Atzinums

Tieslietu ministrija vērš uzmanību, ka, piemērojot likumprojekta 39. panta pirmajā daļā paredzēto regulējumu, tiks ierobežotas personas pamattiesības. Līdz ar to likumprojekta anotācijā ir nepieciešams pilnvērtīgi izvērtēt tiesību normas atbilstību Latvijas Republikas Satversmei, ievērojot Satversmes tiesas nostiprināto pamattiesību ierobežojuma izvērtēšanas metodoloģiju. Vienlaikus Tieslietu ministrijas ieskatā pastāv arī citi, pamattiesības mazāk ierobežojoši līdzekļi un mehānismi leģitīmā mērķa sasniegšanai un vienlīdz arī sabiedrības interešu nodrošināšanai.

Tā, piemēram, lai arī Satversmes tiesa lieta Nr. 2005-22-01 ir saistīta ar aizliegumu personai pildīt maksātnespējas administratora amata pienākumus, ja tā ir cita starpā apsūdzētā vai aizdomās turētā krimināllietā, lietā piemērotā pamattiesību ierobežojuma izvērtēšanas metodoloģija un spriedumā ietvertie vērtējumi ir ņemami vērā arī šajā gadījumā. Proti, minētajā lietā tiesa vērtēja ne vien ierobežojuma leģitīmo mērķi un piemērotību, bet arī to, vai šo mērķi nav iespējams sasniegt ar personas pamattiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. No minētā sprieduma izriet, ka atstādināšana uz laiku var būt potenciāli saudzējošāks līdzeklis, kura izvērtēšana izriet no samērīguma pārbaudes elementa un samērīguma principa kopumā.

Tieslietu ministrija atzinīgi vērtē, ka likumprojektā jau ir paredzēti vairāki personas pamattiesību ierobežojumu saudzējošāki līdzekļi. Proti, individuāls izvērtējums, iespēja atstādināšanas laikā pārcelt ierēdni citā amatā, kā arī nodrošināta darba samaksas atlīdzināšana gadījumos, kad atstādināšana vēlāk atzīta par nepamatotu. Par būtisku garantiju uzskatāms arī pienākums pieņemt motivētu rīkojumu, kurā norādīts atstādināšanas pamatojums, kā arī nodrošināta iespēja pārbaudīt šāda lēmuma tiesiskumu tiesā. Tomēr Tieslietu ministrijas ieskatā anotācijā nav pilnībā izvērtēta ierobežojuma nepieciešamība. Lai gan anotācijā ir pamatots ierobežojuma leģitīmais mērķis un aprakstīti vairāki, iepriekš minētie, pamattiesību ierobežojumu saudzējošāki līdzekļi, tajā nav analizēts, vai regulējuma mērķi nevarētu sasniegt ar vēl citiem, mazāk ierobežojošiem risinājumiem.

Proti, anotācijā nav vērtēts, kādēļ līdztekus jau paredzētajiem samērīgumu nodrošinošiem līdzekļiem nav izvēlēts termiņā ierobežota atstādināšanas iespēja vai modelis, kurā atstādināšana tiek noteikta uz konkrētu termiņu ar iespēju to pagarināt tikai pēc atkārtota individuāla izvērtējuma. Tāpat nav izvērtēts, vai pienākums periodiski pārskatīt atstādināšanas nepieciešamību nevarētu būt papildu procesuālā garantija, kas ļautu sasniegt to pašu leģitīmo mērķi, vienlaikus mazāk ierobežojot personas pamattiesības.

Tieslietu ministrijas ieskatā atstādināšanas termiņa noteikšana un pienākums periodiski pārskatīt tās nepieciešamību nodrošinātu, ka personas pamattiesību ierobežojums nepastāv ilgāk, nekā tas objektīvi nepieciešams. Atstādināšanas pagarināšana būtu pieļaujama tikai tad, ja atkārtotā individuālā izvērtējumā tiktu konstatēts, ka atstādināšanas pamats joprojām pastāv un ierobežojuma turpināšana joprojām ir nepieciešama un samērīga ar valsts un sabiedrības interesēm. Šāds mehānisms mazinātu risku, ka atstādināšana faktiski pārvēršas par ilgstošu vai nenoteikta ilguma profesionālās darbības ierobežojumu situācijās, kad personai, piemēram, ir ilgstošs aizdomās turētā statuss.

Vienlaikus Tieslietu ministrija vērš uzmanību uz līdzšinējo Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi ar atstādināšanu no amata pienākumu veikšanas saistītajās lietās, tā piemēram, jau anotācijā minētajās lietās Pengezov pret Bulgāriju un Ispiryan pret Lietuvu un tajās ietvertajiem vērtējumiem attiecībā uz pārkāpumu nekonstatēšanu.

Līdz ar to anotāciju būtu nepieciešams papildināt ar izvērtējumu, kādēļ līdztekus jau paredzētajiem personas pamattiesību aizsardzības mehānismiem – individuālam izvērtējumam, iespējai pārcelt ierēdni citā amatā, darba samaksas atlīdzināšanai nepamatotas atstādināšanas gadījumā un tiesas kontrolei – nav paredzēta laikā ierobežota atstādināšana vai atstādināšana ar pienākumu periodiski pārskatīt tās nepieciešamību.

Tieslietu ministrijas ieskatā bez šāda izvērtējuma anotācijā nav pilnvērtīgi atspoguļota Satversmes tiesas praksē nostiprinātā pamattiesību ierobežojuma samērīguma pārbaudes metodoloģija, saskaņā ar kuru likumdevējam ir pienākums pamatot ne vien izraudzītā līdzekļa piemērotību un leģitīmo mērķi, bet arī to, kādēļ leģitīmo mērķi nav iespējams sasniegt ar citiem, personas pamattiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.

Ievērojot augstāk minēto lūgums precizēt un papildināt anotācijas 1.3. punktu.

-