Atzinums

1) SST uztur iebildumu pret mērķēto protokolu noteikšanu kā obligātu un vispārēju invaliditātes novērtēšanas posmu līdzās WHODAS 2.0. SST ieskatā par pamata funkcionēšanas novērtēšanas instrumentu būtu uzskatāms WHODAS 2.0 kopā ar medicīnisko dokumentāciju un personas funkcionēšanas aprakstu. Mērķēto protokolu izmantošana varētu tikt vērtēta tikai kā iespējams padziļināta izvērtējuma risinājums specifiskos, sarežģītos vai pretrunīgos gadījumos, kad ar pamata novērtēšanas instrumentiem nav iespējams pietiekami objektīvi novērtēt personas funkcionēšanas ierobežojumus.
SST nepiekrīt izziņā norādītajam, ka WHODAS 2.0 izmantošana pati par sevi nozīmētu lēmuma balstīšanu personas subjektīvajā pašsajūtā. Šāds arguments nav pārliecinošs, jo pašā informatīvajā ziņojumā paredzēts, ka WHODAS 2.0 netiek aizpildīts kā personas patstāvīgs pašnovērtējums, bet to aizpilda funkcionālais speciālists sarunā ar personu. Turklāt ziņojumā paredzēts, ka personas novērtēšanu pēc WHODAS 2.0 veic funkcionālie speciālisti — fizioterapeiti un ergoterapeiti. Līdz ar to WHODAS 2.0 šajā modelī nav vienīgi personas pašsajūtas fiksēšana, bet speciālista vadīts funkcionēšanas informācijas iegūšanas un izvērtēšanas process.
SST ieskatā tieši šī iemesla dēļ izziņā norādītais subjektīvisma risks nevar kalpot kā pietiekams pamatojums mērķēto protokolu noteikšanai par obligātu vispārēju novērtēšanas posmu. Ja funkcionālais speciālists WHODAS 2.0 aizpildīšanas laikā konstatē pretrunas, nepilnības vai objektīvas šaubas par personas funkcionēšanas ierobežojumu apjomu, šādos gadījumos var tikt vērtēta papildu padziļināta izvērtējuma nepieciešamība. Tomēr tas nepamato secinājumu, ka mērķētie protokoli būtu piemērojami obligāti visām personām.
SST ieskatā pilotēšanas uzdevumam jābūt vērstam uz to, lai salīdzinoši pārbaudītu, vai un kādos gadījumos mērķētie protokoli vispār sniedz būtisku un samērīgu pievienoto vērtību salīdzinājumā ar WHODAS 2.0, medicīnisko informāciju un speciālista vadītu funkcionēšanas interviju. Līdz pilotēšanas rezultātu izvērtēšanai nav pamata mērķētos protokolus paredzēt kā obligātu vai vispārēju novērtēšanas posmu.
Vienlaikus secināms, ka izziņā veidojas iekšēja pretruna: no vienas puses, WHODAS 2.0 tiek raksturots kā pārlieku subjektīvs instruments, bet, no otras puses, pašā ziņojumā paredzēts, ka to piemēro apmācīts funkcionālais speciālists sarunā ar personu.

2) SST uztur iebildumu pret matemātiskā vidējā rādītāja piemērošanu bez korekcijas mehānisma. Ja persona objektīvi nespēj patstāvīgi veikt kādu no būtiskām pamatpašaprūpes darbībām, piemēram, nomazgāties, izmantot tualeti, apģērbties vai paēst, un šīs darbības veikšanai nepieciešama citas personas palīdzība vai uzraudzība, šāds ierobežojums pēc būtības norāda vismaz uz smagu funkcionēšanas ierobežojumu. Šādu ierobežojumu nedrīkst matemātiski “atšķaidīt” ar citām labāk saglabātām funkcijām tā, ka persona tiek novērtēta ar zemāku invaliditātes smaguma pakāpi vai vispār netiek atzīta par personu ar invaliditāti.
SST lūdz pilotēšanas uzdevumā paredzēt korekcijas mehānismu, saskaņā ar kuru smags vai ļoti smags ierobežojums būtiskā pamatfunkcionēšanas jomā, īpaši pašaprūpē, mobilitātē, komunikācijā, redzē vai dzirdē, nosaka minimālo kopējā vērtējuma slieksni un nevar tikt pazemināts tikai ar aritmētisku vidējā rādītāja aprēķinu.
Izziņā sniegtais skaidrojums, ka būtiski ierobežojumi vienā jomā parasti korelē ar ierobežojumiem citās jomās, nav pietiekams pamats atteikties no šāda korekcijas mehānisma, jo tas nenovērš individuālus gadījumus, kuros viena būtiska pamatfunkcija pati par sevi nosaka smagu personas ikdienas funkcionēšanas ierobežojumu.

