Atzinums

Projektā tieši vai netieši nav ietverams uzraudzības iestādes pienākums informēt amatpersonu par iespējamu administratīvu pārkāpumu. Tā ir pašsaprotama rīcība valsts pārvaldē, izriet no Administratīvās atbildības likuma un attiecas uz iestāžu sadarbību, kas tipiski nav ārējā normatīvā akta regulēšanas priekšmets.
1. Noteikums, ka pārbaudes protokolu, kurā fiksēti pārkāpumi, nosūta kompetentajai institūcijai, pats par sevi neatklāj šāda regulējuma mērķi un to, kādā nozīmē lietots apzīmējums "kompetentā institūcija". Līdz ar to minētais noteikumu punkts ir neprecīzs, neskaidrs, grūti saprotams un šādā redakcijā projektā nav iekļaujams.
Kopsakarā ar skaidrojumu projektā anotācijā secināms, ka norma attiecas uz protokola nosūtīšanu "institūcijai, kura atbilstoši tai normatīvajos aktos noteiktajai kompetencei veic administratīvās atbildības piemērošanas izvērtēšanu".
2. Viens no administratīvā pārkāpuma procesa uzsākšanas pamatiem ir citas iestādes ziņojums (Administratīvās atbildības likuma 116. panta 3. punkts). Šāda ziņošana ir pašsaprotama sadarbības izpausme valsts pārvaldē. Tam nav nepieciešams īpašs regulējums nevienā citā ārējā normatīvajā tiesību aktā.
Tāpat Administratīvās atbildības likuma 93. panta ceturtajā daļā ir noteikts, ka ziņas par faktiem, kuras amatpersonas ieguvušas, īstenojot likumā noteiktās kontroles un uzraudzības funkcijas, ir pieļaujams izmantot kā pierādījumus administratīvā pārkāpuma procesā. Tādējādi ir nosūtāmas visas uzraudzības iestādes rīcībā esošās ziņas, kas attiecas uz iespējamo administratīvo pārkāpumu.
3. Iestāžu (amatpersonu) sadarbība šādā detalizācijas pakāpē nav regulējama ārējos normatīvajos tiesību aktos. Ja bīstamo kravu apriti kontrolējošās institūcijas atzīst par nepieciešamu normatīvi vai citādā veidā fiksēt kārtību, kā ziņo par iespējamu administratīvo pārkāpumu, tas ir risināms ar iekšējo normatīvo aktu, vadlīniju (metodisko materiālu u.tml.) vai vispārīgo sadarbības mehānismu palīdzību. Projektā (Ministru kabineta noteikumos) šāda veida normas nav nepieciešamas un nav iekļaujamas.

