Ja jau atlīdzības esamībai nav izšķiroša nozīme, lai vērtētu interešu konflikta risku, kādēļ jāievieš kvantitatīvs ierobežojums — ne vairāk kā viens cits amats publiskas personas institūcijā. Likumprojekta anotācijā nav sniegts skaidrojums. Kādēļ persona drīkst ieņemt vienu papildu amatu publiskas personas institūcijā, bet nevar ieņemt divus, ja visos gadījumos būtu iespējams konstatēt, ka:
a) neveidojas interešu konflikts;
b) netiek traucēta amata pienākumu izpilde;
c) netiek pārkāptas ētikas normas.
Ja KNAB pozīcija ir, ka interešu konflikta risku nerada atlīdzības esamība vai neesamība tad ierobežojuma “ne vairāk kā viens cits amats publiskas personas institūcijā” pamatojums, nav saistīts ar interešu konflikta novēršanu. Turklāt, šāds ierobežojums nav samērīgs, jo netiek vērtēts reālais risks pienākumu izpildē, ne interešu konflikta iespējamība. Šāds ierobežojums var radīt problēmas pašvaldībās, kur ierobežota speciālistu pieejamība bieži prasa vienai personai ieņemt vairākus amatus. Tādā situācijā ierobežojums var nesamērīgi ierobežot publiskā sektora darbības efektivitāti, vienlaikus nesniedzot būtisku papildu ieguvumu interešu konflikta novēršanā. Nosakot vienādu amata savienošanas ierobežojumu visiem speciālajiem subjektiem, netiek ņemtas vērā būtiskās atšķirības starp to ieņemamajiem amatiem, pārvaldāmo institūciju mērogu un amata pienākumu apjomu, kas var radīt šaubas par šāda regulējuma samērīgumu un nepieciešamību attiecībā uz visām speciālo subjektu kategorijām.

Aicinām svītrot likumprojekta 12.panta otro daļu

-

Atbilstoši KNAB sniegtajam skaidrojumam attiecībā uz iepriekš sniegto priekšlikumu 15. panta otrajā daļā minētais termiņš “ilgāk par 3 mēnešiem” attiecas uz nepārtrauktu speciālā subjekta amata pienākumu pildīšanas periodu. No normas redakcijas šāds skaidrojums nav viennozīmīgi secināms. Turklāt pienākumu uzdošanas brīdī ne vienmēr ir iespējams noteikt, vai šis termiņš tiks pārsniegts. Personas speciālā subjekta statuss kļūst skaidrs tikai pēc tam, kad jau pagājuši vairāk nekā 3 mēneši, rodas jautājums, kā praktiski izpildīt prasību iesniegt deklarāciju “stājoties amatā”.

Aicinām precizēt terminoloģiju, lai skaidrāk norobežotu 7. panta ceturtajā daļā minēto “interešu deklarāciju” no “mantiskā stāvokļa un interešu deklarācijas”
un izteikt 15.panta otro daļu šādā redakcijā:

 

