Atzinums

Biedrība “Latvijas Iepirkumu Veicēju asociācija” (turpmāk – LIVA), iepazīstoties ar Ministru kabineta noteikumu projektu “Grozījumi Ministru kabineta 2020. gada 14. jūlija noteikumos Nr. 445 “Kārtība, kādā iestādes ievieto informāciju internetā”” (turpmāk – Noteikumu projekts), izsaka stingru iebildumu pret Noteikuma projekta normām, ar kurām paredzēts papildināt noteikumus ar 20.9.1. apakšpunktu un saistītajiem pārejas noteikumiem.
LIVA ieskatā piedāvātais regulējums neatbilst labas pārvaldības principam, rada tiesiskā regulējuma dublēšanos, nav samērīgs ar sasniedzamo mērķi un pārsniedz normatīvā deleģējuma robežas, ciktāl ar Ministru kabineta noteikumiem faktiski tiek paredzēts jauns un plašāks informācijas publiskošanas pienākums nekā tas izriet no Publisko iepirkumu likuma.
[1] Vispirms norādāms, ka Noteikumu projektā ietvertais risinājums neatbilst līdzšinējai publiskās pārvaldes rīcības loģikai attiecībā uz iepirkumu datu aprites centralizāciju un digitalizāciju. Noteikumu projekta izstrādes gaitā tiek ignorēts gandrīz gadu ilgušais darbs Finanšu ministrijas un Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas darba grupās, kurās iesaistītās puses bija nonākušas pie kompromisa par iepirkumu datu automatizētu apriti, izmantojot centralizētus valsts informācijas risinājumus. Savukārt Noteikumu projektā paredzētais pienākums iestādēm un valsts kapitālsabiedrībām manuāli apkopot un publicēt informāciju par katru maksājumu savā tīmekļvietnē ir pretējs valsts deklarētajam mērķim mazināt administratīvo slogu, novērst datu dublēšanu un attīstīt vienotu digitālu informācijas apriti. Šāda pieeja nav savienojama ar Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10. pantā nostiprināto labas pārvaldības principu, kas prasa efektīvu, samērīgu un sabiedrības interesēm atbilstošu valsts pārvaldes darbību.
Vienlaikus būtiski uzsvērt, ka Noteikumu projektā paredzētais pienākums pēc būtības dublē jau spēkā esošajā Publisko iepirkumu likumā noteiktās prasības attiecībā uz informācijas publicēšanu par iepirkuma līgumu izpildi. Publisko iepirkumu likuma 9. panta deviņpadsmitā prim daļa paredz, ka pasūtītājs 10 darbdienu laikā pēc iepirkuma līguma izpildes sagatavo un Publikāciju vadības sistēmā publicē paziņojumu par līguma izpildi. Tāpat Publisko iepirkumu likuma 33.1 pants noteic, ka pasūtītājs 10 darbdienu laikā pēc iepirkuma līguma vai vispārīgās vienošanās izpildes publicē paziņojumu par līguma izpildi. Papildus tam Publisko iepirkumu likuma 60. panta desmitā daļa un ar to saistītais regulējums jau šobrīd paredz informācijas publiskošanu Iepirkumu uzraudzības biroja Publikāciju vadības sistēmā un Elektronisko iepirkumu sistēmā par noslēgtajiem līgumiem, to grozījumiem un izpildi, tostarp ziņas par faktiskajām izmaksām pēc līguma izpildes.
No minētā secināms, ka likumdevējs jau ir noregulējis publisko iepirkumu līgumu izpildes datu publiskošanas kārtību, paredzot konkrētu informācijas atklāšanas mehānismu centralizētās valsts informācijas sistēmās. Līdz ar to Noteikumu projektā paredzētais pienākums paralēli publicēt to pašu vai saturiski līdzīgu informāciju pasūtītāja tīmekļvietnē rada nepamatotu tiesiskā regulējuma dublēšanos un ir pretrunā vienreizējas datu ievades jeb once-only principam. Mūsdienīgas publiskās pārvaldes mērķis ir nodrošināt, ka dati tiek ievadīti vienu reizi un pēc tam izmantoti atkārtoti dažādos valsts pārvaldes procesos, nevis pieprasīt to manuālu pārpublicēšanu vairākās atsevišķās platformās.
[2] Ministru kabinets ārējos normatīvos aktus izdod tikai likumā noteikta pilnvarojuma ietvaros. No tiesību sistēmas hierarhijas viedokļa Ministru kabineta noteikumi nevar paplašināt likumā noteikto pienākumu apjomu vai ieviest tādu regulējumu, kuru likumdevējs nav paredzējis. Ja Publisko iepirkumu likums jau izsmeļoši regulē līgumu izpildes paziņojumu publicēšanas pienākumu un kārtību, tad Ministru kabineta noteikumos paredzēt papildu, plašāku un biežāku publicēšanas pienākumu pasūtītāju tīmekļvietnēs bez skaidra un nepārprotama likuma deleģējuma nav tiesiski pamatoti. Īpaši jāņem vērā, ka Noteikumu projekts ne vien dublē likumā noteikto publicēšanas pienākumu, bet arī paredz intensīvāku regularitāti, jo informācijas apkopošana un publiskošana būtu veicama periodiski, piemēram, reizi ceturksnī, nevis pēc līguma izpildes kā to paredz Publisko iepirkumu likums.
[3] Papildus minētajam Noteikumu projekts neatbilst samērīguma principam. Administratīvais slogs, ko radītu pienākums apkopot, pārbaudīt, strukturēt un publicēt informāciju par katru maksājumu iestādes vai kapitālsabiedrības tīmekļvietnē, ir nesamērīgi liels salīdzinājumā ar iespējamo sabiedrisko ieguvumu, jo būtiskā daļa šīs informācijas jau ir pieejama centralizētajās iepirkumu informācijas sistēmās. Īpaši būtiski tas skar lielās valsts kapitālsabiedrības, tostarp universitātes slimnīcas un citas lielas ārstniecības iestādes, kurās ik gadu tiek slēgti un izpildīti līgumi un veikti desmitiem tūkstošu maksājumu. Piemēram, atsevišķās lielajās ārstniecības iestādēs līgumu skaits gadā sasniedz vairākus tūkstošus, kas nozīmē, ka katra maksājuma manuāla apkopošana un publicēšana radītu ievērojamu un pastāvīgu administratīvo slogu. Tas savukārt prasītu papildu cilvēkresursu piesaisti vai esošo resursu novirzīšanu no citām sabiedriski nozīmīgām funkcijām, tādējādi palielinot iestāžu un kapitālsabiedrību izdevumus un netieši arī slogu uz valsts budžetu.
Samērīguma izvērtējumā būtiski ir arī tas, ka Noteikumu projekts paredz šī regulējuma spēkā esamību ierobežotā laika periodā. Ja regulējuma darbība faktiski paredzēta īslaicīgi, tad prasība iestādēm un kapitālsabiedrībām pielāgot iekšējos procesus, pārskatīt datu aprites kārtību, nodrošināt datu kvalitātes kontroli un organizēt papildus publicēšanas mehānismu katrā atsevišķā tīmekļvietnē nav racionāla un neatbilst efektīvas pārvaldības principam. Īslaicīga regulējuma dēļ radīt administratīvo slogu ir nesamērīgi.

