Atzinums

Ņemot vērā, ka nav tikuši ņemti vērā Ģenerālprokuratūras iebildumi attiecībā uz grozījumu 12. punktu, kurā paredzēts izslēgt no Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likuma (turpmāk tekstā – Kaitējuma atlīdzināšanas likums) 13. panta trešo daļu, kas noteic ierobežojumus zaudējumu atlīdzības apmēram, vēršam uzmanību uz turpmāk norādīto.
Ģenerālprokuratūras ieskatā tās priekšlikums 13. panta trešajā daļā noteiktos zaudējumu atlīdzināšanas apmēra ierobežojumus saglabāt attiecībā uz gadījumiem, kad iestādes, prokuratūras vai tiesas rīcība bijusi nepamatota, atbilst Kaitējuma atlīdzināšanas likuma normai, kuru grozījumi neskar.
Proti, Kaitējuma atlīdzināšanas likuma 13. panta pirmā daļa nepārprotami noteic, ka pie zaudējumu noteikšanas tiek ņemts vērā iestādes, prokuratūras vai tiesas rīcības raksturs (6. pants). Tieši 6. pantā ir noteikts, kas ir prettiesiska un nepamatota rīcība Kaitējuma atlīdzināšanas likuma izpratnē. Tātad, tam apstāklim, vai iestādes rīcība ir prettiesiska vai nepamatota, ir būtiska nozīme, nosakot zaudējumus.
Anotācijā, pamatojot nepieciešamību pilnībā atteikties no zaudējumu atlīdzības apmēra ierobežojuma, Tieslietu ministrija atsaukusies uz Eiropas Savienības Tiesas nolēmumu lietā Nr. C-735/19, kurā, atbildot uz Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem, tiesa norādīja, ka “Savienības tiesības ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tām netiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēts, ka gadījumā, ja ar dalībvalsts administratīvās iestādes lēmumu ir pieļauts Savienības tiesību normu pārkāpums un saistībā ar šī pārkāpuma radītajiem zaudējumiem ir iestājusies šīs dalībvalsts atbildība, no minētā izrietošo mantisko zaudējumu atlīdzinājums var tikt ierobežots līdz 50% no šo zaudējumu apmēra”. Tātad šajā nolēmumā runa ir par pieļautiem tiesību normu pārkāpumiem, kas gan Zaudējumu atlīdzināšanas likuma izpratnē, gan Kaitējuma atlīdzināšanas likuma izpratnē ir prettiesiska rīcība. Nolēmumā nav vērtēts tāds valsts tiesiskais regulējums, kad zaudējumi nodarīti ar nepamatotu, t.i., tiesisku, rīcību.
Ievērojot minēto, Ģenerālprokuratūra uzskata par nepieciešamu atkārtoti uzsvērt, ka Kaitējuma atlīdzināšanas likums (atšķirībā no Zaudējumu atlīdzināšanas likuma) paredz privātpersonai tiesības uz kaitējuma atlīdzinājumu, ne tikai saistībā ar iestādes, prokuratūras vai tiesas prettiesisku, bet arī ar nepamatotu rīcību, t.i., tiesisku rīcību.
Līdz ar to Ģenerālprokuratūras ieskatā Kaitējuma atlīdzināšanas likuma 13. panta trešajā daļā ir saglabājams zaudējumu atlīdzības ierobežojums saistībā ar iestādes, prokuratūras vai tiesas nepamatotu rīcību.
Pamatojumu tam, kādēļ saistībā ar iestādes, prokuratūras vai tiesas nepamatotu rīcību būtu saglabājams zaudējumu atlīdzības apmēra ierobežojums, Ģenerālprokuratūra ir sniegusi jau iepriekš. Proti, Kriminālprocesa likuma 6. pantā noteiktais kriminālprocesa obligātuma princips uzliek par pienākumu uzsākt kriminālprocesu ikvienā gadījumā, kad kļuvis zināms kriminālprocesa uzsākšanas iemesls un pamats, kā arī novest to līdz taisnīgam krimināltiesisko attiecību noregulējumam. Lai kriminālprocesu novestu līdz taisnīgam krimināltiesisko attiecību noregulējumam, kriminālprocesā tiek veiktas izmeklēšanas darbības, kas var personai radīt arī zaudējumus, taču tām ir leģitīms mērķis. Taču procesa virzītājs nevar atteikties, atturēties no savu pienākumu veikšanas tāpēc, ka, iespējams, kriminālprocess nerezultēsies ar tādu nolēmumu, kurā persona atzīta par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā. Turklāt jāņem vērā, ka kriminālprocess tiek veikts sabiedrības kopuma interesēs.
Līdz ar to, ja rīcība, ar kuru nodarīti zaudējumi, ir bijusi nepamatota (tiesiska), Ģenerālprokuratūras ieskatā būtu samērīgi valsts atbildībai par šādu rīcību noteikt zināmu robežu.
Tāpat atkārtoti vēršama uzmanība uz to, ka, Kaitējuma atlīdzināšanas likumā pilnībā atsakoties no ierobežojuma zaudējumu atlīdzināšanai (izslēdzot 13. panta trešo daļu), būtiski pieaugs valsts izdevumi (izdevumu pieaugums netiek minēts kā pamatojums 13. panta trešajā daļā minēto ierobežojumu atcelšanai, jo tam Ģenerālprokuratūra ir sniegusi juridiskus argumentus, bet gan kā būtiska informācija, kas jāņem vērā, plānojot budžetu, ja argumenti tiek noraidīti).
 

