Atzinums

Lūdzam papildināt informatīvā ziņojuma 3.4. sadaļu un 3.7. uzdevumu, sniedzot detalizētāku skaidrojumu par plānoto mikro un jaunuzņēmumu iesaistes modeli valsts IKT iepirkumos. Pašreizējā redakcijā ir identificēta problēma un minēti ārvalstu piemēri, tomēr nav pietiekami skaidri aprakstīts, kāds konkrēti risinājums Latvijā ir paredzēts, kādi būs tā darbības principi, finansējuma avoti, atbildīgo institūciju lomas, kā arī sagaidāmie rezultāti un ietekme uz jaunuzņēmumu ekosistēmu.
Tāpat nav skaidri definēts, kā plānotais modelis sasauksies ar jau esošajiem inovāciju atbalsta un publisko iepirkumu instrumentiem. Ņemot vērā, ka priekšlikums paredz jauna mehānisma izstrādi valsts līmenī, nepieciešams detalizētāks apraksts un paredzētās pieejas pamatojums.

-

Lūdzam precizēt informatīvā ziņojuma 3.7. uzdevuma redakciju, vārdus “Ekonomikas ministriju (Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru)” aizstājot ar “Ekonomikas ministriju”. 

-

Konceptuāli atbalstāma ir ziņojumā paredzētā pieeja diferencēt projektu izvērtēšanu atbilstoši projektu finansiālajai ietilpībai, sarežģītībai un stratēģiskajai nozīmei. Tomēr ziņojumā nav izvērtēta šo risinājumu ietekme uz VIRSIS informācijas sistēmu un nav veikti aprēķini par nepieciešamajiem sistēmas pielāgojumiem. Tāpat nav novērtētas VIRSIS pilnveidošanas izmaksas (piemēram, lai nodrošinātu trīs līmeņu aktivitāšu izvērtējuma virzību VIRSIS), centralizēto datu uzturēšanas izmaksas, datu paneļa risinājuma izveides un uzturēšanas izmaksas, kā arī nepieciešamie cilvēkresursi un administrēšanas izmaksas plānoto funkciju nodrošināšanai. Līdz ar to nav iespējams pilnvērtīgi novērtēt plānoto risinājumu ekonomisko pamatotību un īstenošanas ietekmi. 
Lūdzam VARAM papildināt ziņojumu ar detalizētu finanšu un administratīvās ietekmes novērtējumu, ietverot VIRSIS pilnveidošanai nepieciešamās izmaiņas, to izmaksas, datu paneļa risinājuma un citu centralizētu uzraudzības risinājumu izveides un uzturēšanas izmaksas, kā arī nepieciešamos cilvēkresursus plānoto funkciju īstenošanai.

-

Ziņojumā nav sniegts pietiekams izvērtējums par plānoto IKT funkciju un kompetenču konsolidācijas ietekmi uz citām valsts iestādēm, tai skaitā uz IT struktūrvienībām, cilvēkresursiem, budžetu, pakalpojumu nepārtrauktību, kā arī esošo valsts informācijas sistēmu uzturēšanas un attīstības funkciju nodrošināšanu. Vienlaikus nav definēts kompetenču centru mērķa darbības modelis, finansēšanas principi, pakalpojumu sniegšanas kārtība, kvalitātes kontroles mehānismi un atbildības sadalījums starp kompetenču centriem un nozaru iestādēm. Tāpat nav skaidrs, kā nākotnē, attīstoties nozaru mērķarhitektūrām un pieaugot informācijas sistēmu attīstības vajadzībām, kompetenču centri ar pieejamajiem finanšu un cilvēkresursiem spēs nodrošināt efektīvu un ilgtspējīgu IKT pakalpojumu pārvaldību. Vēršam uzmanību, ka atsevišķās iestādēs, tostarp PTAC, datorizēto darba vietu nodrošināšana jau šobrīd tiek organizēta centralizēti resora ietvaros, tādēļ nepieciešams skaidri noteikt, kuras funkcijas plānots centralizēt un kuras saglabāt nozaru ministriju un iestāžu kompetencē.
