Atzinums

Kā izriet no grozījumu projekta anotācijas (turpmāk - Anotācija), pēc regulējuma par aptiekas darbību pārskatīšanu, konstatēts, ka noteikumi paredz pārmērīgas aptieku darbības regulējošās prasības, tādēļ Veselības ministrija ir lēmusi atteikties no prasības vispārējā tipa aptiekā paredzēt atsevišķu preču saņemšanas telpu, jo minētā prasība uzskatāma par novecojušu.
Grozījumu projektā jaunajā redakcijā izteiktais 8.5.punkts paredz, ka preču saņemšanas vietu var organizēt arī apmeklētāju apkalpošanas zālē, ja preču saņemšana netraucē apmeklētājiem, tomēr šis atvieglojums ir paredzēts tikai aptiekām un aptieku filiālēm ārpus pilsētām.
Anotācijā nav paskaidrots, kāpēc šāds atvieglojums tiek piešķirts tikai aptiekām un aptieku filiālēm ārpus pilsētām. Šis ierobežojums šķiet nepamatots, jo arī pilsētu aptiekām un aptieku filiālēm prasība par atsevišķu telpu var būt pārmērīga. Daudzās pilsētu aptiekās un aptieku filiālēs telpu plānojums ļautu preču saņemšanu organizēt apmeklētāju zālē, netraucējot klientiem. Tāpēc šobrīd nav loģiska pamatojuma, kāpēc pilsētu aptiekām un aptieku filiālēm šāda iespēja tiek liegta. Turklāt atšķirīga pieeja rada nevienlīdzību un tā nav pamatota ar Anotācijā minētiem iemesliem.
Priekšlikums:
Paredzēt, ka preču saņemšanas vieta var būt apmeklētāju zālē visām aptiekām un aptieku filiālēm, ja tas netraucē apmeklētājiem, nevis tikai aptiekām un aptieku filiālēm ārpus pilsētām.

-

Anotācijā ir norādīts, ka mērķis ir atteikties no pārmērīgām prasībām par tualetes esamību aptiekās un aptieku filiālēs, kas atrodas ārpus pilsētas, ja darbiniekiem ir pieejama tualete ēkā, kurā atrodas aptieka. Tomēr grozījumu tekstā ir paredzēts, ka:
Aptiekā un aptiekas filiālē, kas atrodas ārstniecības iestādē un neizgatavo zāles, tualetes var nebūt, ja darbiniekiem pieejama ārstniecības iestādes tualete.
Aptiekas filiālē, kas atrodas vienā ēkā ar valsts vai pašvaldības iestādi vai komersanta uzņēmumu, tualetes var nebūt, ja darbiniekiem pieejama attiecīgās iestādes tualete.
Aptiekā un aptiekas filiālē, kas izvietota ārpus pilsētas un neveic zāļu izgatavošanu, tualetes var nebūt, ja darbiniekiem pieejama tualete ēkā.
No 8.7.punkta redakcijas secināms, ka tajā iespējams ir tehniska vai gramatiskā kļūda, jo viscaur ir minēts “aptieka un aptiekas filiāle”, bet trešajā teikumā tikai “aptiekas filiāle”. Lūdzam precizēt, vai tas ir apzināts ierobežojums vai kļūda. Gadījumā, ja tas apzināts ierobežojums, nav saprotams, kāpēc šajā gadījumā trešajā teikumā atvieglojums attiecas tikai uz aptiekas filiāli, bet ne uz aptieku.
Papildus – ja mērķis ir mazināt pārmērīgas prasības, tad tas būtu jāattiecas arī uz pilsētu aptiekām, jo ir situācijas, kad aptiekas atrodas, piemēram, lielveikalos vai citās ēkās, kur darbiniekiem ir pieejamas tualetes. Šādos gadījumos prasība par atsevišķu tualeti aptiekā ir nepamatota.
Priekšlikums:
Grozījumos jāparedz vienots risinājums – ja darbiniekiem ir pieejama tualete ēkā, kur atrodas aptieka vai filiāle, prasība par atsevišķu tualeti aptiekā nav nepieciešama neatkarīgi no tā, vai aptieka atrodas pilsētā vai ārpus tās.

