Atzinums

LU atzinīgi vērtē likumprojektā veiktos precizējumus, kas veikti, ieklausoties izteiktajos argumentos un izvērtējot regulējuma praktisko piemērojamību, izslēdzot atsauci uz sabiedrības izglītošanu no Augstskolu likuma 27. panta piektās daļas regulējuma.
Vienlaikus LU aicina izvērtēt iespēju attiecīgo regulējumu no likumprojekta izslēgt vispār. Attiecībā uz publiskām personām jau ir piemērojami Publiskas personas finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanas likuma 9.1 panta noteikumi par ierobežojumiem līgumu slēgšanai jautājumos, kuru risināšana ietilpst iestādes amatpersonu vai darbinieku pienākumos. Minētā norma paredz ierobežojumu slēgt pakalpojumu līgumus, tostarp uzņēmuma un autora līgumus, jautājumos, kas ietilpst attiecīgās institūcijas amatpersonas vai darbinieka pienākumos, kā arī vienlaikus nosaka objektīvi pamatotus izņēmuma gadījumus, kad šādu līgumu slēgšana ir pieļaujama. Līdz ar to analoģiska regulējuma paredzēšana Augstskolu likumā attiecībā uz publiskām personām dublētu jau spēkā esošās tiesību normas un neizslēgtu risku, ka normas savstarpēji var nonākt pretrunā.
Ja likumdevējs tomēr uzskata par nepieciešamu attiecīgo regulējumu Augstskolu likumā saglabāt, LU lūdz precizēt likumprojekta anotāciju par aizlieguma piemērošanas tvērumu attiecībā uz uzņēmuma un autora līgumiem. Esošā redakcija nerada skaidrību, vai aizliegums slēgt uzņēmuma vai autora līgumus studējošo izglītošanai attiektos arī uz atsevišķiem ar studiju procesu saistītiem darbiem, kas pēc būtības nav regulārs akadēmiskais darbs, piemēram, studējošo noslēguma darbu, promocijas darbu un citu akadēmisko darbu recenzēšanu, atsevišķu pārbaudījumu komisiju darbu, kā arī metodisko materiālu vai ekspertīžu sagatavošanu. Minētie uzdevumi parasti ir epizodiski, tiem nav darba tiesisko attiecību rakstura pazīmju un tie netiek veikti pamata akadēmiskā amata pienākumu ietvaros. Līdz ar to LU lūdz skaidri noteikt, ka šādos gadījumos civiltiesisku līgumu, tostarp autora līgumu, slēgšana ir pieļaujama.
 