3) SST uztur iebildumu par funkcionālo speciālistu iesaistes modeli. Izziņā sniegtais skaidrojums, ka ārpus VDEĀVK veikts funkcionālā speciālista novērtējums būtu maksas pakalpojums un tādēļ neatbilstu bezmaksas invaliditātes ekspertīzes principam, nav pamatots un neatbilst faktiskajai situācijai. Šāds secinājums nepamatoti sašaurina iespējamos risinājumus, jo ārēju funkcionālo speciālistu iesaiste var tikt organizēta arī kā valsts apmaksāts vai līgumiski nodrošināts pakalpojums, neradot personai papildu izdevumus, līdzīgi kā šobrīd personas veselības stāvokļa izvērtēšanā tiek izmantoti valsts apmaksāti ārstniecības personu atzinumi, ja vien persona pati neizvēlas maksas pakalpojumu.
SST neapstrīd VDEĀVK kompetenci pieņemt gala administratīvo aktu. Tomēr pats fakts, ka funkcionēšanas novērtējumu sagatavotu ārpus VDEĀVK strādājošs apmācīts ergoterapeits vai fizioterapeits, nenozīmē, ka tiktu apdraudēta VDEĀVK kompetence vai personas tiesības lēmumu apstrīdēt un pārsūdzēt. Apstrīdēšanai un pārsūdzībai ir pakļauts VDEĀVK gala lēmums, nevis katrs atsevišķs pierādījums vai speciālista novērtējums.
SST ieskatā ziņojumā nav izvērtēts, vai funkcionēšanas novērtējuma koncentrēšana tikai VDEĀVK struktūrā ir objektīvākais, neitrālākais, pieejamākais un sabiedrības interesēm atbilstošākais risinājums. Tāpat ziņojumā nav pietiekami atspoguļots, ka pirms šāda risinājuma izvēles būtu veikta pilnvērtīga alternatīvu apspriešana ar pilsonisko sabiedrību, personu ar invaliditāti pārstāvošajām organizācijām un mērķgrupu. Tādēļ pilotēšanā jānodrošina arī alternatīvs modelis, kurā funkcionēšanas novērtējumu veic apmācīti ārēji funkcionālie speciālisti ārstniecības iestādēs vai citā valsts apmaksātā kārtībā, saglabājot VDEĀVK gala lēmuma pieņemšanas, apstrīdēšanas un pārsūdzības kārtību.
Minētais veicinātu funkcionēšanas novērtējuma objektivitāti, neitralitāti, personas uzticēšanos procesam un uzticēšanos valsts pārvaldei kopumā. Tā kā piedāvātais modelis tieši ietekmēs personu tiesības uz invaliditātes statusu, atbalsta pakalpojumiem un sociālo nodrošinājumu, izšķiroša nozīme piešķirama nevis tikai VDEĀVK institucionālajam redzējumam par darba organizāciju, bet personu ar invaliditāti tiesībām, faktiskajām vajadzībām, procesa pieejamībai un uzticēšanās garantijām.

4) SST uztur iebildumu daļā par nepieciešamību skaidri nodalīt atsevišķu novērtēšanas instrumentu pārbaudi praksē no konkrētā modeļa konceptuālas apstiprināšanas. SST neiebilst pret funkcionēšanas novērtēšanas instrumentu pārbaudi praksē, tomēr neatbalsta to, ka ar informatīvo ziņojumu jau pirms pārbaudes rezultātu izvērtēšanas tiek faktiski akceptēts konkrētais modelis kā ieviešams risinājums.
Novērtēšanas instrumentu pārbaudei jābūt nevis formālai jau izvēlēta modeļa apstiprināšanai, bet salīdzinošam un pierādījumos balstītam izvērtējumam. Rezultātos jāanalizē vismaz: mērķēto protokolu pievienotā vērtība salīdzinājumā ar WHODAS 2.0, medicīnisko informāciju un speciālista vadītu funkcionēšanas novērtējumu; matemātiskā algoritma taisnīgums; ietekme uz invaliditātes grupām un īpašas kopšanas atzinumiem; procesa ilgums; izmaksas; personu administratīvais slogs; strīdu risks; kā arī alternatīvi funkcionālo speciālistu iesaistes modeļi.
Īpaši izvērtējama arī Aprūpes intensitātes skalas ietekme uz personām ar ļoti smagu invaliditāti, kurām jau ir izsniegts atzinums par īpašas kopšanas nepieciešamību. Minētā skala nav vērtējama tikai kā tehnisks metodikas jautājums, jo tās piemērošana var tieši ietekmēt personas tiesības uz īpašas kopšanas atzinumu un kopšanas pabalstu. Tādēļ izvērtējumā jāanalizē risks, ka daļai personu līdzšinējais atbalsts varētu tikt samazināts vai izbeigts, kā arī jāvērtē tiesiskās paļāvības, lēmuma saprotamības, ģimeņu aprūpes sloga un efektīvas apstrīdēšanas iespēju aspekti.
Tikai pēc šāda izvērtējuma būtu pamats lemt, vai attiecīgais modelis ir ieviešams pilnā apjomā, ieviešams ar būtiskām korekcijām vai arī aizstājams ar personai mazāk apgrūtinošu risinājumu.

