Atzinums

Nekustamā īpašuma nodoklis nav izvēles maksājums, bet gan nesaraujami saistīts ar nekustamā īpašuma esības faktu, atbilstoši jāmodernizē arī mantošanas tiesību normas.

 

Izteikt Civillikuma 705.pantu šādā redakcijā:
“705. Ar mantojuma iegūšanu uz mantinieku pāriet, līdz ar mantojuma atstājēja tiesībām (702. pants un turpmākie panti), arī visas viņa saistības, izņemot tīri personiskās.
Sludinājumā par mantojuma atklāšanos norādītajā termiņā mantojuma atstājēja kreditoriem, kuru prasījumi neizriet no nekustamā īpašuma nodokļa maksāšanas pienākuma un kuru prasījumi nav nodrošināti ar hipotēku vai komercķīlu, jāpiesaka savas kreditora pretenzijas.
Nepieteiktās kreditoru pretenzijas dzēš un saistību tiesības, kas netiek pieteiktas kā pretenzijas sludinājumā par mantojuma atklāšanos noteiktajā termiņā, izbeidzas.
Mantojuma pieņemšana nenozīmē sludinājumā par mantojuma atklāšanos norādītajā termiņā pieteikto kreditoru pretenziju atzīšanu.
Piezīme. Par kreditoriem, kuru prasījumi neizriet no nekustamā īpašuma nodokļa maksāšanas pienākuma un kuru prasījumi nodrošināti ar hipotēku vai komercķīlu, mantiniekus informē notārs, kurš ved mantojuma lietu

Iepazīstoties ar precizēto likumprojektu paketi, secināms, ka tajā joprojām nav iestrādāts tiesiskais regulējums, kas ļautu kreditoriem pārliecināties par to, ka kreditoru prasījumu apmierināšana norisinās godīgi un nav pamata to apstrīdēt, jo vienīgā informācija, kuras pieejamība nodrošināta Civillikumā, ir mantojuma sarakstā iekļautā īpašumu vērtība, bet kreditoru rīcībā nav ziņu par to, cik un kādi ir pārējo kreditoru prasījumi.
Lai risinātu iepriekšminēto situāciju, ir nepieciešams tiesiskajā regulējumā ietvert normu, kas paredz pienākumu mantiniekiem pirms norēķināšanās ar kreditoriem iesniegt zvērinātam notāram aprēķinu par to, kādā kārtībā un apmērā tiks veikts norēķins ar kreditoriem. Savukārt zvērināta notāra kā personas, kuras rīcībā ir informācija par visiem mantojuma atstājēja kreditoriem, pienākumam ir jābūt minēto kreditoru informēšana par saņemto aprēķinu, dodot iespēju ar to iepazīties, lai lemtu par mantinieka sagatavotā aprēķina atbilstību normatīvajam regulējumam un tā apstrīdēšanas nepieciešamību. Papildus jāparedz pienākums kompetentai institūcijai izstrādāt detalizētus noteikumus ar kārtību, kādā zvērināts notārs īsteno uzraudzību pār mantinieku tiesiskiem norēķiniem ar kreditoriem.

 

Lūdzam likumprojektu papildināt ar normām, kas nodrošinās, ka kreditoru prasījumu apmierināšana norisinās godīgi un nav pamata to apstrīdēt.

