Atzinums

[1] Asociācija ir iepazinusies ar Finanšu ministrijas virzīto likumprojektu pakotni, kas izstrādāta, lai īstenotu Ministru kabineta lēmumu par vienotas patērētāju kreditētāju licencēšanas un uzraudzības institūcijas noteikšanu, paredzot attiecīgo funkciju nodošanu Latvijas Bankai no 2027. gada 1. janvāra.

[2] Asociācija norāda, ka minētā likumprojektu pakotne pēc savas būtības ievieš būtiskas un sistēmiskas izmaiņas finanšu sektora uzraudzības modelī, tai skaitā patērētāju tiesību aizsardzības, negodīgas komercprakses uzraudzības, licencēšanas un finanšu pakalpojumu tirgus dalībnieku regulējuma jomā. Līdz ar to šie likumprojekti nav vērtējami kā izolēti vai tehniska rakstura grozījumi, bet gan kā savstarpēji saistīts regulējuma kopums, kas īsteno plaša mēroga institucionālu reformu.

[3] Asociācija uztur iepriekš paustos iebildumus attiecībā uz Finanšu ministrijas sagatavoto informatīvo ziņojumu “Par vienotas patērētāju kreditētāju licencēšanas un uzraudzības institūcijas noteikšanu”, uzsverot, ka tajā identificētie trūkumi un neatrisinātie jautājumi pēc būtības nav novērsti arī izstrādātajā likumprojektu pakotnē. Līdz ar to Asociācija iebilst pret likumprojektu turpmāku virzību šobrīd piedāvātajā redakcijā.

[4] Vienlaikus Asociācija uzsver, ka piedāvātā reforma pēc būtības paredz būtisku uzraudzības modeļa maiņu, nododot patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju uzraudzības funkcijas no vienas iestādes citai, bez pietiekama pierādījumos balstīta pamatojuma par šādas pieejas nepieciešamību, samērīgumu un sagaidāmajiem ieguvumiem. Šāda uzraugošās iestādes maiņa nav vērtējama kā formāls vai tehnisks risinājums, jo tā var būtiski ietekmēt uzraudzības pieeju, normatīvo aktu interpretāciju, tirgus dalībnieku tiesisko paļāvību un finanšu tirgus ilgtspējīgu attīstību. Ievērojot minēto, Asociācija identificē šādus sistēmiskus iebildumus, kas attiecas uz visu likumprojektu pakotni un tās virzību kopumā:
- Likumprojektu pakotne tiek virzīta bez pilnvērtīga ex-ante ietekmes izvērtējuma, tai skaitā attiecībā uz uzraudzības intensitātes izmaiņām, administratīvo slogu, datu pieprasījumu apjomu un ar to saistītajām izmaksām tirgus dalībniekiem, kas neatbilst pierādījumos balstītas politikas veidošanas principiem.
- Netiek izvērtēti alternatīvie risinājumi uzraudzības sistēmas pilnveidei, tostarp iespēja stiprināt esošo institucionālo sadarbību vai precizēt funkciju sadalījumu bez pilnīgas centralizācijas, kas ir būtisks elements proporcionalitātes principa ievērošanā.
- Vairākos likumprojektos anotācijās nav nodrošināts pilnvērtīgs sākotnējais ietekmes izvērtējums par institucionālās reformas praktiskajām sekām, tostarp attiecībā uz uzraudzības metodoloģiju, kapacitātes nodrošināšanu un regulējuma piemērošanas paredzamību.
- Likumprojektu pakotnē nav nodrošināta tiesiskā noteiktība attiecībā uz turpmāko uzraudzības pieeju, normu interpretāciju un sankciju piemērošanas praksi Latvijas Bankas ietvaros, kas rada būtisku nenoteiktību tirgus dalībniekiem.
- Pastāv risks, ka patērētāju tiesību aizsardzības funkcijas Latvijas Bankas ietvaros tiks īstenotas caur prudenciālās uzraudzības prizmu, kas var ietekmēt līdzšinējo normu interpretāciju, piemērošanas praksi un līdzsvaru starp finanšu stabilitāti un patērētāju aizsardzību.
- Ņemot vērā reformas būtisko ietekmi uz finanšu sektoru un tirgus dalībnieku darbības vidi, sabiedrības līdzdalība nav nodrošināta pietiekamā apmērā, kas neatbilst labas pārvaldības principiem un var negatīvi ietekmēt regulējuma kvalitāti.
- Likumprojektu pakotnē paredzētā institucionālā reforma tiek īstenota selektīvi, nesniedzot vienotu un sistemātisku redzējumu par finanšu sektora uzraudzības modeli kopumā, tostarp attiecībā uz ekonomiski saistītiem segmentiem, kas funkcionāli ir cieši saistīti ar patērētāju kreditēšanas tirgu, kā rezultātā saglabājas uzraudzības fragmentācijas un funkciju pārklāšanās riski.