-

LU atkārtoti norāda, ka Valsts pārvaldes rīcība, kas ir vērsta uz darba tiesisko attiecību nodibināšanu, ir rīcība privāto, nevis publisko tiesību jomā. Tādēļ arī uz privāttiesisku attiecību (darba līguma noslēgšanu) vērsti lēmumi nav administratīvi akti, jo neatbilst vienai no Administratīvā procesa likuma 1. panta trešajā daļā ietvertajām administratīvā akta pazīmei – publisko tiesību jomai. Šāda nostādne ir nostiprināta arī tiesu praksē un tiesību doktrīnā. Augstākā tiesa ir atzinusi: “Attiecīgās nozares profesoru padome, atbilstoši Augstskolu likuma 33.panta nosacījumiem ievēlot pretendentus uz profesoru un asociēto profesoru amatiem, nedarbojas publisko tiesību jomā, bet gan privāttiesību (darba tiesību) jomā. Turklāt minētajai padomes darbībai ir privāttiesisks raksturs neatkarīgi no tā, vai persona pretendē uz profesora vai asociētā profesora amatu tajā augstskolā, kura izveidojusi attiecīgās nozares profesoru padomi, vai citā augstskolā. Tādējādi, lai arī nozares profesoru padomes lēmums neievēlēt attiecīgo personu profesora vai asociētā profesora amatā skar personas tiesības, šis apstāklis vien nenozīmē, ka attiecīgais lēmums ir administratīvais akts. Kā jau minēts, konkrētajā gadījumā iztrūkst viena no obligātajām administratīvā akta pazīmēm, proti, lēmums nav izdots publisko tiesību jomā.” (Senāta 2010. gada 21. janvāra lēmums lietā Nr.SKA-208/2010, 9.punkts). Nostādne, ka profesoru padomes lēmums ir administratīvs akts, Augstskolu likumā nepamatoti tika ietverta ar 2011. gada 14. jūlija grozījumiem. Tā kā likumprojekts paredz, ka profesorus un asociētos profesorus var izvēlēties arī atlases procesā, nostādne, ka profesoru padomes lēmums ir administratīvs akts, kļūst vēl nepamatotāka, jo lēmuma juridiskais raksturs un pārsūdzības iespēja kļūst atkarīga tikai no tā, kādā procedūrā tiek izvēlēts pretendents. Arī attiecībā uz pārējo akadēmisko personālu (docentiem, lektoriem, pētniekiem u.c.) pieņemtie lēmumi ir lēmumi privāto tiesību jomā, nevis administratīvi akti, tādēļ nav pamata diferencēt kandidātu atlases procesa juridisko raksturu atkarībā no akadēmiskā amata un procesa, kādā personāls tiek izvēlēts. Princips, ka konkursa ietvaros pieņemtie lēmumi nav administratīvi akti, bet gan lēmumi privāto tiesību jomā, ir nostiprināts arī citos likumos (sk., piemēram, Pašvaldību likuma 20. panta piektajā daļā noteikto, ka “konkursā pieņemtie lēmumi ir pašvaldības lēmumi privāto tiesību jomā). Nostādni, ka pretendentu izvēles procesā pieņemtie lēmumi nav administratīvi akti, tiesiskās noteiktības dēļ nepieciešams nostiprināt arī tādēļ, lai šo lēmumu pieņēmēji nekļūtu par valsts amatpersonām likuma “Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” 4. panta otrās daļas 1. punkta izpratnē.
Tādēļ, LU lūdz novērst atlikušās nepilnības likumprojekta redakcijās.
LU piedāvātā redakcija:
“(41) Jaunāko akadēmisko personālu, kvalificētu akadēmisko personālu un vadošo pētnieku ievēlē fakultātes dome vai institūta padome. Ja fakultātes dome vai institūta padome augstskolā nav izveidota, jaunāko akadēmisko personālu, kvalificētu akadēmisko personālu un vadošo pētnieku ievēlē augstskolas senāts.
(42) Akadēmiskā personāla ievēlēšanas kārtību nosaka augstskola, ciktāl tā nav pretrunā ar šajā likumā un Zinātniskās darbības likumā noteikto.”
LU piedāvātā redakcija saistītajam likumprojekta 7. pantam, ar kuru papildina Augstskolu likuma 27. pantu ar 1.2 daļu:
“(12) Atbilstoši savai cilvēkresursu politikai augstskola akadēmiskā personāla, izņemot jomas praktiķa un izcilības profesora amata pretendenta atlasei, izvēlas vienu no šādām procedūrām – pretendenta ievēlēšanas vai atlases procedūru. Ievēlēšanas vai atlases procedūras ietvaros pieņemtie lēmumi nav administratīvi akti. Jomas praktiķu un izcilības profesora amatu pretendentiem un akadēmiskajam viespersonālam augstskola piemēro pretendenta atlases procedūru.”

 

