Projekta ID
21-TA-734Atzinuma sniedzējs
Tieslietu ministrija
Atzinums iesniegts
21.10.2021.
Saskaņošanas rezultāts
Nesaskaņots
Iebildumi / Priekšlikumi
Nr.p.k.
Projekta redakcija
Iebildums / Priekšlikums
1.
Likumprojekts
Iebildums
Informējam, ka Tieslietu ministrijas ieskatā visas Likumprojekta risināmās problēmas ietvaros ir jāsaprot koncepts un pamatproblēmas. Tikai tad ir iespējams būvēt skaidru konstruktu, kas piedāvātu tiesiskā veidā risināt aktuālās problēmas.
Šobrīd pieejamā informācija ir tāda, ka robežas izbūves darbi ir apturēti dažādu apstākļu dēļ, vienlaikus apturot arī nepieciešamo nekustamo īpašumu atsavināšanu sabiedrības vajadzībām. Vienlaikus, ja atbilstoši Robežas likumam valsts robežas joslā, patrulēšanas joslā un robežzīmju joslā, kas ir noteiktas, jau darbojas speciāls tiesiskais režīms un valstij uz tām ir ekskluzīvas īpašuma tiesības, nav bijis nekāda pamata neatsavināt sabiedrības vajadzībām zemi attiecīgajās joslās. Atsavināšana tādējādi nekādā veidā nav saistāma ar robežas izbūvi, bet ar attiecīgo joslu noteikšanu kā tādu un pēc būtības bija jāveic pirms vai nekavējoties līdz ar attiecīgo joslu noteikšanu.
Savukārt, ja attiecīgās joslas vēl vispār nav noteiktas, tas ir pirmais risināmais jautājums, jo tikai tā var identificēt nekustamos īpašumus, uz kuriem varētu attiekties servitūts uz likuma pamata. Arī šādā konceptā nav nekāda pamata tūlītēji neuzsākt atsavināšanas procesu līdz ar joslu noteikšanu. Savukārt Likumprojekts paredz vispār neuzsākt darbības, kuras jau bija jāveic, visticamāk, jau vairākus gadus iepriekš, bet sākt veikt citas darbības. Šādā kontekstā nav runa par to, ka būtu tiesiski ar likumu risināmi šķēršļi, lai secīgi virzītos uz priekšu ar robežas sakārtošanu, bet, iespējams, runa ir vienkārši par cilvēkresursu neesamību nepieciešamo procesu veikšanai. Tādā gadījumā problēma nav risināma ar likumu, bet risināms ir cilvēkresursu jautājums.
Savukārt, ja esošā stāvokļa dēļ ir arī nepieciešami citi risinājumi ar likuma spēku, tie ir jānosaka atbilstoši tiesību sistēmai, lai sasniegtu taisnīgu rezultātu.
Ievērojot minēto, lūdzam pilnvērtīgi izvērtēt esošo stāvokli un darbības, kas būtu jāveic robežas sakārtošanai. Uz tā pamata būtu iespējams identificēt risināmās problēmas. Tad ir iespējams vērtēt, kuras problēmas ir risināmas, meklējot tam resursus vai uzlabojot iestāžu sadarbību un kurām ir nepieciešami risinājumi likumā. Savukārt risinājumi likumā, kas ļautu kādus soļus neveikt vai pārlēkt kādiem procesa posmiem, nenozīmē, ka attiecīgos soļus, kas ir nepieciešami, vispār var neveikt. Līdz ar to tālāk pašā modelī ir jāintegrē kritēriji un citi veicami soļi, lai būtu iespējams sasniegt taisnīgu rezultātu (kā jau minēts, ja netiek fiksēts stāvoklis pirms faktiskās atsavināšanas un būvniecības, nav iespējams noteikt atsavināmā nekustamā īpašuma vērtību).
Šobrīd pieejamā informācija ir tāda, ka robežas izbūves darbi ir apturēti dažādu apstākļu dēļ, vienlaikus apturot arī nepieciešamo nekustamo īpašumu atsavināšanu sabiedrības vajadzībām. Vienlaikus, ja atbilstoši Robežas likumam valsts robežas joslā, patrulēšanas joslā un robežzīmju joslā, kas ir noteiktas, jau darbojas speciāls tiesiskais režīms un valstij uz tām ir ekskluzīvas īpašuma tiesības, nav bijis nekāda pamata neatsavināt sabiedrības vajadzībām zemi attiecīgajās joslās. Atsavināšana tādējādi nekādā veidā nav saistāma ar robežas izbūvi, bet ar attiecīgo joslu noteikšanu kā tādu un pēc būtības bija jāveic pirms vai nekavējoties līdz ar attiecīgo joslu noteikšanu.
Savukārt, ja attiecīgās joslas vēl vispār nav noteiktas, tas ir pirmais risināmais jautājums, jo tikai tā var identificēt nekustamos īpašumus, uz kuriem varētu attiekties servitūts uz likuma pamata. Arī šādā konceptā nav nekāda pamata tūlītēji neuzsākt atsavināšanas procesu līdz ar joslu noteikšanu. Savukārt Likumprojekts paredz vispār neuzsākt darbības, kuras jau bija jāveic, visticamāk, jau vairākus gadus iepriekš, bet sākt veikt citas darbības. Šādā kontekstā nav runa par to, ka būtu tiesiski ar likumu risināmi šķēršļi, lai secīgi virzītos uz priekšu ar robežas sakārtošanu, bet, iespējams, runa ir vienkārši par cilvēkresursu neesamību nepieciešamo procesu veikšanai. Tādā gadījumā problēma nav risināma ar likumu, bet risināms ir cilvēkresursu jautājums.
Savukārt, ja esošā stāvokļa dēļ ir arī nepieciešami citi risinājumi ar likuma spēku, tie ir jānosaka atbilstoši tiesību sistēmai, lai sasniegtu taisnīgu rezultātu.
Ievērojot minēto, lūdzam pilnvērtīgi izvērtēt esošo stāvokli un darbības, kas būtu jāveic robežas sakārtošanai. Uz tā pamata būtu iespējams identificēt risināmās problēmas. Tad ir iespējams vērtēt, kuras problēmas ir risināmas, meklējot tam resursus vai uzlabojot iestāžu sadarbību un kurām ir nepieciešami risinājumi likumā. Savukārt risinājumi likumā, kas ļautu kādus soļus neveikt vai pārlēkt kādiem procesa posmiem, nenozīmē, ka attiecīgos soļus, kas ir nepieciešami, vispār var neveikt. Līdz ar to tālāk pašā modelī ir jāintegrē kritēriji un citi veicami soļi, lai būtu iespējams sasniegt taisnīgu rezultātu (kā jau minēts, ja netiek fiksēts stāvoklis pirms faktiskās atsavināšanas un būvniecības, nav iespējams noteikt atsavināmā nekustamā īpašuma vērtību).
Piedāvātā redakcija
-
2.
Likumprojekts
Iebildums
Norādām, ka, ņemot vērā Likumprojektam noteikto nesamērīgi īso atzinuma sniegšanas termiņu, šobrīd atzinumā iespējams paspēt ietvert vairāk konceptuālus, vispārīga rakstura iebildumus, līdz ar to turpmākās saskaņošanas gaitā vēl plānojam atzinumos ietvert tādus iebildumus par Likumprojektu (un tā anotāciju), kuri nav tikuši norādīti šajā atzinumā.
Piedāvātā redakcija
-
3.
Likumprojekts
Iebildums
Latvijas Republikas valsts robežas likuma (turpmāk - Robežas likums) 13. panta devītajā daļā ir noteikts, ka valstij ir ekskluzīvas īpašuma tiesības uz zemi valsts robežas joslā, patrulēšanas joslā un robežzīmju uzraudzības joslā. Privātpersonu īpašumā esošā zeme valsts robežas joslā, patrulēšanas joslā un robežzīmju uzraudzības joslā ir atsavināma atbilstoši Sabiedrības vajadzībām nepieciešamā nekustamā īpašuma atsavināšanas likumam. Robežas likumā tādējādi ir ietverts regulējums attiecībā uz gadījumiem, kad kādā no minētajām joslām ietilpstošā zeme pieder nevis valstij, bet gan privātpersonām, un, lai nodrošinātu Robežas likuma mērķi - nodrošināt valsts robežas neaizskaramību, šajā likumā noteikts, ka nepieciešamo zemi no privātpersonām var atsavināt saskaņā ar Sabiedrības vajadzībām nepieciešamā nekustamā īpašuma atsavināšanas likumā esošajām normām. Tieslietu ministrijas ieskatā šāda pieeja ir atbilstoša Latvijas tiesību sistēmai (normatīvajiem aktiem un tiesību sistēmā pastāvošajiem tiesību principiem), proti, ka sabiedrības vajadzību (konkrētajā gadījumā - valsts aizsardzības) nodrošināšanai valsts savā īpašumā iegūst privātpersonām piederošus nekustamos īpašumus, lai pēc tam tajos varētu veikt visas nepieciešamās darbības, būvēt visas nepieciešamās būves un citādi šos īpašumus izmantotu valsts aizsardzības vajadzībām. Savukārt likumprojekts "Ārējās sauszemes robežas izbūves likums" (turpmāk - Likumprojekts) paredz risinājumus, kas neatbilst šī brīža Latvijas tiesību sistēmai, un kas būtiski ierobežo Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 105. pantā noteiktās personu pamattiesības - īpašuma tiesības. Privātpersonām piederošiem īpašumiem, tiks noteikts īpašuma tiesību aprobežojums bez personas piekrišanas (servitūts uz likuma pamata),
privātpersonas īpašumā bez tās piekrišanas tiks veikta būvniecība;personai tiek traucētas/liegtas tiesības lietot savu īpašumu pēc saviem ieskatiem.Tieslietu ministrija uzsver, ka gadījumos, kad normatīvajā aktā paredzēts ietvert regulējumu, kas ierobežo personas pamattiesības, ir nepieciešams veikt šāda ierobežojuma satversmīguma izvērtējumu. Šobrīd nav skaidrs, vai šāds izvērtējums vispār ir veikts. Tāpat arī norādām, ka šāds izvērtējums ir jāatspoguļo Likumprojekta anotācijā.
Latvijas Republikas Satversmes tiesa (turpmāk – Satversmes tiesa) savos spriedumos ir norādījusi, ka Satversmes 105. pants paredz īpašuma tiesību netraucētu īstenošanu, kā arī valsts tiesības sabiedrības interesēs ierobežot īpašuma izmantošanu. Pirmkārt, tiesības uz īpašumu sevī ietver arī īpašnieka sociālo pienākumu pret sabiedrību (īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm), otrkārt, tiesības uz īpašumu var ierobežot saskaņā ar likumu, ja vien ierobežojumi ir noteikti leģitīma mērķa labad un ir samērīgi ar šo mērķi.[1] Tādējādi, lai noskaidrotu, vai īpašuma tiesību ierobežojums ir attaisnojams, ir jāizvērtē: 1) vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu; 2) vai ierobežojumam ir leģitīms mērķis (ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti, tas tiek noteikts svarīgu interešu labad); 3) vai ierobežojums ir samērīgs ar tā leģitīmo mērķi.[2]
Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, Satversmes tiesa pārbauda: 1) vai izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai jeb vai ar izraudzīto līdzekli var sasniegt leģitīmo mērķi; 2) vai šāda rīcība ir nepieciešama jeb vai leģitīmo mērķi nevar sasniegt ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem (saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru leģitīmo mērķi var sasniegt tādā pašā kvalitātē[3]); 3) vai ierobežojums ir atbilstošs jeb vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām nodarīto kaitējumu (ierobežojumu). Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tad tā neatbilst arī samērīguma principam un ir uzskatāma par prettiesisku[4], piemēram, konstatējot, ka ir kaut viens mazāk ierobežojošs līdzeklis, ir arī pamats atzīt, ka norma nesamērīgi ierobežo pamattiesības[5].
