Atzinums

Rīgā
21.04.2026. Nr. 21/04/2026-02
VALSTS KANCELEJAI
Par informatīvo ziņojumu
“Par Enerģētiskās drošības un neatkarības veicināšanai nepieciešamās atvieglotās
energoapgādes būvju būvniecības kārtības likuma turpmākas piemērošanas
lietderību”
Klimata un enerģētikas ministrija Informatīvajā ziņojumā par tiesību akta piemērošanu konstatē
virkni problēmu Likuma piemērošanā un norāda, ka gatavo likumprojektu iesniegšanai Saeimā
par Likuma atcelšanu. Mēs aicinām Likuma piemērošanas problēmas neignorēt un risināt, tomēr
tās nevar risināt, vienkārši atceļot esošo tiesisko instrumentu situācijā, kad tā vietā netiek
piedāvāts ne līdzvērtīgs regulējums, ne pārejas mehānisms, ne termiņš, kādā tiks aizpildīti jau
šobrīd konstatētie regulējuma robi.
Šobrīd piedāvātā Likuma atcelšana nevis risina regulējuma vakuumu, bet nostiprina to.
[1] Jau 2022. gadā Ministru kabinets identificēja nepieciešamību pēc vairākiem normatīvajiem
aktiem sauszemes vēja parku attīstībai. Tas izrietēja no informatīvā ziņojuma par sauszemes
vēja parku turpmāku attīstību un rezultējās konkrētos Ministru kabineta uzdevumos, tostarp Nr.
22-UZ-653, 22-UZ-654, 22-UZ-656, 22-UZ-658 un 22-UZ-659. Vienlaikus tika pieņemts Likums,
kurā VES projekti ar jaudu virs 50 MW tika atzīti par tādiem, kuru ietekme pārsniedz vienas
pašvaldības robežas un kompetenci.
Tas nozīmē, ka jau Likuma pieņemšanas brīdī valsts apzinājās divas būtiskas lietas: pirmkārt,
lieljaudas VES projekti nav tikai lokālas nozīmes jautājums; otrkārt, to attīstībai ir nepieciešams
papildu normatīvais ietvars.
Tomēr līdz šim būtiska daļa šāda regulējuma nav pieņemta. Nav pilnvērtīgi atrisināti jautājumi
par VES radītā trokšņa, zemfrekvences skaņas, mirgošanas, veselības ietekmes, demontāžas,
rekultivācijas, finanšu garantiju, apdrošināšanas un ekspluatācijas uzraudzības nosacījumiem.
Šādos apstākļos Likuma atcelšana nenozīmētu pāreju uz labāku regulējumu. Tā nozīmētu
atteikšanos no esoša kompensējoša mehānisma, pirms ir izveidots jebkāds pietiekams
aizvietotājs.

[2] Būtiski uzsvērt, ka pašvaldības nav tiesīgas pašas radīt tādu regulējumu, kuru valsts nav
pieņēmusi. Pašvaldība var izvērtēt konkrētu paredzēto darbību savas kompetences ietvaros, taču
tā nevar pēc savas iniciatīvas noteikt attīstītājam tādus pienākumus kā obligāta apdrošināšana,
finanšu garantijas, īpašs ekspluatācijas režīms, demontāžas nodrošinājums vai cita veida papildu
pienākumi, ja šādi pienākumi nav paredzēti normatīvajos aktos.
Šo secinājumu tieši pastiprina gan VARAM atbilde no 17.03.2026. Nr.P-1-13-1/1351 Limbažu
novadam, ka pašvaldības lēmumam par paredzētās darbības akceptu jābūt juridiski pamatotam,
gan Limbažu novada pašvaldības norāde atbildes vēstulē 27.03.2026. Nr. 8.2/26/362
iedzīvotājiem, ka pašvaldība nevar uzlikt VES attīstītājiem tādas saistības, kas nav paredzētas
likumā, tostarp attiecībā uz apdrošināšanas prasībām.
Ja valsts nav pieņēmusi nepieciešamo regulējumu, pašvaldība nevar šo trūkumu aizstāt ar
saviem nosacījumiem. Pretējā gadījumā pašvaldība riskētu pieņemt lēmumu ārpus savas
kompetences, un tas tikai radītu jaunus tiesvedību un tiesiskās nenoteiktības riskus.
[3] Klimata un enerģētikas ministrijas Informatīvajā ziņojumā Likuma 7. un 8. pants tiek
salīdzināts ar likuma “Par ietekmes uz vidi novērtējumu” 22. pantā paredzēto Ministru kabineta
lēmuma iespēju. Šāda interpretācija ir nepilnīga un maldinoša.
Atšķirība starp šiem mehānismiem ir būtiska. Vispārējais IVN regulējums paredz Ministru
kabineta iesaisti kā noslēdzošu posmu pēc pašvaldības akcepta noteiktos gadījumos. Savukārt
Likuma 7. un 8. pants paredz Ministru kabinetu kā primāro lēmuma pieņēmēju un nacionālo
interešu objekta statusa piešķīrēju. Tas ir kvalitatīvi cits mehānisms, nevis vienkārša funkciju
dublēšanās.
Likuma konstrukcija ir saprotama tieši pašreizējā situācijā: tā kā lieljaudas VES ietekme
pārsniedz vienas pašvaldības robežas un ja valstī nav izstrādāts pietiekams vispārējais
regulējums, tad Ministru kabinetam ir jāuzņemas tieša atbildība par akcepta lēmumu un tā
nosacījumiem. Tas ir loģisks kompensācijas mehānisms, nevis lieks administratīvs solis.
Tieši Ministru kabinets ir tas līmenis valsts pārvaldes struktūrā, kuram bija un joprojām ir
pienākums izstrādāt vispārējo regulējumu. Kamēr šāds regulējums nav pieņemts, nav pamatoti
atbildību par būtiskiem, pārpašvaldību mēroga lēmumiem pārlikt uz zemāku pārvaldes līmeni,
kuram nav ne normatīvā pamata, ne institucionālas kompetences aizpildīt šo trūkumu.