Lūdzam VARAM papildināt ziņojumu, izstrādājot detalizētu funkciju un atbildību sadalījuma modeli, nosakot centralizējamās un decentralizētās funkcijas, kompetenču centru pārvaldības un finansēšanas principus, pakalpojumu kvalitātes un klientu apmierinātības novērtēšanas mehānismus, kā arī sagatavot plānoto reorganizācijas pasākumu ekonomiskās un organizatoriskās ietekmes novērtējumu.

-

Būvniecības valsts kontroles birojs (turpmāk - Birojs) ir iepazinies ar Informatīvo ziņojumu "Priekšlikumi informācijas un komunikācijas tehnoloģiju pārmaiņām"  (turpmāk – Ziņojums) un savas kompetences ietvaros sniedz šādu viedokli un iebildumus:
[1] Birojs iebilst Ziņojuma     I nodaļā  “Valsts digitālās pārvaldes nostiprināšana” ietvertajam priekšlikumam 1.1. “Nostiprināt valsts digitālās pārvaldes centra funkciju ar normatīvā regulējuma izmaiņām un ES fondu finansējumu”.
Birojs aicina Ziņojumā precizēt centralizētās valsts informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (turpmāk – IKT) projektu pārraudzības kārtības piemērošanas termiņus, lēmumu pieņemšanas kārtību, iesaistīto institūciju atbildību un pakalpojumu līmeņa nosacījumus. Bez šādiem nosacījumiem pastāv risks, ka jaunā kārtība kļūs par papildu saskaņošanas posmu, palielinās administratīvo slogu un kavēs IKT projektu īstenošanu.
Biroja ieskatā īpaši būtiski ir paredzēt samērīgu un paātrinātu kārtību tādām informācijas sistēmu izmaiņām, kas nepieciešamas normatīvo aktu prasību ieviešanai. Smagnēja saskaņošanas procedūra var kavēt normatīvo aktu grozījumu savlaicīgu ieviešanu sistēmās, kā rezultātā normatīvajos aktos būtu jāparedz būtiski garāki pārejas periodi. Pie esošās normatīvo aktu izmaiņu intensitātes būvniecības regulējumā šāda pieeja praksē var nebūt īstenojama.
Birojs papildus vērš uzmanību, ka Ziņojumā būtu jāprecizē, kārtība, kādā tiks nodrošināta centralizētajā izvērtēšanā iesaistīto personu kompetence katras nozares specifikā. Pastāv risks, ka bez attiecīgās nozares kompetento institūciju iesaistes nebūs iespējams kvalitatīvi izvērtēt paredzēto izmaiņu nepieciešamību, steidzamību un ietekmi uz nozares pamatdarbības procesiem.
[2] Birojs iebilst Ziņojuma     I nodaļā  “Valsts digitālās pārvaldes nostiprināšana” ietvertajam priekšlikumam 1.2. “Nozaru ministrijām ievērot vienotās digitālās attīstības kārtību visām IKT attīstības aktivitātēm”.
Proti, Ziņojumā norādīts, ka viena IKT resursa attīstībai un uzturēšanai veiktie ieguldījumi tiek uzskaitīti kā vienots investīciju kopums neatkarīgi no izmantotās iepirkuma procedūras vai atsevišķu pasūtījumu skaita. Tāpat Ziņojuma 1.3. uzdevumā Finanšu ministrijai uzdots ieviest kontroles mehānismus, kas nodrošina, ka tiek finansētas tikai IKT resursu uzskaites reģistrā reģistrētas aktivitātes, Elektronisko iepirkumu sistēmas (turpmāk – EIS) IKT pasūtījumi ir sasaistīti ar attiecīgo IKT resursu un visi ieguldījumi viena IKT resursa attīstībā un uzturēšanā tiek uzskaitīti kumulatīvi kā vienots investīciju kopums. Vienlaikus Ziņojumā ir noteikts obligātais minimālais saturs IKT resursu attīstības aktivitātes sākotnējai pamatošanai, ietverot biznesa vajadzības pamatojumu, alternatīvu izvērtējumu, izmaksu un ieguvumu novērtējumu, arhitektūras atbilstību, pirmkoda un datu pārvaldību, kā arī riska profilu.
