Projekta ID
21-TA-1169Atzinuma sniedzējs
Tieslietu ministrija
Atzinums iesniegts
20.06.2024.
Saskaņošanas rezultāts
Nesaskaņots
Iebildumi / Priekšlikumi
Nr.p.k.
Projekta redakcija
Iebildums / Priekšlikums
1.
Likumprojekts
2) Komersantam pēdējo trīs gadu laikā vismaz divas reizes ir stājušies spēkā Dienesta pieņemtie lēmumi par administratīvā soda piemērošanu par pārkāpumiem vides aizsardzības jomā, kas saistīti ar noteikto pienākumu neizpildi vai vides stāvokļa pasliktināšanos;
Iebildums
Nav pamatojuma likumprojektā paredzētajam atļaujas vai reģistrācijas atteikumam, ja komersants trīs gadu laikā vairākkārt ir sodīts par administratīvu pārkāpumu izdarīšanu. Likumprojekta anotācijā nav iekļauts atbilstošs pamattiesību ierobežojuma attaisnojamības izvērtējums. Ja nav iespējams attaisnot šādus ierobežojumus vai tie jau iegūst soda raksturu, tad minētais regulējums izslēdzams no projekta.
1. Tieslietu ministrijas 2024. gada 13. februāra atzinumā norādīts, ka nepieciešams pamatojums, "kādēļ ir izraudzīts tieši trīs gadu periods, kura laikā persona, ja tā ir iepriekš sodīta, nevar kandidēt uz atļaujas saņemšanu". Likumprojekta anotācijā skaidrots: "Trīs gadu periods ir izvēlēts, jo VVD vai citas kontrolējošās institūcijas nevar nodrošināt komersanta nepārtrauktu uzraudzību, bet kontroles veic uz sūdzību pamata vai iepriekš sastādīta kontroles plāna, pamatā plānojot ne vairāk kā vienu pārbaudi gadā. Savukārt noilgums administratīvā pārkāpuma procesa uzsākšanai ir viens gads, līdz ar to visi pārkāpumi var netikt atklāti un par tiem var netikt piemērots administratīvais sods. Tāpēc trīs gadu periodā piemēroti divi administratīvie sodi par pamatpienākumu neveikšanu vai vides kvalitātes pasliktināšanu ir vērtējams kā periods, kurā komersants parāda savu attieksmi pret vides normatīvo aktu ievērošanu." Minētais skaidrojums atklāj praktiskus apsvērumus no iestādes skatpunkta, taču tas neatspoguļo iespējamo pamattiesību ierobežojuma attaisnojamības izvērtējumu (leģitīmais mērķis, piemērotība mērķa sasniegšanai, nepieciešamība, atbilstība (samērīgums)).
2. Izvērtējumā citastarp jāņem vērā, ka projekta 21. panta trešās daļas 2. un 3. punkts paredz izņēmumu no administratīvās sodāmības regulējuma. Šajā gadījumā nav nozīmes, vai personai joprojām ir administratīvā sodāmība. Lai arī tiesību sistēmā šāda veida regulējums ir atrodams, tas ir īpašs izņēmums un prasa attiecīgu pamatojumu.
3. Saistībā ar "komersanta amatpersonu" regulējumu jāievēro, ka, piemēram, valdes locekļiem var būt dažādi pienākumi un iespēja ietekmēt komersanta rīcību. Salīdzinājumam pat administratīvo pārkāpumu tiesībās ir konstatēts, ja valdes locekļu atbildības jomas statūtos vai juridiskās personas iekšējos normatīvajos aktos ir nodalītas un ir iespējams pierādīt, ka pārkāpuma izdarīšanā ir vainojams konkrēts valdes loceklis, sodu piemēro attiecīgajam valdes loceklim (Danovskis E. Administratīvā pārkāpuma subjekta noteikšanas problēmas. Grām.: Tiesību efektivitāte postmodernā sabiedrībā. Latvijas Universitātes 73. zinātniskās konferences rakstu krājums. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2015, 60. lpp.).
Papildus norādām, ka attiecībā uz privātpersonām nav ieteicams izmantot terminu "amatpersona". Šāds apzīmējums nav izmantots arī Komerclikumā. Līdz ar to projektā paredzētā regulējuma tvērums nav precīzi nosakāms.
4. Jāizvērtē, vai projektā paredzētie ierobežojumi neatbilst soda pazīmēm. Lai noskaidrotu, vai paredzētie pasākumi atbilst soda jeb krimināltiesiska rakstura administratīvo sankciju pazīmēm, pamatā izmantojami Eiropas Cilvēktiesību tiesas un Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā attīstītie kritēriji (sk., piemēram, ģenerāladvokāta Manuela Kamposa Sančesa-Bordonas 2017. gada 12. septembra secinājumus lietā C-524/15; ģenerāladvokātes Julianas Kokotes 2011. gada 15. decembra secinājumus lietā C-489/10):
1) normas klasifikācija saskaņā ar valsts tiesībām;
2) pārkāpuma raksturs:
a) attiecīgā regulējuma adresāti (ja tas ir vērsts uz sabiedrību kopumā, nevis uz stingri noteiktu adresātu grupu, tam parasti būs "krimināltiesisks raksturs");
b) normas mērķis (pārkāpumam nebūs krimināltiesiska rakstura, ja sankcija ir paredzēta kaitējuma atlīdzināšanai vai tamlīdzīgi, bet būs krimināltiesisks raksturs, ja atbildība tiks noteikta represijas un prevencijas nolūkā);
c) tiesiski aizsargātās intereses (ja normas mērķis ir nodrošināt tiesiskās intereses, kuru aizsardzība parasti ir garantēta ar krimināltiesību normām, tai būs krimināltiesisks raksturs);
3) sankcijas bardzība (draudošo negatīvo seku kopējais smagums, tostarp nelabvēlīgas ekonomiskās sekas, apdraudējums kādām no attiecīgās personas aizsargājamajām interesēm).