[4] Informatīvajā ziņojumā tiek izmantots arguments, ka Likums nav ticis pilnvērtīgi izmantots
praksē un ka neviens VES projekts nav izgājis visus Likumā paredzētos posmus līdz būvniecības
uzsākšanai. Taču šis apstāklis pats par sevi nevar kalpot par pamatu Likuma atcelšanai.
Ja mehānisms nav ticis pilnvērtīgi piemērots tāpēc, ka nav izstrādāti nepieciešamie pakārtotie
normatīvie akti, nav nodrošināti institūciju resursi un nav salāgoti procesuālie termiņi, tad
problēma nav pašā faktā, ka Likums “nav izmantots”
. Problēma ir tajā, ka valsts nav
nodrošinājusi tā pilnvērtīgu ieviešanu.
Valsts nevar vispirms nepabeigt instrumenta ieviešanu un pēc tam šo nepabeigtību izmantot kā
argumentu instrumenta likvidācijai. Tā nav izvērtēšana. Tā ir paša radītas problēmas
pārsaukšana par risinājumu.
[5] Īpaši būtiska ir neatbilstība starp Klimata un enerģētikas ministrijas Informatīvo ziņojumu un
ministra Kaspara Melņa 2026. gada 25. marta atbildi Saeimai1
.
Pielikumā veiktā salīdzinošā analīze parāda, ka ministra atbildē Saeimai ir identificēti vairāki
būtiski jautājumi, kurus Informatīvais ziņojums nepiemin vai aplūko nepietiekami. Tie ietver
demontāžas un rekultivācijas regulējuma trūkumu, veselības aspektu un trokšņa jautājumus,
metodikas neesamību sabiedrības viedokļa izvērtēšanai, pašvaldību iebildumus par
regulatīvajiem trūkumiem, kā arī konkrētu projektu skaita un statusa neatbilstības.
Kuldīgas novads, piemēram, ir lūdzis atlikt VES “EKO Ziemeļi” akceptu, norādot uz regulējuma
trūkumu veselības aspektos un VES demontāžas prasībās, kā arī uz metodikas neesamību par
to, kādai nozīmei IVN akcepta lēmuma pieņemšanā jābūt sabiedrības viedokļiem. Limbažu
novads savukārt ir norādījis uz nepietiekamu normatīvo regulējumu par ietekmi uz vidi, cilvēku
veselību un teritorijas rekultivāciju.
Šie iebildumi ir pašvaldību formulēti praktiski šķēršļi, kas jau šobrīd izpaužas konkrētu projektu
akcepta procesos.
Ja Informatīvais ziņojums šos jautājumus neiekļauj savā izvērtējumā, tad tas nevar tikt uzskatīts
par pilnvērtīgu pamatu Likuma atcelšanai.
1 https://titania.saeima.lv/LIVS14/saeimalivs_lmp.nsf/0/B1F4698AB44D50F3C2258DC6002282DC?OpenDocument