[5] Ievērojot minēto, Asociācija atkārtoti uzsver, ka neatbalsta likumprojektu pakotnes virzību šobrīd piedāvātajā redakcijā. Asociācijas ieskatā identificētie trūkumi nav vērtējami kā atsevišķi vai tehniski precizējumi, bet skar pašas reformas pamatojumu, struktūru un atbilstību labas likumdošanas principiem. Līdz ar to Asociācija aicina apturēt likumprojektu turpmāku virzību un nodrošināt pilnvērtīgu, pierādījumos balstītu reformas izvērtējumu, tostarp analizējot alternatīvus risinājumus, reformas ietekmi uz tirgus dalībniekiem un patērētājiem, kā arī nodrošinot skaidru un prognozējamu uzraudzības modeļa ietvaru.

-

Vispārējs iebildums par Likumprojekta būtību

[6] Asociācija ir iepazinusies ar likumprojektu “Grozījumi Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likumā” (turpmāk – Likumprojekts) un norāda, ka tas ir neatņemama daļa no plašākas institucionālās reformas, kuras ietvaros tiek centralizēta finanšu sektora uzraudzība Latvijas Bankas ietvaros.

[7] Lai gan Likumprojekts formāli paredz kompetences precizēšanu AML/CFT jomā, tā faktiskā ietekme ir būtiski plašāka, jo tas maina uzraudzības institucionālo ietvaru, kurā tiek īstenota finanšu iestāžu darbības kontrole attiecībā uz noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu. Līdz ar to šis Likumprojekts nav vērtējams kā izolēts vai tehniska rakstura grozījums, bet gan kā būtisks elements sistēmiskā uzraudzības modeļa transformācijā.

[8] Asociācija uzsver, ka AML/CFT regulējuma efektivitāte ir tieši atkarīga ne tikai no uzraudzības institūcijas, bet arī no tā, vai finanšu sektora dalībniekiem tiek nodrošināti adekvāti, vienlīdzīgi un praktiski izmantojami instrumenti normatīvo prasību izpildei. Līdz ar to Likumprojekta izvērtējumam ir jābūt balstītam uz sistēmisku pieeju, analizējot gan uzraudzības modeli, gan tā praktiskās īstenošanas priekšnoteikumus.
 

-

Par Likumprojekta anotāciju un izvērtējuma nepilnībām

[9] Asociācija norāda, ka Likumprojekta anotācijā nav veikts pilnvērtīgs un strukturēts izvērtējums par to, kā institucionālās kompetences maiņa ietekmēs AML/CFT prasību praktisko īstenošanu finanšu sektorā. Anotācijā kompetences nodošana tiek raksturota kā tehnisks vai administratīvs pasākums, tomēr netiek analizēta tās faktiskā ietekme uz uzraudzības intensitāti, datu pieprasījumu apjomu un finanšu iestāžu darbības modeli.

[10] Vienlaikus anotācijā nav izvērtēts, vai Latvijas Bankas rīcībā ir pietiekama institucionālā kapacitāte, pieredze un specializētās zināšanas, lai efektīvi īstenotu AML/CFT uzraudzību attiecībā uz patērētāju kreditēšanas un citiem nebanku finanšu sektora dalībniekiem. Ņemot vērā, ka šie tirgus segmenti būtiski atšķiras no kredītiestāžu sektora gan pēc riska profila, gan darbības modeļa, šāds izvērtējums ir būtisks priekšnoteikums reformas pamatotībai.

[11] Papildus Asociācija konstatē, ka anotācijā nav veikta analīze par alternatīviem institucionālajiem risinājumiem, tostarp iespēju pilnveidot esošo uzraudzības modeli vai stiprināt sadarbību starp iesaistītajām institūcijām bez pilnīgas kompetences centralizācijas. Šāda alternatīvu neizvērtēšana ierobežo proporcionalitātes principa pilnvērtīgu piemērošanu.