Šajā gadījumā atļauja vai reģistrācija ir nesaraujami saistīta ar operatora saimniecisko darbību. Līdz ar to atteikums var būtiski ietekmēt komersantu (citiem vārdiem, radīt nozīmīgas nelabvēlīgas ekonomiskās sekas).
Turklāt projektā paredzētās tiesiskās sekas būtībā ir saistītas ar atkārtotību. Latvijā sodu tiesībās atkārtotības institūts vairs netiek izmantots. Pārkāpuma atkārtotība bija apšaubāma dubultās sodīšanas aizlieguma principa kontekstā (plašāk sk. Danovskis E. Administratīvās atbildības likuma pamatnoteikumu svarīgākās nostādnes. Jurista Vārds, 17.12.2019., Nr. 50/51/52, 27. lpp.).
5. Projektā paredzētais regulējums izvērtējams sistēmiski, kā arī ņemot vērā tā iespējamo efektivitāti. Ja projekta 21. pantā administratīvā soda piemērošana ir pamats atteikumam izsniegt atļauju, tad pārkāpumu esība atļaujas spēkā esības laikā šķietami nav paredzēta kā atļaujas atcelšanas pamats vai tamlīdzīgi. Turklāt vides tiesībās par administratīvajiem pārkāpumiem nav raksturīgi arī papildsodi. Tādējādi pārkāpumu esība netiek saistīta ar tiesībām ieņemt amatu vai veikt citas darbības. Tāpat administratīvo naudas sodu apmērs vides jomā kopumā nav augsts.
Praksē uzmanība pievēršama arī apstāklim, ka atļaujas vai reģistrācijas atteikums varētu būt cēlonis piesārņojošas darbības veikšanai bez atļaujas vai reģistrācijas.
1. Tieslietu ministrijas 2024. gada 13. februāra atzinumā norādīts, ka nepieciešams pamatojums, "kādēļ ir izraudzīts tieši trīs gadu periods, kura laikā persona, ja tā ir iepriekš sodīta, nevar kandidēt uz atļaujas saņemšanu". Likumprojekta anotācijā skaidrots: "Trīs gadu periods ir izvēlēts, jo VVD vai citas kontrolējošās institūcijas nevar nodrošināt komersanta nepārtrauktu uzraudzību, bet kontroles veic uz sūdzību pamata vai iepriekš sastādīta kontroles plāna, pamatā plānojot ne vairāk kā vienu pārbaudi gadā. Savukārt noilgums administratīvā pārkāpuma procesa uzsākšanai ir viens gads, līdz ar to visi pārkāpumi var netikt atklāti un par tiem var netikt piemērots administratīvais sods. Tāpēc trīs gadu periodā piemēroti divi administratīvie sodi par pamatpienākumu neveikšanu vai vides kvalitātes pasliktināšanu ir vērtējams kā periods, kurā komersants parāda savu attieksmi pret vides normatīvo aktu ievērošanu." Minētais skaidrojums atklāj praktiskus apsvērumus no iestādes skatpunkta, taču tas neatspoguļo iespējamo pamattiesību ierobežojuma attaisnojamības izvērtējumu (leģitīmais mērķis, piemērotība mērķa sasniegšanai, nepieciešamība, atbilstība (samērīgums)).
2. Izvērtējumā citastarp jāņem vērā, ka projekta 21. panta trešās daļas 2. un 3. punkts paredz izņēmumu no administratīvās sodāmības regulējuma. Šajā gadījumā nav nozīmes, vai personai joprojām ir administratīvā sodāmība. Lai arī tiesību sistēmā šāda veida regulējums ir atrodams, tas ir īpašs izņēmums un prasa attiecīgu pamatojumu.
3. Saistībā ar "komersanta amatpersonu" regulējumu jāievēro, ka, piemēram, valdes locekļiem var būt dažādi pienākumi un iespēja ietekmēt komersanta rīcību. Salīdzinājumam pat administratīvo pārkāpumu tiesībās ir konstatēts, ja valdes locekļu atbildības jomas statūtos vai juridiskās personas iekšējos normatīvajos aktos ir nodalītas un ir iespējams pierādīt, ka pārkāpuma izdarīšanā ir vainojams konkrēts valdes loceklis, sodu piemēro attiecīgajam valdes loceklim (Danovskis E. Administratīvā pārkāpuma subjekta noteikšanas problēmas. Grām.: Tiesību efektivitāte postmodernā sabiedrībā. Latvijas Universitātes 73. zinātniskās konferences rakstu krājums. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2015, 60. lpp.).
Papildus norādām, ka attiecībā uz privātpersonām nav ieteicams izmantot terminu "amatpersona". Šāds apzīmējums nav izmantots arī Komerclikumā. Līdz ar to projektā paredzētā regulējuma tvērums nav precīzi nosakāms.
4. Jāizvērtē, vai projektā paredzētie ierobežojumi neatbilst soda pazīmēm. Lai noskaidrotu, vai paredzētie pasākumi atbilst soda jeb krimināltiesiska rakstura administratīvo sankciju pazīmēm, pamatā izmantojami Eiropas Cilvēktiesību tiesas un Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā attīstītie kritēriji (sk., piemēram, ģenerāladvokāta Manuela Kamposa Sančesa-Bordonas 2017. gada 12. septembra secinājumus lietā C-524/15; ģenerāladvokātes Julianas Kokotes 2011. gada 15. decembra secinājumus lietā C-489/10):
1) normas klasifikācija saskaņā ar valsts tiesībām;
2) pārkāpuma raksturs:
a) attiecīgā regulējuma adresāti (ja tas ir vērsts uz sabiedrību kopumā, nevis uz stingri noteiktu adresātu grupu, tam parasti būs "krimināltiesisks raksturs");
b) normas mērķis (pārkāpumam nebūs krimināltiesiska rakstura, ja sankcija ir paredzēta kaitējuma atlīdzināšanai vai tamlīdzīgi, bet būs krimināltiesisks raksturs, ja atbildība tiks noteikta represijas un prevencijas nolūkā);
c) tiesiski aizsargātās intereses (ja normas mērķis ir nodrošināt tiesiskās intereses, kuru aizsardzība parasti ir garantēta ar krimināltiesību normām, tai būs krimināltiesisks raksturs);
3) sankcijas bardzība (draudošo negatīvo seku kopējais smagums, tostarp nelabvēlīgas ekonomiskās sekas, apdraudējums kādām no attiecīgās personas aizsargājamajām interesēm).
