Atzinums

LTRK norāda, ka nepiekrīt Izziņā paustajam, ka iebildumi neatbilst grozījumu tvērumam. Tāpat norādām, ka šie konceptuālie grozījumi ir nozarei ir ļoti būtiski, pretējā gadījumā, netiek sasniegts to mērķis.
Tādējādi LTRK uztur iepriekš paustos iebildumus:
 

1. Klientu iemaksātās naudas nodrošinājuma problēma. Noteikumi paredz, ka tūroperatoriem jānodrošina visa klientu iemaksātā nauda 100 % apmērā, kas praksē rada ļoti lielas un pat neatrisināmas problēmas. Pirmkārt, apdrošināšanas kompānijas un bankas nav pretimnākošas šādu nodrošinājumu izsniegšanā. Otrkārt, tas paredz nesamērīgus finanšu apgrūtinājumus, sākot no ievērojamu naudas summu (līdz pat 30 % no gada apgrozījuma, kas ir miljonos mērāmas summas) iesaldēšanas bezprocentu depozīta kontos pie inflācijas ~ 20 % gadā un beidzot ar tūrkompānijas īpašnieku personīgajiem galvojumiem un pastāvīgu personīgā īpašuma ieķīlāšanu. Treškārt, pat pēc ALTUM iesaistes, bankas un apdrošinātāji mēdz atteikt nodrošinājuma izsniegšanu. Turklāt ir bijušas situācijas, kad apdrošināšanas kompānija apgalvo, ka tai nav tiesības izsniegt nodrošinājumu pieprasītajā apmērā. Lai arī nozare ir iepriekš paudusi Ekonomikas ministrijai šīs problēmas nozīmīgumu, tas nav ticis risināts.LTRK ieskatā veiksmīgs ilgtermiņa risinājums būtu noteikt visiem tūrisma operatoriem un tūrisma aģentiem nelielas obligātās iemaksas, kas tiek piesaistītas vai nu apkalpoto klientu skaitam (kā, piemēram, Lielbritānijā) vai uzņēmuma apgrozījumam. Šīs iemaksas tiek akumulētas nodrošinājuma fondā. Kamēr fonds uzkrāj kapacitāti, tikmēr valsts, sadarbībā ar ALTUM vai citiem resursiem, palīdz legālajiem tūrisma operatoriem panākt nodrošinājuma risinājumus, daļēji līdzgarantējot riskus. Kad nodrošinājuma fonda uzkrātā kapacitāte kļūs pietiekama, tad valsts var atbrīvoties no līdzgarantētāja statusa, atbildību pārceļot uz jaunizveidoto nodrošinājuma fondu, līdzīgi kā, piemēram, banku nozarē.Kā izrietēja no 08.03.2023. PTAC rīkotajā seminārā prezentētās informācijas, nodrošinājuma summa, kas nepieciešama, lai nosegtu visas gada laikā veiktās klientu iemaksas ir apmēram 14 miljoni eiro, kas nav milzīga summa visas nozares un arī valsts budžeta kontekstā. Turklāt jāņem vērā, ka 14 miljoni ir aktuāli tikai absolūti teorētiskā situācijā, kad saistības vienlaicīgi nespēj pildīt pilnīgi visi tūroperatori, kas reālā situācijā nekad nenotiks. Līdz ar to reāli nodrošināmā summa ir ievērojami mazāk, un ir jālemj, kā šo atbildību sadalīt starp nozari un valsti, kamēr nepieciešamos līdzekļus uzkrāj nodrošinājuma fonds, kas tiek veidots pēc līdzības ar garantiju fondu banku sektorā. Par iemaksu apmēru esam gatavi turpināt diskusiju, taču pamatideja ir tāda, ka nozare vairāku gadu pārejas posmā uzģenerē pietiekamu uzkrājumu fondu, lai ar to garantētu nepieciešamā nodrošinājuma apmēru.Kā pagaidu risinājumu LTRK piedāvā noteikt to 5% apmērā no iepriekšējā gadā pārdoto komplekso tūrisma pakalpojumu apmēra. Šāds piedāvājums sakrīt ar Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas par kompleksiem ceļojumiem un saistītiem ceļojumu pakalpojumiem, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 2006/2004 un Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvu 2011/83/ES un atceļ Padomes Direktīvu 90/314/EEK (turpmāk tekstā – Direktīva) Preambulas (40) punktā noteikto, kur arī kā piesaisti nodrošinājuma apmēram paredzēts izmantot uzņēmuma apgrozījumu. Turklāt Direktīvas Preambulas (40) punkts satur atsauci uz nepieciešamību izvērtēt organizatora saistības attiecībā uz priekšapmaksas summām, ko tas var pieņemt, un maksājumu termiņus pirms kompleksā ceļojuma sākuma. Šāda Direktīvas prasība 380. noteikumumos tiek pilnībā ignorēta. Tiek ignorēts fakts, ka “čarteru” operatori saņem tikai 5% avansa maksājumu pēc rezervācijas apstiprināšanas, bet par pakalpojumiem, kuri veido komplekso tūrisma pakalpojumu (galvenokārt aviopārvadājuma un izmitināšanas pakalpojumi) apmaksu tiešajiem pakalpojumu sniedzējiem veic daudz lielākos apmēros. Atsevišķos gadījumos šādas avansos samaksātās summas ir mērāmas miljonos eiro. Pilnu samaksu par komplekso tūrisma pakalpojumu “čartera” operatori saņem tikai vidēji divas nedēļas pirms izlidošanas dienas, kas nozīmē, ka risks klientiem, ka šāda “čartera” tūrisma operatora maksātnespējas gadījumā pakalpojums netiks sniegts, faktiski nepastāv, jo visi pakalpojumi no tūrisma operatora puses jau sen ir apmaksāti. Arī tie tūrisma operatori, kuri organizē individuālus un grupu ceļojumus, avansus pieprasa nevis tāpēc, lai šīs avansa summas turētu savā bankas norēķinu kontā, bet tāpēc, lai veiktu pārsvarā neatgriežamus maksājumus par pakalpojumiem tiešajiem pakalpojumu sniedzējiem.LTRK nerodas skaidrība, kādēļ papildus šādai faktiski 100% garantijai, ka kompleksais tūrisma pakalpojums tiks sniegts, pieprasīt vēl nodrošinājumu 100% apmērā no saņemto avansa summas? Kā redzams, veidojas situācija, ka legālie tūrisma operatori kompleksā tūrisma pakalpojuma vērtību nodrošina vairāk nekā 200% apmērā: a) samaksājot avansu tiešajiem pakalpojumu sniedzējiem pilnā apmērā; b) nodrošinājuma veidā; c) atkarībā no līgumiem ar tiešajiem pakalpojumu sniedzējiem vai konsolidatoriem, vēl arī depozīta veidā par iepriekš rezervētiem “viesnīcu blokiem” vai “vietu blokiem” lidmašīnās. Arī citu pakalpojumu sniedzēji mēdz pieprasīt depozītu maksājumus par visu gaidāmo sezonu. Tajā pat laikā 380. noteikumi un to izpildes kontrolētāji pilnībā ignorē faktu, ka ar šiem legālajiem tūrisma operatoriem, kuriem ir faktiskais nodrošinājums robežās no 200 līdz 300%, konkurē negodīgi tirgus dalībnieki, no kuriem lielākā daļa saņem tikai tūrisma aģenta licenci, bet pārdod arī pašu organizētus kompleksus tūrisma pakalpojumus, kā ir arī tādi, kuri nesaņem pat tūrisma aģenta licenci. Šo negodīgo tirgus dalībnieku no klientiem saņemtās summas vispār nav nodrošinātas. Augstākminēto iemeslu dēļ LTRK aicina noteikt, ka nodrošinājums 5% apmērā no iepriekšējā gada komplekso tūrisma pakalpojumu apgrozījuma summas ir pietiekošs, jo rada pietiekošu garantiju klientam par pakalpojuma saņemšanu vairāk nekā 100% apmērā no pakalpojuma cenas. Vienlaicīgi piedāvājam PTAC resursus izmantot tiem gadījumiem, kad klienti ir pilnīgi neaizsargāti.2. Par nesamērīgu tūroperatoru atbildību. Visa atbildība par kompleksā tūrisma pakalpojuma sniegšanu saskaņā ar 380. noteikumu 103. punktu ir uzlikta uz tūrisma operatoru pleciem. Tūrisma aģents neatbild ne par ko, ieskaitot