-

[12] Asociācija norāda, ka Likumprojekta anotācijā nav veikts pilnvērtīgs un strukturēts izvērtējums par to, kā institucionālās kompetences maiņa ietekmēs AML/CFT prasību praktisko īstenošanu finanšu sektorā. Anotācijā kompetences nodošana tiek raksturota kā tehnisks vai administratīvs pasākums, tomēr netiek analizēta tās faktiskā ietekme uz uzraudzības intensitāti, datu pieprasījumu apjomu un finanšu iestāžu darbības modeli.

[13] Vienlaikus anotācijā nav izvērtēts, vai Latvijas Bankas rīcībā ir pietiekama institucionālā kapacitāte, pieredze un specializētās zināšanas, lai efektīvi īstenotu AML/CFT uzraudzību attiecībā uz patērētāju kreditēšanas un citiem nebanku finanšu sektora dalībniekiem. Ņemot vērā, ka šie tirgus segmenti būtiski atšķiras no kredītiestāžu sektora gan pēc riska profila, gan darbības modeļa, šāds izvērtējums ir būtisks priekšnoteikums reformas pamatotībai.

[14] Papildus Asociācija konstatē, ka anotācijā nav veikta analīze par alternatīviem institucionālajiem risinājumiem, tostarp iespēju pilnveidot esošo uzraudzības modeli vai stiprināt sadarbību starp iesaistītajām institūcijām bez pilnīgas kompetences centralizācijas. Šāda alternatīvu neizvērtēšana ierobežo proporcionalitātes principa pilnvērtīgu piemērošanu.
 

-

Par datu pieejamības un AML/CFT efektivitātes problēmu

[15] Asociācija uzsver, ka būtiskākais sistēmiskais trūkums AML/CFT regulējumā Latvijā nav saistīts ar uzraudzības institucionālo modeli, bet gan ar nevienlīdzīgu piekļuvi datiem, kas nepieciešami klientu izpētes un risku novērtēšanas pienākumu izpildei.

[16] Pašreizējais regulējums rada situāciju, kurā daļai finanšu iestāžu ir nodrošināta bezmaksas piekļuve valsts informācijas sistēmu un reģistru datiem, savukārt citiem tirgus dalībniekiem ar identiskiem AML/CFT pienākumiem šāda piekļuve tiek nodrošināta tikai par samaksu. Šāda pieeja rada nevienlīdzīgus konkurences apstākļus un vienlaikus samazina AML/CFT sistēmas efektivitāti kopumā.

[17] Likumprojekta kontekstā šī problēma kļūst īpaši būtiska, jo tiek paplašinātas uzraudzības prasības un stiprināta kontrole, bet netiek risināts jautājums par vienlīdzīgiem instrumentiem šo prasību izpildei. Tas rada situāciju, kurā finanšu iestādēm tiek uzlikti papildu pienākumi bez adekvāta atbalsta mehānisma, kas ir pretrunā proporcionalitātes principam.

[18] Asociācija uzsver, ka efektīva AML/CFT sistēma balstās uz piekļuvi kvalitatīviem, savlaicīgiem un uzticamiem datiem. Bez šādas piekļuves pat visstingrākais uzraudzības modelis nevar nodrošināt deklarēto mērķu sasniegšanu.

 

-

Par institucionālās reformas praktiskajiem riskiem

[19] Asociācija norāda, ka Likumprojekts neparedz skaidru mehānismu, kā Latvijas Banka nodrošinās AML/CFT uzraudzības funkcijas pārņemšanu attiecībā uz segmentiem, kuros tai līdz šim nav bijusi praktiska pieredze.

[20] Jo īpaši anotācijā nav skaidrots:
- kā tiks nodrošināta nepieciešamā kompetence nebanku finanšu sektora uzraudzībā;
- kā tiks organizēta sadarbība ar citām institūcijām;
- kā tiks nodrošināta vienota un konsekventa normu interpretācija pārejas periodā.
Šādu elementu trūkums rada būtisku nenoteiktību gan tirgus dalībniekiem, gan pašai uzraudzības sistēmai.