Satversmes tiesa daudzos savos spriedumos ir arīdzan norādījusi, ka, noskaidrojot Satversmē noteikto pamattiesību saturu, jāņem vērā Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā, un ka starptautiskās cilvēktiesību normas un to piemērošanas prakse kalpo kā interpretācijas līdzeklis, lai noteiktu pamattiesību saturu un apjomu. Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – Tiesa) savos spriedumos ir skaidrojusi, ka Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas Pirmā protokola (turpmāk – Pirmais protokols) 1. pantā ir ietverti trīs atšķirīgi noteikumi - pirmajam ir vispārīgs raksturs un tas apstiprina īpašuma miermīlīgas izmantošanas principu, otrais attiecas uz īpašumu atņemšanu, savukārt trešais nosaka, ka valstīm ir tiesības kontrolēt, ierobežot īpašuma izmantošanu atbilstoši vispārējām interesēm. Lai ierobežojumus uzskatītu par saderīgiem ar Pirmā protokola 1. pantu, tiem jāatbilst noteiktiem kritērijiem: jābūt likumīgiem, jātiecas sasniegt leģitīmu mērķi, un tiem jābūt samērīgiem ar sasniedzamo mērķi. Tiesa attiecībā uz Pirmā protokola 1. pantu parasti konstatē, vai ir notikusi iejaukšanās pieteikuma iesniedzēja īpašumtiesībās, vai šāda iejaukšanās būtu uzskatāma par īpašuma atņemšanu, vai arī tā drīzāk ir īpašuma izmantošanas kontrole.[6] Parasti šis secinājums pamatojas nevis tajā, kāda rakstura oficiālos lēmumus valstis ir pieņēmušas, bet gan atkarībā no dažādu valsts iestāžu piemēroto pasākumu kopuma ietekmes uz personas īpašuma tiesībām, proti, tiek pārbaudīts, vai faktiskā situācija konkrētajā gadījumā atbilst tādiem apstākļiem, kas būtu vērtējami kā īpašuma atņemšana.[7] Tā, piemēram, gadījumā, kad prasītāji zemesgabala pārņemšanas dēļ tam nevarēja nedz piekļūt, nedz pārdot to, nedz ieķīlāt vai dāvināt, Tiesa secināja, ka, pat ja nebija formāla lēmuma par īpašuma ekspropriāciju, prasītājiem radās tādas sekas, kas liecina par zemes ekspropriāciju[8], savukārt pasākumi, kurus Tiesa kvalificēja kā īpašuma izmantošanas ierobežošanu, aptver vairākas situācijas, tostarp, piemēram, noteiktu ekskluzīvo tiesību uz zemi zaudēšana, kā arī pozitīvu pienākumu uzlikšana zemes īpašniekam[9]. Tiesa savos spriedumos ir secinājusi, ka, ievērojot Pirmā protokola 1. pantā paredzēto īpašuma tiesību netraucētu īstenošanu, ir jārada taisnīgs līdzsvars starp sabiedrības vispārējām interesēm un indivīda pamattiesību aizsardzības prasībām.[10]
Tāpat arī Tieslietu ministrija norāda, ka saskaņā ar Satversmes tiesas judikatūru Satversmes 1. pants noteic, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika un no demokrātiskās republikas jēdziena izriet valsts pienākums savā darbībā ievērot tiesiskas valsts pamatprincipus, tostarp tiesiskās paļāvības principu un tiesiskās noteiktības principu. Tiesiskās paļāvības princips gan neizslēdz valsts iespēju grozīt pastāvošo tiesisko regulējumu, taču valstij ir jāņem vērā tās tiesības, uz kuru saglabāšanu vai īstenošanu personai var būt izveidojusies paļāvība, un, mainot normatīvo regulējumu, tai ir jāievēro saprātīgs līdzsvars starp personas paļāvību un tām interesēm, kuru nodrošināšanas labad regulējums tiek mainīts.[11]
Rezumējot visu augstāk minēto, norādām, ka attiecībā uz Likumprojektā ietvertajiem risinājumiem infrastruktūras izbūvei uz valsts robežas nepieciešams veikt izvērtējumu par to, vai un kā šie risinājumi varētu ietekmēt privātpersonu Satversmē noteiktās tiesības, un attiecībā uz tiem risinājumiem, kuri paredz pamattiesību ierobežojumus, ir jāvērtē to attaisnojamība, proti, ierobežojumiem jābūt pietiekami skaidri noteiktiem un saprotamiem, ir jānosaka to leģitīmais mērķis un jāveic to samērīguma pārbaude, turklāt tas jāataino anotācijā.
[1] Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2015. gada 3. jūlija sprieduma lietā Nr. 2014-12-01 14.1. un 14.3. punkts.
[2] Turpat, 15., 17. un 18. punkts.
[3] Turpat, 20. punkts.
[4] Turpat, 18.1. punkts.
[5] Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2020. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2020-26-0106 21.1. punkts.
[6] Guide on Article 1 of Protocol No. 1 to the European Convention on Human Rights. Protection of property. p.19. Pieejams: https://www.echr.coe.int/Documents/Guide_Art_1_Protocol_1_ENG.pdf
[7] Ibid, p.22.
[8] Ibid.
[9] Guide on Article 1 of Protocol No. 1 to the European Convention on Human Rights. Protection of property. p.23. Pieejams: https://www.echr.coe.int/Documents/Guide_Art_1_Protocol_1_ENG.pdf
[10] Ibid, p.29.
[11] Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2015. gada 3. jūlija sprieduma lietā Nr. 2014-12-01 14.2. punkts.
privātpersonas īpašumā bez tās piekrišanas tiks veikta būvniecība;personai tiek traucētas/liegtas tiesības lietot savu īpašumu pēc saviem ieskatiem.Tieslietu ministrija uzsver, ka gadījumos, kad normatīvajā aktā paredzēts ietvert regulējumu, kas ierobežo personas pamattiesības, ir nepieciešams veikt šāda ierobežojuma satversmīguma izvērtējumu. Šobrīd nav skaidrs, vai šāds izvērtējums vispār ir veikts. Tāpat arī norādām, ka šāds izvērtējums ir jāatspoguļo Likumprojekta anotācijā.
Latvijas Republikas Satversmes tiesa (turpmāk – Satversmes tiesa) savos spriedumos ir norādījusi, ka Satversmes 105. pants paredz īpašuma tiesību netraucētu īstenošanu, kā arī valsts tiesības sabiedrības interesēs ierobežot īpašuma izmantošanu. Pirmkārt, tiesības uz īpašumu sevī ietver arī īpašnieka sociālo pienākumu pret sabiedrību (īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm), otrkārt, tiesības uz īpašumu var ierobežot saskaņā ar likumu, ja vien ierobežojumi ir noteikti leģitīma mērķa labad un ir samērīgi ar šo mērķi.[1] Tādējādi, lai noskaidrotu, vai īpašuma tiesību ierobežojums ir attaisnojams, ir jāizvērtē: 1) vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu; 2) vai ierobežojumam ir leģitīms mērķis (ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti, tas tiek noteikts svarīgu interešu labad); 3) vai ierobežojums ir samērīgs ar tā leģitīmo mērķi.[2]
Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, Satversmes tiesa pārbauda: 1) vai izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai jeb vai ar izraudzīto līdzekli var sasniegt leģitīmo mērķi; 2) vai šāda rīcība ir nepieciešama jeb vai leģitīmo mērķi nevar sasniegt ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem (saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru leģitīmo mērķi var sasniegt tādā pašā kvalitātē[3]); 3) vai ierobežojums ir atbilstošs jeb vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām nodarīto kaitējumu (ierobežojumu). Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tad tā neatbilst arī samērīguma principam un ir uzskatāma par prettiesisku[4], piemēram, konstatējot, ka ir kaut viens mazāk ierobežojošs līdzeklis, ir arī pamats atzīt, ka norma nesamērīgi ierobežo pamattiesības[5].
Satversmes tiesa daudzos savos spriedumos ir arīdzan norādījusi, ka, noskaidrojot Satversmē noteikto pamattiesību saturu, jāņem vērā Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā, un ka starptautiskās cilvēktiesību normas un to piemērošanas prakse kalpo kā interpretācijas līdzeklis, lai noteiktu pamattiesību saturu un apjomu. Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – Tiesa) savos spriedumos ir skaidrojusi, ka Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas Pirmā protokola (turpmāk – Pirmais protokols) 1. pantā ir ietverti trīs atšķirīgi noteikumi - pirmajam ir vispārīgs raksturs un tas apstiprina īpašuma miermīlīgas izmantošanas principu, otrais attiecas uz īpašumu atņemšanu, savukārt trešais nosaka, ka valstīm ir tiesības kontrolēt, ierobežot īpašuma izmantošanu atbilstoši vispārējām interesēm. Lai ierobežojumus uzskatītu par saderīgiem ar Pirmā protokola 1. pantu, tiem jāatbilst noteiktiem kritērijiem: jābūt likumīgiem, jātiecas sasniegt leģitīmu mērķi, un tiem jābūt samērīgiem ar sasniedzamo mērķi. Tiesa attiecībā uz Pirmā protokola 1. pantu parasti konstatē, vai ir notikusi iejaukšanās pieteikuma iesniedzēja īpašumtiesībās, vai šāda iejaukšanās būtu uzskatāma par īpašuma atņemšanu, vai arī tā drīzāk ir īpašuma izmantošanas kontrole.[6] Parasti šis secinājums pamatojas nevis tajā, kāda rakstura oficiālos lēmumus valstis ir pieņēmušas, bet gan atkarībā no dažādu valsts iestāžu piemēroto pasākumu kopuma ietekmes uz personas īpašuma tiesībām, proti, tiek pārbaudīts, vai faktiskā situācija konkrētajā gadījumā atbilst tādiem apstākļiem, kas būtu vērtējami kā īpašuma atņemšana.[7] Tā, piemēram, gadījumā, kad prasītāji zemesgabala pārņemšanas dēļ tam nevarēja nedz piekļūt, nedz pārdot to, nedz ieķīlāt vai dāvināt, Tiesa secināja, ka, pat ja nebija formāla lēmuma par īpašuma ekspropriāciju, prasītājiem radās tādas sekas, kas liecina par zemes ekspropriāciju[8], savukārt pasākumi, kurus Tiesa kvalificēja kā īpašuma izmantošanas ierobežošanu, aptver vairākas situācijas, tostarp, piemēram, noteiktu ekskluzīvo tiesību uz zemi zaudēšana, kā arī pozitīvu pienākumu uzlikšana zemes īpašniekam[9]. Tiesa savos spriedumos ir secinājusi, ka, ievērojot Pirmā protokola 1. pantā paredzēto īpašuma tiesību netraucētu īstenošanu, ir jārada taisnīgs līdzsvars starp sabiedrības vispārējām interesēm un indivīda pamattiesību aizsardzības prasībām.[10]
Tāpat arī Tieslietu ministrija norāda, ka saskaņā ar Satversmes tiesas judikatūru Satversmes 1. pants noteic, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika un no demokrātiskās republikas jēdziena izriet valsts pienākums savā darbībā ievērot tiesiskas valsts pamatprincipus, tostarp tiesiskās paļāvības principu un tiesiskās noteiktības principu. Tiesiskās paļāvības princips gan neizslēdz valsts iespēju grozīt pastāvošo tiesisko regulējumu, taču valstij ir jāņem vērā tās tiesības, uz kuru saglabāšanu vai īstenošanu personai var būt izveidojusies paļāvība, un, mainot normatīvo regulējumu, tai ir jāievēro saprātīgs līdzsvars starp personas paļāvību un tām interesēm, kuru nodrošināšanas labad regulējums tiek mainīts.[11]
Rezumējot visu augstāk minēto, norādām, ka attiecībā uz Likumprojektā ietvertajiem risinājumiem infrastruktūras izbūvei uz valsts robežas nepieciešams veikt izvērtējumu par to, vai un kā šie risinājumi varētu ietekmēt privātpersonu Satversmē noteiktās tiesības, un attiecībā uz tiem risinājumiem, kuri paredz pamattiesību ierobežojumus, ir jāvērtē to attaisnojamība, proti, ierobežojumiem jābūt pietiekami skaidri noteiktiem un saprotamiem, ir jānosaka to leģitīmais mērķis un jāveic to samērīguma pārbaude, turklāt tas jāataino anotācijā.
[1] Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2015. gada 3. jūlija sprieduma lietā Nr. 2014-12-01 14.1. un 14.3. punkts.
[2] Turpat, 15., 17. un 18. punkts.
[3] Turpat, 20. punkts.
[4] Turpat, 18.1. punkts.
[5] Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2020. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2020-26-0106 21.1. punkts.
[6] Guide on Article 1 of Protocol No. 1 to the European Convention on Human Rights. Protection of property. p.19. Pieejams: https://www.echr.coe.int/Documents/Guide_Art_1_Protocol_1_ENG.pdf
[7] Ibid, p.22.
[8] Ibid.
[9] Guide on Article 1 of Protocol No. 1 to the European Convention on Human Rights. Protection of property. p.23. Pieejams: https://www.echr.coe.int/Documents/Guide_Art_1_Protocol_1_ENG.pdf
[10] Ibid, p.29.
[11] Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2015. gada 3. jūlija sprieduma lietā Nr. 2014-12-01 14.2. punkts.
Piedāvātā redakcija
-
4.
Likumprojekts
Iebildums
Likumprojekta 8. pants paredz: Valsts un pašvaldību institūcijas, kā arī citas institūcijas visus iesniegumus un jautājumus, kas saistīti ar ārējās robežas infrastruktūras izbūvi un ar to saistīto darbu nodrošināšanu un veikšanu, kā arī ārējās robežas infrastruktūras būvju nodošanu ekspluatācijā izskata un lēmumus pieņem prioritārā kārtībā.
Anotācijā papildus norādīts: Likumprojekta 8. pantā noteiktā prioritārā kārtība nodrošinās, ka saistībā ar ārējās robežas infrastruktūras izbūvi iesniegtais iesniegums vai jautājums tiks izskatīts pēc iespējas īsākā termiņā, tādējādi būtiski nekavējot ārējās robežas infrastruktūras izbūves procesu.
