Atzinums

Latvijas Darba devēju konfederācija (turpmāk arī LDDK) ir iepazinusies ar Ekonomikas ministrijas (turpmāk arī EM) sagatavoto pamatnostādņu projektu “Mājokļu pieejamības pamatnostādnes 2022. – 2027.gadam” (turpmāk Projekts) un izsaka šādus iebildumus:

LDDK iebilst pret Projekta  sadaļas “Kopsavilkums” apakšsadaļu, kurā definēti problēmu bloki EM piedāvātajā redakcijā.
Pamatojums:
LDDK ieskatā apakšsadaļa neietver tādus būtiskus virzienus, kā nodokļu politika un administratīvo šķēršļu mazināšana.
Dokumentā (12.lpp.) minēts, ka 19,8% (Tabulā “Politikas rezultāti un rezultatīvie rādītāji” uzrādītais lielums ir 18,4%) Latvijas iedzīvotāju dzīvo īrētos dzīvokļos. Tāpat dokumentā minēts, ka viens no īres tirgus attīstības primārajiem šķēršļiem nepietiekama iedzīvotāju pirktspēja (24.lpp) . Tajā pašā laikā Projektā nav norādes uz to, ka, piemērojot izīrētāja īres maksas ieņēmumiem Iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN), šis maksājums tiek ietverts īres maksā, kā rezultātā tā tiek sadārdzināta par 11%.

LDDK iebilst pret Projekta  sadaļu “Palīdzības instrumenti mājokļu pieejamībai pieejami visām personu grupām, kurām ir nepieciešams atbalsts” EM piedāvātajā redakcijā.
Pamatojums:
Piedāvātie instrumenti nenodrošina mājokļu pieejamību visām personu grupām, kurām ir nepieciešams atbalsts.
Projektā (13.lpp.) ir minēts, ka mājsaimniecību īpatsvars, kurām ir ļoti apgrūtinoši segt ar mājokļa uzturēšanu saistītos izdevumus - ir augsts. 2019.gadā tā bija piektā daļa no visām mājsaimniecībām. Tikai nepilnai trešdaļai mājsaimniecību mājokļa izdevumu segšana nebija apgrūtinoša. Ar vislielākajām grūtībām segt ar mājokļa uzturēšanu saistītus izdevumus saskaras viena pensionāra mājsaimniecības (39,5%) un nepilnas ģimenes ar bērniem (33,0%)[1], kā arī trūcīgākās mājsaimniecības. Starp daudzbērnu ģimenēm 20,9% bijā tādu, kurām mājokļa izdevumi bija ļoti apgrūtinoši. 
LDDK ieskatā Projektā paredzētais pasākums – subsidētu mājokļu būve - ir atbalstāma, jo tas vismaz nelielai daļai mājsaimniecību ļaus uzlabot apstākļus, tomēr pirms tam valstij ir jāizdara viss iespējamais, lai mazinātu mājokļu tirgu ierobežojošos nosacījumus (IIN maksājumi par īri un atsavināšanas gadījumos IIN maksājumi par nosacītu kapitāla pieaugumu), kā arī novērstu nesamērīgas atšķirības starp mājsaimniecībām, kurām tiks dota iespēja īrēt subsidētus mājokļus un  mājsaimniecībām, kurām šādas iespējas nebūs un būs jāturpina īrēt mājokļus uz ar IIN sadārdzināta tirgus nosacījumiem.
Dokumentā minēts, ka kopējais finansējums no Atveseļošanās fonda zemas īres maksas mājokļu būvniecības programmas īstenošanai ir paredzēts 42 900 000 EUR apmērā, kas dotu iespēju finansēt vismaz 700 zemas īres maksas dzīvokļu būvniecību, kas kopā ir 0,082% no kopējā mājsaimniecību skaita, 0,43% no mājsaimniecībām, kuras dzīvo īrētos mājokļos un 0,54% no iedzīvotājiem, kuri  saskaras ar ļoti sliktiem sadzīves apstākļiem.
Tas nozīmē, ka ar piedāvātajiem instrumentiem var uzlabot mājokļu apstākļus pavisam niecīgai izdzīvotāju daļai. Projektā (13.lpp.) ir atsauce uz ESAO pētījumu, kurā teikts, ka aptuveni 44% no visām Latvijas mājsaimniecībām pēc Latvijas nosacījumiem ir pārāk turīgas, lai saņemtu sociālo mājokli vai dzīvokļa pabalstu, bet to ienākumi nav pietiekoši, lai tās varētu saņemt hipotekāro kredītu un tādejādi savu mājokļa vajadzību risināt pašas. Tāpat ESAO savā pētījumā norāda, ka Latvijas nepietiekami attīstītais īres tirgus un hipotēku nepieejamība nozīmē, ka daudzām mājsaimniecībām nav citas iespējas kā palikt pašreizējā mājoklī. Ja attiecībā uz šiem iedzīvotājiem, kuri dzīvo īrētos mājokļos, tiek saglabāti līdzšinējie nosacījumi, veidotos izteikti nevienlīdzīga situācija, kuras ietvaros vienai daļai izdzīvotāju būtu jāturpina maksāt ar IIN maksājumu un relatīvi augstu nekustamā īpašuma nodokli (NĪN) sadārdzināta īres maksa, savukārt ļoti nelielai daļai mājsaimniecību būtu iespēja īrēt subsidētus mājokļus.
Satversmes 91.pantā ietvertais vienlīdzības princips nozīmē, ka vienādos faktiskajos un tiesiskajos apstākļos izturēšanās ir vienāda, savukārt atšķirīgos apstākļos izturēšanās ir atšķirīga.
Projektā (13.lpp.) ir minēts, ka vislielākās grūtības uzturēt siltu mājokli novērojamas viena vecāka ģimenēm (14,1%) un viena pensionāra mājsaimniecībām (17,2%). Tāpat Projektā ir minēts, ka pāriem ar diviem  vai vairāk bērniem ir ļoti augsts pārapdzīvotības līmenis. Savukārt Projektā nav teikts, ka tieši šīm grupām tiks garantētas tiesības īrēt šos subsidētos mājokļus. Turklāt, plānotais subsidēto mājokļu skaits ir pārāk neliels, lai nodrošinātu visiem minēto grupu pārstāvjiem šādas iespējas. No tā izriet, ka Projektā nav pamatojuma tam, ka personas, kurām  tiks dota iespēja īrēt subsidētus mājokļus, būtu atšķirīgos apstākļos no citām personām, kurām būs jāturpina maksāt ar IIN maksājumu un relatīvi augstu nekustamā īpašuma nodokli sadārdzināta īres maksa.
EM piedāvātie risinājumi skars ļoti nelielu mājsaimniecību skaitu. Lai risinātu problēmu kopumā, atbalsta instrumentu klāts ir būtiski jāpaplašina, tostarp, ietverot nodokļu politikas izmaiņas, kas dotu atbalstu visplašākajam mājsaimniecību lokam.