[21] Asociācija vērš uzmanību, ka jau iepriekš, sniedzot iebildumus par Finanšu ministrijas sagatavoto informatīvo ziņojumu “Par vienotas patērētāju kreditētāju licencēšanas un uzraudzības institūcijas noteikšanu”, tika norādīts uz nepieciešamību nodrošināt vienotu un konsekventu pieeju noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas (turpmāk – NILLTPF) uzraudzībai kreditēšanas sektorā kopumā.

[22] Asociācija konstatē, ka likumprojektu pakotnē šis jautājums nav ticis risināts, kā rezultātā saglabājas situācija, kurā funkcionāli līdzīgiem finanšu tirgus dalībniekiem tiek piemērota atšķirīga institucionālā pieeja NILLTPF uzraudzībā.

[23] Proti, atbilstoši plānotajām izmaiņām, patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju NILLTPF uzraudzība tiek koncentrēta Latvijas Bankas kompetencē, savukārt uzņēmumu kreditēšanas segmentā darbojošos tirgus dalībnieku uzraudzība šajā jomā saglabājas Valsts ieņēmumu dienesta kompetencē. Šāda pieeja pēc būtības uztur institucionālu fragmentāciju vienotā kreditēšanas sektorā.

[24] Asociācija uzsver, ka, lai gan patērētāju un uzņēmumu kreditēšana atšķiras pēc regulatīvā mērķa, no NILLTPF risku perspektīvas abi segmenti ir salīdzināmi, jo tie ietver līdzīgus finanšu plūsmas, klientu identifikācijas un darījumu uzraudzības riskus. Līdz ar to atšķirīga institucionālā pieeja NILLTPF uzraudzībai rada nevienlīdzīgu regulatīvo slogu, atšķirīgu normu interpretāciju un nevienmērīgu uzraudzības praksi attiecībā uz salīdzināmiem tirgus dalībniekiem.

[25] Papildus tam šāda pieeja ir pretrunā ar pašas reformas deklarēto mērķi – veidot vienotu, efektīvu un konsekventu finanšu sektora uzraudzības modeli. Saglabājot dalītu NILLTPF uzraudzību, netiek novērstas esošās sadrumstalotības problēmas, bet gan tās tiek institucionāli nostiprinātas.

[26] Vienlaikus Asociācija norāda, ka vienotas un konsekventas NILLTPF uzraudzības sistēmas nodrošināšana ir būtiska arī starptautiskajā kontekstā, tostarp ņemot vērā Moneyval rekomendācijas un Eiropas Savienības virzību uz vienotāku uzraudzības pieeju (t.sk. AMLA izveidi). Fragmentēta pieeja vienas valsts ietvaros var radīt riskus attiecībā uz uzraudzības efektivitāti, konsekvenci un valsts reputāciju starptautiskajā finanšu uzraudzības vidē. Ievērojot minēto, Asociācija aicina:
likumprojekta anotācijā skaidri izvērtēt NILLTPF uzraudzības institucionālo modeli kreditēšanas sektorā kopumā, tostarp pamatojot, kādēļ tiek saglabāta atšķirīga pieeja funkcionāli līdzīgiem tirgus dalībniekiem;
izvērtēt iespēju nodrošināt vienotu NILLTPF uzraudzības institucionālo pieeju visiem kreditēšanas tirgus dalībniekiem neatkarīgi no to darbības segmenta vai sniegt detalizētu pamatojumu atšķirīgas pieejas saglabāšanai;

[27] Ievērojot minēto, Asociācija aicina: 1. likumprojekta anotācijā skaidri izvērtēt NILLTPF uzraudzības institucionālo modeli kreditēšanas sektorā kopumā, tostarp pamatojot, kādēļ tiek saglabāta atšķirīga pieeja funkcionāli līdzīgiem tirgus dalībniekiem; 2.izvērtēt iespēju nodrošināt vienotu NILLTPF uzraudzības institucionālo pieeju visiem kreditēšanas tirgus dalībniekiem neatkarīgi no to darbības segmenta vai sniegt detalizētu pamatojumu atšķirīgas pieejas saglabāšanai. Tāpat, Asociācija aicina papildināt Likumprojektu un tā anotāciju, paredzot visaptverošu izvērtējumu par institucionālās reformas ietekmi uz AML/CFT sistēmas efektivitāti, kā arī skaidru aprakstu par uzraudzības funkcijas praktisko īstenošanu Latvijas Bankas ietvaros.

