Atzinums

Atkārtotajām pirmās palīdzības mācībām un pārbaudēm būtu jābūt tikpat pilnvērtīgām kā sākotnējām. Ja jau beigās visi saņem vienādu apliecību, tad arī prasībām jābūt vienādām. Citādi sanāk, ka viens cilvēks ir mācījies visu programmu, bet cits – tikai daļu, un abiem ir tāds pats dokuments. Tas nav taisnīgi, un tas arī var radīt bīstamas situācijas, ja cilvēkam reāli jāsniedz palīdzība.
Dzīvē taču nelaime var notikt jebkura veida – var būt insults, apdegums, dzīvnieka kodums, elektrības trauma vai sirds apstāšanās. Esmu pati redzējusi, kā cilvēki kursu laikā sākumā saka “to es zinu”, bet, kad jāmēģina praktiski, tad kļūst neskaidrs, ko darīt. Tieši tāpēc atkārtotai apmācībai ir jāaptver viss, ne tikai viens algoritms.
Teorijas pārbaude palīdz atcerēties to, ko varbūt ikdienā nelieto. Bez tās ātri aizmirst daudzas svarīgas lietas, piemēram, kā atpazīt insultu vai kā rīkoties, ja kādam sākas krampji. Šīs situācijas notiek bieži, īpaši laukos, kur ārsts ne vienmēr ir blakus, un tur cilvēku zināšanām ir īpaša nozīme.
Tāpēc, manuprāt, būtu pareizi, ja atkārtotā apmācība un pārbaude būtu tikpat pilna kā pirmā reize – gan teorijā, gan praksē. 

-

Godīgi sakot, man kā kursa dalībniekam šķiet, ka šie noteikumi ir uzrakstīti tā, it kā tie būtu domāti ārstiem, nevis parastiem cilvēkiem, kas grib iemācīties, kā palīdzēt nelaimē. Jo īpaši tas vārds “algoritmi” – tas uzreiz rada sajūtu, ka viss būs sarežģīts un pārgudrs. Ja tagad pasniedzējiem būs jāstrādā tikai pēc šiem “algoritmiem”, tad mācības kļūs sausas un grūti saprotamas.
Reālajā dzīvē viss nenotiek pēc grāmatas. Ja kāds cilvēks ģībst, krīt vai elpo savādāk, tur nav laika meklēt, kurš “algoritms” tagad jāpiemēro. Pasniedzējs, kurš pats ir pieredzējis, var labāk izskaidrot un parādīt, kā rīkoties dažādās situācijās, nevis atkārtot no galvas noteikumus. Mēs, kursa dalībnieki, taču nākam, lai iemācītos, kā palīdzēt dzīvē, nevis kā atkārtot tekstu no papīra.
Man liekas, ja viss būs tik stingri pēc algoritmiem, tad arī eksāmenā no cilvēkiem prasīs, lai visu zina no galvas kā skolā. Bet pēc 12 stundu kursiem neviens nevar atcerēties 15 dažādus algoritmus. Tad daudzi nobīsies un vispār neies mācīties. Galvenais jau ir, lai cilvēki nebīstas un zina pamatus, kā glābt dzīvību – nevis lai baidās kļūdīties.
Es zinu, ka NMPD jau tagad pārbauda pasniedzējus, vai viņi visu dara “precīzi pēc algoritma”, un reizēm piekasās pie sīkumiem. Ja tagad tas tiks ierakstīts noteikumos, tad pasniedzēji vēl vairāk baidīsies radoši strādāt. Viņi vairs nevarēs pielāgoties grupai vai paskaidrot vienkāršāk. No tā zaudēsim mēs – kursa dalībnieki, jo mācības kļūs stīvas un garlaicīgas.
Manuprāt, vajadzētu atstāt līdzšinējo kārtību – lai viss notiek pēc vadlīnijām, bet algoritmi paliek tikai kā palīgs, nevis kā likums.
Par aprīkojumu un tehniku:
Arī tur man rodas jautājumi. Es saprotu, ka viss jābūt tīrs un drošs, bet daļa no šiem noteikumiem izklausās pārspīlēti. Ja prasa, lai visam būtu “ES atbilstības deklarācija”, tad var sanākt, ka pasniedzējiem jāpērk dārgas lietas, kas nemaz nav vajadzīgas. Turklāt tā nav viņu vaina – par tām deklarācijām jau atbild ražotājs, nevis tas, kurš māca cilvēkiem palīdzēt. Kāpēc jāliek pasniedzējiem atbildēt par to, kas ir ražotāja pienākums?
Vēl viena lieta – tie jaunie manekeni ar “atgriezeniskās saites funkciju”. Esmu redzējis tādus kursos – pieslēdz datoram, un tad rāda, cik dziļi saspiedi krūtis. Skaisti, bet bieži vien tie datori gļuko, pazūd savienojums, vai kaut kas nerāda pareizi. Tad nodarbība apstājas, visi gaida, līdz pasniedzējs tiek galā ar tehniku. Es domāju – svarīgāk ir, lai mēs iemācāmies kustības un rīcību, nevis skatāmies uz datoru.
Un kāpēc vajag divus manekenus vai divus defibrilatorus? Vienu jau pietiek. Kad mēs mācāmies, pasniedzējs taču parāda un katrs pēc kārtas izmēģina. Ja būs divreiz vairāk aprīkojuma, tad arī vietas vajag vairāk un pasniedzējam grūtāk visu uzraudzīt. Esmu redzējis, kā laukos pasniedzēji brauc ar savu auto un velk līdzi visu mantu – tas jau tāpat ir grūti, kur nu vēl ar diviem manekeniem un datoriem.
Godīgi sakot, šķiet, ka šajos noteikumos ir iekļauti punkti, kas vairāk izskatās pēc aprīkojuma pārdevēju interesēm, nevis cilvēku vajadzībām. Mēs nākam uz kursiem, lai iemācītos palīdzēt, nevis lai skatītos uz jaunu tehniku. Galvenais ir, lai mācības ir saprotamas, pieejamas un cilvēks pēc tām justos droši, ka prot rīkoties.

-