Likumprojekts skar tādus Valsts zemes dienesta pakalpojumus kā būves kadastrālā uzmērīšana, datu reģistrācija vai aktualizācija Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmā un Valsts zemes dienesta rīcībā esošās informācijas izsniegšana. Ar likumprojekta 8. pantu paredzēts noteikt Valsts zemes dienesta pienākumu minētos pakalpojumus sniegt prioritārā kārtībā. Paskaidrojam, ka Valsts zemes dienests konceptuāli neiebilst pret likumprojekta 8. pantā ietverto principu likumprojektā noteiktajos gadījumos pakalpojumus sniegt prioritārā kārtībā, taču jau šobrīd Valsts zemes dienests pakalpojumu izpildes termiņus nosaka, ievērojot ārējos normatīvajos aktos noteiktos termiņus attiecīgā pakalpojuma izpildei un publiskā pakalpojuma sniegšanai noteiktos principus (piemēram, pakalpojuma sniegšana tiek organizēta pēc iespējas efektīvi, procedūru īstenošanu veicot saprātīgā laikā un pēc iespējas ērti). Taču atsevišķu Valsts zemes dienesta pakalpojumu sniegšanu tehniski nav iespējams nodrošināt vēl īsākos termiņos, kā jau pakalpojumam noteiktajā termiņā. Turklāt servitūta reģistrācija Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmā un zemesgrāmatā tiek veikta integrēto procedūru ietvaros, sadarbojoties Valsts zemes dienestam un attiecīgajai rajona (pilsētas) tiesai. Līdz ar to likumprojekta 8. pants ir precizējams, to neizsakot kā imperatīvu tiesību normu.
Papildus ierosinām likumprojekta nosaukumā skaidri norādīt, ka likums ir par valsts robežu, un precizēt, jo robežu neizbūvē, bet gan uz robežas izbūvē infrastruktūru.
Anotācijā papildus norādīts: Likumprojekta 8. pantā noteiktā prioritārā kārtība nodrošinās, ka saistībā ar ārējās robežas infrastruktūras izbūvi iesniegtais iesniegums vai jautājums tiks izskatīts pēc iespējas īsākā termiņā, tādējādi būtiski nekavējot ārējās robežas infrastruktūras izbūves procesu.
Likumprojekts skar tādus Valsts zemes dienesta pakalpojumus kā būves kadastrālā uzmērīšana, datu reģistrācija vai aktualizācija Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmā un Valsts zemes dienesta rīcībā esošās informācijas izsniegšana. Ar likumprojekta 8. pantu paredzēts noteikt Valsts zemes dienesta pienākumu minētos pakalpojumus sniegt prioritārā kārtībā. Paskaidrojam, ka Valsts zemes dienests konceptuāli neiebilst pret likumprojekta 8. pantā ietverto principu likumprojektā noteiktajos gadījumos pakalpojumus sniegt prioritārā kārtībā, taču jau šobrīd Valsts zemes dienests pakalpojumu izpildes termiņus nosaka, ievērojot ārējos normatīvajos aktos noteiktos termiņus attiecīgā pakalpojuma izpildei un publiskā pakalpojuma sniegšanai noteiktos principus (piemēram, pakalpojuma sniegšana tiek organizēta pēc iespējas efektīvi, procedūru īstenošanu veicot saprātīgā laikā un pēc iespējas ērti). Taču atsevišķu Valsts zemes dienesta pakalpojumu sniegšanu tehniski nav iespējams nodrošināt vēl īsākos termiņos, kā jau pakalpojumam noteiktajā termiņā. Turklāt servitūta reģistrācija Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmā un zemesgrāmatā tiek veikta integrēto procedūru ietvaros, sadarbojoties Valsts zemes dienestam un attiecīgajai rajona (pilsētas) tiesai. Līdz ar to likumprojekta 8. pants ir precizējams, to neizsakot kā imperatīvu tiesību normu.
Papildus ierosinām likumprojekta nosaukumā skaidri norādīt, ka likums ir par valsts robežu, un precizēt, jo robežu neizbūvē, bet gan uz robežas izbūvē infrastruktūru.
Piedāvātā redakcija
Valsts ārējās robežas infrastruktūras izbūves likums
Priekšlikums likumprojekta 8. panta redakcijai:
Valsts un pašvaldību institūcijas, kā arī citas institūcijas visus iesniegumus un jautājumus, kas saistīti ar ārējās robežas infrastruktūras izbūvi un ar to saistīto darbu nodrošināšanu un veikšanu, kā arī ārējās robežas infrastruktūras būvju nodošanu ekspluatācijā izskata un lēmumus pieņem prioritārā kārtībā, ja tas iespējams.
Priekšlikums likumprojekta 8. panta redakcijai:
Valsts un pašvaldību institūcijas, kā arī citas institūcijas visus iesniegumus un jautājumus, kas saistīti ar ārējās robežas infrastruktūras izbūvi un ar to saistīto darbu nodrošināšanu un veikšanu, kā arī ārējās robežas infrastruktūras būvju nodošanu ekspluatācijā izskata un lēmumus pieņem prioritārā kārtībā, ja tas iespējams.
5.
Likumprojekts
Iebildums
Likumprojekta 1. pants paredz, ka ārējās robežas infrastruktūras izbūvei nepieciešamā teritorija ir nacionālo interešu objekts. Tādējādi ar likumu ir paredzēts infrastruktūras kopumam noteikt nacionālo interešu objektu statusu.
Vēršam uzmanību, ka nacionālo interešu objektu regulējums cita starpā ir ietverts Teritorijas attīstības plānošanas likuma 17. pantā. Atbilstoši tam, šis institūts pēc koncepta paredz gan pašvaldību iesaisti tā noteikšanā, gan ietekmes uz vidi novērtējuma veikšanu, gan izmantošanas nosacījumu izstrādi, kā arī citus šī institūta raksturojošos elementus. Savukārt ar Likumprojektu ir paredzēta pilnīga atkāpšanās no šī institūta konceptuālās būtības, jo tiek paredzēts vienkārši to noteikt, neizpildot nevienu no kritērijiem, kas ir nepieciešami šī institūta izmantošanai.
Ievērojot minēto, nav skaidrs, kādēļ tiek izmantots nacionālo interešu objekta institūts, ja to ir paredzēts izmantot tādā veidā, kas pārgroza šī institūta būtību. Kā noprotams, nacionālo interešu objekts nav nepieciešams, lai teritorijai paredzētu izmantošanas noteikumus, jo valsts robežas izmantošanas noteikumi jau detalizēti ir noteikti Robežas likumā. Vienīgais, ko var noprast no anotācijas, ir, ka šis statuss ir nepieciešams, jo saskaņā ar Būvniecības likuma 15. panta septīto daļu nacionālā interešu objekta būvniecībai izdotas būvatļaujas apstrīdēšana vai pārsūdzēšana neaptur būvniecības darbību.
Ja vienīgais mērķis ir noteikt, ka būvatļaujas apstrīdēšana neaptur būvdarbu izpildi, to var arī paredzēt Likumprojektā, nevis izmantot citu tiesību institūtu neatbilstoši tā būtībai. Vienlaikus, to darot, ir jāapzinās riski, ka prettiesiskas būvniecības gadījumā būs jāpārbūvē uzcelti objekti vai jāatlīdzina zaudējumi, kur pārbūve nebūs nepieciešama.
Vēršam uzmanību, ka nacionālo interešu objektu regulējums cita starpā ir ietverts Teritorijas attīstības plānošanas likuma 17. pantā. Atbilstoši tam, šis institūts pēc koncepta paredz gan pašvaldību iesaisti tā noteikšanā, gan ietekmes uz vidi novērtējuma veikšanu, gan izmantošanas nosacījumu izstrādi, kā arī citus šī institūta raksturojošos elementus. Savukārt ar Likumprojektu ir paredzēta pilnīga atkāpšanās no šī institūta konceptuālās būtības, jo tiek paredzēts vienkārši to noteikt, neizpildot nevienu no kritērijiem, kas ir nepieciešami šī institūta izmantošanai.
Ievērojot minēto, nav skaidrs, kādēļ tiek izmantots nacionālo interešu objekta institūts, ja to ir paredzēts izmantot tādā veidā, kas pārgroza šī institūta būtību. Kā noprotams, nacionālo interešu objekts nav nepieciešams, lai teritorijai paredzētu izmantošanas noteikumus, jo valsts robežas izmantošanas noteikumi jau detalizēti ir noteikti Robežas likumā. Vienīgais, ko var noprast no anotācijas, ir, ka šis statuss ir nepieciešams, jo saskaņā ar Būvniecības likuma 15. panta septīto daļu nacionālā interešu objekta būvniecībai izdotas būvatļaujas apstrīdēšana vai pārsūdzēšana neaptur būvniecības darbību.
Ja vienīgais mērķis ir noteikt, ka būvatļaujas apstrīdēšana neaptur būvdarbu izpildi, to var arī paredzēt Likumprojektā, nevis izmantot citu tiesību institūtu neatbilstoši tā būtībai. Vienlaikus, to darot, ir jāapzinās riski, ka prettiesiskas būvniecības gadījumā būs jāpārbūvē uzcelti objekti vai jāatlīdzina zaudējumi, kur pārbūve nebūs nepieciešama.
Piedāvātā redakcija
-
6.
Likumprojekts
Iebildums
Likumprojekta 2. pantā:
Izslēgt vārdus "un iezīmēšanu dabā", jo nekorekts termins, turklāt zemes kadastrāla uzmērīšana iever zemes robežu noteikšanu apvidū, kas faktiski arī nozīmē "iezīmēšanu dabā";
aizstāt vārdus "zemes uzmērīšanu" ar vārdiem "zemes kadastrālo uzmērīšanu";
iekļaut panta tekstā anotācijā minēto nosacījumu "Nodrošinājuma valsts aģentūras sagatavo un mērniekam vai komersantam, kas nodarbina mērnieku, izsniegto darba uzdevumu.", līdzīgi kā likumprojekta 5. panta trešajā daļā.
Zemes ierādīšana ir zemes reformas laikā ieviests mērniecības veids, kā tika noteiktas nekustamā īpašuma robežas. Lūdzam precizēt likumprojekta 2. panta pirmo teikumu, norādot, ka tiek noteikta teritorija, kuru vēlāk tad uzmēra zemes kadastrālās uzmērīšanas procesā.
Izslēgt vārdus "un iezīmēšanu dabā", jo nekorekts termins, turklāt zemes kadastrāla uzmērīšana iever zemes robežu noteikšanu apvidū, kas faktiski arī nozīmē "iezīmēšanu dabā";
aizstāt vārdus "zemes uzmērīšanu" ar vārdiem "zemes kadastrālo uzmērīšanu";
iekļaut panta tekstā anotācijā minēto nosacījumu "Nodrošinājuma valsts aģentūras sagatavo un mērniekam vai komersantam, kas nodarbina mērnieku, izsniegto darba uzdevumu.", līdzīgi kā likumprojekta 5. panta trešajā daļā.
Zemes ierādīšana ir zemes reformas laikā ieviests mērniecības veids, kā tika noteiktas nekustamā īpašuma robežas. Lūdzam precizēt likumprojekta 2. panta pirmo teikumu, norādot, ka tiek noteikta teritorija, kuru vēlāk tad uzmēra zemes kadastrālās uzmērīšanas procesā.
Piedāvātā redakcija
2. pants. Ārējās robežas infrastruktūras izbūvei nepieciešamās teritorijas noteikšanu nodrošina Valsts robežsardze sadarbībā ar Nodrošinājuma valsts aģentūru. Ārējās robežas infrastruktūras izbūvei nepieciešamo zemes kadastrālo uzmērīšanu organizē Nodrošinājuma valsts aģentūra. Nodrošinājuma valsts aģentūra sagatavo un izsniedz mērniekam vai komersantam, kas nodarbina mērnieku, darba uzdevumu.
7.
Likumprojekts
Iebildums
Likumprojekta 3. pants paredz servitūta nodibināšanu par labu valstij uz citām personām piederošo zemi, kura nepieciešama ārējās robežas infrastruktūras izbūvei. Bez minētā attiecīgais pants paredz šī servitūta ierakstīšanu zemesgrāmatā, kā arī to, ka tajā ietilpstošās tiesības var izmantot pirms servitūta ierakstīšanas zemesgrāmatā.
Informējam, ka attiecībā uz minēto tiesību normu attiecas šī atzinuma 1.-3. iebildums atbilstoši iebildumos ietvertajam pamatojumam.
Vienlaikus vēršam uzmanību uz šādiem aspektiem saistībā ar servitūta institūta izmantošanu:
- atbilstoši Civillikuma 1130. un 1132. pantam servitūtam ir jābūt skaidram apmēram. T.i., ja tiek nodibināts servitūts, ir jābūt skaidram, kādā apmērā īpašnieks tiek aprobežots – ko tas nevar darīt vai ko tam ir jāpacieš, kad darīs, kāds cits. Piedāvātā tiesību norma šādu skaidrību nesniedz. Kā noprotams, servitūts ir paredzēts, lai valstij būtu noteiktas tiesības izbūvēt robežas infrastruktūru uz citām personām piederošu zemi. Ja visus citus jautājumus jau regulē Robežas likumā paredzētais tiesiskais režīms, servitūta apmērs ir jānosaka atbilstoši tā mērķim (paredzēt tiesības veikt būvdarbus tādā mērā, kādā tie nepieciešami robežas infrastruktūras radīšanai);
- ja likumā tiek paredzēts noteikt servitūtu, ir jābūt skaidri identificējamai ķēdei, pēc kuras varēs noteikt nekustamos īpašumus, uz kuriem šāds servitūts attieksies. Lietu tiesības nevar būt abstraktas un attiekties uz nezināmiem nekustamiem īpašumiem.