Ņemot vērā minēto, Biroja ieskatā Ziņojumā nepieciešams skaidri precizēt, kas tiek saprasts ar “IKT attīstības aktivitāti” un kā šis jēdziens nošķirams no IKT resursa uzturēšanas, kļūdu labojumiem, datu labojumiem, konfigurācijas izmaiņām, drošības labojumiem, normatīvo aktu izmaiņu ieviešanas un citiem operatīvi nepieciešamiem sistēmas pielāgojumiem.
Birojs neiebilst pret to, ka visi ieguldījumi attiecīgajā IKT resursā tiek uzskaitīti pie konkrētā IKT resursa, lai nodrošinātu izmaksu caurskatāmību un kumulatīvu uzskaiti. Tomēr Biroja ieskatā pilna sākotnējās pamatošanas un saskaņošanas procedūra nebūtu samērīgi piemērojama visām uzturēšanas darbībām, jo īpaši gadījumos, kad tās attiecas uz datu vai kļūdu labojumiem, drošības ievainojamību novēršanu, sistēmas darbības stabilitātes nodrošināšanu, nelieliem sistēmas pielāgojumiem vai automatizētu mehānismu ieviešanu esošo procesu uzlabošanai.
Īpaši būtiski ir paredzēt atšķirīgu pieeju tādām izmaiņām, kas nepieciešamas normatīvo aktu prasību ieviešanai esošā informācijas sistēmā. Šādos gadījumos izmaiņu nepieciešamība izriet no ārējā normatīvajā aktā noteikta pienākuma, nevis no iestādes brīvi izvēlētas attīstības iniciatīvas. Ja šādām izmaiņām tiktu piemērota pilna sākotnējās pamatošanas un saskaņošanas procedūra, tas varētu kavēt normatīvo aktu prasību savlaicīgu ieviešanu informācijas sistēmās un radīt nepieciešamību normatīvajos aktos paredzēt nesamērīgi garus pārejas periodus. Pie esošās normatīvo aktu izmaiņu intensitātes būvniecības vai enerģētikas  regulējumā šāda pieeja praksē ne vienmēr būtu īstenojama.
Līdz ar to Birojs aicina Ziņojumā precizēt, ka ar “IKT attīstības aktivitāti” saprotama jauna IKT risinājuma izveide vai būtiska esoša IKT risinājuma funkcionalitātes, arhitektūras, datu apmaiņas, drošības vai lietotāju loka paplašināšana, savukārt uzturēšanas darbībām un operatīvi nepieciešamiem pielāgojumiem piemērojama vienkāršota reģistrācijas vai uzskaites kārtība. Vienlaikus būtu nepieciešams noteikt kritērijus, pēc kuriem nošķirama pilnai saskaņošanai pakļauta attīstības aktivitāte no uzturēšanas vai operatīva sistēmas pielāgojuma.
[3] Birojs iebilst Ziņojuma     II nodaļā  “Valsts pārvaldes IKT kompetences pilnveide, standartizācija un konsolidācija - Kompetences centru attīstība” ietvertajam priekšlikumam 2.1. “Attīstīt digitālās attīstības un atbalsta pakalpojumu un valsts IKT sagādes centru”.
Proti, Ziņojumā norādīts, ka nozaru iestādes saglabā pārvaldes pamatdarbības plānošanas un prasību definēšanas funkcijas, tostarp vidēja termiņa attīstības plānošanas jeb jomas arhitektūras virsvadību, vienlaikus nododot atbalsta pakalpojumu centram vairākas tehnoloģiskā atbalsta funkcijas: jomu arhitektūru tehnisko skatu un risinājumu arhitektūras pārvaldību, MI risinājumu attīstības atbalstu, IKT infrastruktūras un kiberdrošības pārvaldību atbalstāmajiem risinājumiem, kā arī attīstības projektu tehnoloģisko daļu jeb darba paku vadību.