-

Anotācijā nav paskaidrots, kāpēc šāda prasība tiek sasaistīta ar iedzīvotāju skaitu un kā tas praktiski tiks piemērots. Nav skaidrs:
Kur uzņēmēji var iegūt oficiālu informāciju par iedzīvotāju skaitu?
Cik aktuāli ir šie dati un cik bieži tie tiek atjaunoti?
Kurš skaita iedzīvotājus un kā tiek nodrošināta vienota pieeja visiem komersantiem?
Ja šis kritērijs paliek spēkā, tad visiem uzņēmējiem ir jābūt pieejai vienam oficiālam informācijas avotam, lai nerastos situācija, ka viens komersants izmanto citus datus nekā cits. Pretējā gadījumā prasība kļūst neskaidra un grūti piemērojama.
Veselības ministrijai jānorāda konkrēts oficiāls avots, kur iegūt precīzu informāciju par iedzīvotāju skaitu attiecīgajās pilsētās un pagastos. Pašlaik Centrālās statistikas pārvaldes datu bāzē nav pieejama informācija par visām pilsētām, tāpēc ir jānosaka vienīgais uzticamais avots, kas nodrošina pilnu un aktuālu informāciju. Tāpat jāprecizē, cik bieži dati tiek atjaunoti un kādā griezumā tie būs saistoši. Zāļu valsts aģentūrai (ZVA) jāpiemēro prasība, balstoties tikai uz šiem datiem, lai nodrošinātu vienotu pieeju.
Papildus – jāizvērtē, vai šāds kritērijs vispār ir pamatots, jo iedzīvotāju skaits mainās regulāri, un prasība var radīt nevajadzīgu administratīvu slogu.

-

Grozījumu projektā paredzēts, ka aptiekas vadītāju drīkst aizvietot aptiekas vadītāja vietnieks – farmaceits. Tomēr prasību pēc farmaceita var nepiemērot tikai tad, ja aptieka atrodas novada pilsētā vai pagastā, kur iedzīvotāju skaits nepārsniedz 4000. Šajā gadījumā aizvietotājs var būt farmaceita asistents.
Šāda pieeja ir problemātiska un nepamatota. Anotācijā nav paskaidrots, kāpēc šis atvieglojums tiek piešķirts tikai vietām, ar mazu iedzīvotāju skaitu. Realitātē arī pilsētās, kur iedzīvotāju skaits pārsniedz 4000, nav iespējams nodrošināt farmaceitu aizvietošanu. Piemēram, Alūksnē un citās reģionu pilsētās farmaceitu trūkums ir akūts. Ja prasība paliek spēkā, šajās vietās aptiekas var tikt slēgtas vai ierobežot darba laiku, kas tieši ietekmēs zāļu pieejamību iedzīvotājiem.
Valsts politika šobrīd neveicina farmaceitu pieejamību reģionos – nav mehānismu, kas ļautu farmaceita asistentiem apgūt farmaceita kvalifikāciju nepilna laika studijās vai tālmācībā. Ja valsts uzstāda prasību, ka aptiekas vadītāju var aizvietot tikai farmaceits, tad valstij ir jānodrošina risinājums, lai šī prasība būtu izpildāma. Pretējā gadījumā tā rada nevienlīdzību un sistēmisku problēmu.
Turklāt prasība balstīt uz iedzīvotāju skaitu ir neefektīva. Farmaceitu pieejamība nav atkarīga no iedzīvotāju skaita, bet no izglītības sistēmas un darba tirgus politikas.

Mazās aptiekas, kas atrodas attālākos pilsētu un lielpilsētu rajonos, ir būtiska veselības aprūpes sistēmas daļa. Tajās parasti strādā tikai 2–3 darbinieki, no kuriem vienīgais farmaceits ir aptiekas vadītājs, bet pārējie ir farmaceita asistenti. Šīs aptiekas nereti darbojas apstākļos, kur iedzīvotāju plūsma ir zema un ekonomiski nav izdevīgi uzturēt lielu personālu, tomēr tās turpina darbību, apzinoties savu lomu sabiedrībā.
Šīs aptiekas nodrošina farmaceitiskās aprūpes pieejamību iedzīvotājiem, īpaši tiem, kuriem ir pārvietošanās grūtības un kuri nevar doties uz centrālajām pilsētu aptiekām. Tās faktiski ir veselības aprūpes pieejamības garantija reģionos, kur citu alternatīvu nav. Ierobežojumi, kas apdraud šo aptieku darbību, neizbēgami pasliktinās farmaceitiskās aprūpes pieejamību.

-

Grozījumu projektā paredzēts, ka aptiekas vadītāju drīkst aizvietot aptiekas vadītāja vietnieks – farmaceits. Tomēr prasību pēc farmaceita var nepiemērot tikai tad, ja aptieka atrodas novada pilsētā vai pagastā, kur iedzīvotāju skaits nepārsniedz 4000. Šajā gadījumā aizvietotājs var būt farmaceita asistents.
Šāda pieeja ir problemātiska un nepamatota. Anotācijā nav paskaidrots, kāpēc šis atvieglojums tiek piešķirts tikai vietām, ar mazu iedzīvotāju skaitu. Realitātē arī pilsētās, kur iedzīvotāju skaits pārsniedz 4000, nav iespējams nodrošināt farmaceitu aizvietošanu. Piemēram, Alūksnē un citās reģionu pilsētās farmaceitu trūkums ir akūts. Ja prasība paliek spēkā, šajās vietās aptiekas var tikt slēgtas vai ierobežot darba laiku, kas tieši ietekmēs zāļu pieejamību iedzīvotājiem.
Valsts politika šobrīd neveicina farmaceitu pieejamību reģionos – nav mehānismu, kas ļautu farmaceita asistentiem apgūt farmaceita kvalifikāciju nepilna laika studijās vai tālmācībā. Ja valsts uzstāda prasību, ka aptiekas vadītāju var aizvietot tikai farmaceits, tad valstij ir jānodrošina risinājums, lai šī prasība būtu izpildāma. Pretējā gadījumā tā rada nevienlīdzību un sistēmisku problēmu.
Turklāt prasība balstīt uz iedzīvotāju skaitu ir neefektīva. Farmaceitu pieejamība nav atkarīga no iedzīvotāju skaita, bet no izglītības sistēmas un darba tirgus politikas.