Ar likumprojektu papildinātā Civillikuma 707.panta redakcija paredz, ka “Norēķinoties ar mantojuma atstājēja kreditoriem, mantiniekiem jāievēro prasījumu priekšrocība, vispirms sedzot nodrošināto kreditoru un uz mantu gulstošo nodokļu prasījumus. Ja vienā laikā pie mantiniekiem griežas vairāki kreditori un ar mantojumu nepietiek visu prasījumu segšanai, tad visi to prasījumi jāapmierina ievērojot priekšrocību un samērīgi ar mantojumu.” No citētās tiesību normas daļas redzams, ka, lai gan tiesību norma izceļ nodokļa prasījumus starp citiem nenodrošināto kreditoru prasījumiem, nodokļu prasījumi tiek pielīdzināti nodrošināto kreditoru prasījumiem, paredzot, ka abi prasījumi sedzami samērīgi ar mantojumu. Ņemot vērā nekustamo īpašumu hipotēku apmērus un vidējo nodokļa parādu apmēru, faktiski šāds regulējums nozīmē, ka, ja ar mantojumu nepietiks visu parādu segšanai, tad tiks segta tikai neliela nekustamā īpašuma nodokļa parāda daļa.
Atbilstoši Latvijas Republikas Satversmes tiesas (turpmāk – Satversmes tiesa) judikatūrai nodokļi tiek noteikti, lai nodrošinātu sabiedrības labklājību (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 6. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-25-01 9. punktu). Jebkurš nodoklis, nodrošina ieņēmumus valsts budžetā, kuri tālāk var tikt izlietoti sabiedrības labklājības aizsardzībai (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 3. februāra sprieduma lietā Nr. 2011-11-01 13. punktu). Līdz ar to nodokļa maksāšanas pienākumam ir leģitīms mērķis, proti, sabiedrības labklājības nodrošināšana. Tāpat Satversmes tiesa ir secinājusi, ka ar mērķi aizsargāt sabiedrības labklājību var saprast arī nepieciešamību valsts rīcībā esošos finanšu līdzekļus izmantot pēc iespējas lietderīgāk un saprātīgāk (sk. Satversmes tiesas 2012.gada 3.maija sprieduma lietā Nr. 2011-14-03 17.4. punktu). Savukārt personai sabiedrības labklājības nodrošināšanas nolūkā ir konstitucionāls pienākums maksāt pienācīgā kārtībā noteiktos nodokļus (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 13. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2010-59-01 9. un 10. punktu).
        Minēto konceptuālo atziņu iedzīvināšanu praksē lielā mērā nodrošina Civilprocesa likuma 75.nodaļā “Piedzīto summu sadalīšana starp piedzinējiem” nostiprinātie principi, kas, lai arī neapšauba nodrošināta prasījuma pārākumu citu vienkāršu kreditoru starpā, tomēr paredz vairākas sociāli un tiesiski nozīmīgas kreditoru grupas, kuru prasījumiem piešķirama prioritāte neatkarīgi no tā, ka tie nav nodrošināti.
        Vērtējot Civillikuma tiesisko regulējumu un Civilprocesa likumā iekļautās procesuālās normas, kas paredzētas civiltiesiskā regulējuma iedzīvināšanai praksē, to kopsakarā, konstatējams, ka nav pamata neattiecināt vispārējos piedzīto summu sadalīšanas principus arī uz tiem līdzekļiem, kas tiek iegūti mantošanas tiesību ceļā. Šāds secinājums saistāms ar faktu, ka tās kreditoru grupas, kas ir sociāli nelabvēlīgos apstākļos (piemēram, personas, kas strādājušas pie mirušās personas un nav saņēmušas algu par padarīto) vai kuru kreditoru pretenzijā iekļauto parādu atgūšana ir būtiska visas sabiedrības interesēm (piemēram, nodokļus administrējošās iestādes), nav uzskatāmas par mazāk aizsargājamām, gadījumos, kad parādnieks mirst.
Tādējādi nav atrodams loģisks pamatojums, kāpēc būtu jāmaina vēsturiski iedibināto un rūpīgi pārdomātu (līdzsvarotu) kārtību kreditoru prasījumu apmierināšanai un kādēļ tieši mantojuma tiesībās hipotēkas vai komercķīlas nodrošinājums būtu uzskatāms par vienlīdzīgu nodokļa parādiem, lai gan citās civiltiesību jomās, lai nodrošinātu sabiedrības tiesību ievērošanu, tieši nekustamā īpašuma nodokļa prasījumiem piešķirts prioritārs raksturs.
        Līdz ar to, lai visās civiltiesību nozarēs nodrošinātu vienotu regulējumu attiecībā uz nekustamā īpašuma nodokļa maksājumiem, nepieciešams attiecīgi precizēt Civillikuma 707.panta redakciju, izsakot tā piekto teikumu šādā redakcijā:“707. [..] Norēķinoties ar mantojuma atstājēja kreditoriem, mantiniekiem jāievēro prasījumu priekšrocība, vispirms sedzot uz mantu gulstošo nodokļu prasījumus un pēc tam nodrošināto kreditoru prasījumus.”
 