Biroja ieskatā Ziņojumā nepieciešams skaidri precizēt, kas praktiski tiek saprasts ar katru no minētajām atbalsta pakalpojumu centra funkcijām, kāds ir šo funkciju tvērums, kādi lēmumi tiks pieņemti atbalsta pakalpojumu centra līmenī un kādos gadījumos lēmumu pieņemšana paliks attiecīgās nozares iestādes kompetencē. Pašreizējais formulējums rada neskaidrību par to, vai atbalsta pakalpojumu centrs sniegs metodisku un tehnoloģisku atbalstu, vai arī faktiski pārņems daļu no sistēmu tehniskās pārvaldības, arhitektūras lēmumu pieņemšanas, kiberdrošības pārvaldības un attīstības projektu īstenošanas funkcijām.
Īpaši būtiski ir precizēt atbildības sadalījumu gadījumos, kad informācijas sistēmas uzturētājs vai pārzinis joprojām būs kopumā atbildīgs par sistēmas darbību, pieejamību, drošību, datu kvalitāti, normatīvo aktu prasību ieviešanu un pakalpojumu nodrošināšanu, bet daļa būtisku tehnoloģisko funkciju tiks nodota citai institūcijai. Pastāv pamatotas bažas, ka šādā modelī var veidoties atbildības noteikšanas problemātika, proti, nozaru iestādei saglabājas atbildība par sistēmas darbības rezultātu, bet tai var nebūt pietiekamas ietekmes uz tehniskajiem lēmumiem, īstenošanas prioritātēm, resursu pieejamību un tehnoloģisko darbu izpildes termiņiem.
Biroja ieskatā šāda atbildības modeļa ieviešana bez detalizēta funkciju un lēmumu sadalījuma var radīt risku informācijas sistēmu efektīvai uzturēšanai un attīstībai. Ja sistēmas uzturēšanai vai attīstībai nepieciešamās tehnoloģiskās darbības būs atkarīgas no citas iestādes kapacitātes, prioritātēm vai iekšējiem procesiem, var tikt kavēta normatīvo aktu izmaiņu ieviešana, incidentu novēršana, drošības prasību izpilde un lietotājiem būtisku funkcionalitāšu attīstība.
Ņemot vērā minēto, Birojs aicina papildināt Ziņojumu ar detalizētu funkciju un atbildības sadalījuma aprakstu starp nozaru iestādēm un digitālās attīstības un atbalsta pakalpojumu centru.
[4] Birojs iebilst Ziņojuma     II nodaļā  “Valsts pārvaldes IKT kompetences pilnveide, standartizācija un konsolidācija - Kompetences centru attīstība” ietvertajam priekšlikumam 2.2. “Turpināt IKT resursu un kompetenču konsolidāciju specializētos kompetenču centros”.
Kompetenču centru modelis kopumā ir konceptuāli atbalstāms, tomēr Ziņojumā būtu precīzāk jāapraksta praktiskā pāreja, tostarp funkciju, cilvēkresursu, līgumsaistību un institucionālās atbildības pārnese. Vienlaikus būtu jāparedz iespēja nostiprināt tās institūcijas, kuras jau faktiski pilda attiecīgās digitālās jomas kompetenču centra funkcijas, piemēram, Biroja lomu būvniecības digitālās jomas un Būvniecības informācijas sistēmas attīstības pārvaldībā, kā arī enerģētikas digitālās jomas un energoresursu informācijas sistēmu, tostarp ERIS, ALDIS, EIKIS un ENER, attīstības pārvaldībā. Šāds risinājums ļautu saglabāt nozaru specifisko kompetenci, nodrošināt pēctecību jau izveidotajos pārvaldības procesos un mazināt pakalpojumu nepārtrauktības riskus pārejas periodā.
