Atzinums

Izglītības likuma grozījumos nav veikts detalizēts sociālās ietekmes izvērtējums. Ja augstskolām tiek piešķirtas plašākas tiesības noteikt studiju maksas nosacījumus, tostarp līdzmaksājumus vai pilnu maksas segšanu no privātpersonu līdzekļiem, būtu nepieciešams izvērtēt ietekmi uz sociāli mazāk aizsargātām grupām. Anotācijā nav sniegta padziļināta analīze par iespējamo ietekmi uz vienlīdzīgu piekļuvi augstākajai izglītībai, reģionālo pieejamību un studējošo finansiālo slogu.

-

Likumprojekts paredz izteikt Izglītības likuma 12. panta otro daļu jaunā redakcijā, nosakot, ka maksu par izglītības ieguvi augstākās izglītības programmās sedz Augstskolu likumā noteiktajā kārtībā, bet īsā cikla profesionālās augstākās izglītības programmās – Profesionālās izglītības likumā noteiktajā kārtībā. Tādējādi tiek atteikts līdzšinējais formulējums, kas tieši sasaistīja valsts pienākumu ar konkrētu valsts finansēto studiju vietu skaitu.
Šāda pieeja rada vairākus tiesiskus jautājumus.
Pirmkārt, Izglītības likums ir sistēmisks ietvarlikums izglītības jomā, kuram jānostiprina valsts atbildības pamatprincipi. Atteikšanās no skaidras normas, ka valsts sedz maksu par izglītības ieguvi noteiktā apjomā atbilstoši valsts pasūtījumam, un tās aizstāšana ar atsauci uz citu likumu, faktiski samazina regulējuma skaidrību. Tiek izpludināta valsts kā publisko tiesību subjekta atbildība, pārnesot konkrēto regulējumu uz Augstskolu likumu, kur vienlaikus tiek būtiski mainīts finansēšanas modelis. Šāda normatīvā konstrukcija apgrūtina tiesību piemērošanu un mazina sistēmisko skaidrību.
Otrkārt, jāvērtē šī regulējuma atbilstība Satversmes 112. pantam, kas uzliek valstij pienākumu nodrošināt iespēju iegūt izglītību. Lai gan Satversme tieši negarantē bezmaksas augstāko izglītību, likumdevējam, mainot finansēšanas modeli, jānodrošina, ka netiek nesamērīgi ierobežota piekļuve augstākajai izglītībai. Ja Izglītības likumā vairs netiek nostiprināts valsts pasūtījuma princips, bet finansēšanas mehānisms tiek pilnībā pārorientēts uz institucionālu dotāciju modeli, pastāv risks, ka pieejamības jautājums tiks atstāts augstskolu iekšējās politikas ziņā, kas var radīt nevienlīdzīgu situāciju starp studējošajiem dažādās iestādēs.

-

Grozījumi 14. panta 23. punktā paredz, ka Ministru kabinets nosaka stipendiju veidus, saņemšanas kritērijus un minimālo un maksimālo apmēru augstākās izglītības programmās izglītojamiem, kuri uzņemti konkursa kārtībā atbilstoši valsts vai pašvaldību finansēto vietu skaitam. Taču vienlaikus citos likumos tiek atteikts jēdziens “valsts finansētā studiju vieta” vai būtiski mainīta tā nozīme.

Tas rada iekšēju normatīvu pretrunu, jo Izglītības likuma norma joprojām balstās uz valsts vai pašvaldības finansēto vietu skaitu, savukārt Augstskolu likuma grozījumi paredz pāreju uz institucionālo finansēšanu bez klasiskā budžeta vietu mehānisma.
Šāda nesaskaņotība var radīt interpretācijas grūtības stipendiju piešķiršanā, jo nav skaidrs, vai stipendiju tiesības turpmāk būs sasaistītas ar konkrētu finansējuma kategoriju (piemēram, pilnībā no augstskolas līdzekļiem segta vieta), vai arī tiks ieviests cits kritērijs. Likumdevējam būtu nepieciešams nodrošināt pilnīgu terminoloģisko un konceptuālo saskaņotību starp Izglītības likumu, Augstskolu likumu un Ministru kabineta noteikumiem.

-