No likumprojekta nav pietiekami skaidrs 7. pantā minētās “interešu deklarācijas” un 16.pantā norādītās “mantiskā stāvokļa un interešu deklarācija” tvērums un nošķīrums. Lai gan 16. pantā paredzētā “mantiskā stāvokļa un interešu deklarācija” ietver ziņas par personas mantisko stāvokli un noteiktām interesēm, tā neaptver visas tās personiskās intereses un apstākļus, kuri konkrētā situācijā var radīt interešu konfliktu vai šaubas par personas objektivitāti un neatkarību.
Līdz ar to praksē var rasties situācija, ka valsts pārvaldē nodarbinātajam papildus “mantiskā stāvokļa un interešu deklarācijai” būs jāiesniedz arī atsevišķa interešu deklarācija institūcijā, tādējādi palielinot administratīvo slogu. Piemēram, jau šobrīd pašvaldībās iepirkumu komisiju locekļi iesniedz sava veida “interešu deklarācijas”, kurās apliecina, ka uz viņiem neattiecas Publisko iepirkumu likuma 25. panta pirmajā daļā un Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumu likuma 30. panta pirmajā daļā noteiktais, kā arī nav citu apstākļu, kas varētu radīt šaubas par viņu objektivitāti un neatkarību konkrētajā iepirkumā. Šāda informācija pēc būtības nav ietverta likumprojekta 16. pantā paredzētajā deklarācijas saturā, tādēļ rodas šaubas par to vai 16.pantā ietvertā informācija aptver personīgo interešu deklarēšanu un būtu saucama par “mantiskā stāvokļa un interešu deklarāciju”, jo panta saturs pārsvarā attiecas uz mantisko stāvokli. Līdz ar to praksē var rasties nepieciešamība vienai un tai pašai personai, piemēram, iepirkumu komisijas locekļiem, iesniegt gan “mantiskā stāvokļa un interešu deklarāciju”, gan atsevišķu “interešu deklarāciju” institūcijā.
Ievērojot minēto, būtu precizējams abu deklarāciju savstarpējais tvērums un nošķīrums, kā arī izvērtējama terminoloģija, lai novērstu iespējamu neskaidrību un administratīvā sloga pieaugumu.

Aicinām precizēt terminoloģiju, lai skaidri nošķirtu 7. panta ceturtajā daļā minēto “interešu deklarāciju” no 16.pantā minētās “mantiskā stāvokļa un interešu deklarācijas”, kā arī precizēt “mantiskā stāvokļa un interešu deklarācijā” norādāmās informācijas apjomu, tādējādi novēršot risku, ka valsts pārvaldē nodarbinātajam būs jāsniedz viena un tā pati vai līdzīga informācija divās deklarācijās, tādējādi radot nepamatotu administratīvo slogu.

-

Aicinām papildināt 20. panta trešo daļu ar otro teikumu šādā redakcijā "Ja pārkāpums izdarīts pašvaldības institūcijā, attiecīgie ienākumi un mantiskie labumi ieskaitāmi pašvaldības budžetā."

 

-

Priekšlikums automatizēt – līdzīgi kā šobrīd valsts amatpersonām ir atgādinājumi e-pastā no Valsts ieņēmumu dienesta par kārtējo valsts amatpersonu deklarāciju iesniegšanu, lūdzam sniegt skaidrojumu vai arī turpmāk šī kārtība attiecībā uz mantiskā stāvokļa un interešu deklarācijas iesniedzējiem tiks saglabāta.

-

Likumprojekta 10. pantā noteiktie vispārējie ierobežojumi un aizliegumi speciālajiem subjektiem daļēji pārklājas ar 6. pantā jau paredzētajiem pienākumiem valsts pārvaldē nodarbinātajiem, īpaši attiecībā uz interešu konflikta novēršanu lēmumu pieņemšanā. 10. panta otrā daļa faktiski aptver to pašu kodolu, kas jau noteikts 6. panta otrajā daļā. 10. panta otras daļas 1. punkts Aizliegts, pildot amata pienākumus, sagatavot vai izdot administratīvos aktus, veikt uzraudzības, kontroles, izmeklēšanas vai sodīšanas funkcijas vai slēgt līgumus, kurās speciālais subjekts, tā radinieki vai darījumu partneri ir personiski vai mantiski ieinteresēti, tai skaitā:1)attiecībās ar tādām fiziskajām vai juridiskajām personām, no kurām speciālais subjekts, tā radinieki gūst mantisku labumu; 2)attiecībās ar saviem darījumu partneriem, izņemot šā panta pirmās daļas otrajā teikumā minētajiem darījumu partneriem. Tas pēc būtības jau ir ietverts 6. panta otrajā daļā: aizliegts pieņemt lēmumus, kas ietekmē paša, tā radinieku vai darījumu partneru personiskās vai mantiskās intereses.

