Atzinums

Regulators atbalsta Informatīvā ziņojuma par sauszemes vēja parku turpmāko attīstību valstī (turpmāk-ziņojums) tālāko virzību. Regulatoram ir šādi iebildumi:

1. Regulators, iepazīstoties ar ziņojumu, konstatēja, ka ziņojums neietver sadaļu par to, kā nākotnē ir plānota, vēja parku demontāža un ar to saistītā atkritumu tālāka apsaimniekošana, t.sk., šīm darbībām nepieciešamā finansējuma nodrošināšana. Ziņojuma 11. punktā “Kopsavilkums un veicamie nākotnes uzdevumi” ir paredzēts, ka Ekonomikas ministrijai ir jāizstrādā priekšlikums par  “…demontāžas kārtību un ietekmētās vides, tai skaitā zemes platību rekultivācijas nosacījumiem”. Regulators norāda, ka šādā priekšlikumā jāietver arī kārtība, ieskaitot nepieciešamo finansējumu, kā notiks demontēto vēja parku tālāka apsaimniekošana. Regulators lūdz Ekonomikas ministriju papildināt ziņojumu ar jaunu nodaļu, kurā būtu ietverti specifiski nosacījumi un finansēšanas modelis vēja parku demontāžai un tās rezultātā radīto atkritumu tālākai apsaimniekošanai, t.sk., šķirošanai, kā arī nodošanai tālākai pārstrādei un reģenerācijai vai tālākai pārstrādei nederīgo atkritumu nodošanai apglabāšanai. Šāda jautājuma ietveršanai ziņojums būtu arī jāpapildina ar attiecīgo institūciju un atkritumu apsaimniekotāju pārstāvju viedokli.      
2. Regulators atbalsta ziņojuma 6.1.punktā minēto AS “Augstsprieguma tīkls” viedokli saistībā ar risinājumu elektroenerģijas pārvades sistēmas jaudu rezervēšanas problemātikai. Tomēr priekšlikums noteikt elektroenerģijas pārvades sistēmas operatoram tiesības piemērot drošības naudu par tehnisko prasību sistēmas pieslēguma ierīkošanai izsniegšanu, Regulatora ieskatā, neatspoguļo faktisko drošības naudas noteikšanas mērķi un nepieciešamību.
Tehniskās prasības būtībā ir tikai sistēmas operatora izsniegts dokuments, kurā noteikta pieslēguma vieta, elektroietaišu piederības robeža, kā arī tehniskās prasības un nosacījumi, kas jāievēro, lai sistēmai pieslēgtu jaunas elektroietaises. Tehnisko prasību sagatavošanas un izsniegšanas izmaksas ir salīdzinoši nelielas. Līdz ar to par šādām sistēmas operatora darbībām drošības naudu nebūtu nepieciešams noteikt.
Ievērojot elektroenerģijas sistēmas īpatnības, būtisks šajā gadījumā ir apstāklis, ka, izsniedzot tehniskās prasības, sistēmas operators vienlaikus rezervē sistēmas jaudu konkrēta potenciālā elektroenerģijas ražotāja ražošanas iekārtu pieslēgšanai nākotnē, pieņemot, ka attiecīgās ražošanas iekārtas (elektrostacija) tiks saprātīgā termiņā izbūvētas un pieslēgtas elektroenerģijas sistēmai. Līdz ar to rezervētā jauda ar tehnisko prasību izsniegšanas brīdi nebūs pieejama citiem potenciālajiem elektroenerģijas ražotājiem, kuru ražošanas objektu pieslēgšanai būs jāmeklē citi risinājumi. Tātad  drošības nauda būtu jānosaka tieši par sistēmas jaudas rezervēšanu, nevis  par tehnisko prasību izsniegšanu.
Lai novērstu iespējamos strīdus par drošības naudas atmaksu (tostarp iespējamās prasības Satversmes tiesā), ja plānotās ražošanas jaudas netiek ieviestas potenciālā elektroenerģijas ražotāja bezdarbības vai citu no sistēmas operatora neatkarīgu iemeslu dēļ, Regulatora ieskatā, likumdevējam Elektroenerģijas tirgus likumā būtu jānoteic princips, ka tehnisko prasību pieprasītājs zaudē iemaksāto drošības naudu par sistēmas jaudas rezervēšanu, ja tas neveic tiesību aktos noteiktās darbības ražošanas jaudu ieviešanai vai pieslēguma ierīkošanai. Savukārt, ja plānotās elektroenerģijas ražošanas iekārtas tiek izbūvētas un pieslēgtas elektroenerģijas sistēmai, drošības naudu par sistēmas jaudas rezervēšanu būtu jāatmaksā ražotājam vai jāieskaita pieslēguma maksā.
Ievērojot Satversmes tiesas spriedumos izteiktās atziņas, Regulatoram pieslēguma noteikumos būtu jānosaka procesuālās normas, kas darbojas kā iepriekš likumā noteikto tiesību un pienākumu iedzīvināšanas instruments, piemēram, drošības naudas apmēra noteikšanas un samaksas kārtība, kā arī citi ar drošības naudas piemērošanu saistīti jautājumi.
 