Šajā gadījumā atļauja vai reģistrācija ir nesaraujami saistīta ar operatora saimniecisko darbību. Līdz ar to atteikums var būtiski ietekmēt komersantu (citiem vārdiem, radīt nozīmīgas nelabvēlīgas ekonomiskās sekas).
Turklāt projektā paredzētās tiesiskās sekas būtībā ir saistītas ar atkārtotību. Latvijā sodu tiesībās atkārtotības institūts vairs netiek izmantots. Pārkāpuma atkārtotība bija apšaubāma dubultās sodīšanas aizlieguma principa kontekstā (plašāk sk. Danovskis E. Administratīvās atbildības likuma pamatnoteikumu svarīgākās nostādnes. Jurista Vārds, 17.12.2019., Nr. 50/51/52, 27. lpp.).
5. Projektā paredzētais regulējums izvērtējams sistēmiski, kā arī ņemot vērā tā iespējamo efektivitāti. Ja projekta 21. pantā administratīvā soda piemērošana ir pamats atteikumam izsniegt atļauju, tad pārkāpumu esība atļaujas spēkā esības laikā šķietami nav paredzēta kā atļaujas atcelšanas pamats vai tamlīdzīgi. Turklāt vides tiesībās par administratīvajiem pārkāpumiem nav raksturīgi arī papildsodi. Tādējādi pārkāpumu esība netiek saistīta ar tiesībām ieņemt amatu vai veikt citas darbības. Tāpat administratīvo naudas sodu apmērs vides jomā kopumā nav augsts.
Praksē uzmanība pievēršama arī apstāklim, ka atļaujas vai reģistrācijas atteikums varētu būt cēlonis piesārņojošas darbības veikšanai bez atļaujas vai reģistrācijas.
Piedāvātā redakcija
-
2.
Likumprojekts
(2) Ja noteiktā teritorijā ir pārsniegti vai var tikt pārsniegti gaisa aizsardzības jomas normatīvajos aktos noteiktie gaisa kvalitātes normatīvi, pašvaldība var izstrādāt saistošos noteikumus, kuros nosaka papildus ierobežojumus objektā veiktajai piesārņojošajai darbībai, prasības par papildu pasākumu veikšanu vai stingrākas prasības attiecībā uz pieļaujamo gaisa piesārņojuma līmeni un monitoringa veikšanu kā tas noteikts Ministru kabineta noteikumos. Saistošos noteikumus izstrādā pamatojoties uz gaisa kvalitātes uzlabošanas rīcības plānu, kas izstrādāts atbilstoši gaisa aizsardzības normatīvajiem aktiem. Nosakot pašvaldības saistošajos noteikumos stingrākas emisijas robežvērtības sadedzināšanas iekārtām, ņem vērā Komisijas publicēto informāciju par emisijas līmeņiem, ko var sasniegt ar labākajām pieejamām vai jaunākajām tehnoloģijām šajā jomā. Pašvaldību saistošo noteikumu izstrādi, saskaņošanu un izsludināšanu veic atbilstoši Pašvaldību likumā noteiktajai kārtībai.
Iebildums
Lūdzam redakcionāli precizēt likumprojekta 24. panta otrās daļas otro teikumu. Norādām, ka pašvaldību saistošo noteikumu izstrādes pamats nav gaisa kvalitātes uzlabošanas rīcības plāns.
Kā arī lūdzam likumprojekta 24. pantā pilnvarojumu izdot pašvaldības saistošos noteikumus veidot, izmantojot vienu no Ministru kabineta 2009. gada 3. februāra noteikumu Nr. 108 "Normatīvo aktu projektu sagatavošanas noteikumi" 54. punktā minētajiem paņēmieniem, proti, lūdzam aizstāt vārdu "izstrādā" (attiecīgā locījumā) ar vārdu "izdod" (attiecīgā locījumā).
Kā arī lūdzam likumprojekta 24. pantā pilnvarojumu izdot pašvaldības saistošos noteikumus veidot, izmantojot vienu no Ministru kabineta 2009. gada 3. februāra noteikumu Nr. 108 "Normatīvo aktu projektu sagatavošanas noteikumi" 54. punktā minētajiem paņēmieniem, proti, lūdzam aizstāt vārdu "izstrādā" (attiecīgā locījumā) ar vārdu "izdod" (attiecīgā locījumā).
Piedāvātā redakcija
-
3.
Likumprojekts
(2) Labākie pieejamie tehniskie paņēmieni noteikti Komisijas Īstenošanas lēmumos par secinājumiem par labākajiem tehniskajiem paņēmieniem. Operators labākos pieejamos tehniskos paņēmienus ievieš četru gadu laikā no Komisijas īstenošanas lēmumu par secinājumiem par labākajiem tehniskajiem paņēmieniem publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī. Informācija par labākajiem pieejamiem tehniskajiem paņēmieniem pieejama Dienesta tīmekļvietnē.
Iebildums
Uzturam izziņas 295. punktā ietverto iebildumu. Vēršam uzmanību, ka izziņā nav sniegts izvērtējums iespējai piemērot minētajā iebildumā skaidroto izņēmumu (proti, nav vērtēta Komisijas īstenošanas lēmumu atbilstība iebildumā norādītajiem kritērijiem). Atkārtoti norādām, ka ļoti retos izņēmuma gadījumos ir iespējams Ministru kabineta noteikumu tekstā atsaukties uz Eiropas Savienības lēmumu normām – proti, lēmumu normas nav jāpārņem, bet uz tām ievieto atsauci un privātpersona pati sameklē un izlasa attiecīgās normas. Šādos gadījumos Ministru kabineta noteikumos, pārņemot lēmuma normas ar atsauci, atsaucē ir iekļaujama šāda informācija:
· Institūcija (Komisija), kura izdevusi lēmumu;
· Lēmuma izdošanas gads un datums;
· Dokumenta veids (lēmums);
· Lēmuma numurs (gads/numurs);
· Lēmuma nosaukums;
· Iekavās - Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša datums, sējuma numurs, lapas puse;
· Lēmuma norma.
