Atzinums

Papildus nepieciešams veikt sekojošus grozījumus:
3.8.punktu izteikt šādā redakcijā: “daudzdzīvokļu dzīvojamās ēkas – trīs un vairāk dzīvokļu ēkas. Pamatojums: redakcijas izslēdz iespēju daudzdzīvokļu ēkās veidot ieejas dzīvokļos no ielas.”;
3.21. punktu izteikt šādā redakcijā: “mazstāvu dzīvojamās ēkas – ēkas, kurās ir ne vairāk kā trīs stāvi, strīpojot frāzi “ne vairāk kā deviņi dzīvokļi”. Minētais ir nepieciešams, lai saskaņotu šīs prasības ar Ministru kabineta 2013.gada 30.aprīļa  noteikumu  Nr.240 “Vispārīgie teritorijas plānošanas, izmantošanas un apbūves noteikumi” (turpmāk arī - Noteikumi Nr. 240) 27.punktā paredzēto;
6.punktu papildināt ar 6.5. apakšpunktu šādā redakcijā: “sanitārajām un slapjām telpām jānodrošina konstrukciju aizsardzību pret mitrumu”. Minētais ir nepieciešams, jo  nav noteikta sanmezglu mitruma aizsardzība.
Svītrot 6.1.punktu, jo tas ne vienmēr ir izpildāms. Minētais ir nepieciešams, jo 6.1.punktu nevar vērtēt kā pārkāpumu, mitruma novadīšanu var nodrošināt citādi. Patreizējā redakcija ierobežo projektēšanu;
7.2. punktā paredzēt, ka: dzīvojamās telpās – 2,5 metri, prasība neattiecas uz dārzu mājām ar apbūves laukumu līdz 60 m2. LAS SC vērtējumā dārzu mājās būtu pieļaujamas atkāpes no higiēnas prasībām, jo tur nenotiek patstāvīga dzīvošana, taču pēc būvju klasifikācijas, dārza mājas ir uzskatāmas kā dzīvoklis.
7.4. punktā svītrot frāzi “dzīvojamo un publisko”, atstājot sekojošo: “ēku gaiteņos, sanitārtehniskajās, tehniskajās un palīgtelpās – 2,2 metri”. Minētais ir nepieciešams, jo  2,2 m griestu prasība minētajās telpās ir piemērojama arī ražošanas un citās ēkās.
Papildināt 7.punktu ar 7.8.apakšpunktu: “Slīpo griestu gadījumā, telpu augstuma minimālai prasībai jāizpildās vismaz 50% no telpas laukuma”. Minētais ir nepieciešams, jo nav griestu augstuma noteikšanas metodikas telpām ar slīpiem griestiem.
33.punktu papildināt ar sekojošo: “Šī normatīva prasības jāpilda pēc jēgas un būtības, nodrošinot Būvniecības likuma mērķa sasniegšanu. (BL 2.pants).”
21. punkta 4.apakšpunktā svītrot frāzi “apkures katls”, atstājot redakciju: “Telpas platībā neieskaita laukumus, ko aizņem stacionāras apkures krāsnis, kamīni, sildmūri, pavardi, kolonnas un konstruktīvi norobežotas inženierkomunikāciju šahtas un tamlīdzīgas konstrukcijas”. Minētais ir nepieciešams, jo   20.1.punkts nosaka, ka laukumus ko aizņemt iekārtas (apkures kalts) ierēķina telpas laukumā, kā arī katli ir maināma iekārta – nav pieļaujams mainot katlu, mainīties telpas laukumam.
24. punktu papildināt ar vārdu ”rampa” un izteikt to šādā redakcijā: “Kāpņu, pandusu, rampu un lokālo uzbrauktuvju platība tiek mērīta kā to vertikāla projekcija uz attiecīgā stāva grīdas.”. Minētais ir nepieciešams, jo rampai nav atsevišķās metodikas platības mērīšanai.