-

Neatkārtojot Tieslietu ministrijas 2026. gada 25. maija atzinuma 7. punktā norādītos apsvērumus, projekts un skaidrojumi projekta anotācijā joprojām neliecina, ka pastāv kontroles un sodīšanas (administratīvās atbildības) precīzs norobežojums un ka ir apzināta regulējuma īstenošana praksē.
1. Pārbaudes protokolā kā korektīvais pasākums ir norādīts oficiālais ziņojums un brīdinājums, kā arī imobilizācija. Ja pēdējā pasākuma raksturs ir pietiekami precīzi nosakāms, tad oficiālā ziņojuma un brīdinājuma saturs nebūt nav viennozīmīgs un būtu nepieciešams konstatēt tā izpratni tieši direktīvas kontekstā. Pēc tam tas saskaņojams ar nacionālajā tiesību sistēmā pastāvošajiem tiesiskajiem instrumentiem. Lai arī projekta anotācijā ir ietverts oficiālā ziņojuma un brīdinājuma skaidrojums, tomēr nav argumentēti pamatots, kāpēc Eiropas Savienības līmenī tiem ir tieši šāda izpratne.
Turklāt projekta anotācijā skaidrots, ka brīdinājums "interpretējams atbilstoši Latvijas Republikas tiesību sistēmai, ņemot vērā Administratīvās atbildības likumā nostiprināto terminoloģiju. Pēc būtības tas atbilst jēdzienam "aizrādījums", kas ir uz preventīvu mērķi vērsts iestādes reakcijas veids maznozīmīgu pārkāpumu gadījumos un neveido administratīvo sodu". Tā kā šis "brīdinājums" ir korektīvais pasākums, nevis administratīvais sods, tad to nav pieļaujams interpretēt (jeb saprast) kā Administratīvās atbildības likumā regulēto soda veidu. Tas liecina, ka projektā ir sajaukti kontroles un sodīšanas pasākumi. Tāpat arī aizrādījums ir administratīvā pārkāpuma procesa instruments. Vienlaikus arī administratīvā pārkāpuma procesā aizrādījums un brīdinājums ir pilnīgi atšķirīgi tiesību institūti.
2. Projektā kopumā vērojama neskaidra pieeja nesodoša rakstura administratīvo jeb korektīvo pasākumu regulējumā. Tas arī neļauj pārliecināties, vai, pretēji projekta anotācijā apgalvotajam, šādiem pasākumiem jau nepiemīt soda raksturs un attiecīgi tie nemaz nav kontroles pasākumi un vispār nav regulējami Ministru kabineta noteikumos. Jau ir apšaubāms, ka Bīstamo kravu aprites likuma 11. panta trešajā daļā ietvertais pilnvarojums noteikt aprites kontroles "kārtību" aptver tiesības noteikt materiāltiesiska satura ierobežojumus (šādi ierobežojumi jau ir regulēti šā likuma 11. panta otrajā daļā), tad sodoša rakstura pasākumus vispār nav pieļaujams regulēt Ministru kabineta noteikumos un likumdevējam nav tiesību noteikt šādu pilnvarojumu.
Projektā (piemēram, grozāmo noteikumu 28. punktā) vairākkārt ir norādīts, ka noteiktos gadījumos "tiek piemēroti attiecīgie uzraudzības un kontroles pasākumi saskaņā ar normatīvajiem aktiem, kas reglamentē autopārvadājumu kontroles organizēšanas un īstenošanas kārtību". Projekta anotācijā atkārtota šī frāze, nepaskaidrojot, kādi tieši ir šie pasākumi un kur tie šobrīd ir regulēti. Turklāt bīstamo kravu aprites kontroles regulējums būtībā arīdzan ir viens no normatīvajiem aktiem, kas regulē autopārvadājumu kontroli.

-

Atkārtoti aicinām anotācijā skaidrot visus projektā paredzētos grozījumus. Piemēram, nav pilnībā skaidroti no projekta 1.6. apakšpunkta izrietošie papildinājumi. Tāpat, iesakām nodrošināt, lai skaidrojumi tiesību normu adresātam sniedz precīzu izpratni, piemēram, "piemēro samērīgus korektīvos pasākumus" ir subjektīvi vērtējams apstāklis un nav viennozīmīgi saprotams samērīguma tvērums.
Vienlaikus lūdzam skaidrojumos ievērot, ka saskaņā ar Komerclikuma 18. pantu termins „uzņēmums” apzīmē organizatoriski saimniecisku vienību un nevis komercdarbības vai saimnieciskās darbības subjektu. Iesakām terminu „uzņēmums” aizstāt, piemēram, ar „komersants”, „saimnieciskās darbības veicējs” v.tml.

