Atzinums

Biedrība “Ģimeņu skolu apvienība” neatbalsta izstrādāto Izglītības un zinātnes ministrijas izstrādāto noteikumu projektu “Kritēriji un kārtība izglītības apguvei ģimenē, tālmācībā un nepilna laika klātienē” (26-TA-1986) tā pašreizējā redakcijā. Biedrības vērtējumā šie noteikumi nenodrošina bērnu labāko interešu ievērošanu, bet atļauj pārmērīgi plašu un subjektīvu pašvaldību interpretācijas un rīcības brīvību, kas var novest pie nevienlīdzīgas prakses dažādās pašvaldībās.

Pirmkārt, noteikumu projekts dod nepareizu priekšstatu, ka izglītība ģimenē un tālmācība ir gandrīz identiskas izglītības ieguves formas. Kaut arī projekta anotācijā ir norādītas to konceptuālās atšķirības, taču pats noteikumu projekts abas pakļauj identiskai pašvaldības izvērtēšanas sistēmai.

Otrkārt, noteikumu projekta 6. punkts piešķir pašvaldību ierēdņiem pārlieku plašu un subjektīvu rīcības brīvību vērtēt, vai vecāku izvēlētā izglītības forma atbilst bērna interesēm. Izglītības likuma 14. panta 43². punkts nosaka, ka Ministru kabinets “nosaka kritērijus un kārtību, kādā pašvaldība izvērtē, vai vispārējās pamatizglītības pirmā posma izglītības programmas apguve tālmācībā vai ģimenē atbilst bērna labākajām interesēm”. Kaut arī noteikumu projekts nosaka izvērtēšanas kārtību, taču tas nepaskaidro pašvaldībām, kādi varētu būt tie kritēriji, pēc kuriem pašvaldībām būtu jāvadās. Piemēram, noteikumi neliedz  pašvaldībai dot negatīvu izvērtējumu pat gadījumos, kad izglītojamais klātienes izglītības iestādē ir saskāries ar vardarbību. Tāpat noteikumi neliedz pašvaldībai ignorēt sertificēta speciālista (ārsta vai psihologa) atzinumu par izglītības ģimenē nepieciešamību, ja, piemēram, kāda pašvaldības ierēdņa izpratnē izglītība ģimenē kā tāda bērniem nav piemērota.

Šāda pieeja pārkāpj starptautiskos un Latvijas Republikas tiesību aktus, kas garantē vecāku primāro atbildību un tiesības izvēlēties savam bērnam atbilstošāko izglītības veidu:
- ANO Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, kuras 26. pants nosaka, ka “vecākiem ir pirmtiesības izvēlēties, kāda veida izglītību iegūs viņu bērni”;
- ANO Bērnu tiesību konvenciju, kuras 18. pants nosaka, ka vecāki ir primāri “atbildīgi par bērna audzināšanu un attīstību” nevis valsts vai pašvaldība, kuras pienākums ir sniegt “pienācīgu palīdzību ar bērnu audzināšanu saistīto pienākumu izpildē”;
- Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, kuras 1. protokola 2. pants nosaka, ka “valsts ievēro vecāku tiesības nodrošināt saviem bērniem tādu izglītību un mācības, kas ir saskaņā ar viņu reliģisko pārliecību un filozofiskajiem uzskatiem”;
- Civillikumu, kura 177. pants nosaka, ka “tiesības un pienākums rūpēties par bērnu”, tostarp, “viņa izglītošanu” ir daļa no vecāku tiesībām un atbildības.

Turklāt noteikumu projekta anotācijā minēts, ka “projektā ietvertais regulējums nodrošinās korektu un pamatotu bērnu labāko interešu izvērtēšanu” un ka ir “ieviests skaidrs izvērtējums, risinot jautājumus par izglītības programmas apguvi ģimenē vai tālmācībā”. Taču iepriekš minētie piemēri norāda gan uz to, ka bērnu labākās intereses var netikt nodrošinātas, gan ka izvērtējums nedod skaidrus kritērijus.

Tāpat noteikumu projekta 7.2. punkts, kas paredz pašvaldības pārstāvju tiesības apmeklēt ģimenes mājokli potenciāli bez brīdinājuma, dod pašvaldībām iespēju pārkāpt Latvijas Republikas Satversmes 96. pantā noteiktās privātās dzīves un mājokļa neaizskaramību. Biedrība apzinās, ka ir noteikti gadījumi, kuros šīs tiesības var tikt ierobežotas, piemēram, īpašos gadījumos, kad rodas draudi personas veselībai vai dzīvībai, vai ir nepieciešams izvērtēt sociāli nelabvēlīgus apstākļus. Taču izglītība ģimenē vai tālmācība nav kāds no šādiem gadījumiem.

Visbeidzot, biedrības ieskatā noteikumu projekts neatbilst labas pārvaldības principam tādā ziņā, ka šī gada sākumā Izglītības un zinātnes ministrija (Izglītības departamenta direktora Rūdolfa Kalvāna personā) publiski vēstīja, ka plānotie noteikumi neierobežošot izglītības ģimenē pieejamību, bet gan došot vecākiem papildu iespēju izvēlēties šo izglītības apguves veidu. Tomēr noteikumu projekts pēc būtības aizstāj sertificēta speciālista atzinumu ar pašvaldības ierēdņu vērtējumu (neuzliekot pašvaldībai par pienākumu ņemt vērā šādu atzinumu).
 

Papildināt noteikumus ar punktiem 6.7 un 6.8 šādā redakcijā:
6.7. ja vecāks (persona, kas realizē aizgādību) iesniegumam par izglītību ģimenē ir pievienojis šo noteikumu 5. punktā minēto izziņu, pašvaldība to ņem vērā kā pietiekamu apstiprinājumu izglītības ģimenē atbilstībai izglītojamā labākajām interesēm, izņemot gadījumus, kad tās rīcībā ir dokumentēta informācija, ka izglītība ģimenē kaitē izglītojamā interesēm;
6.8. pašvaldība sevišķi nopietni izsver gadījumus, kad bērns ir iepriekš saskāries ar negatīvu pieredzi izglītības iestādē, tostarp, bet ne tikai, pieredzēta dažādu veidu vardarbība (fiziska, emocionāla vai seksuāla), vai kad izglītības iestāde nav spējusi nodrošināt ārsta nozīmētās medicīniskās manipulācijas vai citu nepieciešamo atbalstu.

Mainīt 7.2 punktu uz sekojošo redakciju:
7.2. pašvaldības amatpersonas ir tiesīgas apmeklēt bērna deklarēto dzīvesvietu vai faktisko adresi, kurā paredzēts nodrošināt vispārējās pamatizglītības pirmā posma izglītības programmas apguvi, ja bez šāda apmeklējuma nav iespējams izvērtēt konkrētu lēmuma pieņemšanai būtisku apstākli, vai pašvaldības rīcībā ir informācija, tai skaitā kompetentas institūcijas atzinums, par iespējamu bērna izglītības, attīstības, labbūtības vai drošības apdraudējumu. Pirms apmeklējuma, [svītrot: "ja tas iespējams"] ievērojot bērna izglītības, attīstības, labbūtības vai drošības apsvērumus, pašvaldība saskaņo ar vecāku (personu, kas realizē aizgādību) par apmeklējuma mērķi, izvērtējamiem apstākļiem, iesaistītajām personām un paredzamo norises laiku. Apmeklējuma novērojumi un secinājumi tiek dokumentēti;