Svītrot 30.punktu: “Ražošanas ēku telpu platībā neieskaita tehniskās pagrīdes, kas zemākas par 1,6 metriem, izvirzītu konstrukciju pamatnes vai šahtas, kam nav nepieciešami kanāli, kā arī platformas celtņu, konveijeru un apgaismes ķermeņu apkope.”. Minētais ir nepieciešams, jo 30.punkts atkārto 15.punktā noteikto: ”15. Ēkas kopējo platību nosaka, summējot visu telpu, tai skaitā pagrabstāva, cokola stāva, tehniskā stāva, mansarda stāva, ja attiecīgās iekštelpas daļas augstums no grīdas līdz konstrukcijas apakšējai virsmai ir vismaz 1,6 metri, un ārtelpu platību – būves stāvos grīdas līmenī aizņemto platību līdz norobežojošo konstrukciju iekšējām virsmām.”.
35.punktā aizvietot frāzi “iekļūšanai ēkā pirmā stāva līmenī” ar frāzi “iekļūšanai dzīvokļos vismaz vienā stāvā”, tādējādi iegūstot šādu redakciju: daudzdzīvokļu dzīvojamās ēkās līdz četriem stāviem nodrošina vides piekļūstamības prasības iekļūšanai dzīvokļos vismaz vienā stāvā”.  Minētais ir nepieciešams, jo praksē būvējot pirmajā stāvā veikalus vai stāvvietas, jaunbūvēs var neparedzēt piekļūstamību līdz dzīvokļiem vispār, kas neveicina dzīvojamā fonda atbilstības nodrošināšanu.
Saskaņā ar  Noteikumu Nr. 240 2.14.punktu kempings – teritorija, kas sagatavota un labiekārtota telšu, pārvietojamu mājiņu, treileru un citu vieglas konstrukcijas būvju un objektu izvietošanai un paredzēta viesu izmitināšanai. Līdz ar to kempings nav uzskatāms par ēku un 37.punkts ir jāizskata šādā redakcijā:  “Citās īslaicīgas apmešanās ēkās (viesu mājās) nodrošina vides pieejamību vismaz vienā no ēkām, ja paredzētas divas līdz piecas ēkas.”.
39.punkts: “Vides pieejamības prasības var nepiemērot ražošanas un tehniskajām telpām ja telpā notiekošo procesu specifika ir tāda, ka personas ar noteiktiem funkcionāliem traucējumiem nevar veikt šajās telpās paredzētās darbības” ir jāpapildina ar sekojošo ierakstu: “Šāda atkāpe pamatojama ar tehnoloģisko procesa specifikas detalizētu aprakstu, nodrošinot vides pieejamības prasību izpildi sēdošā tipa darbiem. Vides pieejamības prasības var nenodrošināt tādās inženierbūvēs, kā skatu torņos, tehnoloģiskajos torņos vai līdzīgās būvēs”. Minētais ir nepieciešams, jo praksē 39.punkts tiek traktēts, ka ražošanas ēkās nav jānodrošina piekļūstamība.
43.punkts: “Personām ar funkcionāliem traucējumiem gaiteņu platumu paredz ne mazāku par 1,5 metriem, kā arī saskaņā ar evakuācijas prasībām” jāpapildina ar ierakstu “rekonstrukciju gadījumā iespējams saglabāt esošo gaiteņa platumu ja tas nav šaurāk par 1,2m , paredzot papildus risinājumus, kas nodrošina gaitenī izmainīšanas iespēju diviem cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem, kā arī strupceļa gaiteņa gadījumos galā jānodrošina apgriešanas iespējas”. Minētais ir nepieciešams, jo esošā redakcija pārbūvējot pieprasa gaiteņu paplašināšanu, kas bieži nav samērīgi un piekļūstamība netiek nodrošināta nemaz, grozījumi ļautu pielāgot gandrīz katru ēku, neveicot būtiskus pārbūves darbus.
