Atzinums

Informējam, ka Pamatojoties uz Ministru kabineta 2024. gada 28. jūlija rīkojumu Nr. 623 “Par Veselības ministrijas padotībā esošās valsts pārvaldes iestādes – Nacionālā veselības dienesta – reorganizāciju”, ar 2025. gada 1. janvāri Nacionālais veselības dienests  ir reorganizēts. Saskaņā ar minēto rīkojumu Sabiedrība ar ierobežotu atbildību “Latvijas Digitālās veselības centrs” ar 2025. gada 1. janvāri kļūst par Nacionālā veselības dienesta tiesību, saistību, finanšu līdzekļu, mantas un lietvedības pārņēmēju attiecībā uz funkciju īstenot e-veselības politiku, un kļūst par valsts informācijas sistēmas “Vienotā veselības nozares elektroniskā informācijas sistēma”  pārzinis.
Tādējādi Grozījumos ,,Nacionālais veselības dienests” būtu aizstājams ar Sabiedrību ar ierobežotu atbildību “Latvijas Digitālās veselības centrs”.
 

-

Likumprojekta 16.panta 1.punkta f) apakšpunkts ir noteikts pārāk plaši, lūdzam to saturiski sasaistīt ar informāciju, kas tiks lūgta no ārstniecības personām un iestādēm.
 





 

f)       ārstniecības personām un iestādēm – subjekta veselības datus un raksturojošas ziņas par iesaistīšanos un līdzdalību bērna vai aizgādnībā esošas personas tiesību un vajadzībām atbilstošas veselības aprūpes nodrošināšanā , kā arī citas ziņas, ja tām ir nozīme bērna vai aizgādnībā esošas personas tiesību un interešu nodrošināšanā;


 

Pašreiz Bāriņtiesu likumā un tā grozījumos nav noteikti visi gadījumi, kuros bāriņtiesām jāpieprasa informācija no SIA ,,Latvijas Digitālās veselības centrs", lai gan praksē tas jau tiek darīts (piemēram, ierosinot lietas, pamatojoties uz tiesas pieprasījumu sniegt atzinumu).
Labklājības ministrijas priekšlikums paredz papildināt tikai vienu konkrētu gadījumu, nesniedzot detalizētu pamatojumu, kāpēc citos būtiskos lēmumu pieņemšanas procesos (piemēram, sniedzot atzinumu vai informāciju tiesai (lemjot par atsevišķu aizgādību, dzīvesvietas noteikšanu, saskarsmes kārtību u.c.)) šāda informācijas pieprasīšana nav noteikta kā obligāta.
Tādēļ aicinām atkārtoti izvērtēt visas situācijas, kurās bāriņtiesas jau faktiski pieprasa informāciju no SIA ,,Latvijas Digitālās veselības centrs", un pēc iespējas paredzēt personas individuālu vēršanos pie ārsta un izziņas saņemšanu. Nepietiekami pamatota automatizēta veselības informācijas apstrāde var radīt stigmatizācijas un diskriminācijas risku, kas nav bērna labākajās interesēs.

 

-

Pamatojums: Priekšlikums paredz noskaidrot vai par personu ir ,,karte pacientam ar psihiskiem un uzvedības traucējumiem", bet pašas kartes esamība vai neesamība pati par sevi nekāda veidā nesniedz informāciju, vai persona var kļūt par aizbildni uz laiku, vai persona var aprūpēt bērnu. Šāda pieeja ir pretrunā ar Satversmes 91. pantā nostiprināto vienlīdzības principu, kas paredz, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā, un diskriminācija uz veselības stāvokļa pamata nav pieļaujama. Satversmes tiesa ir vairākkārt uzsvērusi, ka jebkura pamattiesību ierobežošana ir pamatota vienīgi tad, ja tā atbilst samērīguma principam, kas nozīmē, ka ierobežojumam jābūt piemērotam leģitīmā mērķa sasniegšanai, nepieciešamam un samērīgam. Vienlaikus šāds regulējums pārkāpj arī Satversmes 96. pantā garantētās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. Personas veselības dati, tostarp informācija par psihiskās veselības traucējumiem, ir īpaši sensitīva informācija, kuru aizsargā ne tikai nacionālie, bet arī starptautiskie cilvēktiesību standarti. Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk arī - ECT) lietā Bensaid v. the United Kingdom (2001) (12. lp. 47. rindkopa) ir norādījusi, ka personas garīgās veselības stāvoklis ir būtiska privātās dzīves sastāvdaļa, un valsts iejaukšanās šajā sfērā ir pieļaujama vienīgi tad, ja tā ir pamatota un samērīga. Jāuzsver, ka psihiskie un uzvedības traucējumi ir ļoti dažādi, sākot no viegliem un labi kompensētiem gadījumiem līdz smagākiem stāvokļiem, kas būtiski ietekmē personas spēju pieņemt lēmumus vai rūpēties par citiem. Daudzas diagnozes, piemēram, trauksmes traucējumi, depresija vai vieglas formas bipolārie traucējumi, pie atbilstošas ārstēšanas un medikamentu lietošanas neierobežo personas spēju būt atbildīgai par citiem un nodrošināt aprūpi bērnam. Kā arī, psihoemocionālie traucējumi var skart gandrīz pusi no iedzīvotāju populācijas, ievērojami lielākā daļa cilvēku šos traucējumus pārvar bez tālākejošām sekām ar atbilstošu atbalstu un palīdzību. Vērsties pēc palīdzības ir atbildība par savu veselību, savukārt cilvēka ierobežošana dēļ tā ka kādreiz piedzīvota ārstēšana ir diskriminējoša un stigmatizāciju veicinoša. Pasaules Veselības organizācija un ECT ir uzsvērušas, ka stigmatizējoša attieksme pret personām ar psihiskiem traucējumiem, nenovērtējot viņu individuālās spējas un ārstēšanas efektivitāti, ir diskriminējoša un nepamatota.

ECT vairākkārt ir atzinusi, ka medicīniskā informācija ir īpaši jutīgi personas dati, un valsts iestādēm vai citām struktūrām tās izpaušana bez pacienta skaidras piekrišanas ir jāattaisno ar ļoti svarīgiem sabiedrības interešu apsvērumiem. Tas nozīmē, ka jebkāda valsts veidota datubāze, kas tiek izmantota, lai liegtu vai ierobežotu personas tiesības, ir jāizvērtē ļoti rūpīgi, lai tā neatstātu nesamērīgu ietekmi uz personas dzīvi. (Piemēram: Mockutė v. Lithuania (2018) (35. lp 93. rinda). Izņēmumi, kad veselības informācija var tikt izpausta bez personas piekrišanas:
Ja tas ir nepieciešams sabiedrības drošībai, piemēram, infekcijas slimību izplatības novēršanai.
Ja tas ir nepieciešams tiesu un tiesībaizsardzības iestādēm, piemēram, lai novērstu noziedzīgu nodarījumu.
Ja to paredz likums un tiek nodrošināta samērīga un nepieciešama iejaukšanās, kā noteikts samērīguma principā (piemēram, lai nodrošinātu sabiedrības veselības aizsardzību).
Tātad, lai gan izņēmumi pastāv, vispārīgais princips ir tāds, ka veselības informācijas izpaušana bez personas piekrišanas ir ļoti ierobežota un prasa nopietnu pamatojumu, lai tā nebūtu Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. panta pārkāpums.

Ņemot vērā minēto, jebkāda iespējama automātiska ierobežojuma noteikšana personām, kas iekļautas reģistrā kā pacienti ar psihiskās veselības traucējumiem, vai pieņēmuma izdarīšanas, ka ja persona  nav  reģistrēta kā ar psihiskās veselības traucējumiem un līdz ar to varētu rūpēties par bērnu, neatbilst samērīguma principam, tiesībām uz vienlīdzību un privātās dzīves neaizskaramību, kā arī cilvēktiesību standartiem. Katrs gadījums ir jāvērtē individuāli, pamatojoties uz konkrētās personas spējām un situāciju, nevis formālu kritēriju, kas balstīts tikai uz diagnozi vai reģistrācijas faktu.

Ir nepieciešama diskusija.
 

 

Informējam, ka Pamatojoties uz Ministru kabineta 2024. gada 28. jūlija rīkojumu Nr. 623 “Par Veselības ministrijas padotībā esošās valsts pārvaldes iestādes – Nacionālā veselības dienesta – reorganizāciju”, ar 2025. gada 1. janvāri Nacionālais veselības dienests  ir reorganizēts. Saskaņā ar minēto rīkojumu Sabiedrība ar ierobežotu atbildību “Latvijas Digitālās veselības centrs” ar 2025. gada 1. janvāri kļūst par Nacionālā veselības dienesta tiesību, saistību, finanšu līdzekļu, mantas un lietvedības pārņēmēju attiecībā uz funkciju īstenot e-veselības politiku, un kļūst par valsts informācijas sistēmas “Vienotā veselības nozares elektroniskā informācijas sistēma”  pārzinis.
Tādējādi Grozījumos ,,Nacionālais veselības dienests” būtu aizstājams ar Sabiedrību ar ierobežotu atbildību “Latvijas Digitālās veselības centrs”.
 

-