Ņemot vērā, ka speciālie subjekti ir valsts pārvaldē nodarbinātie, būtu izvērtējams, vai 10. pantā nav lietderīgi saglabāt tikai tos ierobežojumus, kas ir specifiski tieši speciālajiem subjektiem, savukārt vispārējos pienākumus regulēt vienoti 6. pantā. Tas veicinātu regulējuma skaidrību un novērstu normu dublēšanos.

-

Publiskas personas finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanas likuma 2.panta pirmā daļa jau paredz, ka publiska persona rīkojas ar saviem finanšu līdzekļiem un mantu likumīgi, tas ir, jebkura rīcība ar publiskas personas finanšu līdzekļiem un mantu atbilst ārējos normatīvajos aktos paredzētajiem mērķiem, kā arī normatīvajos aktos noteiktajai kārtībai.
Nav saprotams, kādēļ likumprojektā nepieciešams īpaši uzsvērt, ko drīkst, ja cits normatīvais akts jau paredz, ka publiska persona rīkojas ar saviem finanšu līdzekļiem un mantu likumīgi, tas ir, jebkura rīcība ar publiskas personas finanšu līdzekļiem un mantu atbilst ārējos normatīvajos aktos paredzētajiem mērķiem, kā arī normatīvajos aktos noteiktajai kārtībai.
Tādēļ priekšlikums apsvērt 10.panta desmitās daļas svītrošanu vai precizēšanu, lai izvairītos no normu pārklāšanās un nodrošinātu likumprojekta pārskatāmību.
Turklāt visas 10. panta iepriekšējās daļas runā par aizliegumiem/ierobežojumiem un pats panta nosaukums ir “Vispārējie ierobežojumi un aizliegumi speciālajiem subjektiem” – tādēļ nav saskatāms objektīvs pamatojums, ka šajā pantā ir šāda desmitā daļa.

Priekšlikums svītrot likumprojekta 10.panta desmito daļu.

-

Aizstāt vārdu “devītajā” ar vārdu “astotajā”, jo 7.pantam nav deviņas daļas, bet gan astoņas.

-

"Šādu amatu vai amata grupu iekļaušana deklarēšanas pienākumā ir obligāta gadījumos, kad, pamatojoties uz institūcijas veikto amata pienākumu kopuma un institūcijas darbības specifikas izvērtējumu, tiek konstatēts paaugstināts vai augsts korupcijas risks, neatkarīgi no amata nosaukuma vai tā formālās klasifikācijas. Veicot minēto izvērtējumu, institūcijas vadītājam papildus jāņem vērā korupcijas risku pastiprinošie apstākļi, tostarp ārējās un iekšējās kontroles efektivitāte un pietiekamība, pienākumu nošķīruma esamība vai neesamība, lēmumu pieņemšanas caurskatāmība, uzraudzības intensitāte, kā arī iespējamās konflikta situācijas, kas var rasties amata pienākumu izpildes procesā."


Pieeja no aizliegumu sistēmas uz risku pārvaldību var samazināt preventīvo efektu, kā arī likumprojektā minētā publiskas personas institūcijas vadītāju kompetences paplašināšana, paredzot pienākumu noteikt publiskas personas institūcijas nodarbinātos, kuriem būs pienākums iesniegt mantiskā stāvokļa un interešu deklarācijas, ja amats ir pakļauts augstam korupcijas vai interešu konflikta riskam, var praksē radīt nevienveidīgu tiesību normu piemērošanu, piemēram, gadījumos, kad publiskas personas institūcijas vadītājs nosaka iesniegt mantiskā stāvokļa un interešu deklarācijas amatiem, kas nav pakļauti augstam korupcijas vai interešu konflikta riskam.
Ievērojot minēto, lai nodrošinātu tiesisko noteiktību un vienveidību, priekšlikums Korupcijas un novēršanas birojam izstrādās atbilstošas vadlīnijas minēto risku izvērtēšanai.

 

-