50.5.punktu izteikt šādā redakcijā: “Līmeņu maiņu pandusa vai lokālās uzbrauktuves sākumā un beigās, kā arī kāpņu pirmo un pēdējo pakāpienu marķē ar kontrastējošu ne mazāk kā 5 cm platu svītru visā kāpņu, pandusa vai lokālās uzbrauktuves platumā vai citādi nodrošina skaidru vizuāli konstrastējošo akcentu virsmu luzumvietām”. Minētais ir nepieciešams, jo spilgts krāsojums bieži nenodrošina kontrastu. Esošā redakcija izslēdz citu dizaina risinājumus, kas nodrošina kontrastus un atbilst piekļūstamības prasībām.
55. punktu  izteikt šādā redakcijā: “Grīdas segumu paredz atbilstoši telpu funkcionālajai nozīmei. Publiskās, daudzdzīvokļu dzīvojamās, ražošanas ēkās, kā arī inženierbūvēs ieejas mezglos lieto grīdas seguma materiālus ar pretslīdes koeficientu vismaz R10, lai novērstu paklupšanas vai paslīdēšanas gadījumus (piemēram, uz slidenas vai slapjas grīdas).
61. punktu  izteikt šādā redakcijā: “Pakāpienu skaits vienā kāpņu laidā nedrīkst būt mazāks par trim un vairāk par 18, izņemot ēku ieejas, un vienā kāpņu laidā nedrīkst būt dažāda augstuma pakāpieni. Kāpņu laidus un laukumus norobežo ar margām, to minimālais augstums ir 1,1 metrs no pakāpiena priekšējās malas.”. Minētais ir nepieciešams, jo laids, kas satur vairāk par 18 pakāpieniem ir grūti pārvarams veciem vai ar sirds traucējumiem cilvēkiem.
62.punktu papildināt par frāzi “Publiskajās un daudzdzīvokļu dzīvojamās ēkās”, izsakot šādi: “Publiskajās un daudzdzīvokļu dzīvojamās ēkās Pakāpiena augstums ir no 12 līdz 18 cm. Pakāpiena platuma un divu augstumu summai jābūt no 60 līdz 65 cm.”. Minētais ir nepieciešams, jo esošā redakcija ir pretrunā ar LBN 201-15 124.punktu, kas pieļauj stāvākas kāpnes un augstākus pakāpienus, kas ir būtiski savrupmājas, ražošanas, lauksaimniecības ēkās u.c.
63. punktu izteikt šādā redakcijā: “Margas rokturi stāva pārseguma līmenī sniedzas 30 cm pāri pirmajam un pēdējam pakāpienam, rokturu gali noapaļoti uz leju, ja margu rokturis ir pārtraukts. Margas un rokturi jāprojektē tā, lai tie nesamazinātu evakuācijas ceļas platumu.” Minētais ir nepieciešams, jo esošais regulējums nenodala rokturu no margas, kas veicina piekļūstamības un drošības prasību pārprašanu. Rokturi jāveido 90cm un 70cm augstumā, bet margas – 1,10cm, kas ir dažādi parametri.
64.1. punktu izteikt šādā redakcijā: “Ar margām vai citām norobežojošām konstrukcijām, kuras kontrastē ar apkārtējo vidi un kas nav zemākas par 1,1 metru, aprīko vietas, kuru grīdas līmeņu starpība vertikālajā projekcijā ir lielāka par 0,45 metriem”. Minētais ir nepieciešams, jo netiek regulētas līmeņu starpības drošība ārtelpās, ne tikai telpās.
Svītrot 64.2.punktu: “ārējās un iekšējās kāpnes, ja tās savieno telpas, kuru grīdas līmeņu starpība vertikālajā projekcijā ir lielāka par 0,45 metriem;”. Minētais ir nepieciešams, jo esošā redakcija atrunā tikai āra kāpņu situācijas, nerisinot citu āra platformu vai virsmu starpību bīstamību. Piedāvātā 64.1.punkta redakcija iekļauj visas situācijas.