(sal., kā atsauces izdarītas uz direktīvas normām, Ministru kabineta 2014. gada 7. janvāra noteikumi Nr. 16 "Trokšņa novērtēšanas un pārvaldības kārtība").
· Institūcija (Komisija), kura izdevusi lēmumu;
· Lēmuma izdošanas gads un datums;
· Dokumenta veids (lēmums);
· Lēmuma numurs (gads/numurs);
· Lēmuma nosaukums;
· Iekavās - Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša datums, sējuma numurs, lapas puse;
· Lēmuma norma.
(sal., kā atsauces izdarītas uz direktīvas normām, Ministru kabineta 2014. gada 7. janvāra noteikumi Nr. 16 "Trokšņa novērtēšanas un pārvaldības kārtība").
Piedāvātā redakcija
-
4.
Likumprojekts
(6) Dienesta ģenerāldirektora lēmums par atļaujas pilnīgu vai daļēju vai C reģistrācijas apturēšanu apstrīdēšana neaptur tā darbību. Lēmumu var apstrīdēt Birojā Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā. Biroja lēmumu var pārsūdzēt tiesā Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā. Pieteikums tiesai neaptur administratīvā akta darbību.
Iebildums
Uzturam iepriekš izteikto iebildumu un atkārtoti lūdzam izslēgt likumprojekta 31.panta sestās daļas pēdējo teikumu, jo tas dublē Administratīvā procesa likuma 185. panta ceturtās daļas 10. punktu.
Piedāvātā redakcija
-
5.
Likumprojekts
Par operatora izdarītu vides piesārņošanu piemēro naudas sodu fiziskajai personai no četrpadsmit līdz simt četrdesmit naudas soda vienībām, bet juridiskajai personai — no septiņdesmit līdz piecsimt astoņdesmit naudas soda vienībām.
Iebildums
Atkārtoti izvērtējama atbildība par vides piesārņošanu dažādās tās izpausmēs visā attiecīgās jomas regulējumā kopumā.
1. Tieslietu ministrija iepriekšējos atzinumos ir aicinājusi pievērst uzmanību likumprojektā ietvertajam regulējumam visas vides aizsardzības jomas kontekstā (Atkritumu apsaimniekošanas likums, Vides aizsardzības likums utt.). Administratīvās atbildības regulējumam ir jābūt savstarpēji saskaņotam un harmoniskam. Lai tiktu saglabāta administratīvā atbildība kā vienota sistēma, iespējami jānodrošina vienādas pārkāpumu definēšanas prasības (tostarp detalizācijas pakāpe), sabalansēta sodu bardzība par līdzīga smaguma pārkāpumiem, kā arī jānovērš pārkāpumu dublēšanās, kad dažādos likumos tiek ierakstīti līdzīgi vai pat vieni un tie paši pārkāpumi (Kūtris G. Administratīvās atbildības reforma: būtiskākie jauninājumi. Jurista Vārds, 17.12.2019., Nr. 50/51/52). Šāda pieeja vienlaikus ļauj izvairīties no neapzinātām vērtējuma pretrunām, proti, pārkāpuma vērtējuma likumdevēja skatījumā atšķirības no pārkāpuma sabiedriskā novērtējuma (sal. Neimanis J. Ievads tiesībās. Rīga: zv. adv. J. Neimanis, 2004, 161. lpp.). Citstarp vērtējuma pretrunas var radīt dažādu tiesisko līdzekļu izmantošana, lai aizsargātu līdzvērtīga svarīguma tiesiskās intereses (piemēram, vienā gadījumā izmantoti civiltiesiskie vai vispārīgie administratīvi tiesiskie aizsardzības līdzekļi, citā – paredzēta administratīvā atbildība).
2. Likumprojekta 34. pantā ir paredzēta administratīvā atbildība par operatora izdarītu vides piesārņošanu. Likumprojekta anotācijā skaidrots: "Administratīvā atbildība par vides piesārņošanu, tai skaitā, par mežu piesārņošanu ar atkritumiem netiek regulēta šajā likumprojektā, jo tā neizriet no likumprojekta tvēruma. Atkritumu apsaimniekošanas likuma 15. panta pirmā daļa noteic, ka atkritumu savākšana, pārkraušana, šķirošana, uzglabāšana, reģenerācija vai apglabāšana ir atļauta tikai tam paredzētajās vietās. Tādējādi atkritumu izmešana tam neparedzētā vietā, tai skaitā mežā, ir uzskatāma par Atkritumu apsaimniekošanas likuma pārkāpumu."
Saistībā ar minēto vēršam uzmanību, ka:
Pirmkārt, abstrakta norāde uz "likumprojekta tvērumu" precīzi neatklāj, kurā likumā paredzētā administratīvā atbildība attiecīgajā gadījumā būtu piemērojama un kāpēc tā ir piemērojama.
Otrkārt, ja salīdzina projekta 34. panta regulējumu ar, piemēram, Atkritumu apsaimniekošanas likuma 43. panta otro daļu, konstatējamas sistēmiskas (vērtējuma) pretrunas. Projektā fiziskai personai (operatoram) paredzētais naudas soda apmērs ir mazāks nekā Atkritumu apsaimniekošanas likumā noteiktais naudas soda maksimālais apmērs (attiecībā uz juridiskām personām situācija ir pretēja, projektā esošais naudas soda apmērs ir mazliet lielāks).