5) SST uztur iebildumu par nepietiekamu sabiedrības līdzdalības un mērķgrupas iesaistes atspoguļojumu ziņojumā. Ziņojums paredz būtiskas izmaiņas invaliditātes noteikšanas un īpašas kopšanas nepieciešamības novērtēšanas sistēmā, kas tieši ietekmēs personu tiesības uz sociālo atbalstu, pakalpojumiem un pabalstiem. Tādēļ ziņojumā jābūt skaidri un pārbaudāmi norādītam, ar kurām organizācijām un mērķgrupas pārstāvjiem notikušas konsultācijas tieši ziņojuma un tajā piedāvātā modeļa izstrādes laikā, kad tās notikušas, kādā formātā tās notikušas, kādi jautājumi apspriesti un kā sniegtie viedokļi ņemti vērā.
Ziņojumā šāda informācija nav sniegta pietiekamā detalizācijā. Vispārīga norāde uz sadarbību ar “nevalstisko organizāciju pārstāvjiem” nav pietiekama, jo no tās nav iespējams pārliecināties, vai pirms konkrētā modeļa izvēles notikusi pilnvērtīga konsultēšanās ar personu ar invaliditāti pārstāvošajām organizācijām un dažādām mērķgrupām, tostarp personām ar kustību, redzes, dzirdes, garīgās veselības, hronisku slimību un kombinētiem funkcionēšanas ierobežojumiem.
Izziņā norādītā 2025. gada 20. novembra tikšanās ar nevalstiskajām organizācijām šo iebildumu nenovērš. Minētā tikšanās notika pēc tam, kad ziņojums un konkrētais piedāvātais risinājums jau bija izstrādāts un kad SST jau bija iesniedzis iebildumus. Līdz ar to šī tikšanās pēc būtības bija iebildumu pārrunāšana un skaidrošana, nevis mērķgrupas iesaiste risinājuma izstrādes stadijā. Šādu sanāksmi nevar pielīdzināt savlaicīgai un pilnvērtīgai konsultēšanai pirms politikas risinājuma izvēles.
SST lūdz ziņojumā un izziņā iekļaut konkrētu un pārbaudāmu informāciju par sabiedrības līdzdalības procesu tieši ziņojuma izstrādes stadijā: konsultāciju datumiem, dalībniekiem, pārstāvētajām mērķgrupām, apspriestajiem jautājumiem un to, kā sniegtie viedokļi ir ņemti vērā pirms konkrētā modeļa izvēles. Vispārīgs apgalvojums par konsultācijām vai sanāksme, kas notikusi pēc iebildumu saņemšanas, nav pietiekama, ņemot vērā reformas ietekmi uz personu ar invaliditāti tiesībām.

6) SST uztur iebildumu, ka ziņojumā nav pietiekami pamatots, kā piedāvātais modelis praksē nodrošinās cilvēktiesībās balstītu pieeju. Atsauce uz pāreju no medicīniskā modeļa uz biopsihosociālo vai cilvēktiesībās balstītu modeli pati par sevi nav pietiekama, ja vienlaikus netiek parādīts, kā jaunā procedūra samazinās administratīvo slogu, palielinās objektivitāti, nodrošinās vienlīdzīgu attieksmi, uzlabos personas iespēju saprast lēmuma pamatojumu un efektīvi aizsargāt savas tiesības.
SST lūdz ziņojumā un pilotēšanas uzdevumā paredzēt konkrētus kritērijus, pēc kuriem tiks vērtēts, vai jaunais modelis faktiski uzlabo personas ar invaliditāti tiesisko stāvokli un nerada papildu birokrātisku, psiholoģisku vai finansiālu slogu. Šādi kritēriji būtu vismaz: procesa ilgums, personai pieprasītās informācijas apjoms, atkārtotu izvērtējumu skaits, lēmuma pamatojuma saprotamība, personu sūdzību vai iebildumu skaits, kā arī ietekme uz dažādām personu grupām ar atšķirīgiem funkcionēšanas ierobežojumiem.
SST īpaši uzsver, ka pilotēšana pati par sevi nedrīkst radīt prezumpciju par mērķēto protokolu turpmāku ieviešanu kā obligātu invaliditātes novērtēšanas instrumentu. Ja pilotēšanas laikā netiek pierādīts, ka mērķētie protokoli sniedz būtisku, samērīgu un personai mazāk apgrūtinošu pievienoto vērtību salīdzinājumā ar WHODAS 2.0, medicīnisko dokumentāciju un speciālista vadītu funkcionēšanas novērtējumu, tie nav paredzami kā obligāts vai vispārējs novērtēšanas posms.

7) SST uztur iebildumu pret tādu procedūras modeli, kas paredz papildu novērtēšanas posmu koncentrēšanu VDEĀVK struktūrā un tādējādi sarežģī personai jau tā komplicētu invaliditātes ekspertīzes procesu. SST ieskatā reformas mērķim jābūt nevis procedūras paplašināšanai un jaunu obligātu novērtēšanas posmu radīšanai, bet gan personas funkcionēšanas novērtējuma vienkāršošanai, pieejamības uzlabošanai un objektīvas informācijas iegūšanai pēc iespējas tuvāk personas faktiskajai dzīves un ārstniecības videi.
SST ieskatā pamata funkcionēšanas novērtējums būtu veicams ārpus VDEĀVK — ārstniecības iestādē vai citā valsts apmaksātā kārtībā, piesaistot apmācītu funkcionālo speciālistu. VDEĀVK kompetence pieņemt gala administratīvo aktu netiek apstrīdēta, tomēr VDEĀVK klātienes vai padziļināta izvērtēšana būtu piemērojama galvenokārt gadījumos, kad starp iesniegtajiem dokumentiem, WHODAS 2.0 novērtējumu, funkcionālā speciālista secinājumiem un personas sniegto informāciju pastāv būtiskas pretrunas, nepilnības vai strīds par funkcionēšanas ierobežojumu smagumu.
Šāds modelis būtu personai pieejamāks un mazāk apgrūtinošs, vienlaikus saglabājot VDEĀVK gala lēmuma pieņemšanas, apstrīdēšanas un pārsūdzības kārtību. Tas arī mazinātu risku, ka personai tiek radīts papildu birokrātisks un psiholoģisks slogs, kā arī ļautu VDEĀVK resursus novirzīt tieši tiem gadījumiem, kuros nepieciešama padziļināta vai strīdus situācijas izvērtēšana.