[28] Vienlaikus Asociācija ierosina normatīvajā regulējumā paredzēt, ka finanšu iestādēm, kuras ir Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas likuma subjekti, tiek nodrošināta vienlīdzīga un bezmaksas piekļuve valsts informācijas sistēmu un reģistru datiem, kas nepieciešami klientu izpētes un risku novērtēšanas pienākumu izpildei.

[29] Asociācija vērš uzmanību, ka jau šobrīd pastāv strukturāla problēma attiecībā uz piekļuvi valsts informācijas sistēmu un reģistru datiem finanšu sektora dalībniekiem. Proti, kredītiestādēm un noteiktiem apdrošināšanas komersantiem ir nodrošināta bezmaksas piekļuve būtiskiem datu avotiem, savukārt citiem finanšu sektora dalībniekiem, kuriem ir līdzvērtīgi klientu izpētes un riska novērtēšanas pienākumi, šāda piekļuve tiek nodrošināta tikai par samaksu.

[30]  Šāda pieeja rada nevienlīdzīgus darbības apstākļus finanšu sektorā un vienlaikus ietekmē AML/CFT sistēmas kopējo efektivitāti. Ja daļai tirgus dalībnieku piekļuve datiem, kas nepieciešami klientu izpētei un aizdomīgu darījumu identificēšanai, ir ekonomiski ierobežota, tas tieši ietekmē šo subjektu spēju kvalitatīvi izpildīt normatīvajos aktos noteiktos pienākumus. Līdz ar to tiek vājināta ne tikai konkrēto tirgus dalībnieku darbība, bet arī visas sistēmas spēja savlaicīgi identificēt un novērst finanšu noziegumus.

[31] Šajā kontekstā Asociācija uzsver, ka Likumprojekts, kas paredz Latvijas Bankas uzraudzības kompetences paplašināšanu, faktiski pastiprina šo problēmu aktualitāti. Ja uzraudzības prasības kļūst vienotas un centralizētas, bet piekļuve datiem, kas nepieciešami šo prasību izpildei, saglabājas nevienlīdzīga, tiek radīta sistēmiski nekonsekventa regulatīvā vide. Tas nozīmē, ka no vienas puses tiek palielinātas prasības attiecībā uz atbilstību un risku pārvaldību, bet no otras puses netiek nodrošināti adekvāti instrumenti šo prasību efektīvai izpildei.

[32] Ņemot vērā minēto, Asociācija uzskata, ka Likumprojekta izvērtējums nav pilnīgs, ja tas neietver arī datu pieejamības jautājuma analīzi. Institucionālās reformas efektivitāte ir tieši atkarīga no tā, vai finanšu iestādēm tiek nodrošināti vienlīdzīgi un efektīvi instrumenti normatīvo prasību izpildei. Bez šāda izvērtējuma nav iespējams pamatoti secināt, ka piedāvātā reforma sasniegs tās deklarētos mērķus.

[33] Pašlaik Likuma 41. pants paredz kredītiestādēm un apdrošināšanas komersantiem (attiecībā uz dzīvības apdrošināšanas vai citām ar līdzekļu uzkrāšanu saistītām apdrošināšanas darbībām) tiesības bez maksas saņemt informāciju no vairākiem valsts informācijas sistēmu un reģistru datu avotiem, tostarp no Sodu reģistra, Fizisko personu reģistra, Nederīgo dokumentu reģistra, kā arī no citiem reģistriem, kas nepieciešami klientu izpētes un riska novērtēšanas veikšanai.

[44] Vienlaikus citi finanšu sektora dalībnieki – tostarp maksājumu iestādes, elektroniskās naudas iestādes, ieguldījumu brokeru sabiedrības, ieguldījumu pārvaldes sabiedrības, alternatīvo ieguldījumu fondu pārvaldnieki, finanšu līzinga pakalpojumu sniedzēji, patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji un kriptoaktīvu pakalpojumu sniedzēji – ir pakļauti līdzvērtīgiem klientu izpētes un riska novērtēšanas pienākumiem. Šie subjekti veido būtisku finanšu sistēmas daļu un praksē ir viens no galvenajiem informācijas avotiem aizdomīgu darījumu identificēšanā un ziņošanā kompetentajām iestādēm. Tomēr arī pēc DAGR sistēmas pilnīgas ieviešanas minētajiem subjektiem piekļuve attiecīgajiem valsts reģistru datiem saglabāsies ar maksas nosacījumiem, kā rezultātā piekļuves iespējas datiem finanšu sektora dalībnieku pienākumu izpildei joprojām nebūs vienlīdzīgas.

