Atzinums

Iebilstam 13. panta otrās daļas 2. punkta prasībām. Norādam, ka pārbūves būtība vairumā gadījumu ir būves arhitektoniskā veidola, vizuālā izskata, telpiskā rakstura vai kompozīcijas maiņa. Līdz ar to paredzētais kritērijs faktiski aptver gandrīz visas pārbūves, neizvērtējot to arhitektonisko, kultūrvēsturisko vai pilsētbūvniecisko nozīmību. Šāds regulējums nav samērīgs un nenodrošina diferencētu pieeju.
   Piemēram, lielākā daļa no Jūrmalā valsts un reģionālajiem pieminekļiem ir fizisku personu īpašumā esošas 1-2 stāvu koka konstrukciju dzīvojamās ēkas un vasarnīcas, daudzas no kurām ir visai nelielas. Šo ēku dzīvojamā platība var būt tikai 50~60 m² liela, bet tipiski ir ap 200+m². Bieži šādas ēkas ir izvietotas arī salīdzinoši nelielos un/vai sarežģīta reljefa zemes gabalos. Tāpēc, detalizēti izvērtējot ēku autentisko arhitektonisko risinājumu, kā arī loģiskās vēsturisko ēku un zemes gabalu attīstības iespējas atbilstoši mūsdienu (saprātīga) komforta iespējām, daļai no šīm ēkām tiek atļauts veidot arhitektoniski augstvērtīgas piebūves, pie kam – neiejaucoties autentiskajā būvapjomā, bet veidojot “pie-būvi” šī vārda visprecīzākajā nozīmē. Akceptētie risinājumi tiek veidoti acīmredzami uztverami kā jauna, visbiežāk mūsdienīgā arhitektūras valodā izteikta, bet harmoniska oriģinālajam apjomam un pieminekļa kultūrvēsturisko, arhitektonisko vērtību neietekmējoša/neizmainoša ēkas daļa.
      Atbilstoši topošā likuma 13. panta 2. punkta 2. apakšpunktam – turpmāk arī šo ēku attīstībai, gadījumā, ja tiks paredzēta kaut minimāla piebūve, būs rīkojami arhitektūras konkursi. Uzskatām, ka šāds lēmums ļoti lielā mērā ietekmēs un kavēs jau tāpat smagi notiekošo Jūrmalai tipisko, trauslo koka arhitektūras pieminekļu saglabāšanu, kuru lielākā daļa, kā jau minēts, ir fizisku personu īpašumā.
      Ierosinājums būtu tomēr dot iespēju šādu ēku pārbūves risināt bez obligāta arhitektūras konkursa rīkošanas, nosakot, ka tikai situācijas, ja NKMP un/vai par kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu atbildīgās pašvaldības iestādes ir pieprasījušas/noteikušas prasību par arhitektūras konkursa rīkošanu”.
 

-

Attiecībā uz 13. panta otrās daļas 3. punktu norādām, ka paredzētais izņēmums attiecas vienīgi uz viena un divu dzīvokļu dzīvojamām ēkām un pirmās grupas ēkām. Tādējādi prasība organizēt konkursu attiektos praktiski uz visām pārējām jaunbūvēm pilsētu vēsturiskajos centros un to aizsardzības zonās neatkarīgi no to apjoma, arhitektoniskās sarežģītības vai ietekmes uz apkārtējo vidi, kas nav uzskatāms par samērīgu risinājumu.  
Tāpat nav skaidri definēts, kas ir “vēsturiskā centra teritorija”. Vai ar to ir domāts aizsargājams pilsētbūvniecības piemineklis. Tādā gadījumā nepieciešams noteikt:  
    • kura statusa (valsts, reģionālās, vietējās nozīmes) pieminekļiem likuma norma attieksies;
    • būtu izvērtējams, ka ir vairāki valsts un reģionālie pilsētbūvniecības pieminekļi, kuru nosaukums neietver sevī pilsētas vēsturiskā centra apzīmējumu/nosaukumu;
    • būtu izvērtējams,  vai šis likums tiešām attieksies uz visu valsts un reģionālo pilsētbūvniecības pieminekļu teritorijām, kas būtu saprotamas kā vēsturiskie centri;
    • būtu izvērtējams, vai šis likums attiecas uz vietējās nozīmes pilsētbūvniecības pieminekļiem – piemēram, Slokas vēsturiskais centrs Jūrmalas valstspilsētā.

Detalizējot – vai likums darbosies arī mazpilsētās un situācijās, kad, piemēram, paredzēts būvēt nelielu 2.grupas ēku, teiksim, aptieku vai tml.
 

-

13. panta otrās daļas 4. punkta redakcija nav pietiekami skaidra. No normas formulējuma nav nepārprotami saprotams, vai konkursa pienākums attiecas tikai uz publiskās ārtelpas objektu (laukumu, parku, krastmalu, promenāžu, gājēju ielu) pārbūvēm un jaunbūvēm, vai arī uz jebkurām jaunbūvēm pilsētās un valsts vai reģiona nozīmes pilsētbūvniecības pieminekļu teritorijās. Tāpat nav noteikti objektīvi kritēriji, pēc kuriem vērtējams, kad publiskās ārtelpas arhitektoniskais veidols mainās "būtiski". Šāda nenoteiktība var radīt atšķirīgu normas interpretāciju un piemērošanas praksi.

LLPA ieskatā konkursa nepieciešamība būtu nosakāma, izvērtējot katru konkrēto ieceri individuāli, atstājot attiecīgu kompetenci Nacionālajai kultūras mantojuma pārvaldei un attiecīgās pašvaldības arhitektūras dienestam. Alternatīvi likumā būtu nosakāmi skaidri, objektīvi un vienveidīgi piemērojami kritēriji, piemēram, būves apbūves laukums, būves augstums, būtiska ietekme uz pilsētvidi vai atrašanās pilsētbūvnieciski nozīmīgās skatu un ainavu zonās, nevis vispārīgs pienākums rīkot konkursus visā pilsētbūvniecības pieminekļa teritorijā.
 

-