Svītrot 69. punktu: “”Ražošanas, noliktavu un lauksaimniecības ēkās, kā arī tehnisko stāvu, antresolstāvu un iekārtu apkalpei var izmantot cita slīpuma kāpnes ar minimālo platumu 0,6 metri, ja tas nav pretrunā ar normatīvajiem aktiem ugunsdrošības jomā”. Minētais ir nepieciešams, jo redakcija ir pretrunā ar LBN 201-15 120.3.punktu, kas nosaka kā minimāli atļauto platumu - 700mm, ja līdz 5 lietotāji. Slīpumu nosaka LBN 201-15 124.punkts: Kāpņu slīpums evakuācijas ceļos nav lielāks par 1:1, pakāpiena platums ir vismaz 250 mm, pakāpiens nav augstāks par 220 mm, kā arī 125.punkts. Kāpnes, kas paredzētas ne vairāk kā pieciem lietotājiem, pieļauts izbūvēt ar slīpumu 2:1.
Svītrot 70.punktu, jo tas atkārto 64. un 65.punktu, kā arī vārda “minimālais” vietā ir “maksimālais”, nenodrošinot drošu spraugu lielumu.
72.punktā aizvietot “Ēkās” ar “Ēkas zonās”, izsakot sekojoši: “Ēkas zonās, kurās paredzēta gulošu personu aprūpe un pārvietošana, gaiteņa platumu projektē ne mazāku par 1,5 metriem un durvju brīvo platumu ne mazāku par 1,2 metriem. Vietās, kur notiek guļošo personu kušetes manevrēšana (piemērām pie ieejām palātās, liftā, procedūru telpās) jānodrošina manevrēšanas laukums ar minimālu diametru 2,2m.” Minētais ir nepieciešams, jo esošā redakcijā uzliek par pienākumu visiem (arī personāla) gaiteņiem paredzēt 1,5m platumu un visām durvīm (arī uz katla telpu, vai veļas mazgāšanas bloku un virtuvi) 1,2m platumu, kas nav funkcionāli/finansiāli pamatoti. Taču ir atsevišķas funkcionālas vietas, kur ar 1,5m platu gaitenim nepietiek.
Izteikt 73.punktu šādā redakcijā: “Stiklotās norobežojošās konstrukcijas (piemēram, stikla sienas, durvis) projektē vizuāli viegli pamanāmas, tām nodrošina kontrastējošu necaurspīdīgu marķējumu un pietiekamu vizuālo akcentu”. Minētais ir nepieciešams, jo esošā redakcija ierobežo dizaina risinājumus, kas var nodrošināt piekļūstamību.
Papildināt 74. punktu ar sekojošo: “Abpus ēku ieejas durvīm, izņemot savrupmājas, dvīņu un rindu mājas, projektē manevrēšanas laukumu ne mazāku par 1,5 x 1,5 metriem. Laukuma ģeometrijai jāparedz uzgaidīšanas vieta riteņkrēsla lietotājam ārpus durvju vēršanas zonas, vai citu risinājumu, kas nodrošina personas ar funkcionāliem traucējumiem drošu uzturēšanos ieejas zonā durvju atvēršanas gadījumā.” Minētais ir nepieciešams, jo ir ģeometrijas varianti, kad arī formāli nodrošinot laukumu 1,5x1,5m, riteņkrēsla lietotājam atrodoties tajā laukumā nav kur pakāpties, ja kāds ver durvis.
Izteikt 81.punktu šādā redakcijā: “Minimālie lifta kabīnes izmēri neatkarīgi no stāvu skaita ēkā ir 1,1 x 1,4 metri. Publiskajās būvēs minimālie vertikālās (cilvēku pārvadāšanas) cēlējplatformas izmēri ir 1,1 x 1,4 metri”. Minētais ir nepieciešams, jo kravas celējpratformas nav pieņemamas piekļūstamības nodrošināšanai.
Svītrot 95.punktu “Jumtiem, sākot ar 45º slīpumu, uzstāda sniega noturēšanas sistēmas.”. Minētais ir nepieciešams, jo 94.punkts paredz jumtus ar slīpumu, lielāku par 11º, kas iekļauj jumtus stāvākus par 45 º, aprīkot ar sniega aiztures sistēmām vai sniega turētājiem.
