Atzinums

Iepazīstoties ar informatīvo ziņojumu un Parlamentārās izmeklēšanas komisijas ziņojumu, informējam, ka nesaskatām Tieslietu ministrijas kompetenci īstenot pasākumu, no kura izriet uzdevums izvērtēt nepieciešamību un iespējas slēgt tiesiskās palīdzības līgumus, tostarp vienpusējas informācijas iegūšanas līgumus ar paaugstināta migrācijas riska izcelsmes valstīm, lai veicinātu informācijas apmaiņu, personas datu un dokumentu autentiskuma pārbaudi, kā arī efektīvāku migrācijas procesu kontroli, kā arī izvērtēt iespēju ierobežot vīzu izsniegšanu to trešo valstu pilsoņiem, ar kurām Latvijai nav noslēgti līgumi vai vienošanās tiesiskās sadarbības vai migrācijas pārvaldības, tajā skaitā, readmisijas jomās.
Skaidrojam, ka Tieslietu ministrijas ieskatā Parlamentārās izmeklēšanas komisijas ziņojuma 2.7. nodaļā aplūkotie jautājumi attiecas uz dažādu ar migrāciju saistītu dokumentu (piemēram, ceļošanas dokumentu, uzturēšanās atļauju, darba un studiju vīzu, kā arī ar attiecīgajiem pieteikumiem saistīto dokumentu) īstuma pārbaudi. Savukārt Tieslietu ministrija pilda centrālās iestādes funkcijas starptautiskajā tiesiskajā sadarbībā krimināllietās tiesvedības stadijā un atsevišķos gadījumos civillietās. 
Līdz ar to nesaskatām savu kompetenci kā atbildīgajai vai līdzatbildīgajai iestādei Parlamentārās izmeklēšanas komisijas secinājuma ieviešanas pasākuma izpildē attiecībā uz izvērtējuma veikšanu par tiesiskās palīdzības līgumu slēgšanas nepieciešamību. 
 

-

Attiecībā uz iespēju Latvijai kopā ar citām dalībvalstīm vērsties Eiropas Savienības Tiesā pret Komisijas komisāriem vēršam uzmanību, ka Līguma par Eiropas Savienības darbību 247.pantā paredzētā procedūra nav dalībvalstu rīcībā esošs tiesiskās aizsardzības līdzeklis; dalībvalstīm nav procesuālu tiesību pašām ierosināt šādu tiesvedību. Ievērojot minēto, lūdzam attiecīgi precizēt informatīvo ziņojumu.

-

Informatīvā ziņojuma tabulas “Pasākumu plāns Parlamentārās izmeklēšanas komisijas ziņojumā iekļauto ieteikumu īstenošanai” (7.)3. punktā paredzēts precizēt Krimināllikuma 285.² panta redakciju, skaidri nosakot, ka minētā likuma norma ir piemērojama arī gadījumos, kad izglītības iestāde vai darba devējs ļaunprātīgi nodrošina ārzemniekus ar dokumentiem, kas dod iespēju likumīgi iegūt uzturēšanās tiesības. 
Vēršam uzmanību, ka Krimināllikuma 285.² pantā ir noteikta atbildība par  ļaunprātīgu personas nodrošināšanu ar iespēju likumīgi iegūt tiesības uzturēties Latvijas Republikā, citā Eiropas Savienības dalībvalstī, Eiropas Ekonomikas zonas valstī vai Šveices Konfederācijā. Šāda ļaunprātīga nodrošināšana jeb atbalsta sniegšana personai var izpausties dažādās faktiskajās darbībās, piemēram, kā personas izmitināšana, nodrošinot ar dzīvojamo platību un sadzīves priekšmetiem, dažādu nepieciešamo dokumentu sagatavošana u.c., kas sekmē personas iespējas likumīgi iegūt tiesības uzturēties Latvijas Republikā. Tādējādi ir secināms, ka arī izglītības iestādes un darba devēja veikta ļaunprātīga dokumentu sagatavošana personai saistībā ar uzturēšanās tiesību iegūšanu ietilpst Krimināllikuma 285.² panta tvērumā.
Papildus jāņem vērā apstāklis, ka attiecīgā panta dispozīcijā nav norādīts speciālais noziedzīga nodarījuma izdarīšanas subjekts, tādējādi pie atbildības par Krimināllikuma 285.² pantā noteiktā nodarījuma izdarīšanu var saukt jebkuru fizisku, pieskaitāmu personu, kas noziedzīga nodarījuma izdarīšanas brīdī ir sasniegusi 14 gadu vecumu. Savukārt, ja attiecīgo nodarījumu juridiskās personas interesēs, šīs personas labā vai tās nepienācīgas pārraudzības vai kontroles rezultātā izdarījusi fiziskā persona, tad konkrētajai juridiskajai personai (tai skaitā izglītības iestādei vai darba devējam) var piemērot juridiskajām personām noteiktos piespiedu ietekmēšanas līdzekļus Krimināllikuma VIII¹ nodaļas kārtībā.