Kā noprotams no Likumprojekta anotācijas, ārējās robežas infrastruktūras izbūve ir paredzēta valsts robežas joslā, patrulēšanas joslā un robežzīmju joslā. Ja valsts robežas josla ir skaidri noteikta likumā, pārējās joslas nosaka institūcijas atbilstoši Robežas likuma regulējumam. Ievērojot minēto, paredzot likumā servitūtu, būtu skaidri jāidentificē, uz ko tas attiecas (uz nekustamiem īpašumiem, kas atrodas minēto 3 joslu ietvaros). Vienlaikus, ņemot vērā Civillikuma 1137. pantu un iepriekš minēto par servitūta apmēru būtu nepieciešams arī noteikt servitūta izlietošanas kārtību – ka tā izlietošana ir aprobežota ar darbībām minētajās 3 joslās. Vienlaikus ir jāuzsver, ka gan ņemot vērā Robežas likuma noteikumus, gan arī paredzēto servitūtu, ir jāsaprot, ka patrulēšanas joslas un robežzīmju joslas noteikšana tādējādi ir administratīvais process, jo aizskar personu, kurām pieder nekustamais īpašums paredzētajās joslās, tiesības;
- Vēršam uzmanību, ka lietu tiesībām, kas nodibinātas ar likumu, nav nepieciešama korroborācija saskaņā ar Civillikuma 1477. pantu. Tādējādi servitūta ierakstīšana zemesgrāmatā nav nepieciešama, lai tas būtu spēkā, ja vien tas ir skaidrs (tā saturs atbilst servitūta elementiem un ir identificējami nekustamie īpašumi, kurus tas skars). Ievērojot minēto, nepievēršoties 3. panta pirmās daļas pēdējā teikuma un otrās daļas saturam, Tieslietu ministrijas ieskatā šīs tiesību normas būtu izslēdzamas no Likumprojekta.
Informējam, ka attiecībā uz minēto tiesību normu attiecas šī atzinuma 1.-3. iebildums atbilstoši iebildumos ietvertajam pamatojumam.
Vienlaikus vēršam uzmanību uz šādiem aspektiem saistībā ar servitūta institūta izmantošanu:
- atbilstoši Civillikuma 1130. un 1132. pantam servitūtam ir jābūt skaidram apmēram. T.i., ja tiek nodibināts servitūts, ir jābūt skaidram, kādā apmērā īpašnieks tiek aprobežots – ko tas nevar darīt vai ko tam ir jāpacieš, kad darīs, kāds cits. Piedāvātā tiesību norma šādu skaidrību nesniedz. Kā noprotams, servitūts ir paredzēts, lai valstij būtu noteiktas tiesības izbūvēt robežas infrastruktūru uz citām personām piederošu zemi. Ja visus citus jautājumus jau regulē Robežas likumā paredzētais tiesiskais režīms, servitūta apmērs ir jānosaka atbilstoši tā mērķim (paredzēt tiesības veikt būvdarbus tādā mērā, kādā tie nepieciešami robežas infrastruktūras radīšanai);
- ja likumā tiek paredzēts noteikt servitūtu, ir jābūt skaidri identificējamai ķēdei, pēc kuras varēs noteikt nekustamos īpašumus, uz kuriem šāds servitūts attieksies. Lietu tiesības nevar būt abstraktas un attiekties uz nezināmiem nekustamiem īpašumiem.
Kā noprotams no Likumprojekta anotācijas, ārējās robežas infrastruktūras izbūve ir paredzēta valsts robežas joslā, patrulēšanas joslā un robežzīmju joslā. Ja valsts robežas josla ir skaidri noteikta likumā, pārējās joslas nosaka institūcijas atbilstoši Robežas likuma regulējumam. Ievērojot minēto, paredzot likumā servitūtu, būtu skaidri jāidentificē, uz ko tas attiecas (uz nekustamiem īpašumiem, kas atrodas minēto 3 joslu ietvaros). Vienlaikus, ņemot vērā Civillikuma 1137. pantu un iepriekš minēto par servitūta apmēru būtu nepieciešams arī noteikt servitūta izlietošanas kārtību – ka tā izlietošana ir aprobežota ar darbībām minētajās 3 joslās. Vienlaikus ir jāuzsver, ka gan ņemot vērā Robežas likuma noteikumus, gan arī paredzēto servitūtu, ir jāsaprot, ka patrulēšanas joslas un robežzīmju joslas noteikšana tādējādi ir administratīvais process, jo aizskar personu, kurām pieder nekustamais īpašums paredzētajās joslās, tiesības;
- Vēršam uzmanību, ka lietu tiesībām, kas nodibinātas ar likumu, nav nepieciešama korroborācija saskaņā ar Civillikuma 1477. pantu. Tādējādi servitūta ierakstīšana zemesgrāmatā nav nepieciešama, lai tas būtu spēkā, ja vien tas ir skaidrs (tā saturs atbilst servitūta elementiem un ir identificējami nekustamie īpašumi, kurus tas skars). Ievērojot minēto, nepievēršoties 3. panta pirmās daļas pēdējā teikuma un otrās daļas saturam, Tieslietu ministrijas ieskatā šīs tiesību normas būtu izslēdzamas no Likumprojekta.
Piedāvātā redakcija
-
8.
Likumprojekts
Iebildums
Likumprojekta anotācijā norādīts, ka "… zemesgrāmatā servitūts būs nostiprināms par labu valstij kādas valsts institūcijas personā, kuru interesēs tiek veikta ārējās robežas infrastruktūras izbūve".
Zemesgrāmatu procesu regulē noteiktības princips, kas nozīmē, ka no ierakstiem ir jābūt pietiekami skaidriem. Tā piemēram, Zemesgrāmatu likuma 119.pants noteic, ka ierakstos jānorāda juridiskajām personām — nosaukums un identifikācijas kods.
Šāds regulējums ar īpašnieka identifikāciju ir nozīmīgs, lai no zemesgrāmatu ierakstiem gūtu pārskatāmību un ikvienai personai būtu iespējams pārliecināties par nekustamā īpašuma īpašnieku.
Tādējādi, nostiprinot tiesības uz Latvijas Republiku, ir nepieciešams norādīt ministriju, uz kuru valsts vārdā īpašums ir nostiprināms (sk.piemēram, likuma "Par valsts un pašvaldību zemes īpašuma tiesībām un to nostiprināšanu zemesgrāmatās" 8.pantu, kurā strikti noteiktas ministrijas, uz kuru vārda ierakstāmas valstij piederošās un piekrītošās zemes).
Norādāms, ka, skatot cauri nostiprinājuma lūgumu, tiesnesis pamatojas vienīgi uz tiem datiem, kas ir lūgumā un tam pievienotajos dokumentos, nepieprasot nekādas ziņas no iestādēm vai privātpersonām.
Līdz ar to normatīvajā regulējumā jābūt noregulētam precīzam subjektam, uz kā vārda zemesgrāmatā servitūts ierakstāms.
Tādējādi lūdzam papildināt likumprojektu ar institūciju, kuras interesēs tiks veikta ārējās robežas infrastruktūras izbūve un attiecīgi uz kuras vārda šāds servitūts būtu ierakstāms.
Pretējā gadījumā arī rajona (pilsētu) tiesnešiem nebūs skaidrs, uz kā vārda servitūtu nostiprināt.
Zemesgrāmatu procesu regulē noteiktības princips, kas nozīmē, ka no ierakstiem ir jābūt pietiekami skaidriem. Tā piemēram, Zemesgrāmatu likuma 119.pants noteic, ka ierakstos jānorāda juridiskajām personām — nosaukums un identifikācijas kods.
Šāds regulējums ar īpašnieka identifikāciju ir nozīmīgs, lai no zemesgrāmatu ierakstiem gūtu pārskatāmību un ikvienai personai būtu iespējams pārliecināties par nekustamā īpašuma īpašnieku.
Tādējādi, nostiprinot tiesības uz Latvijas Republiku, ir nepieciešams norādīt ministriju, uz kuru valsts vārdā īpašums ir nostiprināms (sk.piemēram, likuma "Par valsts un pašvaldību zemes īpašuma tiesībām un to nostiprināšanu zemesgrāmatās" 8.pantu, kurā strikti noteiktas ministrijas, uz kuru vārda ierakstāmas valstij piederošās un piekrītošās zemes).
Norādāms, ka, skatot cauri nostiprinājuma lūgumu, tiesnesis pamatojas vienīgi uz tiem datiem, kas ir lūgumā un tam pievienotajos dokumentos, nepieprasot nekādas ziņas no iestādēm vai privātpersonām.
Līdz ar to normatīvajā regulējumā jābūt noregulētam precīzam subjektam, uz kā vārda zemesgrāmatā servitūts ierakstāms.
Tādējādi lūdzam papildināt likumprojektu ar institūciju, kuras interesēs tiks veikta ārējās robežas infrastruktūras izbūve un attiecīgi uz kuras vārda šāds servitūts būtu ierakstāms.
Pretējā gadījumā arī rajona (pilsētu) tiesnešiem nebūs skaidrs, uz kā vārda servitūtu nostiprināt.
Piedāvātā redakcija
-
9.
Likumprojekts
Iebildums
Likumprojekta 3. panta trešā daļa paredz, ka Nodrošinājuma valsts aģentūra mēneša laikā pēc ārējās robežas infrastruktūras izbūves sākšanas konkrētajā zemē uzsāk tās atsavināšanas procesu.
Vēršam uzmanību, ka nav saprotams, kādēļ atsavināšanas process ir sasaistīts ar robežas infrastruktūras izbūves sākšanas brīdi. Turklāt atsavināšanas procesa uzsākšana vēl nenodrošina privātpersonas pilnvērtīgu tiesību aizsardzību, ja ir paredzēts sabiedrisko vajadzību (robežas izbūvi) realizēt pirms atsavināšanas. Pēc būtības veidojas stāvoklis, kur atsavināšana jau ir notikusi de facto, bet visi privātpersonu tiesību aizsardzību soļi tiks realizēti “kaut kad”, tai skaitā mantiskie jautājumi tiks atrisināti “kaut kad”. Var diezgan droši apgalvot, ka šāds stāvoklis nebūtu tiesisks.
Ja de facto atsavināšana notiek šobrīd, bet formālo darbību veikšana pēc tam, nobīdēm laikā (starp tagad un tad) ir jābūt objektīvos apsvērumos balstītām, tiesiskām un samērīgām termiņos. Ja samērīgi termiņi nav iespējami, to attaisnot var tikai aktualizējot izmaksājamo līdzekļu apmērus atbilstoši inflācijai (mantisko jautājumu risināšanai). Vienlaikus arī šādā konceptā termiņiem ir jābūt noteiktiem, jo citādi, koncepts ir jābūvē ar starpsoļiem (īpašnieka pienākumu, piemēram, nekustamā īpašuma nodokļa, uzņemšanās līdz atsavināšanas brīdim, zināmās atlīdzības daļas izmaksa pirms procesa pabeigšanas).
Vienlaikus, lai varētu veidot modeli, kurā pastāv laika nobīdes starp faktisko un juridisko darbību veikšanu, ir jāfiksē stāvoklis dabā, jo atsavināmā objekta vērtība (taisnīga atlīdzība saskaņā ar Sabiedrības vajadzībām nepieciešamā nekustamā īpašuma atsavināšanas likumu) ir jānosaka atbilstoši apstākļiem, kādi bija pirms atsavināšanas brīža (bet atbilstoši vērtībai atsavināšanas brīdī vai, kā jau minēts, indeksējot izmaksājamo atlīdzības apmēru).
Vēršam uzmanību, ka nav saprotams, kādēļ atsavināšanas process ir sasaistīts ar robežas infrastruktūras izbūves sākšanas brīdi. Turklāt atsavināšanas procesa uzsākšana vēl nenodrošina privātpersonas pilnvērtīgu tiesību aizsardzību, ja ir paredzēts sabiedrisko vajadzību (robežas izbūvi) realizēt pirms atsavināšanas. Pēc būtības veidojas stāvoklis, kur atsavināšana jau ir notikusi de facto, bet visi privātpersonu tiesību aizsardzību soļi tiks realizēti “kaut kad”, tai skaitā mantiskie jautājumi tiks atrisināti “kaut kad”. Var diezgan droši apgalvot, ka šāds stāvoklis nebūtu tiesisks.
Ja de facto atsavināšana notiek šobrīd, bet formālo darbību veikšana pēc tam, nobīdēm laikā (starp tagad un tad) ir jābūt objektīvos apsvērumos balstītām, tiesiskām un samērīgām termiņos. Ja samērīgi termiņi nav iespējami, to attaisnot var tikai aktualizējot izmaksājamo līdzekļu apmērus atbilstoši inflācijai (mantisko jautājumu risināšanai). Vienlaikus arī šādā konceptā termiņiem ir jābūt noteiktiem, jo citādi, koncepts ir jābūvē ar starpsoļiem (īpašnieka pienākumu, piemēram, nekustamā īpašuma nodokļa, uzņemšanās līdz atsavināšanas brīdim, zināmās atlīdzības daļas izmaksa pirms procesa pabeigšanas).
Vienlaikus, lai varētu veidot modeli, kurā pastāv laika nobīdes starp faktisko un juridisko darbību veikšanu, ir jāfiksē stāvoklis dabā, jo atsavināmā objekta vērtība (taisnīga atlīdzība saskaņā ar Sabiedrības vajadzībām nepieciešamā nekustamā īpašuma atsavināšanas likumu) ir jānosaka atbilstoši apstākļiem, kādi bija pirms atsavināšanas brīža (bet atbilstoši vērtībai atsavināšanas brīdī vai, kā jau minēts, indeksējot izmaksājamo atlīdzības apmēru).