-

IEBILDUMS: likumprojekta 15. pants, ar kuru groza Augstskolu likuma 34. panta sesto daļu.
Pašreizējā versija augstskolām uzliktu par pienākumu veidot koleģiālu lēmējinstitūciju, kā vienīgo alternatīvu akadēmiskā personāla amata pretendenta un amatā esoša akadēmiskā personāla zinātniskās un pedagoģiskās kvalifikācijas, darba snieguma vai mākslinieciskās jaunrades darba rezultātu un darba snieguma novērtēšanai. LU vērš uzmanību un izsaka atbalstu Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) izteiktajam sekojošajam viedoklim šī likumprojekta sabiedriskajā apspriešanā:
“[3.] Par administratīvā sloga pieauguma risku
LTRK aicina grozījumu izstrādē neaizmirst par kopīgo mērķi mazināt administratīvo slogu publiskajā pārvaldē. Likumprojekts vairākās normās paredz detalizētu iekšējo procesu reglamentāciju, tostarp obligātu komisiju un koleģiālu lēmējinstitūciju veidošanu, kā arī plašu regulējuma deleģējumu Ministru kabinetam, tādējādi pārvietojot regulējuma fokusu no sasniedzamajiem rezultātiem uz formālām procedūrām. Šāda pieeja var palielināt administratīvo slogu un ierobežot augstskolu elastību, īpaši ņemot vērā to atšķirīgo institucionālo profilu, mērogu un akadēmiskās darbības specifiku.
LTRK uzsver, ka augstskolas ir vislabākajā pozīcijā, lai noteiktu efektīvākos risinājumus akadēmiskā personāla atlases, novērtēšanas un nodarbinātības jomā, kas tieši ietekmē studiju kvalitāti, pētniecības sniegumu un sadarbību ar uzņēmējdarbības vidi. Tādēļ normatīvajam regulējumam būtu jānosaka skaidri mērķi un atbildības principi, vienlaikus atstājot augstskolām pietiekamu rīcības brīvību izvēlēties piemērotākos līdzekļus šo mērķu sasniegšanai, izvairoties no pārmērīgas procesu standartizācijas, kas varētu mazināt augstskolu konkurētspēju kā darba devējiem un zināšanu radītājiem.” (92.lapa, sabiedriskās apspriešanas viedokļu apkopojumā).
Tāpat, LU norāda, ka akadēmiskā personāla novērtēšanas mehānisms ir cieši saistīts ar institucionālo atbildību par studiju kvalitāti un pētniecības rezultātiem. Eiropas Augstākās izglītības telpas kvalitātes nodrošināšanas standarti un vadlīnijas (Standards and Guidelines for Quality Assurance in the European Higher Education Area, ESG 2015) paredz, ka personāla darba kvalitātes izvērtēšana ir integrējama augstskolas iekšējās kvalitātes nodrošināšanas sistēmā un pārvaldības procesos. Atbilstoši ESG 1.1. standartam (“Policy for quality assurance”) kvalitātes nodrošināšanas sistēmai jābūt integrētai institucionālajā pārvaldībā, ar skaidri noteiktām atbildībām un lēmumu pieņemšanas mehānismiem. Savukārt ESG 1.3. standarts (“Student-centred learning, teaching and assessment”) paredz regulāru atgriezenisko saiti par mācīšanas kvalitāti un studiju procesa īstenošanu studiju programmu vadības ietvaros, kas prasa operatīvus un nepārtrauktus novērtēšanas mehānismus. ESG 1.5. standarts (“Teaching staff”) nosaka, ka augstskolai jānodrošina kompetents akadēmiskais personāls, regulāra tā darba snieguma izvērtēšana un profesionālā pilnveide, sasaistot novērtēšanas rezultātus ar studiju kvalitātes vadību. Obligāta koleģiālas institūcijas iesaiste visos akadēmiskā personāla novērtēšanas gadījumos var radīt situāciju, kurā novērtēšana tiek īstenota kā no institucionālās pārvaldības un studiju programmu vadības procesiem nodalīta procedūra, tādējādi apgrūtinot ESG 1.1., 1.3. un 1.5. standartā noteikto prasību praktisku īstenošanu. Papildu jāņem vērā regulējuma praktiskā piemērojamība. Lielajās augstskolās akadēmiskā personāla sastāvs ir skaitliski ievērojams un darba snieguma izvērtēšana notiek regulāri, tostarp saistībā ar studiju kursu īstenošanu, studiju programmu pārvaldību, projektu izpildi un līgumattiecību turpināšanu. Ja katrs šāds izvērtējums obligāti būtu veicams koleģiālā institūcijā, pastāv būtisks risks, ka novērtēšana kļūs formāla vai būtiski kavēs lēmumu pieņemšanu, kā rezultātā netiks nodrošināta savlaicīga atgriezeniskā saite un profesionālās pilnveides plānošana, kas ir neatņemama ESG 1.3. un 1.5. standarta prasību sastāvdaļa.
Vienlaikus jāņem vērā augstākās izglītības starptautiskais darba tirgus. Akadēmiskā personāla piesaiste, jo īpaši ārvalstu docētāju un pētnieku gadījumā, ir cieši saistīta ar lēmumu pieņemšanas prognozējamību un termiņiem. Pārmērīgi formalizēta un ilgstoša novērtēšanas procedūra var samazināt augstskolu spēju savlaicīgi pieņemt nodarbinātības lēmumus, tādējādi nelabvēlīgi ietekmējot Latvijas augstskolu konkurētspēju starptautiskajā akadēmiskajā vidē. Starptautiskajā praksē koleģiālas institūcijas tipiski nodrošina uzraudzības vai apelācijas funkciju, garantējot procesuālo taisnīgumu un akadēmiskās brīvības aizsardzību, bet neveic primāro regulāro darba snieguma novērtēšanu. Ņemot vērā minēto, LU likumprojektā lūdz atstāt augstskolām iespēju savos iekšējos normatīvajos aktos noteikt piemērotāko novērtēšanas organizatorisko modeli un koleģiālu institūciju iesaistes apjomu.