Ņemot vērā iepriekš minēto, attiecīgajam precizējumam nav nepieciešamības.
 

-

Attiecībā uz informatīvajā ziņojumā ietvertajā tabulā "Pasākumu plāns Parlamentārās izmeklēšanas komisijas ziņojumā
iekļauto ieteikumu īstenošanai" 5.6. punktā iekļauto pasākumu "Izvērtēt iespēju rosināt diskusiju atbilstošos ES Padomes formātos par nepieciešamību mainīt un sašaurināt Direktīvā 2004/38/EK ietverto ģimenes jēdziena definīciju. Nepieciešamības gadījumā izstrādāt nacionālo pozīciju" norādām, ka pasākuma aprakstā minētā direktīva un tajā regulētie jautājumi ir Iekšlietu ministrijas kompetences jautājumi, tādēļ šobrīd Tieslietu ministrija neiebilst pret konkrēto pasākumu, jo īpaši ņemot vērā, ka pasākuma apraksts ir ļoti vispārīgs un nav pietiekami skaidri prognozējama minētā pasākuma īstenošanas turpmākā gaita Eiropas Savienības Padomē un attiecīgi ietekme uz Tieslietu ministrijas kompetencē esošiem jautājumiem. Vienlaikus Tieslietu ministrija patur tiesības iebilst pret iniciatīvu par ģimenes jēdziena definīcijas sašaurināšanu, ja tāda tiks virzīta, un attiecīgi sniegs savu atzinumu brīdī, kad tiks virzīti konkrēti pasākuma īstenošanas risinājumi.