Papildus Biroja ieskatā Ziņojumā nav pietiekami skaidrots, kādu ietekmi kompetenču centru ieviešana atstās uz nozaru iestāžu jau šobrīd nepietiekamajiem cilvēkresursiem. Lai gan daļa IKT funkciju varētu tikt pārcelta uz specializētiem kompetenču centriem, nozaru iestādēm arī turpmāk būs jāpilda būtiskas funkcijas IKT jomā, tostarp pamatdarbības vajadzību definēšana, normatīvo aktu izmaiņu ietekmes izvērtēšana, prasību sagatavošana, informācijas sistēmu attīstības prioritizēšana, lietotāju vajadzību apkopošana, sistēmu darbības rezultātu uzraudzība un nozares regulējumam atbilstošas funkcionalitātes nodrošināšana.
Līdz ar to nav skaidrs, vai kompetenču centru ieviešana faktiski samazinās nozaru iestāžu cilvēkresursu slodzi, vai arī radīs papildu koordinācijas, plānošanas un saskaņošanas pienākumus. Pastāv risks, ka iestādēm, saglabājot atbildību par informācijas sistēmu darbības rezultātu un normatīvo aktu prasību ieviešanu, vienlaikus būs jānodrošina papildu sadarbība ar kompetenču centriem, jāgatavo detalizēti pieprasījumi, jāpielāgojas ārējai darbu prioritizācijai un jārisina jautājumi par darbu izpildi ārpus pašas iestādes tiešas kontroles. Šādā gadījumā kompetenču centru modelis var nevis mazināt, bet palielināt slodzi iestāžu ierobežotajiem cilvēkresursiem.
Biroja ieskatā kompetenču centru modeļa ieviešanai nepieciešams skaidri noteikt, kuras funkcijas pēc modeļa ieviešanas paliek nozaru iestāžu atbildībā, kuras funkcijas tiek pilnībā pārnestas uz kompetenču centriem un kuras funkcijas tiek īstenotas kopīgi. Tāpat būtu jānosaka, kā tiks nodrošināta nozaru iestāžu faktiskā ietekme uz tām būtisku informācijas sistēmu attīstības prioritātēm, darbu izpildes termiņiem un resursu pieejamību, ņemot vērā, ka tieši nozaru iestādes saglabā atbildību par attiecīgās jomas normatīvā regulējuma ieviešanu un pakalpojumu nodrošināšanu.
Ņemot vērā minēto, Birojs aicina papildināt Ziņojumu ar detalizētu kompetenču centru ieviešanas pārejas modeli, kurā skaidri aprakstīts funkciju, cilvēkresursu, līgumsaistību, finansējuma, lēmumu pieņemšanas un atbildības sadalījums starp nozaru iestādēm un kompetenču centriem. Tāpat Ziņojumā būtu nepieciešams iekļaut ietekmes izvērtējumu uz nozaru iestāžu cilvēkresursiem, lai pārliecinātos, ka kompetenču centru ieviešana nerada papildu slodzi iestādēm, kurām jau šobrīd ir ierobežota kapacitāte IKT funkciju nodrošināšanai.
[5] Birojs iebilst Ziņojuma III nodaļā “Pārmaiņas IKT resursu un pakalpojumu sagādē” ietvertajam priekšlikumam 3.1. “Pārskatīt tehnoloģiskā nodrošinājuma sagādes pieeju”.
Birojs uzskata, ka ir nepieciešams precizēt programmatūras koda publicēšanas prasības piemērošanu kritiskās infrastruktūras informācijas sistēmām. Ziņojumā paredzēts līdz 2026.gada 30.septembrim noteikt programmatūras koda publicēšanu kodu repozitorijos kā obligātu prasību individuālu izstrāžu IKT risinājumu izveides vai attīstības aktivitāšu īstenošanā. Biroja ieskatā minētā prasība ir atbalstāma tiktāl, ciktāl tā nodrošina valsts tiesības uz pirmkodu, koda pārvaldāmību, izsekojamību, uzturēšanu un piegādātāju atkarības risku mazināšanu. Vienlaikus prasības formulējums būtu precizējams attiecībā uz IKT sistēmām, kas ir iekļautas kritiskās infrastruktūras kopumā.