8) SST uztur iebildumu pret jaunu amata vietu izveidi VDEĀVK struktūrā kā iepriekš pieņemtu priekšnoteikumu reformas ieviešanai. Izziņā nav pamatots, ka kvalitatīvu funkcionēšanas novērtējumu iespējams nodrošināt tikai ar VDEĀVK štata funkcionālajiem speciālistiem. Kvalitāti primāri nodrošina nevis amata vietu skaits, bet pilnīga un objektīva personas funkcionēšanas ierobežojumu izvērtēšana, vienota metodika, speciālistu apmācība, kvalitātes kontrole un pienākums vērtēt visus būtiskos ierobežojumus, tos neatlasot un neignorējot.
SST norāda, ka arī pašreizējā VDEĀVK darba organizācijā pastāv divpakāpju process — ārsts eksperts veic funkcionēšanas ierobežojumu izvērtēšanu, bet amatpersona pieņem lēmumu. Tomēr pats šāds formāls “četru acu princips” negarantē kvalitatīvu lēmumu, ja sākotnējais izvērtējums nav vispusīgs vai būtiski personas funkcionēšanas ierobežojumi nav pienācīgi ņemti vērā. Tādēļ pirms jaunu pastāvīgu amata vietu izveides jāvērtē alternatīvi un mazāk apgrūtinoši risinājumi — esošās metodikas pilnveide, apmācības, kvalitātes kontrole, ārēju valsts apmaksātu speciālistu iesaiste vai jaukts modelis.

Papildus SST vērš uzmanību un uzskata, ka invaliditātes novērtēšanas sistēmas pilnveidei primāri jābūt vērstai uz esošās sistēmas kvalitātes, objektivitātes, caurskatāmības un personas tiesību aizsardzības stiprināšanu, nevis uz jaunu, sarežģītu un obligātu novērtēšanas posmu ieviešanu.

LSOST ieskatā sistēma būtu pilnveidojama šādos virzienos.
Pirmkārt, būtu jāsakārto esošā invaliditātes novērtēšanas procedūra, paredzot, ka WHODAS 2.0 novērtējums tiek veikts kopā ar apmācītu ergoterapeitu vai fizioterapeitu ārpus VDEĀVK, piemēram, ārstniecības iestādē vai citā valsts apmaksātā kārtībā. Šāds risinājums ļautu iegūt profesionālu funkcionēšanas novērtējumu personai pieejamākā un neitrālākā vidē, vienlaikus saglabājot VDEĀVK kompetenci pieņemt gala administratīvo aktu.
Otrkārt, VDEĀVK ir jānodrošina, ka administratīvais akts netiek pamatots ar selektīvi izvēlētiem pierādījumiem vai maznozīmīgiem apstākļiem, ignorējot būtiskos personas funkcionēšanas ierobežojumus. Invaliditātes ekspertīzē jāvērtē personas funkcionēšana kopumā, īpaši tie ierobežojumi, kas būtiski ietekmē personas patstāvību, pašaprūpi, mobilitāti, drošību, komunikāciju un līdzdalību sabiedrībā.
Treškārt, VDEĀVK jānodrošina, ka administratīvais akts atbilst Administratīvā procesa likuma 67. panta prasībām, ietverot konkrētu, pārbaudāmu un izvērstu pamatojumu invaliditātes grupas piešķiršanai vai nepiešķiršanai, kā arī īpašas kopšanas nepieciešamības atzinuma izsniegšanai vai atteikumam. Šis pienākums īpaši attiecināms uz pirmās instances lēmumu, jo tieši šajā posmā personai jābūt iespējai saprast, kādi apstākļi ir vērtēti, kādi pierādījumi ņemti vērā un kāpēc pieņemts konkrētais lēmums. SST ieskatā personai vienlaikus ar lēmumu būtu nodrošināma arī piekļuve ekspertīzes aktam vai novērtējuma pamatojošajai daļai, lai personai nebūtu atsevišķi jālūdz dokumenti, bez kuriem faktiski nav iespējams pilnvērtīgi izvērtēt lēmuma pamatotību un nepieciešamības gadījumā to apstrīdēt.
Ceturtkārt, ņemot vērā nevalstiskajā sektorā saņemto informāciju no dažādām organizācijām par personu negatīvu pieredzi un iespējamu neētisku attieksmi VDEĀVK klātienes ekspertīzēs, SST aicina paredzēt papildu procesuālās garantijas personām, kuras piedalās klātienes izvērtēšanā. Viena no šādām garantijām varētu būt iespēja pēc personas pieprasījuma veikt klātienes ekspertīzes audio vai video ierakstu, nodrošinot atbilstošu personas informēšanu, datu aizsardzības prasību ievērošanu un ieraksta izmantošanu tikai strīdus gadījumā. Ierakstu varētu nodrošināt VDEĀVK vai, iepriekš informējot VDEĀVK, pati persona.
SST ieskatā šāds risinājums būtu samērīgs, ņemot vērā, ka VDEĀVK lēmumi skar būtiskas personas tiesības un intereses, tostarp tiesības uz invaliditātes statusu, sociālo atbalstu, īpašas kopšanas atzinumu un pakalpojumu pieejamību. Ieraksts varētu kalpot ne tikai personas tiesību aizsardzībai strīdus gadījumā, bet arī VDEĀVK procesa kvalitātes un uzticēšanās stiprināšanai. Ja VDEĀVK neatbalsta audio vai video ieraksta iespēju, SST aicina konstruktīvi risināt šo problēmu, tostarp iesaistot Tiesībsargu un personu ar invaliditāti pārstāvošās organizācijas, lai vienotos par citiem efektīviem personas tiesību aizsardzības mehānismiem.
Piektkārt, SST ieskatā sistēmai jābūt veidotai tā, lai tā būtu taisnīga, saprotama un uzticama visām iesaistītajām pusēm — personām ar invaliditāti, viņu ģimenēm, ārstniecības personām, funkcionālajiem speciālistiem un VDEĀK. Taisnīgs mehānisms nozīmē nevis sarežģītāku procedūru, bet tādu kārtību, kurā persona saprot, kāpēc tiek pieņemts konkrētais lēmums, var efektīvi aizsargāt savas tiesības, un lēmums balstās uz pilnīgu, objektīvu un individuālu personas funkcionēšanas izvērtējumu.
Kopumā SST uzskata, ka pirms jaunu obligātu instrumentu ieviešanas ir jānostiprina esošās sistēmas pamata kvalitātes garantijas: objektīvs funkcionēšanas novērtējums, pilnīgs pierādījumu izvērtējums, skaidri motivēts administratīvais akts, personas tiesību aizsardzība klātienes procesā un pietiekama mērķgrupas iesaiste. Tikai šāda pieeja var nodrošināt sabiedrības interesēm atbilstošu, cilvēktiesībās balstītu un personām ar invaliditāti uzticamu invaliditātes novērtēšanas sistēmu.