1. Tieslietu ministrija iepriekšējos atzinumos ir aicinājusi pievērst uzmanību likumprojektā ietvertajam regulējumam visas vides aizsardzības jomas kontekstā (Atkritumu apsaimniekošanas likums, Vides aizsardzības likums utt.). Administratīvās atbildības regulējumam ir jābūt savstarpēji saskaņotam un harmoniskam. Lai tiktu saglabāta administratīvā atbildība kā vienota sistēma, iespējami jānodrošina vienādas pārkāpumu definēšanas prasības (tostarp detalizācijas pakāpe), sabalansēta sodu bardzība par līdzīga smaguma pārkāpumiem, kā arī jānovērš pārkāpumu dublēšanās, kad dažādos likumos tiek ierakstīti līdzīgi vai pat vieni un tie paši pārkāpumi (Kūtris G. Administratīvās atbildības reforma: būtiskākie jauninājumi. Jurista Vārds, 17.12.2019., Nr. 50/51/52). Šāda pieeja vienlaikus ļauj izvairīties no neapzinātām vērtējuma pretrunām, proti, pārkāpuma vērtējuma likumdevēja skatījumā atšķirības no pārkāpuma sabiedriskā novērtējuma (sal. Neimanis J. Ievads tiesībās. Rīga: zv. adv. J. Neimanis, 2004, 161. lpp.). Citstarp vērtējuma pretrunas var radīt dažādu tiesisko līdzekļu izmantošana, lai aizsargātu līdzvērtīga svarīguma tiesiskās intereses (piemēram, vienā gadījumā izmantoti civiltiesiskie vai vispārīgie administratīvi tiesiskie aizsardzības līdzekļi, citā – paredzēta administratīvā atbildība).
2. Likumprojekta 34. pantā ir paredzēta administratīvā atbildība par operatora izdarītu vides piesārņošanu. Likumprojekta anotācijā skaidrots: "Administratīvā atbildība par vides piesārņošanu, tai skaitā, par mežu piesārņošanu ar atkritumiem netiek regulēta šajā likumprojektā, jo tā neizriet no likumprojekta tvēruma. Atkritumu apsaimniekošanas likuma 15. panta pirmā daļa noteic, ka atkritumu savākšana, pārkraušana, šķirošana, uzglabāšana, reģenerācija vai apglabāšana ir atļauta tikai tam paredzētajās vietās. Tādējādi atkritumu izmešana tam neparedzētā vietā, tai skaitā mežā, ir uzskatāma par Atkritumu apsaimniekošanas likuma pārkāpumu."
Saistībā ar minēto vēršam uzmanību, ka:
Pirmkārt, abstrakta norāde uz "likumprojekta tvērumu" precīzi neatklāj, kurā likumā paredzētā administratīvā atbildība attiecīgajā gadījumā būtu piemērojama un kāpēc tā ir piemērojama.
Otrkārt, ja salīdzina projekta 34. panta regulējumu ar, piemēram, Atkritumu apsaimniekošanas likuma 43. panta otro daļu, konstatējamas sistēmiskas (vērtējuma) pretrunas. Projektā fiziskai personai (operatoram) paredzētais naudas soda apmērs ir mazāks nekā Atkritumu apsaimniekošanas likumā noteiktais naudas soda maksimālais apmērs (attiecībā uz juridiskām personām situācija ir pretēja, projektā esošais naudas soda apmērs ir mazliet lielāks).
Piedāvātā redakcija
-
6.
Likumprojekts
35. Administratīvā atbildība piesārņojošu darbību jomā
Iebildums
Likumprojektā nav pieļaujams paredzēt administratīvo atbildību par atļaujā vai tamlīdzīgā tiesību aktā noteiktu prasību neievērošanu vai likumā nekonkretizētu normatīvajos aktos noteiktu prasību pārkāpumiem. Pārkāpuma saturu un par to piemērojamo sodu var noteikt vienīgi formālais likumdevējs (nevis Ministru kabinets, iestāde vai tamlīdzīgi).
1. Tieslietu ministrijas 2024. gada 13. februāra atzinumā norādīts, ka administratīvo atbildību nedrīkstēs piemērot par atļaujas nosacījumu pārkāpumiem. Tomēr projekta anotācija liecina par pilnīgi pretēju pieeju. Tā, piemēram, projekta anotācijā ir norādīts, ka "administratīvā atbildība izriet no tādu prasību neievērošanas, kas noteiktas likumā, uz tā pamata izdotajos Ministru kabineta noteikumos un B kategorijas piesārņojošas darbības atļaujā (operatora pienākums ievērot atļaujā noteiktās prasības tieši izriet arī no vairākām likumprojektā ietvertajām tiesību normām)".
2. Atbildību noteicošas normas nevar atzīt par neskaidrām tāpēc vien, ka to saturs noskaidrojams, pamatojoties uz citām tiesību normām vai normatīvajiem aktiem (sal. Satversmes tiesas 19.02.2021. sprieduma lietā Nr. 2020-23-01 15. punkts). Izmantojot blanketo normu, likumdevējs formulē vispārinātu pazīmi, kas kopā ar citās normās noteikto šīs pazīmes detalizāciju veido pārkāpumu. Tomēr jāievēro, ka arī blanketā norma definē visas pārkāpuma pazīmes, vienīgi daļu no šīm pazīmēm sīkāk konkretizē citas normas (sal. Leja M. Krimināltiesību aktuālie jautājumi un to risinājumi Latvijā, Austrijā, Šveicē, Vācijā. Noziedzīga nodarījuma uzbūve; cēloņsakarība; vaina; krimināltiesību normu interpretācija un spēks laikā. I daļa. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2019, 95.-96. lpp.).