Ievērojot iepriekš minēto, Informatīvā ziņojuma 11.punktā, ciktāl tas attiecas uz grozījumiem Elektroenerģijas tirgus likumā, 4.apakšpunkts būtu jāizsaka šādā redakcijā:
4) potenciālā elektroenerģijas ražotāja pienākumu maksāt drošības naudu par sistēmas jaudas rezervēšanu un nosacījumus, pie kādiem elektroenerģijas ražotājs zaudē iemaksāto drošības naudu par sistēmas jaudas rezervēšanu, kā arī deleģējumu Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijai noteikt drošības naudas apmēru un citus ar drošības naudas piemērošanu saistītus jautājumus, lai risinātu jaudu rezervācijas problēmu.
 

Ņemot vērā iebildumus pie ziņojuma, Ministru kabineta sēdes protokollēmuma 2.4. punkts jāizsaka šādā redakcijā:
 

2.4. potenciālā elektroenerģijas ražotāja pienākumu maksāt drošības naudu par sistēmas jaudas rezervēšanu un nosacījumus, pie kādiem elektroenerģijas ražotājs zaudē iemaksāto drošības naudu par sistēmas jaudas rezervēšanu, kā arī deleģējumu Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijai noteikt drošības naudas apmēru un citus ar drošības naudas piemērošanu saistītus jautājumus, lai risinātu jaudu rezervācijas problēmu.
 

Regulatoram ir šāds priekšlikums:
Lūdzam ietvert skaidrojumu ziņojuma 8.4 punktā “Vēja enerģijas asociācijas viedoklis” norādītajam, ka “Latvija ir vienīgā no Baltijas valstīm, kur jāmaksā regulatora nodevas”. Regulators paskaidro, ka šāda nodeva ir tieši saistīta ar Latvijā izvēlēto regulēšanas finansēšanas modeli, likuma “Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem” 29. pantā nosakot, ka Regulatora darbību finansē no ieņēmumiem, kas gūti, iekasējot valsts nodevu par sabiedrisko pakalpojumu regulēšanu. Regulators norāda, ka šāds finansēšanas modelis ir optimālais risinājums, lai Regulators varētu neatkarīgi īstenot tā mērķus, un lai tā lēmumi netiktu pakļauti jebkādai politisku vai finansiālu apsvērumu ietekmei. Ja Regulators tiktu finansēts no valsts budžeta, tiktu mazināta Regulatora finansiālā neatkarība, bet atbilstoši 2019. gada 5 jūnija Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai Nr. 2019/944 par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu un ar ko groza direktīvu 2012/27/ES Regulatora finansiālā neatkarība ir viens no būtiskākajiem aspektiem Regulatora darbībā. Savukārt Lietuvas un Igaunijas regulatīvās iestādes tiek finansētas no valsts budžeta, tādēļ arī šajās valstīs nav šādas atsevišķas valsts nodevas.
 

-