Mazās aptiekas, kas atrodas attālākos pilsētu un lielpilsētu rajonos, ir būtiska veselības aprūpes sistēmas daļa. Tajās parasti strādā tikai 2–3 darbinieki, no kuriem vienīgais farmaceits ir aptiekas vadītājs, bet pārējie ir farmaceita asistenti. Šīs aptiekas nereti darbojas apstākļos, kur iedzīvotāju plūsma ir zema un ekonomiski nav izdevīgi uzturēt lielu personālu, tomēr tās turpina darbību, apzinoties savu lomu sabiedrībā.
Šīs aptiekas nodrošina farmaceitiskās aprūpes pieejamību iedzīvotājiem, īpaši tiem, kuriem ir pārvietošanās grūtības un kuri nevar doties uz centrālajām pilsētu aptiekām. Tās faktiski ir veselības aprūpes pieejamības garantija reģionos, kur citu alternatīvu nav. Ierobežojumi, kas apdraud šo aptieku darbību, neizbēgami pasliktinās farmaceitiskās aprūpes pieejamību.

-

Prasība pec dokumentu glabāšanas aptiekas telpās papīra veidā ir novecojusi un neatbilst mūsdienu darba organizācijai. Digitālā laikmetā dokumenti tiek glabāti elektroniski drošās sistēmās. Darbiniekiem ir piekļuve dokumentiem jebkurā laikā. Elektroniskā dokumentu pārvaldība nodrošina versiju kontroli, drošību un ērtu pieejamību gan darbiniekiem, gan uzraugošajām iestādēm.
Prasība fiziski glabāt dokumentus aptiekas telpās rada lieku administratīvo slogu un neatspoguļo digitālās transformācijas principus, ko valsts pati veicina citās nozarēs. Elektroniskā pieejamība ir ne tikai droša, bet arī efektīva – Veselības inspekcijas amatpersonām dokumentus var nodrošināt uzreiz, izmantojot elektronisku piekļuvi.
Arī darbinieku apliecinājumus par iepazīšanos ar šiem dokumentiem, ir iespējams glabāt elektroniski.
Priekšlikums:
Noteikumos jāparedz, ka dokumenti ir pieejami elektroniski, ja tiek nodrošināta darbinieku piekļuve un iespēja uzrādīt dokumentus kontroles laikā. Fiziska glabāšana aptiekas telpās nav nepieciešama.

-

Noteikumos paredzēts, ka testēšanas un pārdošanas funkcijas aptiekā ir nošķirtas, skaidri nodalītas un dokumentētas, un aptiekai jāsniedz informācija par alternatīvām, nevis tikai jāpiedāvā savi produkti. Šeit rodas vairākas neskaidrības:
Nav skaidrs, kas domāts ar testēšanas un pārdošanas funkcijas “nošķiršanu”.
Nav skaidrs, ko nozīmē “savi produkti”. Aptiekas pārdod zāles un preces, ko iegādājas no ražotājiem vai vairumtirgotājiem, nevis ražo pašas (izņemot zāļu izgatavošanu pēc receptes). Priekšlikums:
Anotācijā un noteikumos jāprecizē:
Ko tieši nozīmē “funkciju nošķiršana” – vai tas ir organizatorisks, dokumentārs vai fizisks risinājums. Kā šī nošķiršana izpaužās.
Jādefinē, kas ir “savi produkti”.

-

BENU konceptuāli atbalsta šos grozījumus un uzskata tos par būtisku soli veselības aprūpes sistēmas attīstībā. Farmaceits ir neatņemama veselības aprūpes ķēdes daļa, un viņam ir atbilstoša izglītība un kompetence, lai pieņemtu profesionālus lēmumus tās ietvaros. Noteikumos paredzētās paplašinātās tiesības veicinās iedzīvotāju piekļuvi nekavējošai aprūpei, vienlaikus atslogojot ārstus. Tas ļaus ārstiem koncentrēties uz pacientiem ar saslimšanām, kuras nav ārstējamas farmaceita uzraudzībā, mazinās administratīvo slogu un kopumā uzlabos veselības aprūpes kvalitāti un pieejamību visā valstī.

-