LU piedāvātā redakcija:
No likumprojekta izslēgt 34. panta sesto daļu.
 

-

IEBILDUMS: likumprojekta 19. punkts, ar kuru plānots grozīt Augstskolu likuma 40. pantu.
LU pateicas IZM par veiktajiem precizējumiem, ar kuriem būtiski paplašinātas augstskolu iespējas piesaistīt akadēmisko viespersonālu, kā arī par regulējuma salāgošanu ar zinātniskās darbības jomas normatīvo ietvaru. Salīdzinājumā ar sākotnējo redakciju tas uzskatāms par nozīmīgu soli augstskolu internacionalizācijas un pētniecības kapacitātes stiprināšanā. Vienlaikus LU norāda, ka noteiktais maksimālais nodarbinātības termiņš (pieci gadi) neatbilst akadēmiskā viespersonāla institūta būtībai. Viespersonāls netiek piesaistīts konkrēta amata aizpildīšanai vai karjeras amata vietas nodrošināšanai, bet gan konkrētas funkcijas vai kompetences nodrošināšanai, kas saistīta ar studiju kursu docēšanu, starptautisku studiju programmu īstenošanu, pētniecības projektu realizāciju vai ilgtermiņa sadarbību starp institūcijām. Praksē starptautiskie pētniecības projekti, kopīgās studiju programmas un institucionālās sadarbības iniciatīvas bieži pārsniedz piecu gadu periodu, un šādos gadījumos formāla nodarbinātības pārtraukšana un atkārtota pieņemšana darbā nerada papildu kvalitātes garantijas, bet palielina administratīvo slogu un samazina Latvijas augstskolu spēju nodrošināt nepārtrauktību studiju un pētniecības procesā. Maksimālā termiņa noteikšana var arī radīt situāciju, kurā augstskolai jāizbeidz sadarbība ar starptautiski nozīmīgu speciālistu (kura primārā darba vieta ir cita akadēmiska vai zinātniska institūcija) nevis akadēmisku vai profesionālu apsvērumu dēļ, bet tikai normatīvā ierobežojuma dēļ, kas nav saistīts ar studiju kvalitāti vai zinātniskās darbības rezultātiem. Ņemot vērā minēto, LU ieskatā lietderīgāk būtu likumā nenoteikt viespersonāla maksimālo nodarbinātības termiņu, bet saglabāt prasību, ka akadēmiskā viespersonāla nodarbināšana ir pamatota ar konkrētu institucionālu nepieciešamību un tiek noteikta augstskolas iekšējos normatīvajos aktos.
LU piedāvātā versija:
“(1) Augstskola, ja tai ir nepieciešams piesaistīt citas augstskolas vai zinātniskās institūcijas akadēmisko personālu, tostarp ārvalstu pētniekus un docētājus, var pieņemt darbā viesprofesoru, pētniecības viesprofesoru, asociēto viesprofesoru, viesdocentu, vadošo viespētnieku, viespētnieku, vecāko vieslektoru, vieslektoru, zinātnisko viesasistentu vai viesasistentu studiju darbā.
(2) Akadēmiskajam viespersonālam ir tādas pašas tiesības un pienākumi kā akadēmiskajam personālam, bet akadēmiskā viespersonāla locekļi nav tiesīgi kandidēt uz satversmes sapulces, senāta vai akadēmiskās šķīrējtiesas locekļa amatu un viņus nevar ievēlēt par minēto institūciju locekļiem.".
 