-

Likumprojekta anotācijas 3. sadaļā  "Cita informācija" ir norādīts, ka sakarā ar likumprojekta papildināšanu ar jaunu tiesisko pamatu, valsts budžetam var rasties risks sakarā ar papildu līdzekļu nepieciešamību. Tāpat norādīts, ka vienlaikus minētajam riskam nav ietekmes uz budžeta apakšprogrammas 03.06.00 "Zaudējumu atlīdzība nepamatoti aizturētajām, arestētajām un notiesātajām personām" apmēru, jo gadījumā, ja būs iestājies pamats atlīdzināt kaitējumu ievērojamā apmērā, to lūgs izmaksāt no programmas "Līdzekļi neparedzētiem gadījumiem".
Ņemot vērā, ka likumprojekta anotācijas 3. sadaļa "Cita informācija” ir norādīta vispārīga informācija par ietekmi uz valsts budžetu, prokuratūra uzskata par nepieciešamu informēt, ka 2024. gadā iesniedzēji, vēršoties prokuratūrā, kā zaudējumus par nepamatoti uzliktu arestu ir lūguši atlīdzināt  16 473 349,75 euro (ievērojot šobrīd spēkā esošajā Kaitējuma atlīdzināšanas likuma 13. panta trešajā daļā noteiktos ierobežojumus). Piemērojot likumprojektā paredzēto redakciju (atteikšanos no zaudējumu atlīdzības apmēra ierobežojumiem arī saistībā ar nepamatotu rīcību), 2024. gadā pieteikto zaudējumu summa sasniegtu 25 917 557,11 euro. Tā kā jau 2024. gadā bija vērojama tendence šādu iesniegumu pieaugumam, Ģenerālprokuratūras ieskatā iesniegumu skaits un līdz ar to pieteikto zaudējumu apmērs turpmākajos gados turpinās pieaugt.
Lai arī prokuratūras ieskatā ne visus iesniedzēju pieteiktos zaudējumus var atzīt par patstāvīgiem zaudējumiem Kaitējuma atlīdzināšanas likuma izpratnē, pārsūdzot Ģenerālprokuratūrā pieņemtos lēmumus, tiesas var nonākt pie pretēja secinājuma, kas attiecīgi radīs būtisku ietekmi uz valsts budžetu.
Ievērojot minēto, lūdzam likumprojekta anotācijas 3. sadaļu "Cita informācija" papildināt ar norādi, ka likumprojekta īstenošanai no valsts budžeta programmas 02.00.00 “Līdzekļi neparedzētiem gadījumiem” ik gadu var būt nepieciešami finanšu līdzekļi aptuveni 26 000 000 euro apmērā.  

 

-