[45] Asociācijas ieskatā centralizēta datu pieejamības infrastruktūra pati par sevi nevar tikt uzskatīta par pietiekamu 2019. gadā noteiktā likumdevēja uzdevuma izpildi, ja netiek novērsta pati identificētā problēma -  nevienlīdzīgie piekļuves nosacījumi valsts informācijas sistēmu un reģistru datiem. Līdz ar to pašreizējais datu pieejamības modelis pēc būtības neatrisina 2019. gadā likumdevēja identificēto problēmu par nevienlīdzīgu piekļuvi valsts reģistru informācijai AML/CFT pienākumu izpildei.

[46] Asociācijas ieskatā šāda pieeja rada vairākas sistemātiskas problēmas:
- Pirmkārt, pastāv nevienlīdzīga attieksme starp finanšu sektora dalībniekiem, kuriem ir līdzvērtīgi AML/CFT pienākumi, taču atšķirīga piekļuve instrumentiem šo pienākumu izpildei. Nevienlīdzīga attieksme pret dažādiem Likuma subjektiem rada pamattiesību aizskārumu, kam ir arī  finansiālas sekas. Šāda situācija var ietekmēt arī konkurences neitralitāti finanšu sektorā, jo atšķirīgi piekļuves nosacījumi valsts datiem rada nevienlīdzīgus darbības apstākļus licencētiem un uzraudzītiem finanšu pakalpojumu sniedzējiem.
- Otrkārt, AML/CFT regulējuma mērķis ir nodrošināt efektīvu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanu. Šajā kontekstā būtiska nozīme ir finanšu iestāžu spējai kvalitatīvi veikt klientu izpēti, riska novērtēšanu un savlaicīgi identificēt aizdomīgus darījumus. Ja piekļuve datiem, kas nepieciešami šo pienākumu izpildei, ir ierobežota vai ekonomiski mazāk pieejama, tas negatīvi ietekmē AML/CFT sistēmas kopējo efektivitāti.
- Treškārt, ņemot vērā jaunākos starptautisko novērtējumu secinājumus par Latvijas AML/CFT sistēmu, turpmākā politikas attīstība arvien vairāk ir vērsta uz sistēmas efektivitātes un praktiskās piemērojamības uzlabošanu. Šajā kontekstā vienlīdzīga piekļuve valsts reģistru datiem finanšu iestādēm var būt nozīmīgs instruments, kas uzlabo klientu izpētes kvalitāti un līdz ar to arī finanšu izlūkošanas un uzraudzības efektivitāti.

[47] Vienlaikus Asociācija uzsver, ka priekšlikums neparedz bezmaksas piekļuves attiecināšanu uz visiem Likuma subjektiem, bet tikai uz finanšu iestādēm Likuma 1. panta pirmās daļas 7. punkta izpratnē, kuras darbojas finanšu tirgus regulējuma ietvaros un kuru darbību uzrauga kompetentās uzraudzības institūcijas. Asociācijas ieskatā šāda pieeja ir pamatota ar to, ka finanšu iestādēm, līdzīgi kā kredītiestādēm un noteiktiem apdrošināšanas komersantiem, ir noteikti līdzvērtīgi klientu izpētes, darījumu uzraudzības un risku novērtēšanas pienākumi. Tomēr atšķirībā no kredītiestādēm un apdrošināšanas komersantiem, finanšu iestādēm piekļuve vairākiem valsts reģistru datiem tiek nodrošināta ar maksas nosacījumiem.

[48] Līdz ar to pašreizējais regulējums rada situāciju, kurā finanšu sektora dalībnieki ar līdzvērtīgiem AML/CFT pienākumiem darbojas atšķirīgos piekļuves nosacījumos attiecībā uz instrumentiem šo pienākumu izpildei. Asociācijas ieskatā šāda pieeja neatbilst vienlīdzīgas pieejas principam un neveicina vienotu un efektīvu AML/CFT sistēmas darbību.