SST uzsver, ka valsts attieksme pret personām ar invaliditāti ir viens no būtiskākajiem sociāli atbildīgas un cilvēktiesībās balstītas valsts pārvaldes rādītājiem. Sociāli atbildīga valsts nozīmē ne tikai formālu procedūru izveidi, bet arī pienākumu nodrošināt, ka cilvēkiem ar invaliditāti ir reāli pieejams taisnīgs, saprotams un cieņpilns novērtēšanas process, kas nepalielina viņiem administratīvo, psiholoģisko vai finansiālo slogu. Tādēļ invaliditātes novērtēšanas sistēmas pilnveidei jābūt vērstai nevis uz personas tiesību ierobežošanu vai formālu administratīvu procesu paplašināšanu, bet uz cilvēka cieņas, objektīvas izvērtēšanas, pieejama atbalsta un uzticēšanās valsts pārvaldei stiprināšanu.

 

-

1) SST uztur iebildumu pret mērķēto protokolu noteikšanu kā obligātu un vispārēju invaliditātes novērtēšanas posmu līdzās WHODAS 2.0. SST ieskatā par pamata funkcionēšanas novērtēšanas instrumentu būtu uzskatāms WHODAS 2.0 kopā ar medicīnisko dokumentāciju un personas funkcionēšanas aprakstu. Mērķēto protokolu izmantošana varētu tikt vērtēta tikai kā iespējams padziļināta izvērtējuma risinājums specifiskos, sarežģītos vai pretrunīgos gadījumos, kad ar pamata novērtēšanas instrumentiem nav iespējams pietiekami objektīvi novērtēt personas funkcionēšanas ierobežojumus.
SST nepiekrīt izziņā norādītajam, ka WHODAS 2.0 izmantošana pati par sevi nozīmētu lēmuma balstīšanu personas subjektīvajā pašsajūtā. Šāds arguments nav pārliecinošs, jo pašā informatīvajā ziņojumā paredzēts, ka WHODAS 2.0 netiek aizpildīts kā personas patstāvīgs pašnovērtējums, bet to aizpilda funkcionālais speciālists sarunā ar personu. Turklāt ziņojumā paredzēts, ka personas novērtēšanu pēc WHODAS 2.0 veic funkcionālie speciālisti — fizioterapeiti un ergoterapeiti. Līdz ar to WHODAS 2.0 šajā modelī nav vienīgi personas pašsajūtas fiksēšana, bet speciālista vadīts funkcionēšanas informācijas iegūšanas un izvērtēšanas process.
SST ieskatā tieši šī iemesla dēļ izziņā norādītais subjektīvisma risks nevar kalpot kā pietiekams pamatojums mērķēto protokolu noteikšanai par obligātu vispārēju novērtēšanas posmu. Ja funkcionālais speciālists WHODAS 2.0 aizpildīšanas laikā konstatē pretrunas, nepilnības vai objektīvas šaubas par personas funkcionēšanas ierobežojumu apjomu, šādos gadījumos var tikt vērtēta papildu padziļināta izvērtējuma nepieciešamība. Tomēr tas nepamato secinājumu, ka mērķētie protokoli būtu piemērojami obligāti visām personām.
SST ieskatā pilotēšanas uzdevumam jābūt vērstam uz to, lai salīdzinoši pārbaudītu, vai un kādos gadījumos mērķētie protokoli vispār sniedz būtisku un samērīgu pievienoto vērtību salīdzinājumā ar WHODAS 2.0, medicīnisko informāciju un speciālista vadītu funkcionēšanas interviju. Līdz pilotēšanas rezultātu izvērtēšanai nav pamata mērķētos protokolus paredzēt kā obligātu vai vispārēju novērtēšanas posmu.
Vienlaikus secināms, ka izziņā veidojas iekšēja pretruna: no vienas puses, WHODAS 2.0 tiek raksturots kā pārlieku subjektīvs instruments, bet, no otras puses, pašā ziņojumā paredzēts, ka to piemēro apmācīts funkcionālais speciālists sarunā ar personu.

