Atzinums

Latvijas Cilvēktiesību centra praksē ir konstatēts, ka jau šobrīd šis fakts tiek izmantots, lai pamatotu patvēruma meklētāju aizturēšanu patvēruma procedūras laikā, taču tas netiek individualizēts un netiek veikts pilnvērtīgs personas individuālo apstākļu izvērtējums. Aizturēšanas lēmumos parasti tiek vienkārši norādīts fakts par izvairīšanos no robežpārbaudēm, neiedziļinoties faktiskajos iemeslos un kontekstā, kas var būt būtiski, lai objektīvi novērtētu šādu patvēruma meklētāja rīcību un iemeslus valsts robežas šķērsošanai, izvairoties no robežpārbaudēm.

ANO Bēgļu aģentūra (UNHCR) norāda, ka “Tiesību normas, politikas un prakse, kas paredz sankcijas pret starptautiskās aizsardzības meklētājiem viņu neatļautās vai neregulārās ieceļošanas vai uzturēšanās dēļ un/vai ierobežo viņu pārvietošanās brīvību, var būt pretrunā 1951. gada Konvencijas par bēgļa statusu 31. pantam”.[1] 

[1] UNHCR: Guidelines on International Protection No. 14: Non-penalization of refugees on account of their irregular entry or presence and restrictions on their movements in accordance with Article 31 of the 1951 Convention relating to the Status of Refugees, 3.lpp. Pieejams: Guidelines on International Protection No. 14: Non-penalization of refugees on account of their irregular entry or presence and restrictions on their movements in accordance with Article 31 of the 1951 Convention relating to the Status of Refugees | Refworld
 

Svītrot likumprojekta “Patvēruma likums” 25. panta trešās daļas 1. punktu.

Patvēruma meklētāju lietās viltotu ceļošanas dokumentu, vīzu vai uzturēšanās atļauju izmantošana nereti ir vienīgais reālais veids, kā personai nokļūt drošā patvēruma valstī, izvairoties no vajāšanas vai smaga kaitējuma riska savā izcelsmes valstī. Atsevišķos gadījumos šādu dokumentu izmantošana ir objektīvi nepieciešama, tādēļ nav pieļaujams, ka uz šāda fakta pamata tiek piemēroti patvēruma meklētāju tiesības ierobežojoši pasākumi.

ANO Bēgļu aģentūra (UNHCR) norāda, ka “Tiesību normas, politikas un prakse, kas paredz sankcijas pret starptautiskās aizsardzības meklētājiem viņu neatļautās vai neregulārās ieceļošanas vai uzturēšanās dēļ un/vai ierobežo viņu pārvietošanās brīvību, var būt pretrunā 1951. gada Konvencijas par bēgļa statusu 31. pantam”.[1]

[1] UNHCR: Guidelines on International Protection No. 14: Non-penalization of refugees on account of their irregular entry or presence and restrictions on their movements in accordance with Article 31 of the 1951 Convention relating to the Status of Refugees, 3.lpp. Pieejams: Guidelines on International Protection No. 14: Non-penalization of refugees on account of their irregular entry or presence and restrictions on their movements in accordance with Article 31 of the 1951 Convention relating to the Status of Refugees | Refworld
 

Svītrot likumprojekta “Patvēruma likums” 25. panta trešās daļas 4. punktu.
 

Patvēruma meklētāju lietās viltotu ceļošanas dokumentu, vīzu vai uzturēšanās atļauju izmantošana nereti ir vienīgais reālais veids, kā personai nokļūt drošā patvēruma valstī, izvairoties no vajāšanas vai smaga kaitējuma riska savā izcelsmes valstī. Atsevišķos gadījumos šādu dokumentu izmantošana ir objektīvi nepieciešama, tādēļ nav pieļaujams, ka uz šāda fakta pamata tiek piemēroti patvēruma meklētāju tiesības ierobežojoši pasākumi.

ANO Bēgļu aģentūra (UNHCR) norāda, ka “Tiesību normas, politikas un prakse, kas paredz sankcijas pret starptautiskās aizsardzības meklētājiem viņu neatļautās vai neregulārās ieceļošanas vai uzturēšanās dēļ un/vai ierobežo viņu pārvietošanās brīvību, var būt pretrunā 1951. gada Konvencijas par bēgļa statusu 31. pantam”.[1]


[1] UNHCR: Guidelines on International Protection No. 14: Non-penalization of refugees on account of their irregular entry or presence and restrictions on their movements in accordance with Article 31 of the 1951 Convention relating to the Status of Refugees, 3.lpp. Pieejams: Guidelines on International Protection No. 14: Non-penalization of refugees on account of their irregular entry or presence and restrictions on their movements in accordance with Article 31 of the 1951 Convention relating to the Status of Refugees | Refworld 
 

Svītrot likumprojekta “Patvēruma likums” 25. panta trešās daļas 4. punktu.

Latvijas Cilvēktiesību centra praksē ir konstatēts, ka gadījumos, kuros patvēruma meklētāji procesuālo darbību laikā norāda citu Eiropas Savienības dalībvalsti kā vēlamo galamērķi, šāds izteikums ir saistīts ar objektīviem un saprotamiem personiskiem apstākļiem. Daļā lietu patvēruma meklētāji norāda citu dalībvalsti tādēļ, ka tur atrodas viņu ģimenes locekļi, radinieki vai plašāka kopiena, kas var nodrošināt emocionālu, sociālu un praktisku atbalstu. Šie faktori ir būtiski cilvēka drošības sajūtai un integrācijas iespējām. Citas dalībvalsts norādīšana pati par sevi nevar automātiski nozīmēt, ka pastāv patvēruma meklētāja bēgšanas risks.