IKT kritiskās infrastruktūras informācijas sistēmām koda izvietošana repozitorijā būtu pieļaujama tikai kontrolētā un piekļuves tiesībām ierobežotā vidē. Prasība nebūtu interpretējama kā pienākums kritiskās infrastruktūras sistēmu pirmkodu padarīt publiski pieejamu vai izvietot ārējā repozitorijā bez drošības risku izvērtējuma un piekļuves kontroles.
Ņemot vērā minēto, Birojs aicina papildināt Ziņojumu ar atrunu, ka programmatūras koda publicēšanas vai izvietošanas prasība kritiskās infrastruktūras informācijas sistēmām piemērojama, ievērojot speciālās kiberdrošības, informācijas aizsardzības un piekļuves kontroles prasības, paredzot iespēju šādu kodu izvietot tikai slēgtā valsts, iestādes vai kompetentās institūcijas apstiprinātā repozitorijā.
Papildus Biroja ieskatā Ziņojumā būtu nepieciešams precizēt arī prasības attiecībā uz informācijas sistēmu izstrādes, testa un pirmsprodukcijas vidēm. Kritiskās infrastruktūras informācijas sistēmu gadījumā būtiski nodrošināt, ka ne tikai produkcijas vide, bet arī izstrādes, testa un pirmsprodukcijas vides atrodas iestādes pārvaldītā vai iestādes kontrolētā infrastruktūrā. Šāds nosacījums ir nepieciešams, lai iestāde saglabātu faktisku kontroli pār sistēmas izmaiņu izstrādes un ieviešanas procesu, piekļuves tiesību pārvaldību, testēšanas datu izmantošanu, drošības prasību ievērošanu un izmaiņu izsekojamību visā sistēmas dzīves ciklā.
[6] Birojs iebilst Ziņojuma III nodaļā “Pārmaiņas IKT resursu un pakalpojumu sagādē” ietvertajam priekšlikumam 3.2. “Publiski pieejama valsts IKT sagādes datu paneļa attīstība un lielo un riskanto iepirkumu identificēšana”.
Lai IKT projektu statusa panelis nodrošinātu reālu caurskatāmību, nepieciešams precizēt datu sniegšanas periodiskumu, minimālo datu kopu, atbildīgos par datu aktualitāti un pārbaudes mehānismus. Pretējā gadījumā pastāv risks, ka panelis atspoguļos nepilnīgu vai novecojušu informāciju.
Vienlaikus Biroja ieskatā Ziņojumā nav pietiekami skaidrots, ar ko jaunais IKT sagādes datu panelis atšķirsies no jau esošajām informācijas sistēmām un datu avotiem, kuros iestādēm jau šobrīd ir jāvada vai jāsniedz informācija par iepirkumiem, IKT resursiem, pasūtījumiem, projektiem un to izpildi. Ziņojumā ir norādīts, ka publisko iepirkumu datu iegūšanai un izmantošanai jau ir pieejamas vairākas datu kopas, tostarp IUB Publikāciju vadības sistēmas dati, EIS e-konkursu dati un e-pasūtījumu dati. Līdz ar to būtu nepieciešams skaidri pamatot, vai jaunais panelis tiks veidots kā esošo datu avotu integrācijas un analītikas rīks, vai arī tas paredzēs jaunu manuālu datu ievadi no institūcijām.
[7] Birojs iebilst Ziņojuma III nodaļā “Pārmaiņas IKT resursu un pakalpojumu sagādē” ietvertajam priekšlikumam 3.3. “Elektronisko iepirkumu sistēmas katalogu izmantošanas ierobežošana un tīrīšana”.
