Atzinums

Pašreiz likums nosaka, ka sabiedriskā apspriešana notiek pēc lokālplānojuma/detālplānojuma 1.redakcijas izstrādes, tātad tā faktiski ir tāda, kurā attīstītāju - plānotāju tandēms atnāk ar jau gatavu risinājumu. Kas nozīmē, ka attīstītāji un plānotāji jau ir iztērējuši būtiskus resursus, lai to detalizēti izstrādātu. Šie ir apgrūtinoši apstākļi, kuros runāt par lielākiem, konceptuāliem risinājumiem (būtisku plānojuma pārstrādāšanu), jo attīstītājs, pats par sevi saprotams,  a) grib aizstāvēt savus  jau izdarītos ieguldījumus un b) pierādīt, ka viņam ir vislabākais risinājums, jo atzīt kļūdu, daudziem liekas nepieņemami.
Iesaistot sabiedrību plānojuma izstrādes sākumposmā ir labākas iespējas nodibināt dialogu un atrast labākos risinājumus - investori būs atvērtāki, jo nav vēl veikuši ieguldījumus un sabiedrībai tas būs interesantāk, jo ir iespēja reāli kaut ko ietekmēt, kas ir galvenais sabiedrības līdzdalības rādītājs. Papildus nozīmīgs apstāklis ir, ka sākumposmā cilvēkiem bez dziļas saprašanas par plānošanas procesu ir vieglāk iesaistīties un ieraudzīt svarīgāko, jo ir mazāk apjomīgu dokumentu, kas jāizlasa un jāizprot (lokālplānojumu 1. redakcijas dokumentu pakete bieži ir vairāk kā 100 lapaspušu biezumā).
Prakse rāda, ka lielā daļā vai pat vairumā gadījumu vietējos iedzīvotāju neinteresē smalkas detālplānojuma grafiskās un saistošo noteikumu detaļas, bet gan konceptuāli jautājumi – vai ir pieļaujams kāds no attīstītāja iecerētajiem teritorijas plānojumā atļautajiem papildus izmantošanas veidiem, vai ir saglabājama liela apjoma zaļā zona vai kāds būs maksimālai atļautās apbūves stāvu skaits vai maksimālā apbūves intensitāte, kādi būs transporta risinājumi? Vismaz daži no šiem jautājumiem tieši vai netieši jau tiek risināti izsniedzot lokālplānojuma darba uzdevumu, tāpēc ir svarīgi, lai sabiedrībai būtu iespēja piedalīties šajā procesa stadijā. Vissvarīgākais sekmīgas sabiedrības līdzdalības nosacījums ir, ka sabiedrībai ir patiesa iespēja ietekmēt lokālplānojuma risinājumus tādos jautājumos, kas tai liekas svarīgi. Formāla sabiedriskā apspriešana tikai nodara kaitējumu sabiedriskās apspriešanas institūtam un pilsoniskās sabiedrības iesaistei dažādu jautājumu risināšanā vispār, līdz ar to likumdevējam ir ļoti svarīgi nepieļaut formālas, pēc būtības neietekmējošas vai ļoti maz ietekmējošas sabiedriskās apspriešanas, jo tās vājina fundamentālu demokrātijas procesu, tātad demokrātiju vispār.
Rīgas pašvaldība ir ieviesusi lokālplānojumu apspriešanu Rīgas Apkaimju attīstības komisijā un šīs apspriešanas nereti ir rezultējušās ar auglīgām diskusijām starp attīstītājiem un sabiedrību, kas jau vairākas reizes ir devušas pozitīvu pienesumu procesam. Tātad sabiedrības iesaiste šajā procesa stadijā ir vērtīga un iespējama.
Šie grozījumi jāskata kontekstā ar Birokrātijas samazināšanas iniciatīvas laikā starp NVO un valsts pārvaldi vairākkārt izdiskutētiem un, vismaz pie sarunu galda panāktas norunas, a) ka gan teritorijas plānošanā, gan būvniecībā ir svarīgi nodrošināt sabiedrības iesaisti pēc iespējas ātrākā procesa stadijā, jo tas nodrošina lielākas iespējas jēgpilnai sabiedrības iesaistei un b) attīstītājiem savlaicīgāk nodrošina atgriezenisko saiti par sabiedrības noskaņojumu, kas uzlabo investīciju risku pārvaldību, c) ievērot principu, ka tas, kas ir apspriests vienreiz pēc tam atkārtoti vairs netiek apspriests, piem. Ja pie lokālplānojuma darba uzdevuma izsniegšanas kāds jautājums ir vispusīgi apspriests, tad tas vairs netiek atkārtoti spriests 1.redakcijas sabiedriskajā apspriešanā, vai arī  - ja kādi jautājumi ir izdiskutēti lokālplānojuma sabiedriskās apspriešanas laikā, tad tie netiek apspriesti būvniecības sabiedriskās apspriešanas (ja tāda ir) laikā. Ekonomikas ministrija paralēli virza likumu grozījumu paketi būvniecības likumos, kuros ir iestrādāti šādi principi. Ir svarīgi, ka šie principi tiek iestrādāti arī teritorijas plānošanas likumos, jo teritorijas plānošanas un būvniecības sabiedriskās apspriešanas ir saistītas.
Papildus vēlamies norādīt, ka Latvijas pašvaldību savienības priekšlikums ļaut sabiedrībai iepazīties ar lokālplānojuma materiāliem pēc tam, kad pašvaldība jau ir izstrādājusi un apstiprinājusi lokālplānojuma darba uzdevumu, pēc būtības ir nedemokrātisks, jo vērsts uz skaidri izteiktu mērķi – neļaut sabiedrībai iesaistīties būtiskā lokālplānojuma izstrādes posmā (darba uzdevuma izstrāde), un informēt par to tikai pēc šī posma. Atsaukšanās uz administratīvu slogu šeit ir nevietā, jo pirmkārt, sabiedrības līdzdalība jēgpilnā veidā ir svarīgāka par administratīvo slogu un, otrkārt, ja tiek ievērots princips, ka vēlreiz vēlākos posmos neapspriest jau izdiskutētas lietas, tad nav arī pamata runāt par lielāku administratīvu slogu.
Augstākminēto iemeslu dēļ atbalstām minētos grozījumus un lūdzam izvērtēt iespēju tajos iestrādāt konkrētāku norādi vai norādes Ministru kabinetam par to kādā veidā nodrošināma sabiedrības iesaisti,  izstrādājot TAPL 7. panta pirmo daļu ar 4.2 punktā norādīto regulējumu Ministru kabineta noteikumos vai kā minimums, norādīt, ka runa ir par sabiedrības iesaisti lokālplānojuma darbu uzdevuma izstrādē.
 

Papildināt 7. panta pirmo daļu ar 4.2 punktu šādā redakcijā:
“4.2) nosaka sabiedrības iesaistes kārtību lokālplānojuma darba uzdevuma izstrādē