Tā kā blanketo normu gadījumā aizliegtais nodarījums izriet tikai no blanketās un to aizpildošās normas kopskata, tiesiskās noteiktības princips attiecas uz abām šīm daļām. Turklāt, ja blanketās normas papildinājums izdarīts, izmantojot izpildvaras izdotu normatīvu aktu, ar vienkāršu norādi uz aizpildošo normu vien nepietiek. Likumdevējam ir jārūpējas, lai atbildības priekšnoteikumi un sods personai būtu paredzams jau no parlamenta izdotā likuma. Aizlieguma būtībai katrā ziņā pamatvilcienos jābūt pietiekami aprakstītai formālajā likumā. Ministru kabinets (izpildvara) nevar pieņem lēmumu, kāda rīcība būtu sodāma (sal. Leja M. Krimināltiesību aktuālie jautājumi un to risinājumi Latvijā, Austrijā, Šveicē, Vācijā. Noziedzīga nodarījuma uzbūve; cēloņsakarība; vaina; krimināltiesību normu interpretācija un spēks laikā. I daļa. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2019, 97.-98. lpp.).
Nav pietiekama soda piedraudējuma sasaiste ar saturiski sīkāk neprecizētiem administratīvo aktu pārkāpumiem. Salīdzinājumam Vācijas Federālā Konstitucionālā tiesa par neatbilstošu ir atzinusi normu, kas paredzēja atbildību par telekomunikāciju iekārtu ekspluatāciju, pārkāpjot atļaujā paredzētos piešķiršanas nosacījumus. Pienākumi, ko aptver šie "nosacījumi", nebija noteikti likumā, kā arī attiecīgā krimināllikuma norma neparedzēja sīkāku aizlieguma regulējumu. Tā rezultātā iestādēm tika dotas tiesības ar administratīvo aktu noteikt noziedzīga nodarījuma sastāva juridiskos nosacījumus. Likumdevēja izvēlētās pazīmes nebija pietiekamas, jo nespēja sodāmai rīcībai piešķirt skaidrākas kontūras. Ar šādām pazīmēm interpretācijas ceļā nebija sasniedzama pietiekami droša krimināli sodāmas rīcības ierobežošana (plašāk sk. Leja M. Krimināltiesību aktuālie jautājumi un to risinājumi Latvijā, Austrijā, Šveicē, Vācijā. Noziedzīga nodarījuma uzbūve; cēloņsakarība; vaina; krimināltiesību normu interpretācija un spēks laikā. I daļa. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2019, 101.-102. lpp.). Lai varētu paredzēt atbildību par atļaujas (tās nosacījumu u. tml.) pārkāpumiem, likumdevējam pašam pietiekami konkrēti jānosaka pārkāpuma pazīmes (piem., jāregulē pieļaujamie atļaujas nosacījumi).
Šajā gadījumā projektā nav atrodams detalizēts atļaujas vai reģistrācijas regulējums. Tāpat arī projektā ietvertie pilnvarojumi Ministru kabinetam noteikt "atļaujā iekļaujamo informāciju" vai tamlīdzīgi neatbilst pilnvarojumu formulēšanas prasībām. Līdz ar to šādi Ministru kabineta noteikumi būtībā nav izmantojami, vērtējot iespējamu administratīvās atbildības piemērošanu.
3. Iepriekš minētie apsvērumi par blanketajām normām un tiesisko noteiktību attiecas ne tikai uz administratīvajiem aktiem, bet arī normatīvajiem aktiem. Tāpat uzmanība pievēršama pārkāpuma pazīmēm kā tādām. Likumprojekta 35. pantā administratīvā atbildība vairākkārt saistīta ar pazīmi "neievērojot normatīvajos aktos vai piesārņojošas darbības atļaujā noteiktās prasības piesārņojuma novēršanai vai samazināšanai vai piesārņojošas darbības monitoringa veikšanai" vai tamlīdzīgi. Projekta anotācijā norādīta virkne Ministru kabineta noteikumu, kas varētu saturēt šādas prasības. Papildus minētajiem apsvērumiem par to, ka administratīvā pārkāpuma saturs ir jānosaka tieši formālajam likumdevējam un projektā ietvertie pilnvarojumi neatbilst pilnvarojuma noformēšanas prasībām (it īpaši sodu tiesību aspektā), apšaubāms, ka jebkurš Ministru kabineta noteikumos esošais pienākums vienmēr būtu saistāms ar administratīvo atbildību. Šāda pieeja neļauj arī izvērtēt administratīvās atbildības pieļaujamības un nepieciešamības kritērijus.
4. Likumprojekta anotācijā ir mēģināts skaidrot, kad piemērojama administratīvā atbildība par darbību bez atļaujas un kad par atļaujā noteikto prasību pārkāpšanu. No skaidrojuma izriet, ka nozīmīga ir darbības vieta un darbības apjoms (projekta anotācijā gan nav norādīts tam atbilstošs normatīvais pamatojums). Tajā pašā laikā tādi robežlielumi kā piesārņojošas darbības apjoma pārsniegšana tiek vērtēti kā atļaujā noteikto piesārņojuma novēršanas un samazināšanas prasību pārkāpumi. Līdz ar to projekta anotācijā nav norādīts ne normatīvais pamatojums, ne konkrēti kritēriji, kā noteikt, vai darbība veikta bez atļaujas vai tikai pieļauts atļaujas nosacījumu (prasību) pārkāpums. Piemērveida gadījumu uzskaitījums var noderēt praksē, taču tas neļauj risināt iepriekš neparedzētas situācijas, kā arī neatklāj regulējuma pamatā esošo sistēmu.
5. Tā administratīvās atbildības regulējums ir ietverts atsevišķā nodaļā, tad pantu nosaukumā nav nepieciešams norādīt "administratīvā atbildība" un (apakš)jomas apzīmējumu. Ir iespējams veidot pantu nosaukumu tā, lai tas atklātu pārkāpuma būtību (sal. sk., piemēram, likuma "Par nodokļiem un nodevām" XVI nodaļu, Ceļu satiksmes likuma IX nodaļu).
6. Ievērojot minēto un Tieslietu ministrijas iepriekšējos atzinumos norādītos apsvērumus, atkārtoti pārskatāma likumprojekta 35. pantā paredzētā administratīvā atbildība un ar to saistītais skaidrojums projekta anotācijā. Likumprojekta 35. panta otrajā, trešajā un ceturtajā daļā esošais regulējums acīmredzami neatbilst administratīvā pārkāpuma definēšanas prasībām.