EIS katalogu izmantošanas ierobežošana un programmatūras pakalpojumu pasūtījumu sliekšņu noteikšana var veicināt konkurenci, tomēr bez metodiska un praktiska atbalsta pasūtītājiem var palielināties iepirkumu ilgums un administratīvais slogs. Vienlaikus stundu likmju jeb laika un materiālu pieeja IKT iepirkumos ne vienmēr pati par sevi ir vērtējama negatīvi. Tā var būt pamatota gadījumos, kad pasūtītājam ir pietiekama prasību, darba uzdevumu, izmaksu un kvalitātes kontroles kapacitāte, darbi tiek pasūtīti skaidri definētos posmos un risinājuma attīstības gaitā objektīvi nepieciešama elastība. Piemērotākais sagādes modelis bieži ir tieši atkarīgs no pasūtītāja izvēlētās projektu vadības un izstrādes metodoloģijas, tostarp no tā, vai risinājums tiek īstenots kaskādes pieejā vai pakāpeniski, iteratīvi, izmantojot Agile, SAFe vai produktu attīstības modeli. Tādēļ būtu nosakāmi nevis mehāniski ierobežojumi stundu iepirkumiem, bet skaidri priekšnosacījumi to izmantošanai, tostarp prasības darbu plānošanai, uzdevumu apstiprināšanai, inkrementālai piegādei, nodevumu pieņemšanai, izmaksu kontrolei un pasūtītāja kompetencei.
Kritiskām valsts platformām un produktu tipa sistēmām, kuras attīstās nepārtraukti un kuru prasības nav pilnībā definējamas iepirkuma brīdī, būtu paredzami samērīgi izņēmumi uzturēšanas, normatīvo aktu izmaiņu ieviešanas un nelielu pilnveidojumu pasūtīšanai. Šādos gadījumos sistēmas uzturēšana un pilnveide būtu vērtējama kā nepārtrauktas darbības nodrošināšana, nevis kā atsevišķu projektu virkne. Vienlaikus būtu īpaši jāvērtē EIS pašreizējā ietekme uz tirgus konkurenci, jo atsevišķās pozīcijās katalogu struktūra un cenu līmenis var nevis veicināt konkurenci, bet to kropļot. Ja katalogos noteiktās vai faktiski piemērotās cenas vairākkārt pārsniedz salīdzināmu tirgus cenu, tas rada publisko līdzekļu neefektīvas izmantošanas risku, nostiprina esošo piegādātāju priekšrocības un mazina spiedienu piedāvāt ekonomiski pamatotas cenas. Tādēļ EIS katalogu pārskatīšanā būtu jāparedz regulāra cenu salīdzināšana ar tirgu, nepamatoti sadārdzinātu pozīciju izslēgšana vai pārdefinēšana un katalogu struktūras principi, kas nodrošina reālu, nevis tikai formālu konkurenci.
Birojs atbalsta caurspīdīgumu, alternatīvu izvērtējumu, piegādātāju atkarības mazināšanu un arhitektūras pārvaldību, bet kritiskām valsts platformām jāparedz produktu attīstības modelis (SAFe/Agile), kur attīstība tiek plānota un piegādāta PI un sprintu līmenī, nevis tikai klasisku projektu un fiksētu nodevumu veidā. SAFe un ilgtermiņa produkta uzturēšanas modelis ir nepieciešamība, jo būvniecības un enerģētikas jomu normatīvā vide un procesu digitalizācija nepārtraukti mainās.
Biroja ieskatā IKT iepirkumu ierobežojumu ieviešana jāpapildina ar praktisku atbalstu pasūtītājiem, elastīgu sagādes pieeju un samērīgiem izņēmumiem kritiskām valsts platformām, kā arī jāņem vērā informācijas sistēmu izstrādes un uzturēšanas piegādātāju maiņas praktiskā sarežģītība.