-

Attiecībā uz informatīvajā ziņojumā ietvertajā tabulā "Pasākumu plāns Parlamentārās izmeklēšanas komisijas ziņojumā iekļauto ieteikumu īstenošanai" 5.6. punktā iekļauto pasākumu "Izvērtēt iespēju rosināt diskusiju atbilstošos ES Padomes formātos par nepieciešamību mainīt un sašaurināt Direktīvā 2004/38/EK ietverto ģimenes jēdziena definīciju" norādām, ka Latvijas Republikas Satversmes tiesa jau 2004. gadā spriedumā lietā Nr. 2004-02-0106 “Par Civillikuma 155. panta sestās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 110. panta pirmajam teikumam un Eiropas Konvencijas par to bērnu tiesisko statusu, kuri nav dzimuši laulībā, 4. pantam” atzinusi, ka Latvijas Republikas Satversmes 110. pantā ietvertais jēdziens “ģimene” nav saistīts vienīgi ar attiecībām, kas balstītas uz laulībām, bet ietver arī citas de facto “ģimenes” saites gadījumos, kad personas dzīvo kopā ārpus laulības.
Latvijas Republikas Satversmes 110. panta pirmais teikums līdzās valsts pienākumam aizsargāt un atbalstīt laulību kā savienību starp vīrieti un sievieti nosaka valsts pienākumu aizsargāt un atbalstīt arī ģimeni, vecākus un bērnus. Laulības, vecāku un bērnu aizsardzības un atbalsta pasākumi ir sistēmiski saistīti ar vispārējiem ģimenes aizsardzības un atbalsta mehānismiem, jo pastarpināti veicina arī ģimenes aizsardzību un atbalstu un tādējādi veido vienotu ģimenes aizsardzības un atbalsta sistēmu. Latvijas Republikas Satversmes 110. panta pirmajā teikumā ietvertais valsts pozitīvais pienākums aizsargāt un atbalstīt ģimeni neattiecas tikai un vienīgi uz laulības ceļā izveidotu ģimeni (sk. Satversmes tiesas  2020. gada 12. novembra sprieduma lietā Nr. 2019-33-01 12.1. punktu).
Ģimene ir sociāla institūcija, kas balstās uz sociālajā realitātē konstatējamām ciešām personiskām saitēm, kuru pamatā ir sapratne un cieņa. Pat nepastāvot bioloģiskai saiknei vai juridiski atzītām bērna un vecāka attiecībām, starp bērnu un personu, kas šo bērnu aprūpējusi, atkarībā no tā, vai viņi dzīvo kopā, viņu attiecību ilguma un kvalitātes, kā arī pieaugušā lomas attiecībās ar bērnu var pastāvēt faktiskas ģimenes attiecības. Ciešu personisku saišu pastāvēšana starp personām izriet no to noslēgtās laulības vai radniecības fakta, tomēr sociālajā realitātē ciešas personiskas saites rodas arī citos veidos, piemēram, faktiskas kopdzīves rezultātā. Latvijas Republikas Satversmes 110. panta pirmais teikums nosaka valsts pozitīvo pienākumu aizsargāt un atbalstīt ikvienu ģimeni, tostarp arī faktisku ģimeni (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-01-01 16.2.2. punktu).
 

-

Informatīvā ziņojuma tabulas "Pasākumu plāns Parlamentārās izmeklēšanas komisijas ziņojumā iekļauto ieteikumu īstenošanai" 9.10. punktā paredzēts "pastiprināt augstskolu atbildību par trešo valstu studentu apmeklējumu un sekmēm, lai novērstu praksē izplatītās situācijas, kad ārvalstu studenti pārsniedz likumā atļauto darba stundu limitu un nevelta pietiekamu laiku studijām".
Ne no informatīvā ziņojuma, ne no Saeimas parlamentārās izmeklēšanas komisijas ziņojuma nav secināms, kādēļ nepieciešams noteikt jaunu administratīvās atbildības piemērošanas pamatu. Administratīvās atbildības ietveršana pasākumu plānā pati par sevi nevar pamatot tās noteikšanu, jo katrā gadījumā nepieciešams sniegt atsevišķu izvērtējumu par administratīvās atbildības noteikšanas nepieciešamību un pieļaujamību.
Tāpat nav skaidri redzams, kāda ir 9.10. punktā paredzētā pasākuma savstarpējā saistība ar tabulas 7.10. punktā paredzēto pasākumu, kurš jau ir atzīmēts kā izpildīts un paredz administratīvās atbildības pastiprināšanu ārvalstu studentu uzaicinātājiem – izglītības iestādēm – par Imigrācijas likuma prasību neievērošanu. Proti, rodas jautājums, vai 9.10. punktā paredzētais pasākums papildina jau veiktos grozījumus Imigrācijas likumā vai arī faktiski tos dublē.
Tieslietu ministrija jautājumu par administratīvās atbildības noteikšanas nepieciešamību un pieļaujamību izvērtēs, ja tiks izstrādāts attiecīgs likumprojekts, un sniegs atzinumu savas kompetences ietvaros.