[6] Ministra atbildē Saeimai atzīts: neviens no VES ieviesējiem vēl nav īstenojis visus Likumā
noteiktos posmus, līdz ar to Likuma ietekmes rādītāji vēl nav pilnā apjomā izmērāmi. Turklāt
ministrija prognozējusi, ka kvalitatīvai analīzei nepieciešamā informācijas bāze varētu būt
pieejama tikai pēc 12 līdz 14 mēnešiem. Taču dažas dienas vēlāk Informatīvajā ziņojumā jau
tiek izdarīts secinājums par Likuma atcelšanas nepieciešamību.
Šī ir būtiska pretruna.
Ja ministrija pati Saeimai norāda, ka objektīvai izvērtēšanai nepieciešamie dati vēl nav pieejami,
tad nav saprotams, kā uzreiz pēc tam var tikt virzīts secinājums par Likuma atcelšanu. Šāda
secinājuma pieņemšana nav balstīta pilnīgā pierādījumu kopumā. Tā drīzāk izskatās pēc politiski
administratīvas izvēles, kurai pēc tam piemeklēts pamatojums.
[7] Ministra atbildē Saeimai norādīts, ka institūcijām, neskatoties uz Likumprojekta anotācijā
paredzēto papildu darbinieku skaitu un finansējumu, papildu resursi netika piešķirti. Vienlaikus
aktīvo IVN procedūru skaits būtiski pieauga, bet institucionālā kapacitāte netika atbilstoši
stiprināta.
Informatīvajā ziņojumā šis apstāklis tiek izmantots galvenokārt kā arguments par normu
salāgošanas vai atcelšanas nepieciešamību. Tomēr šis apstāklis norāda drīzāk, ka valsts nav
nodrošinājusi pašas pieņemtā Likuma ieviešanai nepieciešamos resursus.
Ja iestādei tiek uzdots pildīt jaunas funkcijas, bet netiek piešķirti solītie darbinieki un
finansējums, kavējumi nav pierādījums tam, ka likums nav vajadzīgs. Tas ir pierādījums tam, ka
likums nav pienācīgi ieviests.
[8] Informatīvajā ziņojumā piedāvāts atcelt Likumu un atsevišķas lietderīgās normas pārnest uz
likumu “Par ietekmes uz vidi novērtējumu”
. Šāds risinājums pats par sevi nav noraidāms, ja tas
notiktu vienlaikus ar pilnvērtīgu substantīvo regulējumu un pārejas mehānismu.
Taču pašreizējā piedāvājumā nav skaidrs, kad un kā tiks atrisināti galvenie jautājumi: VES
ietekme uz veselību, trokšņa un zemfrekvences skaņas regulējums, mirgošanas ierobežojumi,

demontāžas un rekultivācijas garantijas, apdrošināšana, finanšu nodrošinājums, sabiedrības
viedokļa izvērtēšanas metodika un pašvaldību teritorijas plānojumu salāgošana.
Likuma atcelšana un normu integrēšana IVN likumā pati par sevi nerisina substantīvā
regulējuma trūkumu. Tā tikai maina procesuālo rāmi, neatbildot uz jautājumu, kas tieši aizpildīs
regulējuma vakuumu un kad. Tāpēc šobrīd piedāvātā pieeja rada risku, ka horizontāls IVN
regulējums formāli aizstās Likumu, bet praktiskie jautājumi, kuru dēļ Likums vispār bija
nepieciešams, paliks neatrisināti.
[9] Informējam, ka VES projekti jau šobrīd tiek virzīti dažādās akcepta stadijās. Informatīvais
ziņojums min trīs projektus, kuri jau iesniegti Ministru kabinetam darbības akcepta sniegšanai
(ministra atbildē Saeimai minēti četri projekti, tostarp VES “Aloja”). Ja Likums tiks atcelts pirms
pilnvērtīga aizvietojoša regulējuma pieņemšanas, pastāv risks, ka daļa projektu tiks akceptēti
regulējuma vakuuma apstākļos. Vēlāk pieņemtie MK noteikumi var nebūt piemērojami ar
atpakaļejošu spēku, un jau pieņemtos akcepta nosacījumus var būt grūti vai neiespējami
pārskatīt.
Tas var radīt nevienlīdzīgu un tiesiski nedrošu situāciju: vieni projekti tiktu akceptēti bez
būtiskiem nosacījumiem, bet citiem vēlāk tiktu piemērots stingrāks regulējums. Šāda pieeja nav
taisnīga ne sabiedrībai, ne pašvaldībām, ne arī atbildīgiem attīstītājiem.
[10] Likuma atcelšana šobrīd nav pamatota, jo tā balstās nepilnīgā izvērtējumā, ignorē pašas
ministrijas Saeimai sniegtajā atbildē atzītos riskus un nepiedāvā skaidru risinājumu regulējuma
vakuuma novēršanai.
Likuma trūkumi ir jālabo. Taču nav pieļaujams, ka Likums tiek atcelts pirms valsts ir izpildījusi
savus pienākumus un pieņēmusi pilnvērtīgu VES attīstību regulējošu normatīvo ietvaru.

-