Atzinums

Uzturam spēkā iepriekš paustos iebildumus un aicinām 17.punktu dzēst no normatīvā akta projekta  turpmāk minēto apsvērumu dēļ:
1)    Atkārtoti uzsveram, ka rīcības ar īpašumu, šajā gadījumā mazumtirgotājam piederošajām precēm, ierobežošana, tostarp cenu regulācija, ir rupja iejaukšanās privātpersonu tiesībās uz īpašumu, kas paredzētas Satversmes 105. pantā, kas pieļaujama tikai tādā gadījumā, ja ir uzskatāma par samērīgu. Ja šāda priekšlikuma leģitīmais mērķis vēl ir vispār definējams, piemēram, kā godīgas tirdzniecības prakses nodrošināšana un patērētāju aizsardzība, uzskatām, ka priekšlikumu izstrādes un izskatīšanas procesā ir jāveic skaidra un visaptveroša saudzējošāku līdzekļu izpēte, tostarp, jāapsver samazināt pievienotās vērtības nodokļa likme pārtikai vai līdzīgi.
2)    Negodīgas tirdzniecības prakses aizlieguma likuma mērķis ir aizliegt negodīgu tirdzniecības praksi visā lauksaimniecības un pārtikas preču piegādes ķēdē. Brīdī, kad lauksaimniecības un pārtikas preču piegādātājs ir piegādājis preces mazumtirgotājam, tās kļūst par mazumtirgotāja īpašumu un tas ir tiesīgs brīvi rīkoties ar šīm precēm pēc saviem ieskatiem. Tālākā rīcība ar precēm un to pārdošanas nosacījumi neattiecas uz Negodīgas tirdzniecības prakses aizlieguma likumā regulējamo attiecību loku, kas tiek nosegts ar piegādes ķēdes ietvariem un noslēdzas ar brīdi, kad prece ir nonākusi mazumtirgotāja rīcībā. Rīcību ar preci, kas ir mazumtirgotāja īpašums, Negodīgas tirdzniecības prakses aizlieguma likums vairs neregulē un tirdzniecības nosacījumus nosaka mazumtirgotājs pēc saviem ieskatiem, balstoties uz patērētāju pieprasījumu, tirgus tendencēm, izvēlēto tirgus segmentu un citiem apsvērumiem un ievērojot citos normatīvajos aktos, piemēram, Konkurences likumā,  Patērētāju tiesību aizsardzības likumā, iekļauto regulējumu. Arī Konkurences padome publicētajā Olu, zivju, piena, gaļas, graudu un maizes produktu mazumtirdzniecības tirgus uzraudzības noslēguma ziņojumā norādījusi, ka tirgū pastāv brīva konkurence, tas ir plūstošs un pielāgojas mainīgajiem apstākļiem, un īpaši uzsvērusi nepieciešamību nozares atbildīgajām institūcijām saglabāt tirgu brīvu, bez cenu fiksēšanas vai papildu regulējumiem, kas ierobežotu katra piegādes ķēdes dalībnieka brīvu rīcību cenu noteikšanā.
3)    Izstrādātā tiesību norma ir neskaidra, jo tiesību normas adresāts no normas teksta nevar saprast savus pienākumus. Neskaidra tiesību norma rada pārāk plašas tās interpretācijas iespējas un iestāde var normu piemērot neprognozējamā veidā. Tas, savukārt, neveicina komercdarbību, jo pircējs pastāvīgi atrodas tiesiskās nenoteiktības stāvoklī, kur par katru pieņemto lēmumu ir jādomā, vai tas netiks uzskatīts par diskriminējošu. Papildinātā anotācija arī nesniedz atbildi uz to, kādi darījumi ir uzskatāmi par salīdzināmiem, jo ietvertais kritēriju loks ir ārkārtīgi plašs, turklāt tiek norādīts, ka tiem nav jāizpildās vienlaicīgi. 
4)    Piedāvātā normas redakcija paredz pienākumu pircējam veikt nepārtrauktu un visaptverošu sadarbības nosacījumu uzraudzību un detalizētu analīzi. Pircējam, ne tikai slēdzot katru jaunu līgumu vai veicot grozījumus iepriekšējos, būtu jāveic nepārtraukta iepriekšējo darījumu un līgumu analīze, jo jebkuras izmaiņas varētu tikt traktētas kā “atšķirīgi sadarbības un tirdzniecības nosacījumi” piedāvātās normas izpratnē, bet jāveic piegādātāju salīdzināšana arī attiecībā uz jebkādiem ikdienas komercdarbības jautājumiem, piemēram, organizējot akcijas, vienojoties par iepirkuma cenām, sortimentu u.tml. Ņemot vērā ievērojamo piegādātāju skaitu (zem 1000), nav iedomājams, kā šādu analīzi vispār būtu iespējams veikt. Turklāt Likumprojekts joprojām nesniedz atbildi, kā pircējam nodrošināt, ka visi piegādātāji, ar kuriem slēdzamie darījumi būtu atzīstami par salīdzināmiem, piekrīt vienādiem līguma nosacījumiem. Šāds ierobežojums nesamērīgi ierobežo pušu līgumu brīvību, tostarp līguma satura izvēles brīvību, jo tas ne tikai ierobežo pircēju noteikt atšķirīgus sadarbības nosacījumus, bet arī citus piegādātājus panākt sev labvēlīgākus darījumu noteikumus. Jebkādu papildu kontroles pasākumu uzlikšana rada papildu izmaksas pircējam, kas gala rezultātā atspoguļojas preču pašizmaksā un tālākpārdošanas cenās. 
 