-

PRIEKŠLIKUMS: likumprojekta 15. pants, ar kuru groza Augstskolu likuma 34. panta piekto daļu.
LU atbalsta vienota akadēmiskās karjeras ietvara izveidi, tomēr iebilst pret deleģējumu Ministru kabinetam noteikt detalizētas minimālās kvalifikācijas prasības augsti kvalificētam un vadošajam akadēmiskajam personālam (P3 un P4 līmenis). Paredzētais regulējums nav savstarpēji saskaņots ar likumprojektu par grozījumiem Zinātniskās darbības likumā (25-TA-2744). Zinātniskās darbības jomā tiek veidots pētniecības karjeras modelis ar līdzvērtīgiem karjeras posmiem, tostarp profesoru līmeņa amatiem. Ja Ministru kabineta noteikumos tiktu paredzētas minimālās kvalifikācijas prasības tikai augstskolu akadēmiskajam personālam, bet līdzvērtīga līmeņa pētniecības personālam zinātniskajās institūcijās šādas prasības netiktu noteiktas, identiska kvalifikācijas līmeņa amatiem tiktu piemērots atšķirīgs valsts regulējums atkarībā no institucionālās piederības, nevis veicamā darba satura vai zinātniskās kompetences līmeņa. Vienlaikus LU norāda uz šāda regulējuma praktisko piemērojamību. Augstākajos akadēmiskās karjeras posmos (P3 un P4 līmenis) dažādu zinātņu nozaru un mākslinieciskās jaunrades jomu darbības rezultāti un profesionālās kompetences būtiski atšķiras - publikāciju veids un skaits, monogrāfijas, patenti, klīniskā darbība, mākslinieciskā jaunrade, profesionālā prakse un starpdisciplināra pētniecība nav savstarpēji tieši salīdzināmi. Līdz ar to vienoti minimālie kvalifikācijas kritēriji neizbēgami būtu vai nu pārmērīgi vispārīgi un praktiski nepiemērojami, vai arī pārmērīgi specifiski atsevišķām nozarēm, radot nepamatotu ierobežojumu citām. Pastāv risks, ka valsts līmenī noteikti kvantitatīvi vai formāli rādītāji kļūs par dominējošo izvērtēšanas instrumentu, aizstājot nozares profesionālo izvērtējumu un akadēmisko ekspertīzi, kas augstākajos akadēmiskās karjeras līmeņos ir būtiska kvalitātes nodrošināšanas sastāvdaļa. Papildu LU vērš uzmanību, ka atbilstoši konceptuālajam ziņojumam “Par jauna akadēmiskās karjeras ietvara ieviešanu Latvijā” (24-TA-1408), jāparedz iespēja uz laiku pārtraukt akadēmiskās karjeras vērtēšanas periodu personām, kuras ieņem augstskolas un to iestāžu vadošos amatus (piemēram, rektora, prorektora, dekāna, fakultātes nodaļas vadītāja, administrācijas departamenta direktora u.c. līdzvērtīgus amatus). Šādu pienākumu pildīšana ir saistīta ar būtisku administratīvo un organizatorisko slodzi un objektīvi ierobežo iespējas saglabāt regulāru zinātnisko publikāciju vai citu kvantitatīvi izmērāmu rezultātu dinamiku. Neparedzot šādu akadēmiskās karjeras pārtraukuma mehānismu, var veidoties situācija, kurā akadēmiskās pārvaldības pienākumu pildīšana negatīvi ietekmē personas akadēmiskās karjeras novērtējumu.
Ņemot vērā minēto, LU aicina atteikties no detalizētu minimālo kvalifikācijas prasību noteikšanas Ministru kabineta noteikumos un paredzēt, ka kvalifikācijas kritērijus augstākajiem akadēmiskās karjeras posmiem nosaka institūcijas savos iekšējos normatīvajos aktos atbilstoši nozares specifikai, vienlaikus likumā nosakot vispārīgus novērtēšanas principus un paredzot akadēmiskās karjeras pārtraukuma iespēju akadēmiskās pārvaldības amatu pildīšanas laikā.
 

-