Svītrot likumprojekta “Patvēruma likums” 25. panta trešās daļas 9. punktu.

Ierosinām novienādot personas ar alternatīvo statusu tiesības ar bēgļa statusa un pagaidu aizsardzības statusa saņēmēju tiesībām attiecībā uz piekļuvi valsts apmaksātiem tehniskajiem palīglīdzekļiem, kas nepieciešami saistībā ar protezēšanu.

Latvijas Cilvēktiesību centrs ir konstatējis divus gadījumus, kuros patvēruma meklētājiem no Gambijas un Sudānas tika piešķirts alternatīvais statuss, pamatojoties uz to, ka viņu izcelsmes valstīs nebūs pieejami tehniskie palīglīdzekļi kāju protezēšanai un šo palīglīdzekļu neesamība vai nepieejamība pakļautu šīs personas smagam kaitējumam, tostarp necilvēcīgai vai pazemojošai attieksmei un nopietnām ciešanām. Tā kā personām Latvijā tika piešķirti alternatīvie statusi, personas saņēma termiņuzturēšanās atļaujas.[1]

Bēgļa statusa un pagaidu aizsardzības statusa saņēmējiem ir nodrošināta piekļuve valsts apmaksātiem tehniskajiem palīglīdzekļiem, savukārt alternatīvās aizsardzības saņēmēji tiek izslēgti no šī atbalsta, jo viņiem ir termiņuzturēšanās atļaujas.[2] Kā rezultātā abas personas nav tiesīgas saņemt valsts apmaksātus tehniskos palīglīdzekļus, kas nepieciešami saistībā ar kāju protēzēm un ir spiestas paļauties uz nevalstisko organizāciju sniegto finansiālo atbalstu.

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2024/1347 32. pantā paredzētas vienlīdzīgas tiesības visiem starptautiskās aizsardzības saņēmējiem attiecībā uz veselības aprūpes nodrošināšanu.  Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2024/1347 31. pantā ir paredzētas dalībvalstu tiesības ierobežot alternatīvo statusu saņēmēju sociālo palīdzību līdz pamatpabalstiem. Persona ar funkcionālo kustību ierobežojumu, kurai nav nodrošināta piekļuve tehniskajiem palīglīdzekļiem, ir pakļauta tādai attieksmei, kas sasniedz Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 3. pantā aizliegtā necilvēcīgās vai pazemojošās izturēšanās slieksni. No tā secināms, ka valstij ir jānodrošina valsts apmaksāti tehniskie palīglīdzekļi, lai nepieļautu personas nonākšanu situācijā, kad tiek pārkāpts 3. pantā noteiktais absolūtais aizliegums.


[1] Pamatojoties uz Imigrācijas likuma 23. panta pirmās daļas 13.  punktu, alternatīvā statusa saņēmējam tiek izsniegta termiņutzurēšanās atļauja.

[2] Pagaidu aizsardzības statusa saņēmēju jeb Ukrainas civiliedzīvotāju tiesības saņemt valsts apmaksātus tehniskos palīglīdzekļus ir noteiktas Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsts likuma 7. panta pirmās daļas 4. punktā.
Saskaņā ar Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas 9. punktu, persona, kurai ir piešķirts bēgļa statuss Latvijā, saņem pastāvīgo uzturēšanās atļauju. Tādējādi personai, kurai Latvijā ir piešķirts bēgļa statuss, ir tiesības saņemt valsts apmaksātus tehniskos palīglīdzekļus saskaņā ar Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 3. panta pirmās daļas 2. punktu.
 

Papildināt Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 3. panta pirmās1 daļu ar:

“tehnisko palīglīdzekļu pakalpojumus”

un izteikt šādā redakcijā:

“Tiesības saņemt šajā likumā minētos pamata sociālās palīdzības pabalstus, patversmes un naktspatversmes pakalpojumus, tehnisko palīglīdzekļu pakalpojumus, kā arī sociālā dienesta informāciju un konsultācijas ir personām, kuras uzturas Latvijas Republikā un kurām piešķirts alternatīvais statuss, kā arī šo personu ģimenes locekļiem, kuri uzturas Latvijas Republikā.”



 

Ierosinām novienādot bēgļa statusu, alternatīvo statusu un pagaidu aizsardzības statusu ieguvušu personu tiesības uz ģimenes atkalapvienošanu. Bēgļa statusa un pagaidu aizsardzības statusa saņēmēji ir tiesīgi uzsākt ģimenes atkalapvienošanas procesu faktiski uzreiz pēc statusa piešķiršanas, savukārt alternatīvā statusa saņēmēji šādas tiesības iegūst tikai pēc diviem gadiem, lai gan viņu vajadzības pēc ģimenes vienotības ir identiskas bēgļa statusa un pagaidu aizsardzības statusa saņēmējiem. Ir atzīts, ka ģimenes vienotība būtiski veicina personas ātrāku un veiksmīgāku integrāciju.

Latvijas Cilvēktiesību centrs savā praksē ir konstatējis, ka personas ar alternatīvo statusu līdzīgi kā bēgļa statusu ieguvušas personas ilgstoši nespēj atgriezties savās izcelsmes valstīs, jo tajās nenotiek būtiskas izmaiņas, tādēļ divu gadu gaidīšanas periods ģimenes atkalapvienošanai nav objektīvi attaisnojams.

Turklāt Latvijas Cilvēktiesību centrs ir novērojis, ka ģimenes atkalapvienošanas process ir ilgstošs un var aizņemt līdz pat vienam gadam vai pat vairāk, kā rezultātā alternatīvā statusa saņēmēji reāli atkalapvienojas ar saviem ģimenes locekļiem ne ātrāk kā pēc trim gadiem.
 

Svītrot likumprojekta “Patvēruma likums”
 46. panta pirmās daļas otro teikumu: