Atzinums

Ziņojums kopumā sniedz vērtīgu ieskatu esošajā situācijā attiecībā uz valsts nodrošināto finansiālo atbalstu studiju pieejamības veicināšanai, tomēr tajā trūkst informācijas par augstskolu līdzšinējo pieredzi un praksēm iekļaujošas izglītībsa nodrošināšanā. Tas var kalpot kā pirmais solis iekļaujošas izglītības sistēmas veidošanā Latvijā, taču nepietiekami iezīmē pāreju no vispārīgas atbalsta izpratnes uz konkrētām, strukturētām rīcībām tieši augstākās izglītības institūciju kontekstā. Lai virzītos uz sistēmisku progresu, nepieciešams, pirmkārt, esošās situācijas izvērtējums, kas neaprobežotos ar normatīvi un administratīvi veiktajām darbībām, bet vērtētu situāciju un tās uzlabošanas iespējas (aptaujas, pētījumi utt.).

Bez tam, nepieciešama skaidri definēta stratēģija, kā augstskolas var attīstīt, īstenot un izvērtēt iekļaujošas izglītības prakses atbilstoši gan savam profilam, gan nacionālā līmeņa mērķiem.

Saskaņā ar ziņojumu turpmākās darbības augstākās izglītības sistēmas pilnveidei koncentrējas uz esošo atbalsta mehānismu uzlabošanu un cikliskās institucionālās akreditācijas izmantošanu kā instrumentu augstskolu iekļaujošas izglītības prakses izvērtēšanai, lai gan iekļaujošas izglītības definīcija vēl nav pat likumā ieviesta un nav skaidra augstskolu starta pozīcija.
 

-

Lai nodrošinātu vienotu kvalitāti un samazinātu augstskolu neziņu, ir jānosaka skaidras minimālās prasības iekļaujošai izglītībai.

Plašāka augstskolu iekļaujošas izglītības politika varētu tikt padziļināti analizēta vienā no AIKA tematiskajiem pētījumiem*. Balstoties uz šāda pētījuma rezultātiem, augstskolas varētu mērķtiecīgāk līdzsvarot savu pieeju, vienlaikus veidojot kopīgu izpratni nacionālā līmenī un pielāgojot risinājumus gan valsts noteiktajiem standartiem, gan savu studējošo reālajām vajadzībām.

Augstskolas ir gatavas iesaistīties un virzīt iekļaujošas izglītības attīstību, taču tām nepieciešams strukturēts, valsts līmenī saskaņots atbalsts, skaidri politikas virzieni un atbilstošs finansējums.
_______
* Konceptuālā ziņojuma "Par pāreju uz ciklisku augstskolu un koledžu akreditāciju" 3.3. nodaļa  "Augstākās izglītības kvalitātes aģentūras atbildības jomas":
"Vienlaikus Augstākās izglītības kvalitātes aģentūra veiks periodiskus tematiskos pētījumus par noteiktiem augstskolas un koledžas darbības aspektiem pēc Izglītības un zinātnes ministrijas, Augstākās izglītības kvalitātes aģentūras vai Augstākās izglītības padomes ierosinājuma, ņemot vērā Augstākās izglītības kvalitātes aģentūras kapacitāti. Šo tematisko pētījumu mērķis - rast priekšstatu par situāciju dažādās augstskolu un koledžu darbības jomās, piemēram, akadēmiskā ētika, internacionalizācija u.c., pieņemt datos balstītus lēmumus, fiksēt labās prakses piemērus un efektīvāk veikt pilnveides pasākumus. Katrs tematiskais pētījums tiks veikts vairākās augstskolās/koledžās kā nacionāla līmeņa pētījums. Augstskolām un koledžām nav paredzētas tiešas sekas atkarībā no pētījuma rezultātiem. Tematiskais pētījums nav uzskatāms par kvalitātes vērtēšanas procedūru."
 

-

Augstskolām paredzēts piemērot kritērijus attiecībā uz vides un programmu pieejamību personām ar invaliditāti, kā arī izvērtēt to politiku dažādības, vienlīdzības un iekļaušanas jomā, tomēr šāda izvērtēšana bez iepriekš noteiktiem, skaidriem un vienotiem kritērijiem, dodot augstskolām laiku tiem piemēroties, neveicina caurspīdīgumu un nav uzskatāma par labu praksi. Normatīvā regulējuma par ciklisku institucionālo augstskolu akreditāciju iesniegšana Ministru kabinetā paredzēta 30.09.2025. un Augstākās izglītības kvalitātes aģentūras Vadlīniju un Metodikas cikliskai institucionālajai akreditācijai izstrādāšana paredzēta 31.12.2025. Saskaņā ar konceptuālo ziņojumu "Par pāreju uz ciklisku augstskolu un koledžu akreditāciju" pilotakreditācijas trīs augstskolās un koledžās plānots uzsākt jau 2026. gada janvārī - 2027. gada maijā, atstājot ļoti maz laika politikas pieskaņošanai nacionālajam ietvaram.

Ziņojumā vairākkārt sniegta atsauca uz IZM konceptuālo ziņojumu “Par pāreju uz ciklisku augstskolu un koledžu akreditāciju”, sniegti izvērsti komentāri – kādi jaunievedumi ieviešami akreditācijas procesā. Vēršam uzmanību, ka šī ziņojuma mērķis ir “ir raksturot esošo situāciju iekļaujošās izglītības jomā, novērtēt iekļaujošās izglītības attīstību, identificēt tās stiprās un vājās puses, plānot nepieciešamos un iespējamos uzlabojumus”, nevis regulēt augstskolu akreditācijas procesu. Aicinām pārskatīt attiecīgās ziņojuma sadaļas un nepaplašināt šī ziņojuma tvērumu, koncentrējoties uz tā sākotnējo mērķi.

IZM ziņojums “Par pāreju uz ciklisku augstskolu un koledžu akreditāciju” bija konceptuālais ziņojums, un tajā tika ietverti konceptuāli būtiski jautājumi, pieņemot attiecīgus lēmumus. Šis ziņojums ir sagatavots kā informatīvs ziņojums, kura statuss atšķiras no konceptuālā ziņojuma. MK kārtības rullis informatīvo ziņojumu definē šādi:
"47. Informatīvais ziņojums ir informācija vai pārskats par Ministru kabineta kompetencē esoša jautājuma risināšanas gaitu, par Ministru kabineta atbalstīta plānošanas dokumenta īstenošanu vai tiesību akta izpildi, un tajā neietver konceptuālus jautājumus."

Līdz ar to, ar informatīvu ziņojumu nevar risināt konceptuālus jautājumus, tai skaitā tādus, kas jau vērtēti valdības iepriekš apstiprinātā konceptuālajā ziņojumā. Tādējādi, visi jautājumi, kas skar augstskolu un koledžu akreditāciju, ir risināmi IZM ziņojumā “Par pāreju uz ciklisku augstskolu un koledžu akreditāciju”, un no šī ziņojuma ir svītrojami.
 

-

Ziņojumā iekļauta sadaļa “Atbalsts augstākās izglītības pieejamībai personām ar īpašām vajadzībām” (64., 65. lp.). Sadaļas saturs atbilst virsrakstam – līdz priekšpēdējam teikumam:
“Vienlaikus vērtēšanā ir jāpiemēro kritērijs attiecībā uz dažādības, vienlīdzības un iekļaušanas politikas principiem iestādē un organizācijas iekšējo kārtību attiecībā uz personāla atlasi,  ētikas kodeksu, t.sk. attiecībā uz seksuālu aizskaršanu (šos principu un kārtības noteikšanu apliecina iestādē izstrādātās iekšējās kārtības, vadlīnijas u.c. dokumenti).”

Pēc šī teikuma seko atsauce Nr.207 uz “Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām” https://likumi.lv/ta/lv/starptautiskie-ligumi/id/1630

Lūdzam precizēt, vai “Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām” paredz, ka “vienlaikus vērtēšanā ir jāpiemēro kritērijs attiecībā uz dažādības, vienlīdzības un iekļaušanas politikas principiem iestādē un organizācijas iekšējo kārtību attiecībā uz personāla atlasi,  ētikas kodeksu, t.sk. attiecībā uz seksuālu aizskaršanu (šos principu un kārtības noteikšanu apliecina iestādē izstrādātās iekšējās kārtības, vadlīnijas u.c. dokumenti).”

Ja neparedz, aicinām šo teikumu svītrot.

Bez tam, citētajā teikumā / sadaļā nepamatoti iekļauta atsauce uz “ētikas kodeksiem, t.sk. attiecībā uz seksuālu aizskaršanu”. No vienas puses, var saprast ministrijas centienus reaģēt uz aktuālajiem skandāliem, tomēr, no otras puses, ‘iekļaujošas izglītības’, un šajā gadījumā - ‘augstākās izglītības pieejamības’ jēdzienā nevar iekļaut jebkuru augstskolu uzdevumu, kas veicams ministrijas ieskatā, šajā gadījumā, acīmredzot - ētikas kodeksu izstrādi, regulējot arī ‘seksuālu aizskaršanas’ nepieļaujamību. Ja IZM vēlas ētikas kodeksu izstrādi aktualizēt, tas ir risināms cita satura dokumentā, nevis ziņojumā par iekļaujošu izglītību, paplašinot šo jēdzienu pēc autoru ieskatiem (sk. https://www.rsu.lv/pedagogisko-terminu-glosarijs/virstermini-ieklaujosa-izglitiba)

Attiecīgi aicinām arī koriģēt 27. un 28. plānotās darbības (74.lp.)
 

-

Izejot no augstskolas iestrādēm un pieredzes, katrā augstskolā veidosies savs atbalsta sistēmas profils, balstīts uz kapacitāti, nevis uz vienlīdzīgiem standartiem. Paredzot dažādu atbalsta apjomu, nepieciešams izstrādāt vienotu informatīvo platformu, kurā reflektanti var iepazīties ar katrā augstskolā pieejamajiem atbalsta pasākumiem.
 

-

Ziņojums iezīmē izaicinājumu - visas ieceres jāīsteno esošā finansējuma ietvaros. Šobrīd finansēšanas modeļa maiņas kontekstā, kad augstskolas īsteno institucionālā finansējuma pilotprojektu, nav iespējams garantēt resursus jaunu iniciatīvu attīstībai.
 

-

Attiecībā uz valsts atbalsta sistēmām, iespējams, šis ir brīdis pārskatīt kritērijus un pārvirzīt uzsvaru uz sociālo vajadzību – atbalstīt arī studentus ar zemākām sekmēm, ja viņi nāk no nelabvēlīgas vides, jo citādi viņi nemaz neiestājas vai nespēj noturēties augstākajā izglītībā. Tas ir īpaši būtiski, ņemot vērā ziņojumā minēto faktu, ka studenti no trūcīgām ģimenēm ir spiesti strādāt vairāk, kas negatīvi ietekmē gan akadēmiskos sasniegumus, gan vispārējo labbūtību. “Studētgods” līdzekļi netiek pilnībā apgūti, kamēr studenti no trūcīgām ģimenēm spiesti strādāt un nespēj sekot līdzi studijām. Iespējams, nepieciešams pārskatīt kritērijus, samazināt slieksni vai pilnībā orientēt stipendiju uz sociālajām vajadzībām.

-

Ziņojumā minētās atbalsta sistēmas – kreditēšana, atbalsts personām ar īpašām vajadzībām, stipendija “Studētgods” – galvenokārt saistītas ar valsts nodrošinātu finansiālu piekļūstamību, bet atrodas ārpus augstskolu tiešas ietekmes. Tas rada nesabalansētību starp augstskolu pienākumiem un rīcībspēju.
 

-

Ziņojuma 61.-62. lp. runāts par studiju vides piekļūstamību:
“Augstākās izglītības infrastruktūras un studiju materiālu piekļūstamības izaicinājumi ietekmē personu ar invaliditāti izvēles, iespējas uzsākt un pabeigt studijas izvēlētajā studiju programmā.  Labklājības ministrijas veiktā analīze par vides piekļūstamības pašnovērtējumu augstākās izglītības iestādēs norāda uz līdzīgu problemātiku."  

Nozīmīgi būtu domāt par atbalstu augstskolām un docētājiem (t.sk. informatīvu) par studiju procesa un studiju materiālu adaptēšanu (vienoti pamatprincipi valsts mērogā). Jāņem vērā, ka kustību, redzes un dzirdes traucējumus atpazīst labāk un tur ir skaidrākas vadlīnijas (piem. no NVO), taču studiju procesā dominē problēmas studentiem ar mācīšanās traucējumiem (disleksija, u.c.) un psihoemocionāliem traucējumiem.

Par atbalsta sistēmu augstākajā izglītībā - stipendijas un asistents ir lieliski, taču nopietnāk būtu jāpievēršas studiju vides un studiju procesa pielāgošanai. 
 

-

Ziņojuma 58.lp. runāts par pāreju no vidējas izglītības uz augstāko izglītību:
"Pēc būtības pārejai no vidējās izglītības pakāpes uz augstākās izglītības pakāpi nav identificējami šķēršļi, ja vien izglītojamais ir ieguvis vispārējās vai profesionālās vidējās izglītības apliecinošus dokumentus. Saskaņā ar IAP2027 mācīšanās mācīties jeb mācīšanās prasme ir nozīmīga indivīda vispusīgai attīstībai un aktīvai līdzdalībai sabiedrības dzīves norisēs. Tāpat mūžizglītības kultūra un mūžizglītības iespējas ir pamats sabiedrības un indivīda drošumspējai, jo aizsargā no riskiem, kas saistīti ar nabadzību, diskrimināciju un nevienlīdzību sabiedrībā kopumā, un mācīšanās mūža garumā un prasmju, zināšanu un attieksmju regulāra pilnveide ir pamata nepieciešamība 21. gadsimtā."

Izklausās pozitīvi, tomēr realitāte ir skarbāka. Nozīmīga būtu jaunieša ar speciālām vajadzībām (t.sk. funkcionēšanas ierobežojumiem) konsultēšana par karjeras veidošanas iespējām un piemērotību interesējošajai profesijai.
 

-

Ziņojumā būtu lietderīgi iekļaut arī aspektus, kas saistīti ar uzņemšanas prasībām un iespējamo nepieciešamību ierobežot uzņemšanu gadījumos, kad augstākās izglītības iestāde objektīvi nevar nodrošināt konkrētajam studējošajam nepieciešamo atbalstu vai arī, ja ir skaidri zināms, ka studējošais, veselības vai citu būtisku ierobežojumu dēļ, nevarēs strādāt attiecīgajā profesijā. Šādu situāciju risināšanai būtu jāizstrādā skaidri, pārskatāmi un tiesiski pamatoti kritēriji, ievērojot vienlaikus iekļaujošas izglītības principus.

Augstskolām jābūt tiesībām noteikt uzņemšanas ierobežojumus atkarībā no spējas sniegt konkrētu atbalstu, lai novērstu nepamatotas cerības no studējošo puses un nodrošinātu, ka sniegtais atbalsts ir kvalitatīvs, pietiekams un atbilstošs reālajām vajadzībām.
 

-

Lai nodrošinātu augstākās izglītības programmu piekļūstamību un nodrošinātu personalizētu atbalsta pasākumu izveidi, augstskolām nav iespēju savlaicīgi piekļūt informācijai par studējošo īpašajām vajadzībām. Šobrīd likumdošana nedod augstskolām tiesības proaktīvi ievākt informāciju par veselības stāvokli vai mācīšanās grūtībām, kas padara atbalsta sniegšanu atkarīgu no studenta pašiniciatīvas. Taču bieži studenti nespēj vai nevēlas atklāti runāt par savām vajadzībām. Risinājums: ieviest “atbalsta pasi”, kas ļautu studentam nest sev līdzi informāciju no iepriekšējiem izglītības posmiem, samazinot risku, ka nepieciešamais atbalsts netiek nodrošināts savlaicīgi. Lai augstskolas varētu proaktīvi reaģēt, ir jāizveido droša, strukturēta un tiesiski noregulēta datu apmaiņas sistēma, kas vienlaicīgi sargā studenta tiesības uz privātumu.

Būtu vērtīgi šajā ziņojumā vērtēt augstākās izglītības iestādēm tiesības iegūt informāciju par studējošo īpašajām vajadzībām, piemēram, ievērojot brīvprātības principu, lai iestādes varētu pieņemt pamatotus lēmumus un plānot atbalsta pasākumus atbilstoši savām iespējām un resursiem. Turklāt šāda sistēma sniegtu iespēju apkopot un analizēt datus par to, cik daudziem studējošajiem nepieciešams atbalsts un kāda veida atbalsts ir visbiežāk nepieciešams valstiskā līmenī. Šie dati būtu noderīgi, lai pamatoti analizētu studējošo vajadzības, veidotu uz pierādījumiem balstītu augstākās izglītības politiku un efektīvāk plānotu atbalsta pakalpojumus un resursu sadali. 

-

Iekļaujoša izglītība ziņojumā tiek definēta kā izglītība visiem. Šajā kontekstā bieži literatūrā tiek pieminēts arī universālais mācīšanās dizains (Universal Design for Learning, UDL*), kas nodrošina iespēju mācīties visiem izglītojamajiem neatkarīgi no viņu spējām, vajadzībām. Ziņojumu  nepieciešams  papildināt ar  UDL principu izklāstu un tā pielietojumu augstākajā izglītībā**, lai nodrošinātu pilnvērtīgu izpratni par iekļaujošas izglītības ieviešanas iespējām praksē.
_______
* https://www.cast.org/
** https://ec.europa.eu/programmes/erasmus-plus/project-result-content/fdf64e25-6e83-4315-83e4-e5f4cb21324c/2014-1-NO01-KA203-000426%20UDLL_BestPracticeGuidelines_WebVersion.pdf

-

Jēdzieni “mācīšanās traucējumi”, dzirdes, redzes traucējumi u.c. ziņojumā tiek lietoti līdz pamatizglītības pakāpei ieskaitot, savukārt augstākās izglītības pakāpē tiek lietots tikai "personas ar invaliditāti"/"kustību traucējumiem.  Šāda pieeja sašaurina izpratni par iekļaujošu  izglītību augstākās izglītības pakāpē, kas pēc būtības aptver plašāku studējošo loku.  Kā uzsver Messiou (2016), koncentrēšanās tikai uz dažām noteiktām studējošo grupām, nevis uz visiem studējošajiem, ir pretrunā ar iekļaujošās izglītības principiem.* Tādēļ ir būtiski paplašināt izpratni par iekļaujošu izglītību, lai augstākās izglītības pakāpē tiktu iekļauti studējošie ar visdažādākajām vajadzībām – arī tie, kuriem nav noteikta invaliditāte, taču kuriem nepieciešams atbalsts, lai pilnvērtīgi iesaistītos un studiju procesā.
_________
Messiou, K. (2017). Research in the field of inclusive education: time for a rethink?. International journal of inclusive education, 21(2), 146-159.

-

Ziņojuma 67.-68. lp: "(..) otrkārt, augstskolu cikliskās akreditācijas ietvaros lielāku nozīmi augstskolas akreditācijā piešķirt augstākās izglītības piekļūstamībai, kā arī augstskolu iekšējās kvalitātes sistēmām, paredzot iekšējo normatīvo aktu pilnveidei attiecībā pret akadēmisko ētiku un iekšējām anonīmas ziņošanas sistēmām, proaktīvi reaģējot uz diskriminācijas gadījumiem un strādājot pie prevencijas pasākumiem to novēršanai."

Pastāv risks, ka iekšējo normatīvo aktu pilnveide ir tikai formalitāte attiecībā uz studējošiem ar speciālām vajadzībām. 
 

-