-

Attiecībā uz tabulā ietverto informāciju par Eiropas Parlamenta un Padomes 2022. gada 19. oktobra Direktīvas 2022/1999 par vienotu kārtību, kādā pārbauda bīstamo kravu pārvadāšanu pa autoceļiem, pārņemšanu, atkārtoti aicinām izvērtēt un sniegt skaidrojumu par to, kā tieši 4. panta otrā daļa ir pārņemta noteikumu 32. punktā. Tāpat, iesakām izvērtēt, vai "Tiesību akta projekta atbilstība ES tiesību aktiem" skaidrota pilnīgi, ja anotācijas 1.3. apakšsadaļā, attiecībā uz 39. punktu, norādīts, ka "[..] šāds informācijas apmaiņas mehānisms izriet no Eiropas Savienības tiesību aktu prasībām bīstamo kravu pārvadājumu jomā [..]", proti, saprotams, ka tās nav tikai anotācijā minētās direktīvas. Savukārt, no projekta 1. pielikuma redakcijas saprotama tā saistība ar Komisijas 2025. gada 23. jūnija Deleģētās direktīvas (ES) 2025/1801, ar ko zinātnes un tehnikas attīstībai pielāgo I un II pielikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai (ES) 2022/1999 par vienotu kārtību, kādā pārbauda bīstamo kravu pārvadāšanu pa autoceļiem, II pielikumu. Ja nepieciešams, lūdzam precizēt tabulu vai skaidrojumus anotācijas 1.3. apakšsadaļā.
 

-

Aicinām precizēt vispārīgās atsauces, piemēram, "normatīvajos aktos noteiktie pasākumi”, jo atbilstoši juridiskās tehnikas prasībām tiesību normai ir jābūt skaidrai, lai tās lietotājs un piemērotājs gūtu nepārprotamu priekšstatu par saviem pienākumiem un tiesībām. Līdz ar to nepieciešams ietvert norādi uz konkrētu normatīvo aktu (likumu) vai normatīvo aktu jomu, kuros šie jautājumi ir regulēti. Attiecīgi lūdzam atsauces noformēt atbilstoši Ministru kabineta 2009. gada 3. februāra noteikumu Nr. 108 "Normatīvo aktu projektu sagatavošanas noteikumi" 3.7. apakšnodaļai. Līdzīgi vēršam uzmanību arī uz skaidrojumiem anotācija 1.3. apakšsadaļā, kur norādīts, piemēram, "netiek ievērotas normatīvo aktu prasības".

-

Lūdzam pārskatīt projektā veikto precizējumu, jo tā formulējums ir gramatiski neprecīzs daļā "[..] uzraudzības institūcijas ir tiesīga pieprasīt, lai dalībvalsts, kurā transportlīdzeklis ir reģistrēts vai kurā bīstamo kravu aprites dalībnieks ir iedibināts, kompetentās iestādes piemēroto attiecīgajam pārkāpējam vai pārkāpējiem normatīvajos aktos noteiktos pasākumus.".

-

Atkārtoti vēršam uzmanību, ka saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 288. panta trešo daļu direktīvas tām dalībvalstīm, kurām tās adresētas, uzliek saistības attiecībā uz sasniedzamo rezultātu, bet ļauj šo valstu varasiestādēm noteikt to īstenošanas formas un metodes. Arī no Eiropas Savienības Tiesas prakses izriet, ka, lai ieviestu Eiropas Savienības tiesības nacionālajā tiesību sistēmā, nav obligāti, lai to saturs skaidri un detalizēti formālā un tekstuālā ziņā tiktu pārņemts normatīvajos vai administratīvajos aktos. Pietiek, ja tiek ievērots vispārīgais juridiskais konteksts, lai pietiekami skaidri un precīzi varētu piemērot Eiropas Savienības tiesības (Eiropas Kopienu Tiesas spriedums lietā C-428/04 Commission v Austria, 99. §.). 
Attiecīgi lūdzam izvērtēt projekta tekstu un, kur nepieciešams, precizēt to atbilstoši nacionālajai tiesību sistēmai, kā arī nacionālajos tiesību aktos izmantotajai terminoloģijai. Proti, lūdzam izvērtēt, vai direktīvas prasību pārrakstīšana nacionālajā normatīvajā aktā ir veiksmīgākais risinājums, piemēram, 2. pielikumā lietots termins "brīdinājums" anotācijā norādot, ka nacionālajā tiesību sistēmā ar to saprotams termins "aizrādījums".
 

-