gadījumus, kad tūrisma aģents saņem no klientiem naudu par kompleksu tūrisma pakalpojumu, bet tūrisma operatoram to nenodod. Ieskaitot gadījumus, kad tūrisma operators pat nav pilnvarojis tūrisma aģentu piedāvāt pārdošanai un pārdot tūrisma operatora pakalpojumus. Ieskaitot arī gadījumus, kad tūrisma aģents savu darbību ir plānojis un veicis ar skaidru nodomu apkrāpt klientus. Ieskaitot gadījumus, kad pakalpojumu pārdevējam pat nav PTAC izsniegtas licences.LTRK ieskatā šādas problēmas risinājums ir vienkāršs un acīmredzams - ja tūrisma aģents neatbild ne par ko un tam nav nekāda nodrošinājuma, tad šāds tirgus dalībnieks nedrīkst savā kontā saņemt klientu naudu, bet tikai savu komisijas atlīdzību, kuru tūrisma aģenta kontā iemaksā tūrisma operators. Direktīvas 13. panta 1. punktā ir noteikts, ka “Dalībvalstis savos valsts tiesību aktos var paturēt vai ieviest noteikumus, kas paredz, ka mazumtirgotājs arī ir atbildīgs par kompleksā pakalpojuma sniegšanu”. Šādas Direktīvā noteiktās tiesības Latvijā netiek izmantotas. Šobrīd ir radusies situācija, ka, lai arī tiek likts spēcīgs uzsvars uz patērētāju interešu aizsardzību, vienlaikus tiek pieļauta situācija, ka klienta nauda ilgāko laika posmu atrodas pie tirgus dalībnieka (tūrisma aģenta), kuram nav nekāda nodrošinājuma un kurš nenes atbildību klienta priekšā. LTRK ieskatā šāda situācija nav pieļaujama.Noteikumu 103. punktā, kā arī Noteikumu 102. punktā ietvertie nosacījumi rada nepamatotu un nesamērīgi augstu risku tūrisma operatoriem. Līgums par Eiropas Savienības darbību (LESD), Direktīva, kā arī nacionālie likumdošanas akti, visu šo likumdošanas aktu mērķis ir veicināt augsta patērētāju aizsardzības līmeņa sasniegšanu. Visi godīgi tūrisma nozares pārstāvji viennozīmīgi atbalsta šādu skaidru un pamatoti noteiktu mērķi. Ņemot vērā, ka plašsaziņas līdzekļos un interneta vidē regulāri tiek publicēti materiāli par to, kā kārtējo reizi neskaitāmi Latvijas Republikas iedzīvotāji nav saņēmuši nedz apmaksātos kompleksos tūrisma pakalpojumus, nedz arī saņēmuši kaut naudas atmaksu par šiem nenotikušajiem ceļojumiem, liecina par to, ka netiek veiktas adekvātas darbības, lai sasniegtu augstu patērētāju aizsardzību. Latvijas Republikas likumdošana nenodrošina, ka ceļotāji vai nu par savu samaksāto naudu saņems pakalpojumu vai arī saņems vismaz naudas atmaksu.Šobrīd tirgus darbojas tā, ka tūrisma aģenti saņem samaksu par kompleksiem tūrisma pakalpojumiem un šī nauda pārsvarā atrodas šo tūrisma aģentu kontos. Nauda tur atrodas ilgāku vai mazāku laiku, kas ar vienīgajiem grozījumiem Noteikumos tika ierobežots ar viena gada termiņu. Tas nozīmē, ka šobrīd gandrīz gadu ceļotāju iemaksātā nauda var atrasties pie tūrisma aģenta, jo šobrīd tikai aptuveni 14 dienas pirms ceļojuma sākuma dienas tūrisma aģentam ir pienākums šo ceļotāja samaksāto naudu samaksāt tūrisma operatoram. No šī fakta izriet, ka gandrīz gadu ceļotāju samaksātā nauda var atrasties pie tirgus dalībnieka, kuram netiek prasīts nekāds nodrošinājums. LTRK ieskatā noteikumu sagatavotāji nav izvēlējušies saprātīgāko no divām iespējām, ka nauda visu šo laiku var glabāties pie tūrisma operatora, kuram ir nodrošinājums gadījumam, ja saistības pret klientu nevar tikt izpildītas, vai nauda glabājas pie tūrisma aģenta, kuram nekāda nodrošinājuma nav. Turklāt Ministru kabinets šādu izvēli ir veicis situācijā, kad LESD 169. panta 1. punktā un 169. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzēts, ka Savienība veicina augsta patērētāju aizsardzības līmeņa sasniegšanu.Turklāt 103. punktā ir paredzēta atbildība par pakalpojuma sniegšanu, nevis atbildība par saņemto naudu. Ja arī tiek prezumēts, ka šis punkts nosaka tūrisma operatoru atbildību par naudu, ir skaidri norādīts, ka operators ir atbildīgs par līgumā ietverto tūrisma pakalpojumu sniegšanu. Tātad, ja līgumā ir noteikta pirmā iemaksa 50 EUR apmērā, tad par šo summu operators arī nes atbildību, nevis par visām summām, ko tūrisma aģents ir saņēmis no konkrētā klienta. Turklāt noteikumos nav atrunāta atbildība par naudu gadījumos, kad tūrisma aģents saņem naudu no ceļotāja ārpus līguma vai virs līgumā atrunātās pirmās iemaksas. Šāda nauda netiek nosegta ar tūrisma operatora garantiju, jo tūrisma operatoram par šīm summām nekas nav zināms. Tūrisma operatoriem tiek uzliktas stingras prasības, tiek uzraudzīti visi avansa maksājumi, kurus tas saņem vai no tūrisma aģenta vai no ceļotāja, taču pašreizējā situācija tiek uzraudzīta un nodrošināta tikai tā nauda, kas atrodas tūrisma operatora kontā. Ir izveidojusies situācija, kad valsts ar esošo regulējumu neizpilda savu pienākumu saskaņā ar Direktīvas prasībām, jo iespaidīgas naudas summas, kuras tūrisma aģents saņem no ceļotājiem par ceļojumiem, tās uzreiz nepārskaitot tūrisma operatoram, netiek nosegtas ar iemaksātās naudas drošības garantiju. Tūrisma operators var pildīt neskaitāmu skaitu pārskatu un atskaišu, taču, ja netiks regulēta tā nauda, kas atrodas ārpus operatora līguma, pie aģenta, reālo situāciju tas vienalga neatspoguļos. Ja šis jautājums joprojām netiks risināts, ir nopietni apdraudēta tūrisma operatoru darbība ne tikai aizvadītās krīzes situācijās, kā arī netiek pildīti minētās Direktīvas nosacījumi.LTRK aicina normatīvajā regulējumā iestrādāt aizliegumu tūrisma aģentiem saņemt naudu no klientiem vai arī paredzēt, ka tūrisma operators atbild par klientu iemaksāto naudu tikai tad, ja šī nauda līdz viņam ir nonākusi. Ja nauda līdz viņam nav nonākusi, tātad par to atbild tūrisma aģents. LTRK ieskatā risinājums, ka atbild tā persona, pie kuras ir iemaksātā nauda, ir tikai loģisks un acīmredzams.3. Par darbības plānu iesniegšanu. 380. noteikumu 6. punkts cita starpā nosaka, ka tūrisma operatora licences saņemšanai tūrisma operators un saistītu tūrisma pakalpojumu sniedzējs iesniedz PTAC informāciju par plānoto darbību komplekso vai saistīto tūrisma pakalpojumu jomā turpmākajos sešos mēnešos – par plānotajiem galamērķiem, komplekso vai saistīto tūrisma pakalpojumu biežumu, ceļojumu izcenojumiem, avansa maksājumu prasībām. LTRK ieskatā šī ir pilnīgi neizkontrolējama un neloģiska prasība, kas vienīgi veicina birokrātiju.4. Par subjektīvisma riskiem. Šobrīd noteikumos ir iekļautas vairākas normas, piemēram, 22.1. apakšpunkts un 30.4. apakšpunkts, kas pieļauj iespēju PTAC ierēdnim subjektīvi spriest par likumdošanas prasību ievērošanu vai neievērošanu no pakalpojumu sniedzēju puses, kas var rezultēties tūrisma operatora licences