LDDK iebilst pret Projekta  sadaļu “Atbalsts mājsaimniecībām mājokļa iegūšanai uz tirgus nosacījumiem” EM piedāvātajā redakcijā.
Pamatojums
Projektā  ir atsauce uz ESAO 2020.gada pētījumu par mājokļu pieejamību Latvijā[2], kurā ESAO rosina veicināt attīstīt pieejamāku un pievilcīgāku komerciālo īres tirgu.
Tajā pašā laikā Projektā nav instrumentu, kā reāli veicināt attīstīt pieejamāku un pievilcīgāku īres tirgu.
 LDDK vērš uzmanību uz šādiem faktoriem:
1) Vairāk nekā trešā daļa no vairāk nekā 825 tūkstošiem Latvijas mājsaimniecību norāda uz neapmierinošiem dzīvokļu apstākļiem.
2) Projekts ir laba un nepieciešama iniciatīva, bet vienlaikus tas pēc būtības ir iejaukšanās tirgū ar relatīvi nelielu skaitu subsidētu mājokļu, kas kopumā risina kvalitatīvu mājokļu pieejamību ļoti nelielai daļai no mājsaimniecībām, kuras šobrīd dzīvo šim kritērijam neatbilstošos mājokļos.
3) Ņemot vērā, ka mājokļu augsto izmaksu dēļ valsts nevar nodrošināt kvalitatīvus mājokļus visām tām mājsaimniecībām, kuras šobrīd dzīvo šim kritērijam neatbilstošos mājokļos, vienlaikus ar iejaukšanos tirgū ar subsidētiem mājokļiem, kas būtu pieejami ļoti nelielai daļai mājsaimniecību, valstij ir jānovērš visi tie nosacījumi, kas šobrīd apgrūtina mājokļu tirgu un iedzīvotāju iespējas pašiem uzlabot savus mājokļu apstākļus. 
LDDK ieskatā ir jāizvērtē tie iemesli, kas šobrīd veicina tirgus nepilnības pastāvēšanu, un iespēju robežās ir jānovērš valsts noteiktie apgrūtinājumi tirgus funkcionēšanai.
LDDK vērš uzmanību uz šādiem valsts noteiktiem mājokļu tirgu ierobežojošiem faktoriem:
Iedzīvotājiem, kuri izīrē sev piederošus mājokļus, ir jāmaksā iedzīvotāju ienākuma nodoklis (efektīvā likme 10%, kas sadārdzina īres maksu par 11% un rada izīrētājam papildus administratīvo slogu); 
Augsts nekustamā īpašuma nodoklis par mājokļiem un, jo īpaši, par tiem piekritīgo zemi;
Iedzīvotājiem, kuri atsavina sev piederošus mājokļus, ir jāmaksā iedzīvotāju ienākuma nodoklis no mājokļa “vērtības pieauguma”. Atsevišķie izņēmumi mazina, bet pilnībā nenovērš šī faktora negatīvo ietekmi uz mājokļu apriti un mājsaimniecību iespējām uzlabot mājokļa apstākļus;
Zemesgrāmatu nodeva par dzīvokļa īpašuma tiesību reģistrāciju ir relatīvi augsta;
Mājokļu, tostarp vienģimeņu māju būvei, kā arī funkcionālu vai tehnisku uzlabojumu ieviešanai ir liels administratīvais slogs.  
Rezultātā mājokļu būvniecības tempi Latvijā ir nepietiekami, savukārt jau esošo mājokļu aprite ir lēna un neefektīva (daļa īpašumu pietiekami ātri neatrod labāko pielietojumu). Šāda situācija nelabvēlīgi ietekmē arī uzņēmējdarbību.
LDDK ieskatā ir nepieciešams izanalizēt mājokļu būvi, apriti un īres tirgu ierobežojošos faktorus, kā arī piedāvāt instrumentus mājokļu īres tirgus funkcionēšanas uzlabošanai. Situācija, kad valsts no vienas puses ar augstiem nodokļiem un nodevām apgrūtina mājokļu tirgu, un no otras puses ienāk tirgū ar subsidētiem mājokļiem, tirgus ekonomikā nav labs risinājums. Valstij ir jādara viss iespējamais, lai novērstu tirgus apgrūtinājumus, savukārt mājokļu subsīdijām vajadzētu būt orientētām tikai uz īpašām sociālajām grupām, kuras arī labi funkcionējošā, valsts neapgrūtinātā tirgū kaut kādu īpašu iemeslu dēļ tomēr nespēj pašas nodrošināt sev nepieciešamo mājokli.