114. punktā strīpot frāzi “Publiskās un ražošanas ēkās”, atstājot “tualete vai tās priekštelpa ir aprīkota ar roku mazgātni (izlietni)”. Pamatojums, rokas mazgāšana ir jānodrošina katrā tualetes telpā vai tās priekštelpā.
Izteikt 115. punktu šādā redakcijā: “Publisko būvju telpu grupās projektē vismaz vienu tualetes telpu, kas ir pieejama riteņkrēslu lietotājiem, un nodrošina tai piekļuvi no jebkuras vietas (telpas, stāva). Attālums līdz tualetei  administratīvās, izglītības un medicīnas iestādes nav lielāks par 50 metriem, citās publiskās ēkās (izklaides un pasākumu ēkas, teātri, lielveikali u.c.) līdz 75m. Pieejamai tualetei jābūt katrā otrajā stāvā.”. Minētais ir nepieciešams, jo esošā redakcija ļauj daudzstāvu birojā paredzēt tikai vienu piekļūstamo tualeti. Ir funkcijai kur būtu pieļaujami lielāki attālumi līdz tualetei. 
Izteikt 116. punktu šādā redakcijā: “Ja ārstniecības iestāžu pacientu palātās paredz sanitārtehnisko telpu ar atbilstošu aprīkojumu, kas piemērota cilvēkiem riteņkrēslos. Ārstniecības iestādēs pacientiem pieejamās sanitārtehniskās telpas projektē nodrošinot vides pieejamības prasības.”. Minētais ir nepieciešams, jo ir palātas bez sanitārtehniskām telpām, un nav samērīgi prasīt katrā palātā veidot šādu telpu, veicot pārbūvi. Šobrīd, pārbūvējot esošās slimnīcas un ievērojot esošo redakciju, tiek būtiski samazināts guļamvietu skaits. Pakalpojuma piekļūstamība nevar samazināt šī pakalpojuma pieejamību kā tādu.
Izteikt 117. punktu šādā redakcijā: “Izglītības un veselības iestādēs, starptautiskajos transporta mezglos un citās trešās grupas publiskās ēkās (lielveikali, tirgi u.c., kur cilvēki uzturas ilgāk par 4 stundām) nodrošina apmeklētajiem un darbiniekiem pieejamu higiēnas telpu, ne mazāku par 2,2 x 2,5 metri. Telpā paredz klozetpodu ar bidē vai  rokas dušu – bidetu, izlietni, vietu 2 x 0,8 metri kušetei, spoguli, bērnu pārtinamo galdiņu. Higiēnas telpu var apvienot ar sanitārtehnisko telpu personām ar funkcionāliem traucējumiem. Ja vairākas otrās vai trešās grupas publiskās ēkas vienas zemes vienības robežās ir plānots izmantot kompleksa pakalpojuma sniegšanai (piemēram, zoodārza pakalpojumi, pludmales atpūtas komplekss ar kafejnīcu, inventāra noma un atrakciju trases pakalpojumi), uz visām šīm ēkām var paredzēt vienu higiēnas telpu. Attālums no tālākās šajā punktā minētās otrās vai trešās grupas publiskās ēkas ieejas vai izejas līdz higiēnas telpai nedrīkst pārsniegt 150 metrus.”.  Minētais ir nepieciešams, jo  higiēnas telpas prasība visām 2.grupas būvēm nav samērīga, jādefinē funkciju loks kur tas ir pamatoti, kā arī bidē aizņem daudz vietas un viegli aizvietojams ar rokas dušu.