apturēšanā vai anulēšanā. Lai izslēgtu subjektīvisma faktoru tādā izpratnē, ka nedotu tiesības PTAC apturēt vai anulēt licenci par nebūtiskas informācijas nesniegšanu, kas iespējams objektīvi pat nav nepieciešama uzraudzības funkciju veikšanai, LTRK aicina normatīvajā regulējumā iestrādāt un definēt konkrētu informāciju, kādu ir tiesības pieprasīt PTAC.5. Par negodīgu konkurenci nozarē. Ņemot vērā iepriekšminētos ārkārtīgi lielos riskus, ar kuriem ir saistīti tūrisma operatori, Latvijā godīgie tirgus dalībnieki tiek nostādīti neaprakstāmi neizdevīgākā konkurences situācijā, salīdzinot ar negodīgiem tirgus dalībniekiem. Turklāt lielākā daļa tūrisma aģentu, kuri faktiski darbojas arī kā tūrisma operatori, bet attiecīgu operatora licenci nesaņem, to nesaņem tieši nesamērīgo nodrošinājuma prasību dēļ, kuras vienkārši nav spējīgi izpildīt. Tūrisma pakalpojumu sniedzējs ar samērā nelielu apgrozījumu nevar atrast brīvus līdzekļus, lai saņemtu nodrošinājumu, kas ir līdzvērtīgs vismaz pusgada apgrozījumam. LTRK aicina EM un PTAC aktīvāk pievērsties nelegālo, nelicencēto tūrisma pakalpojumu sniedzēju kontrolei un apkarošanai, palīdzot legālajiem uzņēmumiem noturēt savu konkurētspēju.6. Par PTAC “melno sarakstu”. Papildus aicinām EM un PTAC steidzīgi atteikties no PTAC paspārnē praktizētās Patērētāju strīdu risināšanas komisiju prettiesiskās prakses pieņemt nepārsūdzamus lēmumus un publicēt tos t.s. ‘’Melnajā sarakstā’’ oficiālajā PTAC mājas lapā. LTRK nav iebildumu, ka strīdi tiek skatīti komisijās, ja tiek nodrošināta iespēja tūrisma uzņēmumam pienācīgi realizēt savu aizstāvību. Tomēr šādi PTAC lēmumi nevar būt galēji. Tiem ir jābūt pārsūdzamiem gan no patērētāja, gan no tūrisma uzņēmuma puses. Turklāt publicēt informāciju par tiem ir pieļaujams tikai tad, kad spēkā stājies galīgais tiesas nolēmums lietā.7. Par pārskatu iesniegšanu. Esošo noteikumu 17. punkts nosaka tūrisma pakalpojuma sniedzējiem pienākumu reizi ceturksnī sniegt informāciju. LTRK rosina normatīvajos aktos noteikt visiem vienādus un konkrētus kritērijus tūrisma operatoru un tūrisma aģentu gada pārskatu aizpildīšanai, lai saskaņā ar noteikumu 17. punktu PTAC tiešām varētu pārliecināties, ka ceturkšņa atskaitēs ir norādīts reālais apgrozījums par kompleksiem vai saistītiem tūrisma pakalpojumiem.Kopsavilkumā, LTRK uzsver nepieciešamību 380. noteikumus steidzami papildināt ar piedāvātajiem problēmu risinājumiem. LTRK vērš uzmanību, ka šādos apstākļos COVID aizliegumu un Ukrainas kara ierobežojumu nomocītā Latvijas tūrisma nozare ir dziļā krīzes situācijā, tādēļ ir nepieciešams izveidot darba grupu, kurā tiktu pieaicināti arī lielākie nozares pārstāvji, lai izstrādātu adekvātu, saprātīgu normatīvo regulējumu komplekso tūrisma pakalpojumu jomā gan nodrošinājuma jautājumā, gan tūrisma operatoru un tūrisma aģentu attiecību jautājumā, gan PTAC pilnvaru un atskaišu jautājumā. Līdz būtisku uzlabojumu veikšanai noteikumu grozījumu spēkā stāšanās, daļā par kuriem ir izteikti iebildumi šajā vēstulē, ir jāatliek. Pieprasām atlikt MK noteikumu Nr. 380 spēkā stāšanās termiņu, kas šobrīd noteikts 01.07.2023., līdz brīdim, kad aprakstītajiem problēmjautājumiem tiek atrasts reāls risinājums un iestrādāts normatīvajā regulējumā.