2) SST uztur iebildumu pret matemātiskā vidējā rādītāja piemērošanu bez korekcijas mehānisma. Ja persona objektīvi nespēj patstāvīgi veikt kādu no būtiskām pamatpašaprūpes darbībām, piemēram, nomazgāties, izmantot tualeti, apģērbties vai paēst, un šīs darbības veikšanai nepieciešama citas personas palīdzība vai uzraudzība, šāds ierobežojums pēc būtības norāda vismaz uz smagu funkcionēšanas ierobežojumu. Šādu ierobežojumu nedrīkst matemātiski “atšķaidīt” ar citām labāk saglabātām funkcijām tā, ka persona tiek novērtēta ar zemāku invaliditātes smaguma pakāpi vai vispār netiek atzīta par personu ar invaliditāti.
SST lūdz pilotēšanas uzdevumā paredzēt korekcijas mehānismu, saskaņā ar kuru smags vai ļoti smags ierobežojums būtiskā pamatfunkcionēšanas jomā, īpaši pašaprūpē, mobilitātē, komunikācijā, redzē vai dzirdē, nosaka minimālo kopējā vērtējuma slieksni un nevar tikt pazemināts tikai ar aritmētisku vidējā rādītāja aprēķinu.
Izziņā sniegtais skaidrojums, ka būtiski ierobežojumi vienā jomā parasti korelē ar ierobežojumiem citās jomās, nav pietiekams pamats atteikties no šāda korekcijas mehānisma, jo tas nenovērš individuālus gadījumus, kuros viena būtiska pamatfunkcija pati par sevi nosaka smagu personas ikdienas funkcionēšanas ierobežojumu.

3) SST uztur iebildumu par funkcionālo speciālistu iesaistes modeli. Izziņā sniegtais skaidrojums, ka ārpus VDEĀVK veikts funkcionālā speciālista novērtējums būtu maksas pakalpojums un tādēļ neatbilstu bezmaksas invaliditātes ekspertīzes principam, nav pamatots un neatbilst faktiskajai situācijai. Šāds secinājums nepamatoti sašaurina iespējamos risinājumus, jo ārēju funkcionālo speciālistu iesaiste var tikt organizēta arī kā valsts apmaksāts vai līgumiski nodrošināts pakalpojums, neradot personai papildu izdevumus, līdzīgi kā šobrīd personas veselības stāvokļa izvērtēšanā tiek izmantoti valsts apmaksāti ārstniecības personu atzinumi, ja vien persona pati neizvēlas maksas pakalpojumu.
SST neapstrīd VDEĀVK kompetenci pieņemt gala administratīvo aktu. Tomēr pats fakts, ka funkcionēšanas novērtējumu sagatavotu ārpus VDEĀVK strādājošs apmācīts ergoterapeits vai fizioterapeits, nenozīmē, ka tiktu apdraudēta VDEĀVK kompetence vai personas tiesības lēmumu apstrīdēt un pārsūdzēt. Apstrīdēšanai un pārsūdzībai ir pakļauts VDEĀVK gala lēmums, nevis katrs atsevišķs pierādījums vai speciālista novērtējums.
SST ieskatā ziņojumā nav izvērtēts, vai funkcionēšanas novērtējuma koncentrēšana tikai VDEĀVK struktūrā ir objektīvākais, neitrālākais, pieejamākais un sabiedrības interesēm atbilstošākais risinājums. Tāpat ziņojumā nav pietiekami atspoguļots, ka pirms šāda risinājuma izvēles būtu veikta pilnvērtīga alternatīvu apspriešana ar pilsonisko sabiedrību, personu ar invaliditāti pārstāvošajām organizācijām un mērķgrupu. Tādēļ pilotēšanā jānodrošina arī alternatīvs modelis, kurā funkcionēšanas novērtējumu veic apmācīti ārēji funkcionālie speciālisti ārstniecības iestādēs vai citā valsts apmaksātā kārtībā, saglabājot VDEĀVK gala lēmuma pieņemšanas, apstrīdēšanas un pārsūdzības kārtību.
Minētais veicinātu funkcionēšanas novērtējuma objektivitāti, neitralitāti, personas uzticēšanos procesam un uzticēšanos valsts pārvaldei kopumā. Tā kā piedāvātais modelis tieši ietekmēs personu tiesības uz invaliditātes statusu, atbalsta pakalpojumiem un sociālo nodrošinājumu, izšķiroša nozīme piešķirama nevis tikai VDEĀVK institucionālajam redzējumam par darba organizāciju, bet personu ar invaliditāti tiesībām, faktiskajām vajadzībām, procesa pieejamībai un uzticēšanās garantijām.