1. Tieslietu ministrijas 2024. gada 13. februāra atzinumā norādīts, ka administratīvo atbildību nedrīkstēs piemērot par atļaujas nosacījumu pārkāpumiem. Tomēr projekta anotācija liecina par pilnīgi pretēju pieeju. Tā, piemēram, projekta anotācijā ir norādīts, ka "administratīvā atbildība izriet no tādu prasību neievērošanas, kas noteiktas likumā, uz tā pamata izdotajos Ministru kabineta noteikumos un B kategorijas piesārņojošas darbības atļaujā (operatora pienākums ievērot atļaujā noteiktās prasības tieši izriet arī no vairākām likumprojektā ietvertajām tiesību normām)".
2. Atbildību noteicošas normas nevar atzīt par neskaidrām tāpēc vien, ka to saturs noskaidrojams, pamatojoties uz citām tiesību normām vai normatīvajiem aktiem (sal. Satversmes tiesas 19.02.2021. sprieduma lietā Nr. 2020-23-01 15. punkts). Izmantojot blanketo normu, likumdevējs formulē vispārinātu pazīmi, kas kopā ar citās normās noteikto šīs pazīmes detalizāciju veido pārkāpumu. Tomēr jāievēro, ka arī blanketā norma definē visas pārkāpuma pazīmes, vienīgi daļu no šīm pazīmēm sīkāk konkretizē citas normas (sal. Leja M. Krimināltiesību aktuālie jautājumi un to risinājumi Latvijā, Austrijā, Šveicē, Vācijā. Noziedzīga nodarījuma uzbūve; cēloņsakarība; vaina; krimināltiesību normu interpretācija un spēks laikā. I daļa. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2019, 95.-96. lpp.).
Tā kā blanketo normu gadījumā aizliegtais nodarījums izriet tikai no blanketās un to aizpildošās normas kopskata, tiesiskās noteiktības princips attiecas uz abām šīm daļām. Turklāt, ja blanketās normas papildinājums izdarīts, izmantojot izpildvaras izdotu normatīvu aktu, ar vienkāršu norādi uz aizpildošo normu vien nepietiek. Likumdevējam ir jārūpējas, lai atbildības priekšnoteikumi un sods personai būtu paredzams jau no parlamenta izdotā likuma. Aizlieguma būtībai katrā ziņā pamatvilcienos jābūt pietiekami aprakstītai formālajā likumā. Ministru kabinets (izpildvara) nevar pieņem lēmumu, kāda rīcība būtu sodāma (sal. Leja M. Krimināltiesību aktuālie jautājumi un to risinājumi Latvijā, Austrijā, Šveicē, Vācijā. Noziedzīga nodarījuma uzbūve; cēloņsakarība; vaina; krimināltiesību normu interpretācija un spēks laikā. I daļa. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2019, 97.-98. lpp.).
Nav pietiekama soda piedraudējuma sasaiste ar saturiski sīkāk neprecizētiem administratīvo aktu pārkāpumiem. Salīdzinājumam Vācijas Federālā Konstitucionālā tiesa par neatbilstošu ir atzinusi normu, kas paredzēja atbildību par telekomunikāciju iekārtu ekspluatāciju, pārkāpjot atļaujā paredzētos piešķiršanas nosacījumus. Pienākumi, ko aptver šie "nosacījumi", nebija noteikti likumā, kā arī attiecīgā krimināllikuma norma neparedzēja sīkāku aizlieguma regulējumu. Tā rezultātā iestādēm tika dotas tiesības ar administratīvo aktu noteikt noziedzīga nodarījuma sastāva juridiskos nosacījumus. Likumdevēja izvēlētās pazīmes nebija pietiekamas, jo nespēja sodāmai rīcībai piešķirt skaidrākas kontūras. Ar šādām pazīmēm interpretācijas ceļā nebija sasniedzama pietiekami droša krimināli sodāmas rīcības ierobežošana (plašāk sk. Leja M. Krimināltiesību aktuālie jautājumi un to risinājumi Latvijā, Austrijā, Šveicē, Vācijā. Noziedzīga nodarījuma uzbūve; cēloņsakarība; vaina; krimināltiesību normu interpretācija un spēks laikā. I daļa. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2019, 101.-102. lpp.). Lai varētu paredzēt atbildību par atļaujas (tās nosacījumu u. tml.) pārkāpumiem, likumdevējam pašam pietiekami konkrēti jānosaka pārkāpuma pazīmes (piem., jāregulē pieļaujamie atļaujas nosacījumi).
Šajā gadījumā projektā nav atrodams detalizēts atļaujas vai reģistrācijas regulējums. Tāpat arī projektā ietvertie pilnvarojumi Ministru kabinetam noteikt "atļaujā iekļaujamo informāciju" vai tamlīdzīgi neatbilst pilnvarojumu formulēšanas prasībām. Līdz ar to šādi Ministru kabineta noteikumi būtībā nav izmantojami, vērtējot iespējamu administratīvās atbildības piemērošanu.
3. Iepriekš minētie apsvērumi par blanketajām normām un tiesisko noteiktību attiecas ne tikai uz administratīvajiem aktiem, bet arī normatīvajiem aktiem. Tāpat uzmanība pievēršama pārkāpuma pazīmēm kā tādām. Likumprojekta 35. pantā administratīvā atbildība vairākkārt saistīta ar pazīmi "neievērojot normatīvajos aktos vai piesārņojošas darbības atļaujā noteiktās prasības piesārņojuma novēršanai vai samazināšanai vai piesārņojošas darbības monitoringa veikšanai" vai tamlīdzīgi. Projekta anotācijā norādīta virkne Ministru kabineta noteikumu, kas varētu saturēt šādas prasības. Papildus minētajiem apsvērumiem par to, ka administratīvā pārkāpuma saturs ir jānosaka tieši formālajam likumdevējam un projektā ietvertie pilnvarojumi neatbilst pilnvarojuma noformēšanas prasībām (it īpaši sodu tiesību aspektā), apšaubāms, ka jebkurš Ministru kabineta noteikumos esošais pienākums vienmēr būtu saistāms ar administratīvo atbildību. Šāda pieeja neļauj arī izvērtēt administratīvās atbildības pieļaujamības un nepieciešamības kritērijus.