LDDK iebilst pret Projekta  sadaļas “Atbalsts mājsaimniecībām mājokļa iegūšanai uz tirgus nosacījumiem” (28.lpp) priekšlikumu saistībā NĪN maksājumiem  par būvniecībā esošiem mājokļiem EM piedāvātajā redakcijā.
Pamatojums:
LDDK ieskatā par būvniecības stadijā esošiem mājokļiem, kas vēl nav izmantojami dzīvošanai, no NĪN maksājuma ir jāatbrīvo, nevis tas ir jāatliek, uzkrājot vēlāk maksājamo summu. Būvniecības stadijā esošs objekts ir būvmateriālu un būvdarbu kopums, kas vēl nav izmantojams plānotajai funkcijai. Līdz ar to tam nebūtu jāpiemēro NĪN.

Priekšlikumi
Atcelt īres maksai iedzīvotāju ienākuma nodokli;
 Atcelt iedzīvotāju ienākuma nodokli par tā saucamo kapitāla pieaugumu mājokļu atsavināšanas darījumos;
Būtiski samazināt nekustamā īpašuma nodokli par mājokļiem piekritīgo zemi (esošo likmi 1,5% aizstāt ar likmi 0,2%);
Atcelt nekustamā īpašuma nodokli par Būvniecības stadijā esošiem mājokļiem;
 gadījumos, kad objektīvu iemeslu dēļ mājokli nevar pabeigt būvatļaujā noteiktajā termiņā Nepiemērot sankcijas (paaugstināta nekustamā īpašuma nodokļalikme u.c.)
Pārskatīt administratīvos nosacījumus mājokļu uzlabošanai, it īpaši attiecībā uz vienkāršotu atjaunošanu un vienkāršotu pārbūvi;
 Attiecībā uz dzīvojamām ēkām pārskatīt pirmās grupas ēku platības nosacījumus (esošos 60 m2 aizstāt ar, piemēram, 100 m2, kas aptuveni atbilst vidējas mājsaimniecības vajadzībām), it īpaši attiecībā uz rūpnieciski izgatavotām ēkām;
 Samazināt Zemesgrāmatu nodevu mājokļu atsavināšanas darījumiem.  




[1] CSP datu bāze, datu tabula MTG060

[2] “Policy Actions for Affordable Housing in Latvia”, OECD, 2020: https://issuu.com/oecd.publishing/docs/latvia_housing_report_web-1
 

-