 

707. panta piekto teikumu izteikt šādā redakcijā: 
"[..] Norēķinoties ar mantojuma atstājēja kreditoriem, mantiniekiem jāievēro prasījumu priekšrocība, vispirms sedzot uz mantu gulstošo nodokļu prasījumus un pēc tam nodrošināto kreditoru prasījumus.”

6654. Ieinteresētās personas var prasīt bāriņtiesai, lai tā atceļ mantojuma aizgādni no aizgādnības aiz svarīga iemesla."



Vērtējot Civillikumā attiecībā uz aizgādnību mantojumam noteikto kopsakarā ar likumprojekts “Grozījumi Civillikumā” paredzētajiem grozījumiem, konstatēts, ka bāriņtiesas tikai iecels, atbrīvos, atcels mantojuma aizgādņus un uzglabās dokumentus, t.i., mantojuma masas aizgādņa iesniegtos norēķinus, nepieņems lēmumus par rīcību ar mantojuma masā ietilpstošo mantu, kā arī mantojuma aizgādņa kontrole būs mantinieku pienākums. Bāriņtiesām mantojuma aizgādņu iesniegtie norēķini nav jāvērtē, jāpārbauda un jāapstiprina, kā tas noteikts Civillikuma 301.pantā attiecībā par nepilngadīgajiem un aizgādnībā esošām personām (356.pants), ko Tieslietu ministrijas pārstāve apliecināja arī darba grupas Civillikuma mantojuma tiesību daļas grozījumu izstrādei 2022.gada 16.februāra darba grupas sēdē. Tomēr, no likumprojekta “Grozījumi Civillikumā” iecerētā Civillikumu papildinošā 6654. panta redakcijas secināms, ka gadījumos, kad bāriņtiesās tiks saņemti ieinteresēto personu iesniegumi, bāriņtiesai būs pienākums vērtēt un lemt par iespējamo ieceltā mantojuma aizgādņa atcelšanu, ja tam ir svarīgs iemesls. Likumprojekta anotācijas 33.lpp kā viens no svarīgiem iemesliem norādīts mantojuma izšķērdēšana. Līdz ar to rodas pretrunas, jo bāriņtiesas līdz attiecīgā iesnieguma saņemšanai nebūs vērtējušas mantojuma aizgādņa darbību, bet, saņemot attiecīgu ieinteresēto personu iesniegumu, bāriņtiesām tomēr attiecīgais pienākums izvērtēt mantojuma aizgādni tiek uzlikts. Rodas jautājums, kā bāriņtiesa uzlikto pienākumu varēs veikt, jo faktiski bāriņtiesai nebūs pienākums veikt mantojuma aizgādņu jebkādu uzraudzību.
Tāpat vērā ņemams, ka Bāriņtiesu likuma 42.pantā noteiktais par norēķina vērtēšanu un bāriņtiesas iesaistīšanos aizgādņa rīcības izvērtēšanā (nav norādes, ka tas attiecās tikai uz aizgādnību personai, arī citos pantos ne visās daļās runa ir par aizgādnību personai) un pie nosacījuma, ka Bāriņtiesu likums ir speciāls likums, ir pretrunas ar projektā ietverto domu par bāriņtiesu neiesaistīšanos norēķinu un aizgādņa rīcības vērtēšanā.
Kā minētajā Tieslietu ministrijas darba grupas sēdē norādīja gan Latvijas Bāriņtiesu darbinieku asociācijas pārstāve, gan Latvijas Pašvaldību savienības pārstāve, gan Rīgas bāriņtiesas pārstāve, mantojuma aizgādnība bāriņtiesām, kā arī lietas par promesošo un pazudušo personu mantu  bērnu tiesību aizsardzības iestādēm kopumā ir neraksturīga funkcija, kuru būtu jānodod citu jomu pārstāvjiem, piemēram, zvērinātiem notāriem, pie kuriem mantojuma lieta jau atrodas.
 

-