4. Likumprojekta anotācijā ir mēģināts skaidrot, kad piemērojama administratīvā atbildība par darbību bez atļaujas un kad par atļaujā noteikto prasību pārkāpšanu. No skaidrojuma izriet, ka nozīmīga ir darbības vieta un darbības apjoms (projekta anotācijā gan nav norādīts tam atbilstošs normatīvais pamatojums). Tajā pašā laikā tādi robežlielumi kā piesārņojošas darbības apjoma pārsniegšana tiek vērtēti kā atļaujā noteikto piesārņojuma novēršanas un samazināšanas prasību pārkāpumi. Līdz ar to projekta anotācijā nav norādīts ne normatīvais pamatojums, ne konkrēti kritēriji, kā noteikt, vai darbība veikta bez atļaujas vai tikai pieļauts atļaujas nosacījumu (prasību) pārkāpums. Piemērveida gadījumu uzskaitījums var noderēt praksē, taču tas neļauj risināt iepriekš neparedzētas situācijas, kā arī neatklāj regulējuma pamatā esošo sistēmu.
5. Tā administratīvās atbildības regulējums ir ietverts atsevišķā nodaļā, tad pantu nosaukumā nav nepieciešams norādīt "administratīvā atbildība" un (apakš)jomas apzīmējumu. Ir iespējams veidot pantu nosaukumu tā, lai tas atklātu pārkāpuma būtību (sal. sk., piemēram, likuma "Par nodokļiem un nodevām" XVI nodaļu, Ceļu satiksmes likuma IX nodaļu).
6. Ievērojot minēto un Tieslietu ministrijas iepriekšējos atzinumos norādītos apsvērumus, atkārtoti pārskatāma likumprojekta 35. pantā paredzētā administratīvā atbildība un ar to saistītais skaidrojums projekta anotācijā. Likumprojekta 35. panta otrajā, trešajā un ceturtajā daļā esošais regulējums acīmredzami neatbilst administratīvā pārkāpuma definēšanas prasībām.
Piedāvātā redakcija
-
7.
Anotācija (ex-ante)
1.2. Mērķis
Iebildums
Uzturam iepriekš izteikto iebildumu un atkārtoti lūdzam likumprojekta anotācijas 1.2. sadaļā sniegt pamatojumu likumprojekta spēkā stāšanās termiņam.
Piedāvātā redakcija
-
8.
Anotācija (ex-ante)
5.4. 1. tabula. Tiesību akta projekta atbilstība ES tiesību aktiem
Iebildums
Lūdzam papildināt likumprojekta anotācijas 5.4. sadaļas 1. tabulu ar informāciju par Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 24. novembra direktīvas 2010/75/ES par rūpnieciskajām emisijām (piesārņojuma integrēta novēršana un kontrole) (turpmāk - direktīva Nr. 2010/75/ES) 6. panta, 5. panta 4. punkta otrās daļas, 17. panta, 23. panta (vismaz daļēji prasības pārņemtas arī likumprojektā) 27. panta 1. punkta, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 25. novembra direktīvas (ES) 2015/2193 par ierobežojumiem attiecībā uz dažu piesārņojošu vielu emisiju gaisā no vidējas jaudas sadedzināšanas iekārtām 10. panta (vismaz daļēju pārņemšanu), pārņemšanu likumprojektā.
Papildus lūdzam minētajā sadaļā skaidrot pamatojumu rīcības brīvības izmantošanai vai neizmantošanai, kura ietverta Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 19. novembra direktīvas 2008/98/EK par atkritumiem un par dažu direktīvu atcelšanu 23. panta 5. punktā un 24. pantā.
Kā arī lūdzam skaidrot pamatojumu paredzēt stingrākas prasības, ieviešot direktīvas Nr. 2010/75/ES 16. panta 2. punkta prasības (attiecībā uz monitoringa biežumu).
Papildus lūdzam minētajā sadaļā skaidrot pamatojumu rīcības brīvības izmantošanai vai neizmantošanai, kura ietverta Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 19. novembra direktīvas 2008/98/EK par atkritumiem un par dažu direktīvu atcelšanu 23. panta 5. punktā un 24. pantā.
Kā arī lūdzam skaidrot pamatojumu paredzēt stingrākas prasības, ieviešot direktīvas Nr. 2010/75/ES 16. panta 2. punkta prasības (attiecībā uz monitoringa biežumu).
Piedāvātā redakcija
-
9.
Likumprojekts
(1) Par atļaujas A vai B kategorijas piesārņojošai darbībai izsniegšanu un grozījumu veikšanu atļaujā maksājama valsts nodeva. Valsts nodeva netiek atmaksāta, ja tiek pieņemts atteikums izsniegt atļauju.
Priekšlikums
Lūdzam atbilstoši papildināt likumprojektu, vai skaidrot likumprojekta anotācijā, kādēļ valsts nodevu atmaksā, ja pieņemts atteikums veikt grozījumus atļaujā.
Piedāvātā redakcija
"(1) Par atļaujas A vai B kategorijas piesārņojošai darbībai izsniegšanu un grozījumu veikšanu atļaujā maksājama valsts nodeva. Valsts nodeva netiek atmaksāta, ja tiek pieņemts atteikums izsniegt atļauju vai veikt grozījumus atļaujā."
10.
Likumprojekts
1) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2010/75/ES (2010. gada 24. novembris) par rūpnieciskajām emisijām (piesārņojuma integrēta novēršana un kontrole) (Dokuments attiecas uz EEZ);
Priekšlikums
Lūdzam precizēt atbilstoši juridiskās tehnikas prasībām.
Piedāvātā redakcija
"1) Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 24. novembra Direktīvas 2010/75/ES par rūpnieciskajām emisijām (piesārņojuma integrēta novēršana un kontrole) (Dokuments attiecas uz EEZ);"