4) SST uztur iebildumu daļā par nepieciešamību skaidri nodalīt atsevišķu novērtēšanas instrumentu pārbaudi praksē no konkrētā modeļa konceptuālas apstiprināšanas. SST neiebilst pret funkcionēšanas novērtēšanas instrumentu pārbaudi praksē, tomēr neatbalsta to, ka ar informatīvo ziņojumu jau pirms pārbaudes rezultātu izvērtēšanas tiek faktiski akceptēts konkrētais modelis kā ieviešams risinājums.
Novērtēšanas instrumentu pārbaudei jābūt nevis formālai jau izvēlēta modeļa apstiprināšanai, bet salīdzinošam un pierādījumos balstītam izvērtējumam. Rezultātos jāanalizē vismaz: mērķēto protokolu pievienotā vērtība salīdzinājumā ar WHODAS 2.0, medicīnisko informāciju un speciālista vadītu funkcionēšanas novērtējumu; matemātiskā algoritma taisnīgums; ietekme uz invaliditātes grupām un īpašas kopšanas atzinumiem; procesa ilgums; izmaksas; personu administratīvais slogs; strīdu risks; kā arī alternatīvi funkcionālo speciālistu iesaistes modeļi.
Īpaši izvērtējama arī Aprūpes intensitātes skalas ietekme uz personām ar ļoti smagu invaliditāti, kurām jau ir izsniegts atzinums par īpašas kopšanas nepieciešamību. Minētā skala nav vērtējama tikai kā tehnisks metodikas jautājums, jo tās piemērošana var tieši ietekmēt personas tiesības uz īpašas kopšanas atzinumu un kopšanas pabalstu. Tādēļ izvērtējumā jāanalizē risks, ka daļai personu līdzšinējais atbalsts varētu tikt samazināts vai izbeigts, kā arī jāvērtē tiesiskās paļāvības, lēmuma saprotamības, ģimeņu aprūpes sloga un efektīvas apstrīdēšanas iespēju aspekti.
Tikai pēc šāda izvērtējuma būtu pamats lemt, vai attiecīgais modelis ir ieviešams pilnā apjomā, ieviešams ar būtiskām korekcijām vai arī aizstājams ar personai mazāk apgrūtinošu risinājumu.

5) SST uztur iebildumu par nepietiekamu sabiedrības līdzdalības un mērķgrupas iesaistes atspoguļojumu ziņojumā. Ziņojums paredz būtiskas izmaiņas invaliditātes noteikšanas un īpašas kopšanas nepieciešamības novērtēšanas sistēmā, kas tieši ietekmēs personu tiesības uz sociālo atbalstu, pakalpojumiem un pabalstiem. Tādēļ ziņojumā jābūt skaidri un pārbaudāmi norādītam, ar kurām organizācijām un mērķgrupas pārstāvjiem notikušas konsultācijas tieši ziņojuma un tajā piedāvātā modeļa izstrādes laikā, kad tās notikušas, kādā formātā tās notikušas, kādi jautājumi apspriesti un kā sniegtie viedokļi ņemti vērā.
Ziņojumā šāda informācija nav sniegta pietiekamā detalizācijā. Vispārīga norāde uz sadarbību ar “nevalstisko organizāciju pārstāvjiem” nav pietiekama, jo no tās nav iespējams pārliecināties, vai pirms konkrētā modeļa izvēles notikusi pilnvērtīga konsultēšanās ar personu ar invaliditāti pārstāvošajām organizācijām un dažādām mērķgrupām, tostarp personām ar kustību, redzes, dzirdes, garīgās veselības, hronisku slimību un kombinētiem funkcionēšanas ierobežojumiem.
Izziņā norādītā 2025. gada 20. novembra tikšanās ar nevalstiskajām organizācijām šo iebildumu nenovērš. Minētā tikšanās notika pēc tam, kad ziņojums un konkrētais piedāvātais risinājums jau bija izstrādāts un kad SST jau bija iesniedzis iebildumus. Līdz ar to šī tikšanās pēc būtības bija iebildumu pārrunāšana un skaidrošana, nevis mērķgrupas iesaiste risinājuma izstrādes stadijā. Šādu sanāksmi nevar pielīdzināt savlaicīgai un pilnvērtīgai konsultēšanai pirms politikas risinājuma izvēles.
SST lūdz ziņojumā un izziņā iekļaut konkrētu un pārbaudāmu informāciju par sabiedrības līdzdalības procesu tieši ziņojuma izstrādes stadijā: konsultāciju datumiem, dalībniekiem, pārstāvētajām mērķgrupām, apspriestajiem jautājumiem un to, kā sniegtie viedokļi ir ņemti vērā pirms konkrētā modeļa izvēles. Vispārīgs apgalvojums par konsultācijām vai sanāksme, kas notikusi pēc iebildumu saņemšanas, nav pietiekama, ņemot vērā reformas ietekmi uz personu ar invaliditāti tiesībām.

6) SST uztur iebildumu, ka ziņojumā nav pietiekami pamatots, kā piedāvātais modelis praksē nodrošinās cilvēktiesībās balstītu pieeju. Atsauce uz pāreju no medicīniskā modeļa uz biopsihosociālo vai cilvēktiesībās balstītu modeli pati par sevi nav pietiekama, ja vienlaikus netiek parādīts, kā jaunā procedūra samazinās administratīvo slogu, palielinās objektivitāti, nodrošinās vienlīdzīgu attieksmi, uzlabos personas iespēju saprast lēmuma pamatojumu un efektīvi aizsargāt savas tiesības.
SST lūdz ziņojumā un pilotēšanas uzdevumā paredzēt konkrētus kritērijus, pēc kuriem tiks vērtēts, vai jaunais modelis faktiski uzlabo personas ar invaliditāti tiesisko stāvokli un nerada papildu birokrātisku, psiholoģisku vai finansiālu slogu. Šādi kritēriji būtu vismaz: procesa ilgums, personai pieprasītās informācijas apjoms, atkārtotu izvērtējumu skaits, lēmuma pamatojuma saprotamība, personu sūdzību vai iebildumu skaits, kā arī ietekme uz dažādām personu grupām ar atšķirīgiem funkcionēšanas ierobežojumiem.
SST īpaši uzsver, ka pilotēšana pati par sevi nedrīkst radīt prezumpciju par mērķēto protokolu turpmāku ieviešanu kā obligātu invaliditātes novērtēšanas instrumentu. Ja pilotēšanas laikā netiek pierādīts, ka mērķētie protokoli sniedz būtisku, samērīgu un personai mazāk apgrūtinošu pievienoto vērtību salīdzinājumā ar WHODAS 2.0, medicīnisko dokumentāciju un speciālista vadītu funkcionēšanas novērtējumu, tie nav paredzami kā obligāts vai vispārējs novērtēšanas posms.