Piedāvātā redakcija
-
10.
Likumprojekts
Iebildums
Tieslietu ministrijas ieskatā šajā Likumprojekta panta daļā ietvertais regulējums nevarētu tikt uzskatīts par privātpersonu tiesībām iespējamo saaudzīgāko risinājumu, proti, ka tikai pēc tam, kad sākta robežas infrastruktūras izbūve konkrētajā zemē, tiek uzsākts nekustamā īpašuma vai tā daļas atsavināšanas process. Tieslietu ministrijas ieskatā, iespējams, varētu tikt atbalstīta pieeja, ka būvniecības process tiek uzsākts pirms valsts ir ieguvusi īpašuma tiesības uz tai nepieciešamo nekustamo īpašumu vai tā daļu, tomēr tam vismaz būtu jābūt integrētam nekustamā īpašuma atsavināšanas sabiedrības vajadzībām procesā. Vienlaikus, lai šādu pieeju varētu ieviest tiesību sistēmā, ir jāsagatavo pietiekami pamatots, izvērtēts un skaidrs risinājums, kas turklāt no personu īpašuma tiesību ierobežošanas viedokļa varētu tikt atzīts par attaisnojamu un samērīgu. Šobrīd Likumprojektam bez jau iepriekš norādītās satversmības izvērtējuma neesamības ir konstatējami vēl vairāki būtiski trūkumi, tādēļ Tieslietu ministrija nevar atbalstīt Likumprojekta virzību.
Sabiedrības vajadzībām nepieciešamā nekustamā īpašuma atsavināšanas likums (turpmāk - Atsavināšanas likums) satur skaidrus noteikumus un kārtību, kādā nekustamais īpašums atsavināms sabiedrības vajadzībām, tajā ir noteiktas skaidras garantijas privātpersonām, regulējums par to, kā privātpersona aizsargā savas tiesības, kas notiek, ja persona zaudē savu mājvietu, kā viņa tiek informēta, kā tiek izvērtēts, vai no privātpersonas ir jāatsavina viss nekustamais īpašums vai daļa, kā īpašnieks piedalās procesā, kādu atlīdzību saņem un tamlīdzīgi. Šobrīd Likumprojektā vairāki no nosauktajiem atsavināšanas procesa aspektiem nav atrunāti, līdz ar to nav skaidrs, vai un kā tie tiks īstenoti. Ņemot vērā to, ka Atsavināšanas likuma izstrādē īpaša nozīme tika piešķirta tam, lai tajā ietvertais regulējums atbilstu Satversmes tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk - ECT) atziņām par cilvēktiesību aizsardzību atsavināšanas procesā, Tieslietu ministrijas ieskatā ir ļoti riskanti steigā radīt izņēmumus no šī regulējuma, jo kā Satversmes tiesa ir norādījusi - personas īpašuma tiesību aizsardzību garantē arī nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanas process pats par sevi[1]. Saskaņā ar iedibināto judikatūru attiecībā uz Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas Pirmā protokola 1. pantu ir jāpanāk taisnīgs līdzsvars starp sabiedrības vispārējām interesēm un indivīda pamattiesību aizsardzības prasībām, jābūt saprātīgai attiecībai starp izmantotajiem līdzekļiem un sasniedzamo mērķi. Nepieciešamo līdzsvaru nevar panākt, ja personai ir jāuzņemas individuāls un pārmērīgs slogs.[2]
Tāpat Tieslietu ministrijas ieskatā nav atbalstāms risinājums, ka personām netiek paredzēta nekāda veida kompensācija uz brīdi, kad būvniecība viņiem piederošajā īpašumā tiek uzsākta. Saskaņā ar Likumprojektā ietverto regulējumu un anotācijā sniegto informāciju persona saņemtu atlīdzību tikai tajā brīdī, kad tiktu pabeigts atsavināšanas process, kurš turklāt tiktu uzsākts tikai pēc būvniecības uzsākšanas. Īpašuma atsavināšana kā īpašuma tiesību ierobežojums var būt tiesiska tikai tad, ja tā ir samērīga ar sasniedzamo mērķi. Taisnīgs līdzsvars starp sabiedrības un konkrētā nekustamā īpašuma īpašnieka interesēm var tikt nodrošināts ar skaidrā un iepriekš paredzamā procedūrā noteiktas taisnīgas atlīdzības palīdzību, līdz ar to Satversmes tiesa, pārbaudot, vai ir ievērots nosacījums, ka īpašumu var atsavināt vienīgi izņēmuma gadījumā, noskaidro, vai nekustamais īpašums ir atsavināts pret taisnīgu atlīdzību.[3] ECT ir norādījusi, ka atlīdzināšanas noteikumi saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem ir būtiski, lai novērtētu, vai ar atsavināšanas ietvaros veiktajiem pasākumiem ir sasniegts taisnīgais līdzsvars, vai arī ir radīts nesamērīgu slogs privātpersonai.[4] Tāpat ECT ir norādījusi, ka izmaksātajai kompensācijai ir jābūt pamatoti saistītai ar īpašuma tirgus vērtību, kas noteikta atsavināšanas brīdī.[5] Tādējādi Tieslietu ministrijas ieskatā atsavināšanas process ir jāveic pietiekami īsā laika periodā, lai atsavināmā nekustamā īpašuma īpašniekam nesamērīgi ilgu laiku nebūtu jācieš savu īpašuma tiesību ierobežojums, nesaņemot par to taisnīgu atlīdzību. Atsavināšanas procesa ilgums ir ticis vērtēts salīdzinoši nesenā Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2020. gada 13. februāra spriedumā lietā Nr. C29452516, SKC-8/2020, kurā tiesa vērtēja pienākumu valstij atlīdzināt zaudējumus sabiedrības vajadzībām atsavinātā nekustamā īpašuma īpašniekam saistībā ar atsavināšanas procesa ilgumu. Senāts šajā spriedumā ir secinājis, ka konkrētajā gadījumā prasītājai nevar pārmest īpašuma neizmantošanu, jo bija pilnīgi skaidrs, ka īpašums paredzēts publiskās infrastruktūras izbūvei, un līdz ar to nav saprātīgi sagaidīt no zemes īpašnieka kādu jēgpilnu rīcību ar īpašumu, kura atsavināšana var notikt jebkurā brīdī, tāpēc šāda situācija rīcības ar īpašumu ierobežojumu dēļ ir pielīdzināma faktiskai īpašuma atsavināšanai. Tāpat arī tiesa secinājusi, ka konkrētajā gadījumā valsts bezdarbība, nedodot taisnīgu atlīdzību saprātīgā termiņā, nav attaisnojama, un prasītāja tiesības uz īpašumu (saņemt atlīdzību par sabiedrības vajadzībām atsavināto zemi) ierobežotas nesamērīgi ilgi bez faktiska un tiesiska pamata.[6] Šajā spriedumā arīdzan secināts, ka tiesas pienākums ir noteikt saprātīga termiņa pārkāpuma robežu, kā arī noteikt taisnīgu atlīdzību par nesamērīgi ilgo tiesību uz īpašumu ierobežojumu, kas ietilpst Atsavināšanas likuma 22. panta un 25. panta pirmās daļas tvērumā.[7]
Visbeidzot, jāatzīmē arī, ka Atsavināšanas likumā ietvertās tiesību normas un taisnīgas atlīdzības noteikšana ir ļoti saistītas ar vēl kādu citu īpašumu atsavināšanā sabiedrības vajadzībām atzītu principu, proti, secināms, ka no Satversmes 105. panta ceturtā teikuma izriet likumdevēja pienākums pirms tiesību akta pieņemšanas nodrošināt personas tiesības tikt uzklausītai. Šīm tiesībām ir liela nozīme pilnvērtīgā tiesību aizstāvībā un iesaistīto pušu interešu līdzsvarošanā, un tās nozīmē ne tikai formālu iespēju izteikties, bet arī paredz pienākumu izteiktos iebildumus izvērtēt un iespēju robežās ņemt vērā vai arī noraidīt ar pienācīgu pamatojumu.[8]
Norādām, ka Tieslietu ministrijas ieskatā, ja Iekšlietu ministrija ir konstatējusi, ka pēc iespējas ātrāk uzsākama būvniecība valsts ārējās robežas stiprināšanai, tai nekavējoties jārīkojas, lai saņemtu Ministru kabineta konceptuālu atbalstu (Atsavināšanas likuma 8. pants), jāidentificē nepieciešamie nekustamie īpašumi vai to daļas un jāuzsāk atsavināšanas procesi. Paralēli tam varētu tikt meklēti risinājumi, kā uzsākt būvniecību īpašumos, kuri vēl nav valsts īpašumā, bet attiecībā uz kuriem uzsākta atsavināšana. Vēršam uzmanību, ka arī vairākas anotācijā minētās darbības, kas jāveic, lai būvniecību vispār varētu uzsākt (piemēram, projektēšana, iepirkumu procedūras) var veikt paralēli atsavināšanas procesa gaitai.
[1] Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2009. gada 21. oktobra sprieduma lietā Nr. 2009-01-01 11.3. punkts.
[2] ECT 2010. gada 29. marta sprieduma lietā “Depalle v. France”, pieteikums Nr. 34044/02, 83. punkts.
[3] Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2016. gada 9. decembra sprieduma lietā Nr. 2016-08-01 16. punkts.
[4] ECT 2014. gada 27. maija sprieduma lietā “Albergas and Arlauskas v. Lithuania”, pieteikums Nr. 17978/05, 73. punkts.
[5] ECT 2013. gada 12. novembra sprieduma lietā “Pyrantienė v. Lithuania”, pieteikums Nr. 45092/07, 65., 66. punkts.
[6] Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2020. gada 13. februāra spriedums lietā Nr. C29452516, SKC - 8/2020, 9.2. punkts. Pieejams: http://at.gov.lv/downloadlawfile/6116
[7] Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2020. gada 13. februāra spriedums lietā Nr. C29452516, SKC - 8/2020, 9.4. punkts.
[8] Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2016. gada 9. decembra sprieduma lietā Nr. 2016-08-01 14.2. punkts.
