Atzinums

Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde (turpmāk-Pārvaldei) ir izskatijusi likumprojektu "Grozījumi Nekustamā īpašuma valsts kadastra likumā"un savas kompetences ietvaros atbalsta turpmāko virzību, izsakot sekojošu iebildumus.
Viena no pamatproblēmām, kas skar kultūras mantojuma objektu kadastrālās vērtības jautājumu ir kadstrālās vērtēšanas politika.
Pārvāldes ieskatā kadastrālās vērtēšanas balstīšana pamatā uz ekonomisko labumu jeb attiecīgā nekustamā īpašuma tirgus segmenta datu analīzes rezultātiem, uz tirgus aktivitātes rādītājiem, kultūras pieminekļu kontekstā var radīt neadekvātu novērtējumu.
Saskaņā ar Ministru kabineta noteikumu Nr.103 "Kadastrālās vērtēšanas noteikumi" 72.punktu-ēkām apgrūtinājumus atbilstoši lietošanas tiesību aprobežojumu vai saimnieciskās darbības ierobežojumu ietekmei nosaka, analizējot nekustamā īpašuma tirgus informāciju un izvērtējot vienas vienības cenas savstarpējo sakarību starp ēku bez lietošanas ierobežojumiem un ēku ar lietošanas ierobežojumiem. Ēkai, kas reģistrēta kā valsts vai vietējās nozīmes kultūras piemineklis un kurai nolietojums ir lielāks par 35%, kadastrālo vērtību samazina par 35%.Tāpat iepriekš minēto noteikumu 119.pants paredz, ka būves apgrūtinājumu korekcijas koeficientu Kli=0.65 piemēro būvei, kurai Kadastra informečijas sistēmā atbilstoši Pārvaldes sniegtajām ziņām ŗeģistrēts apgrūtinājums, kas atbilst valsts vai vietējās nozīmes kultūras pieminekļa statusam, un kurai Kadastra informēcijas sistēmā reģistrētais būves nolietojums ir lielāks par 35%.
Pārvalde uzskata, ka ilgtermiņā skaidri definēts valsts atbalsts kultūras pieminekļu īpašniekiem būtu jānosaka likumā "Par nekustamā īpašuma nodokli", bet kamēr tas minētajā normatīvajā aktā nav atrisināts, Pārvalde vērš uzmanību uz terminu "nolietojums", kas ir būtisks rādītājs kadastrālās vērtības aprēķinā kultūras pieminekļiem. Analizējot konkrētus gadījumus, kad nolietojums kultūras pieminekļiem tiek piemērots, secināms, ka iepriekš minētie Ministru kabineta noteikumu nosacījumi veicina praksi atbilstoši nesaglabāt kultūras pieminekļus. Piemēram, vēsturiskās ēkas netiek koptas un atbilstoši saglabātas ar mērķi gūt lielāku nolietojumu, kā rezultātā tiktu samazināta kadastrālā vērtība, renovētai vairāk kā 100 gadus vecai ēkai-kultūras piemineklim -tiek piemērots nolietojums mazāk par 30 % un tā rezultātā netiek aprēķināts kadastrālās vērtības samazinājums-veidojas situācija, kad īpašniekam, kurš ir veicis lielus ieguldījumus kultūras pieminekļa sakārtošanā tiek aprēķināts arī lielāks neksuatmā īpašuma nodoklis.
Kā vēl viens problēmjautājums būtu jāmin būvju kadastrālā uzmērīšanu. Pārvaldes ieskatā būtu pietiekami skaidri jāparedz iespēju kadastrāli uzmērīt kultūrvēsturiskas būves, kuras var arī neatbilst Kadastra likumā noteiktajam regulējumam par to, kādas būves nav nosakāmas par nekustamā īpašuma objektu. Ja kultūrvēsturisku būvi nevar kadastrāli uzmērīt, to nevar iekļaut nekustamā īpašuma sastāvā, tai nevar reģistrēt apgrūtinājumu - rezultātā tās saglabāšana ir apdraudēta. Proti, kā piemēru šeit var minēt pilsdrupas, kas neatbilst ne ēkas, ne arī inženierbūves pazīmēm Ministru kabineta 2012.gada 10.janvāra noteikumos Nr.48 "Būvju kadastrālās uzmērīšanas noteikumi" kā tips ir minēts tikai kultūrvēsturiskas inženierbūves, taču nav minētas kultūrvēsturiskas ēkas.
 

Ņemot vērā iepriekš minēto un izvērtējot likumprojektu "Grozījumi Nekustamā īpašua vasts kadastra likumā", Pārvaldes ieskatā būtu veicamas papildus diskusijas kadastrālās vērtības jautājumu risināšanai, proti, iniciējot sarunu par iepriekš minētajem jautājumiem.
Papildus norādām, ka pozitīvi vērtējami grozījumi, nodrošinot Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācija sistēmas datu publicēšanu atvērto datu veidā.