[49] Šāda situācija rada potenciālu pamattiesību aizskārumu. Proti, Satversmes 91. panta pirmais teikums noteic -  visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma [..] priekšā. Nosacījums, ka vienlīdzības princips attiecas uz visiem cilvēkiem “Latvijā” nozīmē, ka vienlīdzības princips attiecas uz visiem cilvēkiem (kā arī juridiskām personām un attiecīgi strukturētām personu grupām), kas atrodas Latvijas valsts jurisdikcijā.[1] Vienlīdzības princips ir saistošs visiem trim valsts varas atzariem – likumdevējam, izpildvarai un tiesu varai. Valstij, izdodot, interpretējot un piemērojot tiesību normas, kas skar privātpersonas, ir jābalstās uz principu, ka visi cilvēki ir tiesiski vienlīdzīgi, t.i., ar vienādām tiesībām un vienādiem pienākumiem.[2] Līdz ar to arī, pilnveidojot DAGR, VARAM ir pienākums to pilnveidot atbilstoši vienlīdzības principam, t.i., nodrošinot visu Likuma subjektu tiesības piekļūt DAGR bez maksas.

[1] Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Rīgā: Latvijas Vēstnesis. 2011.g. 91.lpp
[2] Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Rīgā: Latvijas Vēstnesis. 2011.g. 92.lpp

[50] Vienlīdzības princips tiek piemērots trijos soļos: 1) vispirms salīdzina divas situācijas, lai konstatētu, vai tās ir pamatā vienādas vai atšķirīgas; 2) tālāk vērtē, vai attieksme pret šīm situācijām ir atšķirīga vai vienāda; 3) ja attieksme pret vienādām situācijām ir atšķirīga vai pret atšķirīgām – vienāda, izvērtē, vai šāda attieksme ir objektīvi attaisnojama.

[51] [146] Konkrētajā gadījumā pastāv šādas divas situācijas:
1. kredītiestādēm un apdrošināšanas komersantiem (attiecībā uz dzīvības apdrošināšanas vai citām ar līdzekļu uzkrāšanu saistītām darbībām) tiek nodrošināta bezmaksas piekļuve informācijai;
2. citiem Likuma subjektiem piekļuve tiek nodrošināta tikai par samaksu.

[52] Abās situācijās pastāv kopējs elements – Likumā noteikts pienākums iegūt informāciju, lai novērstu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, terorisma finansēšanu un proliferācijas finansēšanu. Tādējādi kredītiestādes un apdrošināšanas komersanti šajā kontekstā atrodas identiskā situācijā ar citiem Likuma subjektiem.

[53] Tomēr valsts piemēro atšķirīgu attieksmi: vienā gadījumā informācija tiek nodrošināta bez maksas, otrā – tikai par maksu.

[54] Vienlaikus nav konstatējams, ka šīs atšķirīgās attieksmes piemērošana būtu attaisnojama. Atšķirīga attieksme divās salīdzināmās situācijās nav pašsaprotama – valstij tā ir jāpamato. Uz valsti gulstas pierādījumu nasta, ka atšķirīgā attieksme abās salīdzināmās situācijās ir attaisnojama.[1] Atšķirīgai attieksmei ir jābūt saistītai ar leģitīmu mērķu sasniegšanu.[2] Ņemot vērā, ka uz visiem Likuma subjektiem tiek attiecinātas vienādas prasības novērst noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, tad situācija, kurā daļai no subjektiem tiek uzlikta finansiāla nasta, nav attaisnojuma.

[1] Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Rīgā: Latvijas Vēstnesis. 2011.g. 96.lpp
[2] Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Rīgā: Latvijas Vēstnesis. 2011.g. 97.lpp

[55] Asociācija vienlaikus vērš uzmanību, ka būtiska daļa finanšu iestāžu klientu izpētes un risku novērtēšanas procesu praksē tiek īstenoti, izmantojot kredītinformācijas biroju infrastruktūru. Kredītinformācijas biroji jau šobrīd darbojas kā drošs un auditējams informācijas apmaiņas mehānisms finanšu sektorā, kas ļauj nodrošināt standartizētu datu pieprasīšanas un nodošanas procesu.

[56] Ja piekļuve valsts reģistru datiem tiktu paplašināta tikai formāli, bet netiktu nodrošināta iespēja šo informāciju saņemt arī ar kredītinformācijas biroju starpniecību, praksē varētu rasties situācija, kurā finanšu iestādēm būtu juridiskas tiesības piekļūt datiem, bet šo tiesību izmantošana būtu būtiski apgrūtināta vai ekonomiski neefektīva.