LIVA ieskatā sabiedrības interese par publisko līdzekļu izlietojuma caurskatāmību ir pilnībā leģitīma un atbalstāma, tomēr šī mērķa sasniegšanai jāizvēlas tiesiski korekts un sistēmiski saskaņots risinājums. Proti, publisko iepirkumu līgumu izpildes un maksājumu datu caurskatāmība nodrošināma, attīstot automatizētu datu apriti un publiskošanu no centralizētiem valsts informācijas avotiem, tostarp Iepirkumu uzraudzības biroja Publikāciju vadības sistēmas, Elektronisko iepirkumu sistēmas un e-rēķinu aprites sistēmām. Šāda pieeja nodrošinātu vienotu datu kvalitātes standartu, mazinātu kļūdu risku, novērstu datu dublēšanos un vienlaikus efektīvāk sasniegtu caurskatāmības mērķi. Kā arī atkārtoti norādām, ka informācija par Publisko iepirkumu līgumiem tiek publicēta jau šobrīd. Nav izprotams, kāds pienesums ir līgumu maksājumu datumu publicēšana, jo faktiski pasūtītājs publicē līgumu izpildes publikāciju vadības sistēmā. Līdz ar to informācija ir izsekojama un iepirkumu līgumu izpildes ir caurskatāmas.

Ņemot vērā minēto, LIVA lūdz svītrot no Ministru kabineta noteikumu projekta normas, ar kurām paredzēts papildināt Ministru kabineta noteikumus Nr. 445 ar 20.9.1. apakšpunktu, kā arī svītrot ar to saistītos pārejas noteikumus. Vienlaikus aicinām nodrošināt, ka publisko iepirkumu līgumu izpildes un maksājumu datu publiskā pieejamība tiek risināta centralizēti un automatizēti valsts informācijas sistēmās, neuzliekot iestādēm un valsts kapitālsabiedrībām pienākumu manuāli dublēt šos datus savās tīmekļvietnēs.

-