Sabiedrības vajadzībām nepieciešamā nekustamā īpašuma atsavināšanas likums (turpmāk - Atsavināšanas likums) satur skaidrus noteikumus un kārtību, kādā nekustamais īpašums atsavināms sabiedrības vajadzībām, tajā ir noteiktas skaidras garantijas privātpersonām, regulējums par to, kā privātpersona aizsargā savas tiesības, kas notiek, ja persona zaudē savu mājvietu, kā viņa tiek informēta, kā tiek izvērtēts, vai no privātpersonas ir jāatsavina viss nekustamais īpašums vai daļa, kā īpašnieks piedalās procesā, kādu atlīdzību saņem un tamlīdzīgi. Šobrīd Likumprojektā vairāki no nosauktajiem atsavināšanas procesa aspektiem nav atrunāti, līdz ar to nav skaidrs, vai un kā tie tiks īstenoti. Ņemot vērā to, ka Atsavināšanas likuma izstrādē īpaša nozīme tika piešķirta tam, lai tajā ietvertais regulējums atbilstu Satversmes tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk - ECT) atziņām par cilvēktiesību aizsardzību atsavināšanas procesā, Tieslietu ministrijas ieskatā ir ļoti riskanti steigā radīt izņēmumus no šī regulējuma, jo kā Satversmes tiesa ir norādījusi - personas īpašuma tiesību aizsardzību garantē arī nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanas process pats par sevi[1]. Saskaņā ar iedibināto judikatūru attiecībā uz Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas Pirmā protokola 1. pantu ir jāpanāk taisnīgs līdzsvars starp sabiedrības vispārējām interesēm un indivīda pamattiesību aizsardzības prasībām, jābūt saprātīgai attiecībai starp izmantotajiem līdzekļiem un sasniedzamo mērķi. Nepieciešamo līdzsvaru nevar panākt, ja personai ir jāuzņemas individuāls un pārmērīgs slogs.[2]
Tāpat Tieslietu ministrijas ieskatā nav atbalstāms risinājums, ka personām netiek paredzēta nekāda veida kompensācija uz brīdi, kad būvniecība viņiem piederošajā īpašumā tiek uzsākta. Saskaņā ar Likumprojektā ietverto regulējumu un anotācijā sniegto informāciju persona saņemtu atlīdzību tikai tajā brīdī, kad tiktu pabeigts atsavināšanas process, kurš turklāt tiktu uzsākts tikai pēc būvniecības uzsākšanas. Īpašuma atsavināšana kā īpašuma tiesību ierobežojums var būt tiesiska tikai tad, ja tā ir samērīga ar sasniedzamo mērķi. Taisnīgs līdzsvars starp sabiedrības un konkrētā nekustamā īpašuma īpašnieka interesēm var tikt nodrošināts ar skaidrā un iepriekš paredzamā procedūrā noteiktas taisnīgas atlīdzības palīdzību, līdz ar to Satversmes tiesa, pārbaudot, vai ir ievērots nosacījums, ka īpašumu var atsavināt vienīgi izņēmuma gadījumā, noskaidro, vai nekustamais īpašums ir atsavināts pret taisnīgu atlīdzību.[3] ECT ir norādījusi, ka atlīdzināšanas noteikumi saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem ir būtiski, lai novērtētu, vai ar atsavināšanas ietvaros veiktajiem pasākumiem ir sasniegts taisnīgais līdzsvars, vai arī ir radīts nesamērīgu slogs privātpersonai.[4] Tāpat ECT ir norādījusi, ka izmaksātajai kompensācijai ir jābūt pamatoti saistītai ar īpašuma tirgus vērtību, kas noteikta atsavināšanas brīdī.[5] Tādējādi Tieslietu ministrijas ieskatā atsavināšanas process ir jāveic pietiekami īsā laika periodā, lai atsavināmā nekustamā īpašuma īpašniekam nesamērīgi ilgu laiku nebūtu jācieš savu īpašuma tiesību ierobežojums, nesaņemot par to taisnīgu atlīdzību. Atsavināšanas procesa ilgums ir ticis vērtēts salīdzinoši nesenā Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2020. gada 13. februāra spriedumā lietā Nr. C29452516, SKC-8/2020, kurā tiesa vērtēja pienākumu valstij atlīdzināt zaudējumus sabiedrības vajadzībām atsavinātā nekustamā īpašuma īpašniekam saistībā ar atsavināšanas procesa ilgumu. Senāts šajā spriedumā ir secinājis, ka konkrētajā gadījumā prasītājai nevar pārmest īpašuma neizmantošanu, jo bija pilnīgi skaidrs, ka īpašums paredzēts publiskās infrastruktūras izbūvei, un līdz ar to nav saprātīgi sagaidīt no zemes īpašnieka kādu jēgpilnu rīcību ar īpašumu, kura atsavināšana var notikt jebkurā brīdī, tāpēc šāda situācija rīcības ar īpašumu ierobežojumu dēļ ir pielīdzināma faktiskai īpašuma atsavināšanai. Tāpat arī tiesa secinājusi, ka konkrētajā gadījumā valsts bezdarbība, nedodot taisnīgu atlīdzību saprātīgā termiņā, nav attaisnojama, un prasītāja tiesības uz īpašumu (saņemt atlīdzību par sabiedrības vajadzībām atsavināto zemi) ierobežotas nesamērīgi ilgi bez faktiska un tiesiska pamata.[6] Šajā spriedumā arīdzan secināts, ka tiesas pienākums ir noteikt saprātīga termiņa pārkāpuma robežu, kā arī noteikt taisnīgu atlīdzību par nesamērīgi ilgo tiesību uz īpašumu ierobežojumu, kas ietilpst Atsavināšanas likuma 22. panta un 25. panta pirmās daļas tvērumā.[7]
Visbeidzot, jāatzīmē arī, ka Atsavināšanas likumā ietvertās tiesību normas un taisnīgas atlīdzības noteikšana ir ļoti saistītas ar vēl kādu citu īpašumu atsavināšanā sabiedrības vajadzībām atzītu principu, proti, secināms, ka no Satversmes 105. panta ceturtā teikuma izriet likumdevēja pienākums pirms tiesību akta pieņemšanas nodrošināt personas tiesības tikt uzklausītai. Šīm tiesībām ir liela nozīme pilnvērtīgā tiesību aizstāvībā un iesaistīto pušu interešu līdzsvarošanā, un tās nozīmē ne tikai formālu iespēju izteikties, bet arī paredz pienākumu izteiktos iebildumus izvērtēt un iespēju robežās ņemt vērā vai arī noraidīt ar pienācīgu pamatojumu.[8]
Norādām, ka Tieslietu ministrijas ieskatā, ja Iekšlietu ministrija ir konstatējusi, ka pēc iespējas ātrāk uzsākama būvniecība valsts ārējās robežas stiprināšanai, tai nekavējoties jārīkojas, lai saņemtu Ministru kabineta konceptuālu atbalstu (Atsavināšanas likuma 8. pants), jāidentificē nepieciešamie nekustamie īpašumi vai to daļas un jāuzsāk atsavināšanas procesi. Paralēli tam varētu tikt meklēti risinājumi, kā uzsākt būvniecību īpašumos, kuri vēl nav valsts īpašumā, bet attiecībā uz kuriem uzsākta atsavināšana. Vēršam uzmanību, ka arī vairākas anotācijā minētās darbības, kas jāveic, lai būvniecību vispār varētu uzsākt (piemēram, projektēšana, iepirkumu procedūras) var veikt paralēli atsavināšanas procesa gaitai.
[1] Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2009. gada 21. oktobra sprieduma lietā Nr. 2009-01-01 11.3. punkts.
[2] ECT 2010. gada 29. marta sprieduma lietā “Depalle v. France”, pieteikums Nr. 34044/02, 83. punkts.
[3] Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2016. gada 9. decembra sprieduma lietā Nr. 2016-08-01 16. punkts.
[4] ECT 2014. gada 27. maija sprieduma lietā “Albergas and Arlauskas v. Lithuania”, pieteikums Nr. 17978/05, 73. punkts.
[5] ECT 2013. gada 12. novembra sprieduma lietā “Pyrantienė v. Lithuania”, pieteikums Nr. 45092/07, 65., 66. punkts.
[6] Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2020. gada 13. februāra spriedums lietā Nr. C29452516, SKC - 8/2020, 9.2. punkts. Pieejams: http://at.gov.lv/downloadlawfile/6116
[7] Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2020. gada 13. februāra spriedums lietā Nr. C29452516, SKC - 8/2020, 9.4. punkts.
[8] Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2016. gada 9. decembra sprieduma lietā Nr. 2016-08-01 14.2. punkts.
Piedāvātā redakcija
-
11.
Likumprojekts
Iebildums
Norādām, ka atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10. panta pirmajai daļai valsts pārvalde ir pakļauta likumam un tiesībām. Tā darbojas normatīvajos aktos noteiktās kompetences ietvaros un savas pilnvaras var izmantot tikai atbilstoši pilnvarojuma jēgai un mērķim. Tādējādi nav attaisnojama apzināta normatīvā regulējuma neievērošana.
Ievērojot minēto, lūdzam izslēgt likumprojekta 4. panta otro daļu, kā arī svītrot projekta anotācijas 1.3. punkta sadaļas "Risinājuma apraksts" 4. punkta pirmspēdējo un pēdējo rindkopu.
Ievērojot minēto, lūdzam izslēgt likumprojekta 4. panta otro daļu, kā arī svītrot projekta anotācijas 1.3. punkta sadaļas "Risinājuma apraksts" 4. punkta pirmspēdējo un pēdējo rindkopu.
Piedāvātā redakcija
-
12.
Likumprojekts
Iebildums
Tieslietu ministrija iebilst pret šādu redakciju, jo tā ir nesamērīgi plaša, proti, no šī brīža 4. panta otrās daļas redakcijas izriet, ka vajadzības gadījumā var tikt neievēroti jebkuri normatīvie akti ("citos normatīvajos aktos noteiktās prasības"). Tāpat arī iebilstam, ka normā tiek noteikts, ka netiek ievērotas no īpašuma tiesībām izrietošas prasības, jo šis formulējums ir pārāk plašs. Vēršam uzmanību uz to, ka jekbkuram pamattiesību ierobežojumam ir jābūt gan pēc iespējas šauram, gan skaidram tā saturā, lai ikviena persona varētu saprast, ko šis ierobežojums paredz. Vienlaikus pamatojumam, samērīguma izvērtējumam, kā arī skaidrojumam par tā saturu jābūt atainotam anotācijā.
Piedāvātā redakcija
-
13.
Likumprojekts
Iebildums
Vēršam uzmanību, ka atbilstoši Meža likuma 12. panta ceturtajai daļai koku ciršana mežā ir aizliegta, ja zemes vienībā nav veikta meža inventarizācija, izņemot šā likuma 12. panta trešajā daļā minētos gadījumus, kā arī gadījumus, kad tiek veikta sauso, bojāto un vēja gāzto koku ciršana normatīvajos aktos par koku ciršanu noteiktajā kārtībā. Tādējādi norādām, ka likumprojekta 5. panta ceturtajā daļā noteiktais, ka valsts akciju sabiedrība "Latvijas valsts meži" veic koku izciršanu reizē ar meža inventarizāciju, ir pretrunā ar Meža likuma 12. panta ceturtajā daļā noteikto.
Ievērojot minēto, lūdzam atbilstoši precizēt likumprojekta 5. panta ceturto daļu, kā arī projekta anotācijas 1.3. punkta sadaļas "Risinājuma apraksts" 5. punktu.
Ievērojot minēto, lūdzam atbilstoši precizēt likumprojekta 5. panta ceturto daļu, kā arī projekta anotācijas 1.3. punkta sadaļas "Risinājuma apraksts" 5. punktu.
Piedāvātā redakcija
-
14.
Likumprojekts
Iebildums
Tieslietu ministrijas ieskatā ir nepieciešams skaidrāk noteikt zaudējumu atlīdzināšanas mehānismu/ kārtību. Vēršam uzmanību, ka Sabiedrības vajadzībām nepieciešamā nekustamā īpašuma atsavināšanas likumā ir ietverti arī noteikumi attiecībā uz zaudējumu atlīdzināšanu, kurus ir svarīgi ņemt vērā institūcijai atsavināšanas procesā, lai to varētu uzskatīt par taisnīgu. Šajā likumā arīdzan paredzēts, ka zaudējumu atlīdzība ir taisnīgas atlīdzības sastāvdaļa. Vienlaikus zaudējumu apmēra noteikšana un zaudējumu atlīdzināšana Latvijā attiecībā uz dažādiem procesiem ir noteikti atšķirīga vairākos normatīvajos aktos, līdz ar to nepieciešams precizēt, kuros normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā zaudējumi tiek atlīdzināti, kā arī nepieciešams precizēt, kas saprotams ar savstarpēju vienošanos. Ņemot vērā Tieslietu ministrijas iepriekš izteiktos iebildumus, uzskatām, ka arī zaudējumu atlīdzināšanas kontekstā privātpersonām labvēlīgāks risinājums būtu iekļaut Likumprojektā regulētos procesus atsavināšanas procesā, kurš jau šobrīd paredz skaidru, privātpersonām saprotamus nosacījumus un kārtību.
Vienlaikus attiecībā uz normā minēto, ka tiesiskajam valdītājam tiek atlīdzināti zaudējumi, vēlamies vērst uzmanību, ka šobrīd nav regulējuma, kā valsts īpašumā iegūt vēl zemesgrāmatā neierakstītas zemes. Šāds regulējums vēl tikai tiek izskatīts Saeimā, šobrīd nav skaidrs, kad tas varētu tikt pieņemts. Ņemot vērā minēto, ja Likumprojekta regulējumu plānots attiecināt uz zemēm, kas vēl nav ierakstītas zemesgrāmatā, tad nav skaidrs, kā attiecībā uz šādu zemju tiesiskajiem valdītājiem plānots izpildīt Likumprojektā paredzēto institūcijas pienākumu pēc būvniecības uzsākšanas atsavināt zemi, uz kuras minētā būvniecība veikta.
Vienlaikus attiecībā uz normā minēto, ka tiesiskajam valdītājam tiek atlīdzināti zaudējumi, vēlamies vērst uzmanību, ka šobrīd nav regulējuma, kā valsts īpašumā iegūt vēl zemesgrāmatā neierakstītas zemes. Šāds regulējums vēl tikai tiek izskatīts Saeimā, šobrīd nav skaidrs, kad tas varētu tikt pieņemts. Ņemot vērā minēto, ja Likumprojekta regulējumu plānots attiecināt uz zemēm, kas vēl nav ierakstītas zemesgrāmatā, tad nav skaidrs, kā attiecībā uz šādu zemju tiesiskajiem valdītājiem plānots izpildīt Likumprojektā paredzēto institūcijas pienākumu pēc būvniecības uzsākšanas atsavināt zemi, uz kuras minētā būvniecība veikta.
Piedāvātā redakcija
-
15.
Likumprojekts
Iebildums
Norādām, ka atbilstoši Ministru kabineta 2009. gada 3. februāra noteikumu Nr. 108 "Normatīvo aktu projektu sagatavošanas noteikumi" 3.1. apakšpunktam normatīvā akta projektā neietver normas, kas ir deklaratīvas. Par deklaratīviem un nevēlamiem cita starpā atzīstami tādi noteikumi, kuriem nav noteikts īstenošanas mehānisms vai kurus vispār nav paredzēts īstenot, jo tie satur tikai apgalvojumu, paziņojumu vai faktu konstatāciju. Šādas normas ir juridiski nevērtīgas, liekas un nepamatoti palielina normatīvā akta apjomu (sk. Valsts kanceleja. Normatīvo aktu projektu sagatavošanas rokasgrāmata, 2016. 18. lpp.).
Ievērojot minēto, lūdzam izslēgt likumprojekta 7. pantu.
Ievērojot minēto, lūdzam izslēgt likumprojekta 7. pantu.
Piedāvātā redakcija
-
16.
Likumprojekts
Iebildums
Vēršam uzmanību, ka atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likuma 40. panta pirmajai un otrajai daļai publiska persona var deleģēt privātpersonai un citai publiskai personai pārvaldes uzdevumu, ja pilnvarotā persona attiecīgo uzdevumu var veikt efektīvāk. Privātpersonai pārvaldes uzdevumu var deleģēt ar ārēju normatīvo aktu vai līgumu, ja tas paredzēts ārējā normatīvajā aktā.