[57] Tādēļ Asociācijas ieskatā normatīvajā regulējumā ir nepieciešams nodrošināt, ka arī finanšu iestādes, kuras ir kredītinformācijas lietotāji Kredītinformācijas biroju likuma izpratnē, var saņemt attiecīgās ziņas ar kredītinformācijas biroju starpniecību, analogi kā tas jau pašlaik ir paredzēts kredītiestādēm un apdrošināšanas komersantiem.

[58] Ievērojot minēto, Asociācija aicina papildināt Likumprojektu ar šādiem priekšlikumiem:

1. Papildināt Likuma 41.pantu ar (2²) daļu, izsakot to šādā redakcijā:

“(2²) Šā panta pirmajā un otrajā daļā noteiktās tiesības pieprasīt un bez maksas saņemt informāciju no valsts informācijas sistēmām un reģistriem attiecas arī uz finanšu iestādēm šā likuma 1. panta pirmās daļas 7. punkta izpratnē, ciktāl šāda informācija nepieciešama šajā likumā noteikto klienta izpētes, riska novērtēšanas un darījumu uzraudzības pienākumu izpildei.”

2. Precizēt Likuma 41.panta trešo daļu, izsakot to šādā redakcijā:

“(3) Atbilstoši šā panta pirmajai, otrajai, 2.¹ un 2.² daļai saņemtā informācija izmantojama tikai šajā likumā noteikto funkciju veikšanai.”

3. Precizēt Likuma 41.panta ceturto daļu, izsakot to šādā redakcijā:

“(4) Ja kredītiestāde, apdrošināšanas komersants, ciktāl tas veic dzīvības apdrošināšanas vai citas ar līdzekļu uzkrāšanu saistītas apdrošināšanas darbības, vai finanšu iestāde ir kredītinformācijas lietotājs Kredītinformācijas biroju likuma izpratnē, tam ir tiesības saņemt šā panta otrās daļas 1., 2., 3., 5., 6. un 7.punktā minētās ziņas arī ar kredītinformācijas biroja starpniecību. Kredītinformācijas birojs pēc kredītinformācijas lietotāja pieprasījuma no attiecīgā reģistra pieprasa un saņem šā panta otrās daļas 1., 2., 3., 5., 6. un 7.punktā minētās ziņas. Saņemtās ziņas kredītinformācijas birojs neizmanto citiem mērķiem kā vien šo ziņu nodošanai nemainītā veidā kredītinformācijas lietotājam, kas tās pieprasījis, un pēc ziņu nodošanas kredītinformācijas lietotājam tās neuzglabā.”


[59] Kopsakarā Asociācija secina, ka likumprojektu pakotne pašreizējā redakcijā nepierāda, ka patērētāju kreditēšanas nozares uzraudzības funkciju nodošana Latvijas Bankai nodrošinās metodoloģiski skaidrāku, tirgus dalībniekiem prognozējamāku un patērētājiem efektīvāku regulējuma piemērošanu. Gluži pretēji – likumprojektu anotācijās un piedāvātajā regulējumā konstatējami būtiski trūkumi attiecībā uz reformas pamatojumu, sākotnējo ietekmes izvērtējumu, alternatīvu risinājumu analīzi, pārejas mehānismu skaidrību un turpmākās uzraudzības pieejas paredzamību.

[60] Vienlaikus Asociācija norāda, ka likumprojektu pakotnē konstatētie trūkumi nav izolēti vai tehniski, bet pēc būtības skar pašas reformas kvalitāti un tās atbilstību labas pārvaldības, tiesiskās noteiktības, samērīguma, vienlīdzīgas attieksmes un pierādījumos balstītas politikas veidošanas principiem. Līdz ar to šo likumprojektu turpmāka virzība bez būtiskas precizēšanas rada risku, ka institucionālā reforma tiks ieviesta bez pietiekama juridiskā, ekonomiskā un praktiskā pamatojuma.

[61] Asociācija saglabā gatavību turpināt konstruktīvu dialogu ar Finanšu ministriju, Latvijas Banku un citām iesaistītajām institūcijām, lai nodrošinātu, ka finanšu sektora uzraudzības reforma tiek īstenota juridiski korekti, institucionāli konsekventi un tādā veidā, kas vienlaikus stiprina patērētāju aizsardzību, tirgus attīstību un Latvijas kā paredzamas un konkurētspējīgas jurisdikcijas reputāciju.

-