Ziņojumā pamatoti uzsvērta nepieciešamība mazināt atkarību no esošajiem piegādātājiem, tomēr jāņem vērā, ka jau izveidotu un ilgstoši uzturētu informācijas sistēmu piegādātāja maiņa praksē var būt tehniski, organizatoriski un finansiāli sarežģīta. Tā var būt saistīta ar nepilnīgu dokumentāciju, specifiskām zināšanām par risinājuma darbību, pirmkoda kvalitāti, integrācijām ar citām sistēmām, datu migrāciju, pakalpojumu nepārtrauktības nodrošināšanu un būtiskām pārejas izmaksām. Tādēļ piegādātāju atkarības mazināšanā primāri būtu jākoncentrējas uz valsts tiesībām uz datiem, kvalitatīvu dokumentāciju, zināšanu pārnesi un uzturēšanas iespēju caurskatāmību, nevis uz mākslīgu vai pārsteidzīgu piegādātāja maiņu situācijās, kur tā var apdraudēt kritiskas platformas darbību.
Ņemot vērā minēto, būtu lietderīgi pirms Ziņojuma tālākas virzības to papildināt ar detalizētāku ieviešanas plānu, kurā skaidri norādīta pasākumu prioritāte, ieviešanas secība, atbildīgās institūcijas, nepieciešamie resursi, pārejas perioda riski un to mazināšanas pasākumi.
Īpaši būtiski ir nodrošināt, lai pārmaiņas stiprinātu valsts IKT pārvaldību un konkurenci, vienlaikus neradot nesamērīgu administratīvo slogu, pakalpojumu nepārtrauktības riskus vai nepamatotas papildu izmaksas kritisku informācijas sistēmu uzturēšanā un attīstībā.
Vienlaikus, izstrādājot ieviešanas modeli un piemērojamās prasības, būtu jāņem vērā, ka valsts informācijas sistēmas būtiski atšķiras pēc to mēroga, sarežģītības, drošības prasībām, lietotāju loka, integrāciju skaita un ietekmes uz pamatdarbības procesiem. Tāpat katram informācijas sistēmas pārzinim ir atšķirīga līdzšinējā pieredze, esošā pārvaldības prakse, līgumsaistības, resursu pieejamība un procesu organizācijas modelis. Līdz ar to nebūtu samērīgi visām informācijas sistēmām un to pārziņiem piemērot vienādas prasības neatkarīgi no sistēmas būtiskuma, sarežģītības un esošā pārvaldības brieduma. Ziņojumā būtu nepieciešams paredzēt diferencētu un riskos balstītu pieeju, kas ļauj prasības piemērot samērīgi, ņemot vērā konkrētās informācijas sistēmas raksturlielumus un pārziņa faktisko spēju tās īstenot.

 

-

MK protokollēmuma projekta 2.3. punktā nozaru ministrijām ir noteikts pienākums līdz 2027. gada 1. janvārim izstrādāt vai aktualizēt digitālās pārvaldes jomu arhitektūras. Pirms šā uzdevuma izpildes ir nepieciešams nodrošināt centralizētu esošo valsts informācijas sistēmu apkopošanu un kartēšanu attiecībā pret nozaru un horizontālajām mērķarhitektūrām, jo, piemēram, VIRSIS reģistrētās Patērētāju tiesību aizsardzības centra informācijas sistēmas nevienā no arhitektūrām nav iekļautas. Bez šāda sākotnējā izvērtējuma pastāv risks, ka ministrijas neidentificēs visas informācijas sistēmas un nespēs aktualizēt arhitektūras. 
Lūdzam MK protokollēmuma projektā paredzēt uzdevumu VARAM kā valsts IKT resursu un attīstības pārvaldības koordinatoram veikt esošo valsts informācijas sistēmu centralizētu kartēšanu pret nozaru un horizontālajām mērķarhitektūrām, pirms tiek sākta jaunu jomu arhitektūru izstrāde vai esošo arhitektūru aktualizēšana. 

-