Ievērojot minēto, lūdzam papildināt likumprojekta anotāciju ar skaidrojumu par likumprojekta 9. pantā ietvertā valsts pārvaldes uzdevuma deleģēšanu valsts akciju sabiedrībai "Valsts nekustamie īpašumi" atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likuma 40. panta pirmajā daļā un 42. panta pirmajā daļā noteiktajam.
Ievērojot minēto, lūdzam papildināt likumprojekta anotāciju ar skaidrojumu par likumprojekta 9. pantā ietvertā valsts pārvaldes uzdevuma deleģēšanu valsts akciju sabiedrībai "Valsts nekustamie īpašumi" atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likuma 40. panta pirmajā daļā un 42. panta pirmajā daļā noteiktajam.
Piedāvātā redakcija
-
17.
Likumprojekts
Iebildums
Norādām, ka Publisko iepirkumu likuma 8. panta septītajā daļā ir noteikti gadījumi, kuros pasūtītājs ir tiesīgs piemērot sarunu procedūru. No likumprojekta un tā anotācijas neizriet, ka uz likumprojekta 10. pantā minēto publisko iepirkumu ārējās robežas infrastruktūras izbūvei būtu attiecināms kāds no Publisko iepirkumu likuma 8. panta septītajā daļā noteiktajiem gadījumiem. Turklāt, neraugoties uz iepriekš minēto, atbilstoši Ministru kabineta 2009. gada 3. februāra noteikumu Nr. 108 "Normatīvo aktu projektu sagatavošanas noteikumi" 3.2. apakšpunktam normatīvā akta projektā neietver normas, kas dublē augstāka vai tāda paša spēka normatīvā akta tiesību normās ietverto normatīvo regulējumu.
Ievērojot minēto, lūdzam izslēgt likumprojekta 10. pantu, kā arī svītrot likumprojekta anotācijas 1.3. punkta sadaļas "Risinājuma apraksts" 10. punktu.
Ievērojot minēto, lūdzam izslēgt likumprojekta 10. pantu, kā arī svītrot likumprojekta anotācijas 1.3. punkta sadaļas "Risinājuma apraksts" 10. punktu.
Piedāvātā redakcija
-
18.
Likumprojekts
Iebildums
Vēršam uzmanību, ka Būvniecības likuma 6.1 panta pirmās daļas 1.1 punkta c apakšpunkts jau noteic, ka Būvniecības valsts kontroles birojs pilda Būvniecības likumā un citos būvniecības jomas normatīvajos aktos noteiktās būvvaldes funkcijas attiecībā uz Iekšlietu ministrijas vai tās padotības iestādes vajadzībām nepieciešamo būvju būvniecību valsts robežas joslā, patrulēšanas joslā un robežzīmju uzraudības joslā. Norādām, ka atbilstoši Ministru kabineta 2009. gada 3. februāra noteikumu Nr. 108 "Normatīvo aktu projektu sagatavošanas noteikumi" 3.2. apakšpunktam normatīvā akta projektā neietver normas, kas dublē augstāka vai tāda paša spēka normatīvā akta tiesību normās ietverto normatīvo regulējumu.
Ievērojot minēto, lūdzam izslēgt likumprojekta 11. pantu, kā arī svītrot likumprojekta anotācijas 1.3. punkta sadaļas "Risinājuma apraksts" 11. punktu.
Ievērojot minēto, lūdzam izslēgt likumprojekta 11. pantu, kā arī svītrot likumprojekta anotācijas 1.3. punkta sadaļas "Risinājuma apraksts" 11. punktu.
Piedāvātā redakcija
-
19.
Likumprojekts
Iebildums
Vēršam uzmanību, ka atbilstoši Būvniecības likuma 21. panta otrajai daļai būvi aizliegts izmantot līdz tās pieņemšanai ekspluatācijā, izņemot šā likuma 21. panta trešajā daļā noteikto izņēmumu, kas noteic, ka ekspluatācijai pieņemtas ēkas pārbūves, atjaunošanas vai restaurācijas laikā, kā arī inženiertīklu un speciālajos būvnoteikumos paredzētajos gadījumos inženierbūvju būvniecības, pārbūves vai atjaiunošanas laikā to izmantošana pirms pieņemšanas ekspluatācijā ir atļauta, ja būvprojektā iekļauts izvērtējums par būves izmantošanas pieļaujamību būvdarbu laikā, izmantošanas nosacījumi, bet attiecībā uz ēkām - arī aprēķini par būvmateriālu pieļaujamo svaru un montāžas slodzi un nesošajām konstrukcijām, kuri iekļauti būvprojekta sastāvā esošajā darbu organizācijas projektā. Tādējādi norādām, ka likumprojekta 12. pants ir pretrunā Būvniecības likuma 21. panta otrajai daļai.
Ievērojot minēto, lūdzam izslēgt likumprojekta 12. pantu., kā arī svītrot likumprojekta anotācijas 1.3. punkta sadaļas "Risinājuma apraksts" 12. punktu.
Ievērojot minēto, lūdzam izslēgt likumprojekta 12. pantu., kā arī svītrot likumprojekta anotācijas 1.3. punkta sadaļas "Risinājuma apraksts" 12. punktu.
Piedāvātā redakcija
-
20.
Likumprojekts
Iebildums
Tieslietu ministrija iebilst pret regulējumu, kas paredz, ka Tieslietu ministrija jebkādā veidā īsteno ārējās robežas infrastruktūras izbūves īstenošanas gaitas pārraudzību un koordināciju, jo tas nav Tieslietu ministrijas kompetencē. Tāpat arī Valsts zemes dienests attiecīgajā procesā var piedalīties tikai savas kompetences ietvaros, veicot savas normatīvajos aktos noteiktās funkcijas attiecībā uz zemes vienību uzmērīšanu, reģistrēšanu un tamlīdzīgi. Ņemot vērā minēto, lūdzam svītrot 13. panta trešās daļas 10. un 14. punktu.
Piedāvātā redakcija
-
21.
Anotācija (ex-ante)
1.3. Pašreizējā situācija, problēmas un risinājumi
Iebildums
1.Attiecībā uz risinājuma apraksta 3.punkta pirmajā rindkopā norādīto, ka "servitūts tiks noteikts uz valsts vārda" - Lūdzam skatīt komentāru/iebildumu pie likumprojekta 3.panta. Attiecīgi ir nosakāma ministrija, uz kuru valsts vārdā servitūts tiek nodibināts.
2.Attiecībā uz šajā punktā ceturtajā rindkopā norādīto, ka "Likumprojekta 3. pantā noteiktais par servitūta ierakstīšanu zemesgrāmatā bez nepamatotas vilcināšanās ir attiecināms gan uz institūciju, kas sagatavos un iesniegs nostiprinājuma lūguma, gan uz attiecīgo zemesgrāmatu nodaļu"- Norādāms, ka saskaņā ar grozījumiem likumā "Par tiesu varu" un Zemesgrāmatu likumā, no 2019. gada 1. jūnija zemesgrāmatu nodaļu tiesneši ir iekļauti rajona (pilsētas) tiesas sastāvā.
Turklāt norādāms, ka atbilstoši Zemesgrāmatu likuma 72.panta otrajai daļai nostiprinājuma lūgumi izskatāmi ne vēlāk kā 10 dienu laikā. Vienlaikus praksē nostiprinājuma lūgumi tiek izskatīti septiņu dienu (faktiski - piecu darba dienu) laikā, kas uzskatāms par pietiekamu termiņu nostiprinājumu lūgumu izskatīšanā. Tādējādi uzskatām par nepamatotu norādi anotācijā par tiesas pienākumu izskatīt likumprojektā nostiprinājumu bez nepamatotas vilcināšanās.
Ievērojot minēto, lūdzam svītrot šo teikumu attiecībā uz tiesām.
2.Attiecībā uz šajā punktā ceturtajā rindkopā norādīto, ka "Likumprojekta 3. pantā noteiktais par servitūta ierakstīšanu zemesgrāmatā bez nepamatotas vilcināšanās ir attiecināms gan uz institūciju, kas sagatavos un iesniegs nostiprinājuma lūguma, gan uz attiecīgo zemesgrāmatu nodaļu"- Norādāms, ka saskaņā ar grozījumiem likumā "Par tiesu varu" un Zemesgrāmatu likumā, no 2019. gada 1. jūnija zemesgrāmatu nodaļu tiesneši ir iekļauti rajona (pilsētas) tiesas sastāvā.
Turklāt norādāms, ka atbilstoši Zemesgrāmatu likuma 72.panta otrajai daļai nostiprinājuma lūgumi izskatāmi ne vēlāk kā 10 dienu laikā. Vienlaikus praksē nostiprinājuma lūgumi tiek izskatīti septiņu dienu (faktiski - piecu darba dienu) laikā, kas uzskatāms par pietiekamu termiņu nostiprinājumu lūgumu izskatīšanā. Tādējādi uzskatām par nepamatotu norādi anotācijā par tiesas pienākumu izskatīt likumprojektā nostiprinājumu bez nepamatotas vilcināšanās.
Ievērojot minēto, lūdzam svītrot šo teikumu attiecībā uz tiesām.
Piedāvātā redakcija
-
22.
Anotācija (ex-ante)
1.3. Pašreizējā situācija, problēmas un risinājumi
Iebildums
Likumprojekta 2.panta pirmais teikums noteic, ka ārējās robežas infrastruktūras izbūvei nepieciešamās zemes ierādīšanu nodrošina Valsts robežsardze sadarbībā ar Nodrošinājuma valsts aģentūru. Vēršam uzmanību, ka Valsts robežsardzes kompetencē neietilpst uzdevumi, kas saistīti ar zemes vienību robežu ierādīšanu. Turklāt zemes vienību ierādīšana tika pielietota zemes reformas laikā. Šobrīd atbilstoši Nekustamā īpašuma valsts kadastra likuma (turpmāk – Kadastra likums) 18.pantā noteiktajam, tiek veikta zemes kadastrālā uzmērīšana, ko veic zemes kadastrālajā uzmērīšanā sertificēta persona- mērnieks (Kadastra likuma 29.pants).
Kadastra likuma 10.pantā noteikts, ka kadastra objekta formēšana ir process, kas ietver nekustamā īpašuma objekta noteikšanu un nekustamā īpašuma veidošanu, ievērojot šā likuma un citu normatīvo aktu prasības.
Nekustamā īpašuma objekta vai zemes vienības daļas noteikšana – darbības, kuras personas veic, lai Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmā (turpmāk – Kadastra informācijas sistēma) reģistrētu nekustamā īpašuma objektu vai zemes vienības daļu vai aktualizētu reģistrēta nekustamā īpašuma objekta vai zemes vienības daļas kadastra datus.
Atbilstoši Kadastra likuma 18.pantā noteiktajam nekustamā īpašuma objekta un zemes vienības daļas noteikšana ietver šādas darbības:
1) noteikšanas ierosināšana;
2) kadastrālā uzmērīšana (zemes vienības daļai — tikai tad, ja ierosinātājs pieteikumā to norāda);
3) kadastrālās vērtības aprēķināšana;
4) nekustamā īpašuma objekta kadastra datu reģistrācija vai aktualizācija Kadastra informācijas sistēmā.
Nekustamā īpašuma objekta noteikšana ir visas tās darbības, kas tiek veiktas, lai to identificētu, iegūtu tā raksturojošos datus apvidū vai no dokumentācijas. Noteikšanas rezultātā ir skaidrs, kas tas ir par nekustamā īpašuma objektu, kur atrodas, vai iekļaujams nekustamo īpašumu objektu kopā un veidojams nekustams īpašums utt. Tādējādi tiek iegūtu dati par objekta atrašanās vietu, robežām, platību, lietošanas veidu, apgrūtinājumiem u.c. Visu šo minēto darbību kopums ir priekšnosacījumi kadastra objekta formēšanai – sagatavošana reģistrēšanai Kadastra informācijas sistēmā, ko veic Valsts zemes dienests.
Jāuzsver, ka, neveicot nekustamā īpašuma objekta noteikšanu, nav iegūstami to raksturojošie dati, līdz ar to nepastāv iespēja tā novērtēšanai atsavināšanas vajadzībām, turklāt zemesgabala robežas ir uzskatāms par pamatu (izejas punktu) būves projektēšanas uzsākšanai.
Ņemot vērā minēto, lūdzam precizēt likumprojekta anotācijā iekļauto informāciju par zemes vienību kadastrālo uzmērīšanu, turklāt norādīt, cik konkrēti īpašumi ir tādi, kuri nav sākotnēji uzmērīti un pieder citām personām.
Kadastra likuma 10.pantā noteikts, ka kadastra objekta formēšana ir process, kas ietver nekustamā īpašuma objekta noteikšanu un nekustamā īpašuma veidošanu, ievērojot šā likuma un citu normatīvo aktu prasības.
Nekustamā īpašuma objekta vai zemes vienības daļas noteikšana – darbības, kuras personas veic, lai Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmā (turpmāk – Kadastra informācijas sistēma) reģistrētu nekustamā īpašuma objektu vai zemes vienības daļu vai aktualizētu reģistrēta nekustamā īpašuma objekta vai zemes vienības daļas kadastra datus.