-

Iebilstam šādai redakcijai un aicinām normu dzēst no normatīvā akta projekta turpmāk minēto apsvērumu dēļ:
1) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2019/633 par negodīgu tirdzniecības praksi starpuzņēmumu attiecībās lauksaimniecības un pārtikas piegādes ķēdē paredz, ka visiem ātrbojīgiem produktiem samaksas termiņš nedrīkst pārsniegt 30 dienas. Direktīva no ātrbojīgiem produktiem atsevišķi neizdala svaigus dārzeņus un ogas, kas vienā kalendāra nedēļā  tiek piegādāti vismaz 3 reizes, attiecīgi arī neparedz saīsinātus termiņus norēķiniem par to piegādēm. 30 dienu termiņš, Eiropas komisijas ieskatā, pietiekami aizsargā lauksaimniekus un to likviditāti attiecībā uz ātrbojīgiem produktiem, kas parasti tiek pārdoti ātri. Līdzšinējā likuma redakcija ļāva pusēm vienoties par direktīvai atbilstošu – 30 dienu norēķinu termiņu arī par svaigu dārzeņu un ogu piegādēm. Ar piedāvātajiem grozījumiem tiek paredzēts, ka pircējam par svaigiem dārzeņiem un ogām, kas vienā kalendāra nedēļā tiks piegādāti vismaz trīs reizes, būs jānorēķinās 20 dienās. Šāda likumdevēja iecere nav objektīvi pamatota, jo virkne citu ātrbojīgu preču, kas šajā grupā neietilpst, piemēram, maize, piens, piena produkti, arī tiek piegādātas ne retāk kā 3 reizes nedēļā. Turklāt šādas normas ieviešanas mehānisms arī ir sarežģīts, jo, uzsākot sadarbību ar jaunu piegādātāju, kad piegādes notiek retāk, pircējam būtu pamatoti vienoties par 30 dienu norēķinu termiņu, taču, sadarbībai attīstoties un piegāžu skaitam pieaugot, iepriekšnoteiktais termiņš varētu vairs neatbilst likuma prasībām. Tādējādi pircējam likuma ievērošanai būtu jāveic nepārtraukta sadarbības nosacījumu uzraudzība un pārvērtēšana, ievērojami palielinot administratīvo slogu un iespēju neviļus pieļaut likuma pārkāpumu. Jebkādu papildu kontroles pasākumu uzlikšana rada papildu izmaksas pircējam, kas gala rezultātā atspoguļojas preču pašizmaksā un tālākpārdošanas cenās patērētājiem.
2) Citās Baltijas valstīs norēķiniem par ātrbojīgām precēm ir noteikts viens termiņš – 30 dienas, neparedzot saīsinātus termiņus kādā īpašām preču grupām. Latvijai atšķirīgu nosacījumu noteikšana būtiski apgrūtinās vienošanos par kopīgiem sadarbības nosacījumiem vairākām valstīm un radīs papildu administratīvo slogu, veicot kopējos iepirkumus.  
3) Papildus vēršam uzmanību, ka ierosinātajām izmaiņām ir būtiska finansiāla ietekme uz pircēju, turklāt tās rada papildu administratīvo slogu pircējiem, kam būs jāpārskata samaksas nosacījumi, jāveic atbilstoši līguma grozījumi. 
 

-

Iebilstam šādai redakcijai un aicinām normu dzēst no normatīvā akta projekta, jo uzskatām, ka norma šādā redakcijā nesasniegs savu mērķi. Saskaņā ar anotācijā norādīto normas mērķis ir prevencija, lai atturētu pircējus no nodoma īstenot negodīgu tirdzniecības praksi pret lauksaimniecības un pārtikas preču piegādātājiem. Ņemot vērā, ka Negodīgas tirdzniecības prakses aizlieguma likums ir salīdzinoši jauns, šī likuma ievērošana būtu jāsekmē ar citiem līdzekļiem, nevis ar neadekvāti bargiem sodiem. Kopš likuma spēkā stāšanās Konkurences padome ir nodrošinājusi aktīvu skaidrojošo darbu, izstrādājot vadlīnijas, organizējot tikšanās un apmācības, veikusi virkni tirgus uzraudzību un pēcuzraudzību un atzinusi, ka likuma adresāti ir veikuši prakses uzlabojumus attiecībā uz konstatētajām problēmsituācijām. Uzskatām, ka tieši šādā virzienā sadarbība arī ir jāturpina, veicinot iesaistīto pušu izpratni un aktīvu dialogu. 
Pārmērīgi bargu sodu noteikšana var novest pie pārspīlētas piesardzības, kas neveicinās normālu komercdarbību un konkurenci. Uzņēmumiem jābūt aktīviem, jāmeklē risinājumi, ar kuriem tiem jākonkurē savā starpā. Diskusiju par nepieciešamību palielināt sodus varētu rosināt tad, ja esošie sodi nesasniegtu mērķi, proti, ja, neskatoties uz Konkurences padomes piemērotu sodu, vainīgās personas turpinātu šādu negodīgu tirdzniecības praksi.
 

-