Izteikt 118. punktu šādā redakcijā: “Tualetes minimālais platums ir 0,8 metri, bet minimālais garums ir 1,2 metri, ja durvis veras uz āru un 1,5m ja uz iekšpusi. Personām ar funkcionāliem traucējumiem tualetes minimālais platums ir 1,6 metri, bet minimālais garums ir 2,2 metri un durvis jāver uz āru. Iespējamas atkāpes telpu izmēros, nodrošinot 1,5m apgriešanas laukumu diametrā, kā arī iekārtu izvietošanas prasības.”.  Minētais ir nepieciešams, jo sanmezgla izmēri jādefirencē, ievērojot durvju vēršanas virzienu, kā arī jāpieļauj nelielas atkāpes telpas gabarītos, piemērāma kolonnu vai šahtu dēļ, ja tas neietekmē manevrēšanu un iekārtu izvietošanu, dažreiz sanmezgla telpas stūra noapaļojums palīdz nodrošināt manevrēšanu gaitenī.
Izteikt 119.2. punktu šādā redakcijā: “klozetpoda priekšā paredz brīvu manevrēšanas laukumu 1,5m diametrā.”   Minētais ir nepieciešams, jo  dažreiz telpas izvirzījumi neļauj izveidot precīzus gabarītus, taču galvenais manevrēšana.
Izteikt 119.3. punktu šādā redakcijā: “Paredz divas palīdzības pogas (0,15 un 0,9 metru augstumā no grīdas), vai trauksmes auklu un gaismas indikatoru. Sistēmas signālus automātiski pārraida uz kontroles un signalizācijas ierīci (pulti), kuru pastāvīgi uzrauga personāls.”.  Minētais ir nepieciešams, jo  esošā redakcija izslēdz citus risinājumus: trauksmes aukla (varbūt vertikālā, bet varbūt pa visu perimetru divos līmeņos),  ir daudz parocīgāks līdzeklis, ja cilvēks nokrīt.
Izteikt 119.5. punktu šādā redakcijā: “Pods abās pusēs ir aprīkots ar roku balstiem, kas brīvajā poda pusē ir paceļami, uzstādīti 0,35 metri no poda centra, nodrošina divus atbalsta augstumus 0.2 metri un 0.4 metri virs klozetpoda augšējās malas (bez vāka) un izvirzīti ne mazāk kā 0,60 metri no sienas”;
Papildināt 119.punktu ar apakšpunktu 119.19. “Publiskās ēkās paredzēt vismaz vienu bērnu pārtinamo galdiņu.”.
Izteikt 122. punktu šādā redakcijā “Ja paredzēts savietotais sanitārais mezgls personām ar funkcionāliem traucējumiem, to projektē ievērojot 119. un 123.5.punkta prasības, nodrošinot apgriešanas laukumu 1,5m diametrā.”.
Izteikt 124. punktu šādā redakcijā: “Sporta, kultūras un izklaides ēkās tās lietotājiem ar funkcionāliem traucējumiem paredz vismaz divas pielāgotas tualetes un dušas ģērbtuvju blokā. Vismaz vienu tualeti cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem paredz no koplietošanas telpām.”. Minētais ir nepieciešams, jo no koplietošanas telpās nav jāparedz dušas telpa. Attālums līdz dušai nav jānosaka, līdz tualetei to nosaka 125.punkts.
Izteikt 148. punktu šādā redakcijā: “Sporta zāles projektē atbilstoši projektēšanas uzdevumā definētajai būvei, kādas nozīmes sporta pasākumiem tā paredzēta, norādot sacensību mērogu (starptautiska mēroga, valsts mēroga, lokāla mēroga vai treniņu vajadzībām), un atbilstoši tam piemēro starptautiskos standartus, tai skaitā sporta federāciju izdotos standartus un vadlīnijas attiecīgajam sporta veidam tai skaitā sportam cilvēkiem ar invaliditāti.”.
 

Dots tekstā pie katra attiecīgā punkta.

Jaunajā 14.punkta redakcijā ir lieki divi apakšpunkti: 14.6. un 14.8.apakšpunkts, kā arī nav skaidrs kas ir “loga šahta”, iespējams tā ir – gaismas šahta. Norādām, ka labiekārtojuma elementus apbūves laukumā neieskaita.

Precizēt