Atbilstoši Kadastra likuma 18.pantā noteiktajam nekustamā īpašuma objekta un zemes vienības daļas noteikšana ietver šādas darbības:
1) noteikšanas ierosināšana;
2) kadastrālā uzmērīšana (zemes vienības daļai — tikai tad, ja ierosinātājs pieteikumā to norāda);
3) kadastrālās vērtības aprēķināšana;
4) nekustamā īpašuma objekta kadastra datu reģistrācija vai aktualizācija Kadastra informācijas sistēmā.
Nekustamā īpašuma objekta noteikšana ir visas tās darbības, kas tiek veiktas, lai to identificētu, iegūtu tā raksturojošos datus apvidū vai no dokumentācijas. Noteikšanas rezultātā ir skaidrs, kas tas ir par nekustamā īpašuma objektu, kur atrodas, vai iekļaujams nekustamo īpašumu objektu kopā un veidojams nekustams īpašums utt. Tādējādi tiek iegūtu dati par objekta atrašanās vietu, robežām, platību, lietošanas veidu, apgrūtinājumiem u.c. Visu šo minēto darbību kopums ir priekšnosacījumi kadastra objekta formēšanai – sagatavošana reģistrēšanai Kadastra informācijas sistēmā, ko veic Valsts zemes dienests.
Jāuzsver, ka, neveicot nekustamā īpašuma objekta noteikšanu, nav iegūstami to raksturojošie dati, līdz ar to nepastāv iespēja tā novērtēšanai atsavināšanas vajadzībām, turklāt zemesgabala robežas ir uzskatāms par pamatu (izejas punktu) būves projektēšanas uzsākšanai.
Ņemot vērā minēto, lūdzam precizēt likumprojekta anotācijā iekļauto informāciju par zemes vienību kadastrālo uzmērīšanu, turklāt norādīt, cik konkrēti īpašumi ir tādi, kuri nav sākotnēji uzmērīti un pieder citām personām.
Piedāvātā redakcija
-
23.
Anotācija (ex-ante)
1.3. Pašreizējā situācija, problēmas un risinājumi
Iebildums
Precizējot likumprojekta 2. pantu, lūdzam precizēt anotācijā minēto.
Piedāvātā redakcija
-
24.
Anotācija (ex-ante)
6. Projekta izstrādē iesaistītās institūcijas un sabiedrības līdzdalības process
Iebildums
Vēršam uzmanību, ka atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10. panta septīto daļu valsts pārvaldes pienākums ir informēt sabiedrību par savu darbību. Tas attiecas it īpaši uz to sabiedrības daļu un tām privātpersonām, kuru tiesības vai tiesiskās intereses īstenotā vai plānotā darbība skar vai var skart.
Ņemot vērā, ka projektā ietvertās normas būtiski skar privātpersonu tiesības un tiesiskās intereses, jo īpaši attiecībā uz privātīpašumu, norādām uz nepieciešamību projekta izstrādes gaitā organizēt sabiedrības līdzdalību atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likuma VI nodaļā un Ministru kabineta 2009. gada 5. septembra noteikumos Nr. 970 "Sabiedrības līdzdalības kārtība attīstības plānošanas procesā" noteiktajai kārtībai.
Ņemot vērā, ka projektā ietvertās normas būtiski skar privātpersonu tiesības un tiesiskās intereses, jo īpaši attiecībā uz privātīpašumu, norādām uz nepieciešamību projekta izstrādes gaitā organizēt sabiedrības līdzdalību atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likuma VI nodaļā un Ministru kabineta 2009. gada 5. septembra noteikumos Nr. 970 "Sabiedrības līdzdalības kārtība attīstības plānošanas procesā" noteiktajai kārtībai.
Piedāvātā redakcija
-
25.
Likumprojekts
Priekšlikums
Atbilstoši Latvijas Republikas valsts robežas likumam ir termini "Latvijas Republikas valsts robeža" un "ārējā robeža", kas ietver arī ūdeņu teritorijas, tādēļ nepieciešams izvērtēt, vai nepieciešams vārds "sauszemes". Mainot redakciju, nepieciešams precizēt arī anotāciju.
Piedāvātā redakcija
Likuma mērķis ir noteikt īpašu tiesisko regulējumu ārējās robežas apsardzībai nepieciešamās infrastruktūras (turpmāk – ārējās robežas infrastruktūra) izbūvei. Ārējās robežas infrastruktūras izbūvei nepieciešamā teritorija ir nacionālo interešu objekts.
26.
Likumprojekts
Priekšlikums
Nepieciešams likumprojekta 3. panta otro daļu saskaņot ar likumprojekta 1. pantu, kur lietoti vārdi "nepieciešamā teritorija".
Piedāvātā redakcija
Šā panta pirmajā daļā minētajā teritorijā ir tiesības uzsākt ārējās robežas infrastruktūras izbūvi pirms servitūta ierakstīšanas zemesgrāmatā. Strīds par servitūta noteikšanu neietekmē ārējās robežas infrastruktūras izbūvei nepieciešamo darbu uzsākšanu.
27.
Likumprojekts
Priekšlikums
Atbilstoši priekšlikumam par likumprojekta 2. pantu nepieciešams precizēt likumprojekta 3. pantu šādā redakcijā:
Piedāvātā redakcija
Nodrošinājuma valsts aģentūra mēneša laikā pēc ārējās robežas infrastruktūras izbūves sākšanas noteiktajā teritorijā uzsāk zemes atsavināšanas procesu.
28.
Likumprojekts
Priekšlikums
Nepieciešams likumprojekta 4. panta pirmodaļu saskaņot ar likumprojekta 1. pantu, kur lietoti vārdi "nepieciešamā teritorija".
Piedāvātā redakcija
Ārējās robežas infrastruktūras izbūvei nepieciešamā teritorija tiek attīrīta no apauguma, un ārējās robežas infrastruktūras izbūve tiek veikta, ievērojot būvniecības un valsts robežas apsardzību regulējošos normatīvajos aktos noteiktās prasības.
29.
Likumprojekts
Priekšlikums
Nepieciešams likumprojekta 4. panta otro daļu saskaņot ar likumprojekta 1. pantu, kur lietoti vārdi "nepieciešamā teritorija".
Piedāvātā redakcija
Uz ārējās robežas infrastruktūras izbūvei nepieciešamās teritorijas attīrīšanu no apauguma un ārējās robežas infrastruktūras izbūvi neattiecas meža apsaimniekošanas, koku ciršanas prasības, vides aizsardzības prasības, no īpašuma tiesībām izrietošas prasības, kā arī citas normatīvajos aktos noteiktās prasības, kuras var kavēt ārējās robežas infrastruktūras izbūvi.
30.
Likumprojekts
Priekšlikums
Nepieciešams likumprojekta 5. panta pirmo daļu saskaņot ar likumprojekta 1. pantu, kur lietoti vārdi "nepieciešamā teritorija".
Piedāvātā redakcija
Koku ciršanas tiesības un īpašuma tiesības uz nocirstajiem kokiem ārējās robežas infrastruktūras izbūvei nepieciešamajā teritorijā ir akciju sabiedrībai “Latvijas valsts meži”.
31.
Likumprojekts
Priekšlikums
Civillikumā lietots termins nekustamais īpašums. Apgrūtinājumus nosaka nekustamajam īpašumam.
Piedāvātā redakcija
Ja koku ciršana tiek veikta nekustamajā īpašumā, kas apgrūtināts ar šā likuma 3. panta pirmajā daļā minēto servitūtu, un nekustamā īpašuma īpašnieks ir izteicis vēlmi paturēt izcirstos kokus sev īpašumā, tie nododami nekustamā īpašuma īpašniekam.
32.
Likumprojekts
Priekšlikums
Nepieciešams likumprojekta 5. panta trešo daļu saskaņot ar likumprojekta 1. pantu, kur lietoti vārdi "nepieciešamā teritorija".
Piedāvātā redakcija
Nodrošinājuma valsts aģentūra sagatavo un iesniedz akciju sabiedrībai “Latvijas valsts meži” darba uzdevumu par apauguma noņemšanu ārējās robežas infrastruktūras izbūvei nepieciešamajā teritorijā.
33.
Likumprojekts
Priekšlikums
Piedāvājums likumprojekta 6. panta otrās daļas redakcijai:
Piedāvātā redakcija
Pēc ārējās robežas infrastruktūras izbūvei nepieciešamo darbu veikšanas, trešo personu īpašumā esošās zemes platības tiek sakārtotas, lai tās būtu derīgas izmantošanai paredzētajām vajadzībām. Nekustamā īpašuma īpašniekam vai tiesiskajam valdītājam tiek atlīdzināti ārējās robežas infrastruktūras izbūves darbu veikšanas laikā nodarītie zaudējumi. Zaudējumu apmēru nosaka un zaudējumus atlīdzina normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā vai pēc savstarpējas vienošanās.
34.
Likumprojekts
Priekšlikums
Iepriekš likumprojektā lietots termins "izbūve". Lūdzam vienādot terminu arī likumprojekta 9. panta pirmajā daļā, aizstājot vārdu "būvniecība" ar vārdu "izbūvi".
Piedāvātā redakcija
Ārējās robežas infrastruktūras izbūvi organizē un nodrošina valsts akciju sabiedrība “Valsts nekustamie īpašumi”.
35.
Likumprojekts
Priekšlikums
Iepriekš likumprojektā lietots termins "izbūve". Lūdzam vienādot terminu arī likumprojekta 9. panta otrās daļas 1. punktā, aizstājot vārdu "būvniecībai" ar vārdu "izbūvei".
Piedāvātā redakcija
vada, īsteno un uzrauga visus ārējās robežas infrastruktūras izbūvei nepieciešamos darbus;
36.
Likumprojekts
Priekšlikums
Iepriekš likumprojektā lietots termins "izbūve". Lūdzam vienādot terminu arī likumprojekta 9. panta otrās daļas 2. punktā, aizstājot vārdu "būvniecībai" ar vārdu "izbūvei".
Piedāvātā redakcija
veic ārējās robežas infrastruktūras izbūvei nepieciešamos iepirkumus, slēdz iepirkuma līgumus.
37.
Likumprojekts
Priekšlikums
Iepriekš likumprojektā lietots termins "izbūve". Lūdzam vienādot terminu arī likumprojekta 11. pantā, aizstājot vārdu "būvniecību" ar vārdu "izbūvi".
Piedāvātā redakcija
Būvniecības jomas normatīvajos aktos noteiktās būvvaldes funkcijas attiecībā uz ārējās robežas infrastruktūrai nepieciešamo būvju izbūvi pilda Būvniecības valsts kontroles birojs.
38.
Anotācija (ex-ante)
1.3. Pašreizējā situācija, problēmas un risinājumi
Priekšlikums
Lūdzam precizēt likumprojekta anotācijas 1.3. punkta sadaļas "Risinājuma apraksts" 2. punkta otrajā rindkopā minēto publisko ūdeņu nosaukumus atbilstoši Civillikuma I pielikuma 2. tabulas 4. punktam.
Piedāvātā redakcija
-
39.
Anotācija (ex-ante)
1.3. Pašreizējā situācija, problēmas un risinājumi
Priekšlikums
Rosicas upe un Borvinikas ezers nav iekļauti Civillikuma I pielikumā "Publisko ezeru un upju saraksts".
Piedāvātā redakcija
Attiecīgi, ja tiks konstatēta nepieciešamība valsts robežas apsardzībai nepieciešamo apstākļu nodrošināšanai izbūvēt infrastruktūru gar publiskajām upēm (Daugavas, Asūnicas, Sarjas (Sarjankas), Akticas upes) un gar ezeriem (piemēram, Borvinikas ezers), attiecīgi minētajās zemēs, ievērojot Latvijas Republikas valsts robežas likumā un tam pakārtotajos normatīvajos aktos noteikto, būtu nosakāma patrulēšanas josla un robežzīmju uzraudzības josla, kuras atbilstoši likumprojekta 2. pantā noteiktajam sākotnēji ierādīs Valsts robežsardze sadarbībā ar Nodrošinājuma valsts aģentūru.
40.
Anotācija (ex-ante)
1.3. Pašreizējā situācija, problēmas un risinājumi
Priekšlikums
Lūdzu papildināt sadaļas "Risinājuma apraksts" 2.punktu ar informāciju, kādi darbi veicami Valsts robežsardzei infrastruktūrai nepieciešamo teritoriju noteikšanas laikā – vai tiek veikti darbi apvidū, vai tikai sagatavots kartogrāfiskais materiāls u.tml., lai saprastu, kāds ir šis process un kāds ir gala rezultāts.
Piedāvātā redakcija
-
41.
MK sēdes protokollēmuma projekts
Priekšlikums
Norādām, ka atbilstoši Valsts kancelejas 2021. gada 15. oktobra vēstulei Nr. 2021-7.3.1./124-2466, lai mazinātu administratīvo slogu un nodrošinātu Ministru kabineta sēdes protokollēmuma projektu satura vienveidību, Ministru kabineta sēdes protokollēmumu projekta, kas sagatavojams par likumprojektiem, 1. punktā ieteicams norādīt šādu informāciju: "1. Atbalstīt iesniegto likumprojektu. Valsts kancelejai sagatavot likumprojektu iesniegšanai Saeimā.".
Ievērojot minēto, lūdzam atbilstoši precizēt protokollēmuma projektu.
Ievērojot minēto, lūdzam atbilstoši precizēt protokollēmuma projektu.
Piedāvātā redakcija
-