-

Informatīvā ziņojuma tabulas "Pasākumu plāns Parlamentārās izmeklēšanas komisijas ziņojumā iekļauto ieteikumu īstenošanai" 7.10. punktā paredzēts Imigrācijas likumā noteikt stingrāku administratīvo atbildību ārvalstu studentu uzaicinātājiem – izglītības iestādēm, kuras neievēro likuma prasības, neierobežojot naudas soda maksimālo apmēru.
Administratīvās atbildības likuma 16. panta ceturtā daļa nosaka maksimālo naudas sodu administratīvā pārkāpuma procesā, proti, fiziskajai personai – 400 naudas soda vienību, bet juridiskajai personai – 4000 naudas soda vienību. Līdz ar to priekšlikums neierobežot naudas soda maksimālo apmēru neatbilst Administratīvās atbildības likumam un tādēļ nav īstenojams.

-

Informatīvā ziņojuma 2. nodaļas "Iekšlietu ministrijas īstenotie pasākumi migrācijas pārvaldības pilnveidošanā" 9. lpp. norādīts, ka "likumprojektā trešo valstu pilsoņu uzaicinātāju atbildība stiprināta arī, nosakot sankcijas un palielinot soda naudu apmērus par administratīvajiem pārkāpumiem imigrācijas jomā".
Ja šajā gadījumā ir mainīts esošais administratīvās atbildības regulējums, tad informatīvais ziņojums ir precizējams, norādot, ka ir palielināts naudas soda apmērs par attiecīgajiem administratīvajiem pārkāpumiem (nevis noteiktas "sankcijas" vai palielināta "soda nauda").

-

Lūdzam svītrot Tieslietu ministriju kā līdzatbildīgo informatīvajā ziņojumā 5.6. punktā iekļautajā pasākumā: "Saeimai būtu jāizvērtē likuma “Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības” turpmāko darbību. Imigrācijas likumā paredzēt pienākumu iekšlietu ministram reizi gadā sniegt ziņojumu Saeimai par personām, kurām uzturēšanās atļauju piešķīris iekšlietu ministrs vai PMLP priekšnieks, norādot atļauju piešķiršanas pamatojumu, kā arī noteikt, ka iekšlietu ministra ziņojumu izskata Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisija nolūkā nodrošināt parlamentāro uzraudzību." 
Norādām, ka Tieslietu ministrijas kompetencē neietilpst pilsonības jautājumi. 
 

-

Informatīvā ziņojuma tabulas “Pasākumu plāns Parlamentārās izmeklēšanas komisijas ziņojumā iekļauto ieteikumu īstenošanai” (2.)1. punktā paredzēts izstrādāt grozījumus Krimināllikumā, paredzot kriminālatbildību par apzinātu fizisku vai informatīva rakstura atbalsta sniegšanu ārvalstij vai tās interesēs migrācijas instrumentalizācijas un citu hibrīdapdraudējumu īstenošanā pret Latviju.
Vēršam uzmanību, ka par konkrēto rīcību, proti, par apzinātu fizisku vai informatīva rakstura atbalsta sniegšanu ārvalstij vai tās interesēs migrācijas instrumentalizācijas un citu hibrīdapdraudējumu īstenošanā pret Latviju, personu jau šobrīd iespējams saukt pie kriminālatbildības, pamatojoties uz Krimināllikuma 81.¹ pantu. Tajā ir noteikta atbildība par palīdzību ārvalstij pret Latvijas Republiku vērstā darbībā, proti, par darbību nolūkā palīdzēt ārzemniekam, ārvalstij vai ārvalsts organizācijai vērsties pret Latvijas Republikas valstisko neatkarību, suverenitāti, teritoriālo vienotību, valsts varu, valsts iekārtu vai valsts drošību.
Izpētot attiecīgās normas izstrādēs materiālus, secināms, ka lai gan Krimināllikums ar 81.¹ pantu tika papildināts jau 2016. gadā, šāda regulējuma mērķis bija saistīts ar iespējamu hibrīdkara radītu apdraudējumu valsts drošības interesēm (sk. Likumprojekta “Grozījumi Krimināllikumā” anotāciju, Saeimas reģ. Nr: 514/Lp12). Konkrētais regulējums tika formulēts visaptveroši, tādējādi aptverot dažādos iespējamos riskus valsts drošības interesēm u.c. Palīdzības sniegšana šīs normas izpratnē ir darbības forma atbalstīšanas veidā, kas var izpausties kā intelektuāla vai fiziska atbalsta sniegšana, kā arī kā šķēršļu novēršana vai arī citu kaitīgu darbību īstenošana pret Latvijas Republikas drošību. Tādējādi Krimināllikuma 81.¹ pants pirmšķietami aptver arī apzinātu fizisku vai informatīva rakstura atbalsta sniegšanu ārvalstij vai tās interesēs migrācijas instrumentalizācijas un citu hibrīdapdraudējumu īstenošanā pret Latviju.
Vienlaikus Tieslietu ministrija neiebilst, ka Valsts drošības dienests un Iekšlietu ministrija veic padziļinātu tiesiskā regulējuma izpēti un izvērtējumu. Ja šāda izvērtējuma ietvaros tiktu konstatēts, ka spēkā esošās Krimināllikuma 81.¹ panta redakcijas tvērumā neietilpst iepriekš minētā rīcība, tad varētu tikt izstrādāti nepieciešamie Krimināllikuma grozījumi.
 

