Atzinums

Apmācību kupona bāzes vērtības bezdarbnieku un darba meklētāju apmācību ietvaros tika izstrādātās un ieviestas 2010.gada beigās. Ņemot vērā patēriņa cenu pieaugumu valstī, minimālās algas pieaugumu un pedagogu darba samaksas pieaugumu, 2018.gadā tika pārskatītas apmācību kuponu bāzes vērtības profesionālās tālākizglītības un profesionālās pilnveides izglītības programmās, palielinot tās par 10%[1]. Neformālās izglītības kupona vērtības noteikšanai izmantojamā mācību stundas likme un maksimālā kupona vērtība nav pārskatīta kopš kuponu ieviešanas 2010.gadā.
Atbilstoši Centrālās statistikas pārvaldes datiem, patēriņa pieaugums (inflācija) 2022.gada maijā, salīdzinot ar 2018.gada janvāri, ir 20,9 %[2]. Vienlaikus šajā laika periodā pieaudzis arī valstī noteiktās minimālās mēnešalgas apmērs no 430 eiro 2018.gadā līdz 500 eiro 2022.gadā, kā arī pieaugusi pedagogu zemākā mēneša darba algas likme no 710 eiro 2018.gadā līdz 830 eiro 2022.gadā. 2021. un 2022.gadā ir būtiski pieaugušas energoresursu un elektroenerģijas cenas, kas neizbēgami sadārdzina jebkura pakalpojuma faktiskās izmaksas, tai skaitā arī izglītības nozarē, turpinot sekmēt vispārēju patēriņa cenu pieaugumu.
Iepriekš minētais liecina par to, ka šobrīd ir daudz augstāks izmaksu un cenu pieaugums, salīdzinājumā ar situāciju, kas kalpoja par pamatu pārskatīt un palielināt kuponu bāzes vērtības 2018.gadā.
Uz apmācību kuponu metodes ir balstīta arī nodarbināto personu izglītības procesa finansēšanas kārtība[3] Eiropas Sociālā fonda projektā “Nodarbināto personu profesionālās kompetences pilnveide”. Līdztekus profesionālai tālākizglītībai daudz lielāks skaits nodarbināto personu apgūst darba tirgum nepieciešamās prasmes, iesaistoties profesionālās pilnveides izglītības programmās. Nodarbināto personu apmācībā profesionālās pilnveides izglītības programmas nereti ir “materiāltehniski ietilpīgas” (piemēram, tiek apgūtas metināšanas, kokapstrādes, siltuma, gāzes, ūdensapgādes u.c. tehnoloģijas), t.i., prasmju apguve nav iespējama bez noteikta apjoma materiālu un noteiktu tehnoloģisko iekārtu izmantošanas mācību procesā. Līdz ar to atstājot nemainīgu kupona bāzes vērtību profesionālajā pilnveidē un atbilstoši noteikumu projektā iecerētajam, palielinot kupona bāzes vērtību tikai profesionālajā tālākizglītībā, tiks radīta nelīdzsvarota un negodīga situācija attiecībā uz izglītības pakalpojumu finansēšanu Eiropas Sociālā fonda projektā “Nodarbināto personu profesionālās kompetences pilnveide”.
Pieaugot izmaksām un atstājot nemainīgu izglītības procesa nodrošināšanai noteikto finansējumu (kuponu vērtības) kādā no izglītības veidiem, neizbēgami cietīs izglītības procesa kvalitāte. Tas savukārt var apdraudēt nodarbināto personu, bezdarbnieku un darba meklētāju apmācībām noteikto mērķu sasniegšanu un tam atvēlēto Eiropas Savienības fondu finansējuma jēgpilnu izlietojumu.


[1] Ministru kabineta 2018.gada 18.decembra noteikumi Nr.839 "Grozījumi Ministru kabineta 2011. gada 25. janvāra noteikumos Nr. 75 "Noteikumi par aktīvo nodarbinātības pasākumu un preventīvo bezdarba samazināšanas pasākumu organizēšanas un finansēšanas kārtību un pasākumu īstenotāju izvēles principiem""

[2] Inflācijas kalkulators (csb.gov.lv)

[3] https://www.macibaspieaugusajiem.lv/sites/default/files/media_document/mp_metodika_0.pdf
 

Ņemot vērā, ka noteikumu projektā un anotācijā sniegta informācija par nepieciešamību paaugstināt apmācību kupona bāzes vērtību tikai profesionālajā tālākizglītībā, ievērojot visu iepriekš minēto, rosinām līdzvērtīgi profesionālajai tālākizglītībai paaugstināt kupona bāzes vērtību arī profesionālajā pilnveidē un neformālajā izglītībā. Lūdzam papildināt noteikumu projektu ar šādiem grozījumiem: (1) aizstāt 45.4. apakšpunktā skaitli “400” ar skaitli  “440” un (2) aizstāt 46.puktā skaitli “4,50” ar skaitli “4,95” un skaitli “360” ar skaitli “396”.

Līdz šim spēkā esošais regulējums nosaka, ka izglītības iestādei mācību maksa tiek samaksāta atbilstoši faktiskajam apgūto mācību apjomam (mācību stundu skaitam), kuru bezdarbnieks vai darba meklētājs ir apguvis, iesaistoties noteiktas izglītības programmas apguvē. Ja bezdarbnieks vai darba meklētājs bez attaisnojošiem iemesliem pārtrauc dalību mācībās, nepildot noslēgto līgumu, bezdarbniekam vai darba meklētājam ir pienākums atlīdzināt Nodarbinātības valsts aģentūrai (valstij) izdevumus, kas izlietoti apmācībai. Ieviešot praksē noteikumu projektā iecerētos grozījumus – turpmāk izglītības iestādēm mācību apmaksā par bezdarbnieku un darba meklētāju izglītošanu piemērojot vienas vienības izmaksu standarta likmes aprēķinu, Nodarbinātības valsts aģentūra (valsts) atbrīvo sevi no parādu piedziņas administratīvā sloga uz izglītības iestāžu rēķina. Vienas vienības izmaksu metodes pamatā ir princips, ka samaksa tiek veikta tikai par 100% sasniegtu rezultātu (pilnībā apgūtu izglītības programmu). Ja bezdarbnieks vai darba meklētājs neapgūst izglītības programmu pilnā apmērā, izglītības iestāde par ieguldīto darbu no Nodarbinātības valsts aģentūras (valsts) nesaņem nevienu centu. Nereti, jo īpaši profesionālajā tālākizglītībā (profesijas apguve), ir situācijas, kad bezdarbniekam vai darba meklētājam, iesaistoties, piemēram,  datorsistēmu tehniķa profesijas apguvē (izglītības programma ir 960 akadēmisko stundu apjomā, tai skaitā kvalifikācijas prakse uzņēmumā 240 akadēmisko stundu apjomā), pabeidzot teorētisko un praktisko mācību priekšmetu apguvi izglītības iestādē un iesaistoties kvalifikācijas praksē uzņēmumā,  tas atrod darbu, kuru nevar vairāk savienot ar mācībām, un tāpēc mācības pamet. Galvenais bezdarbnieka vai darba meklētāja apmācību mērķis – palīdzēt tam iesaistīties nodarbinātībā, ir sasniegts, bet izglītības iestāde, kas ieguldījusi darbu un finansējumu personas izglītošanā, par šo pakalpojumu no valsts nesaņem neko. Ir situācijas, kad persona dažādu iemeslu dēļ, pabeidzot teorētisko un praktisko mācību priekšmetu apguvi izglītības iestādē un sekmīgi pabeidzot kvalifikācijas praksi uzņēmumā, tiekot pielaistai pie kvalifikācijas eksāmena, to nenokārto. Ir situācijas, kad personas apgūst izglītības programmu 30%, 50%, 75% vai pat 99% apmērā, tomēr dažādu iemeslu dēļ tās nepabeidz. Visos šajos gadījumos ar noteikumu projektā rosinātajiem grozījumiem ieviešamā vienas vienības izmaksu metode paredz to, ka izglītības iestāde no valsts nesaņem nekādu finansējumu par sniegto pakalpojumu. Ne valstij, ne bezdarbniekam nebūs pienākums atlīdzināt izglītības iestādei izdevumus, kas izlietoti apmācībā. Ja līdz šim valstij bija tiesības šādos gadījumos vērsties ar parādu piedziņu pret mācības pametušo personu, tad pēc rosināto grozījumu stāšanās spēkā, izglītības iestādēm nebūs pat šādu tiesību.
Vienkāršoto izmaksu metodes ieviešanas princips ES fondu projektos (bezdarbnieku un darba meklētāju apmācību valsts realizē caur ES fondu projektu) tiek izmantots ar  mērķi vienkāršot ES fondu projektu faktisko izmaksu uzskaiti, veicinot fokusēšanās maiņu no finanšu dokumentu pārbaudes uz sasniegto rezultātu pārbaudi[1]. Pēc būtības vērtējot, bezdarbnieku un darba meklētāju apmācībā līdz šim izmantotā apmācību kuponu metode faktiski jau ir pielīdzināma vienkāršotajām izmaksām, proti, bezdarbnieku un darba meklētāju apmācību ietvaros mācību maksa ir fiksēta un ne ES fondu projekta finansējuma saņēmējam (Nodarbinātības valsts aģentūra) nav jāpārbauda, ne arī izglītības pakalpojuma sniedzējiem projekta ietvaros nav jāatskaitās par mācību nodrošināšanas faktiskajām izmaksām. Samaksa par izglītības pakalpojumu jau tiek veikta atbilstoši sasniegtajam rezultātam (tiek apmaksāta kupona vērtība proporcionāli apgūtajam mācību apjomam). Līdz ar to, vērtējot faktisko situāciju, nemaz nav nepieciešamības ieviest vienkāršoto izmaksu metodi, jo darba meklētāju un bezdarbnieku apmācībā metodes principi jau tiek nodrošināti, izmantojot apmācību kuponu metodi.
Ņemot vērā minēto, uzskatām, ka vienas vienības izmaksu metodes pielietošana bezdarbnieku un darba meklētāju apmācību finansēšanā nav pieļaujama un nav nepieciešama, jo gadījumos, kad bezdarbnieks vai darba meklētājs bez attaisnojošiem iemesliem pārtrauc dalību mācībās, valsts rada nesamērīgu finansiālo slogu izglītības iestādei, vienlaikus atbrīvojot Nodarbinātības valsts aģentūru no administratīvā sloga saistībā ar parādu piedziņu no mācības pametušajām personām.

[1] Vadlīnijas par vienkāršoto izmaksu izmantošanas iespējām un to piemērošana ES fondu 2014.-2020. gada plānošanas periodā, 8.punkts.

Aicinām svītrot noteikumu projekta 2. punktu

Pamatojumu skatīt pie noteikumu projekta 2. punkta.

Aicinām svītrot noteikumu projekta 5. punktu.