-

Informatīvā ziņojuma tabulas “Pasākumu plāns Parlamentārās izmeklēšanas komisijas ziņojumā iekļauto ieteikumu īstenošanai” (9.)3. punktā ir paredzēts izvērtēt un nepieciešamības gadījumā izstrādāt grozījumus Krimināllikuma 281.¹ un 177. pantos, lai novērstu savas identitātes iznomāšanu citai personai, citas personas identitātes un platformu darba profilu izmantošanu nelikumīgai nodarbinātībai un mantiska labuma gūšanai.
Vēršam uzmanību, ka Krimināllikuma 281.¹ pantā par citas personas identitātes izmantošanu, ja ar to valstij, pašvaldībai vai personai, kuras identitāte tika izmantota, radīts būtisks kaitējums vai ja tā izdarīta atriebības, mantkārības vai šantāžas nolūkā. Attiecīgās likuma normas tvērumā ietilpst gadījumi, kad persona citas personas identitāti vai platformas darba profilu izmanto nelikumīgai nodarbinātībai, jo šajos gadījumos ir konstatējams mantkārīgs nolūks, proti, persona nelikumīgi vēlas panākt sava vai citas personas materiālā stāvokļa uzlabošanu. Tāpat atbildība saistībā ar citas personas identitātes izmantošanu nodarbinātības ietvaros iestājas arī gadījumos, kad valstij, pašvaldībai vai personai, kuras identitāte tika izmantota, tika radīts būtisks kaitējums. Tādējādi nav nepieciešamības veikt grozījumus Krimināllikuma 281.¹ pantā saistībā ar citas personas identitātes vai darba platformas izmantošanu nodarbinātības ietvaros.
Tāpat jāņem vērā, ka Krimināllikuma 177. pantā noteiktā nodarījuma grupas objekts ir personas īpašuma intereses, tādēļ attiecīgajā tiesību normā atbilstoši Krimināllikuma uzbūvei un juridiskajai tehnikai nebūtu veicami grozījumi saistībā ar citas personas identitātes izmantošanu, kas galvenokārt apdraud pārvaldības kārtības intereses – tādējādi arī Krimināllikuma 177. pantā grozījumi nav veicami.
Vienlaikus Tieslietu ministrija neiebilst, ka Iekšlietu ministrija sadarbībā ar Valsts policiju veic tiesiskā regulējuma un prakses izpēti saistībā ar iespējamu nepieciešamību izstrādāt Krimināllikuma grozījumus attiecībā uz gadījumiem, kad persona “iznomā” savu identitāti vai platformas darba profilu citai personai. Attiecīgais izvērtējums tālākai rīcībai iesniedzams Tieslietu ministrijas Pastāvīgajai Krimināllikuma darba grupai. 
 

-