7) SST uztur iebildumu pret tādu procedūras modeli, kas paredz papildu novērtēšanas posmu koncentrēšanu VDEĀVK struktūrā un tādējādi sarežģī personai jau tā komplicētu invaliditātes ekspertīzes procesu. SST ieskatā reformas mērķim jābūt nevis procedūras paplašināšanai un jaunu obligātu novērtēšanas posmu radīšanai, bet gan personas funkcionēšanas novērtējuma vienkāršošanai, pieejamības uzlabošanai un objektīvas informācijas iegūšanai pēc iespējas tuvāk personas faktiskajai dzīves un ārstniecības videi.
SST ieskatā pamata funkcionēšanas novērtējums būtu veicams ārpus VDEĀVK — ārstniecības iestādē vai citā valsts apmaksātā kārtībā, piesaistot apmācītu funkcionālo speciālistu. VDEĀVK kompetence pieņemt gala administratīvo aktu netiek apstrīdēta, tomēr VDEĀVK klātienes vai padziļināta izvērtēšana būtu piemērojama galvenokārt gadījumos, kad starp iesniegtajiem dokumentiem, WHODAS 2.0 novērtējumu, funkcionālā speciālista secinājumiem un personas sniegto informāciju pastāv būtiskas pretrunas, nepilnības vai strīds par funkcionēšanas ierobežojumu smagumu.
Šāds modelis būtu personai pieejamāks un mazāk apgrūtinošs, vienlaikus saglabājot VDEĀVK gala lēmuma pieņemšanas, apstrīdēšanas un pārsūdzības kārtību. Tas arī mazinātu risku, ka personai tiek radīts papildu birokrātisks un psiholoģisks slogs, kā arī ļautu VDEĀVK resursus novirzīt tieši tiem gadījumiem, kuros nepieciešama padziļināta vai strīdus situācijas izvērtēšana.

8) SST uztur iebildumu pret jaunu amata vietu izveidi VDEĀVK struktūrā kā iepriekš pieņemtu priekšnoteikumu reformas ieviešanai. Izziņā nav pamatots, ka kvalitatīvu funkcionēšanas novērtējumu iespējams nodrošināt tikai ar VDEĀVK štata funkcionālajiem speciālistiem. Kvalitāti primāri nodrošina nevis amata vietu skaits, bet pilnīga un objektīva personas funkcionēšanas ierobežojumu izvērtēšana, vienota metodika, speciālistu apmācība, kvalitātes kontrole un pienākums vērtēt visus būtiskos ierobežojumus, tos neatlasot un neignorējot.
SST norāda, ka arī pašreizējā VDEĀVK darba organizācijā pastāv divpakāpju process — ārsts eksperts veic funkcionēšanas ierobežojumu izvērtēšanu, bet amatpersona pieņem lēmumu. Tomēr pats šāds formāls “četru acu princips” negarantē kvalitatīvu lēmumu, ja sākotnējais izvērtējums nav vispusīgs vai būtiski personas funkcionēšanas ierobežojumi nav pienācīgi ņemti vērā. Tādēļ pirms jaunu pastāvīgu amata vietu izveides jāvērtē alternatīvi un mazāk apgrūtinoši risinājumi — esošās metodikas pilnveide, apmācības, kvalitātes kontrole, ārēju valsts apmaksātu speciālistu iesaiste vai jaukts modelis.

Papildus SST vērš uzmanību un uzskata, ka invaliditātes novērtēšanas sistēmas pilnveidei primāri jābūt vērstai uz esošās sistēmas kvalitātes, objektivitātes, caurskatāmības un personas tiesību aizsardzības stiprināšanu, nevis uz jaunu, sarežģītu un obligātu novērtēšanas posmu ieviešanu.

LSOST ieskatā sistēma būtu pilnveidojama šādos virzienos.
Pirmkārt, būtu jāsakārto esošā invaliditātes novērtēšanas procedūra, paredzot, ka WHODAS 2.0 novērtējums tiek veikts kopā ar apmācītu ergoterapeitu vai fizioterapeitu ārpus VDEĀVK, piemēram, ārstniecības iestādē vai citā valsts apmaksātā kārtībā. Šāds risinājums ļautu iegūt profesionālu funkcionēšanas novērtējumu personai pieejamākā un neitrālākā vidē, vienlaikus saglabājot VDEĀVK kompetenci pieņemt gala administratīvo aktu.
Otrkārt, VDEĀVK ir jānodrošina, ka administratīvais akts netiek pamatots ar selektīvi izvēlētiem pierādījumiem vai maznozīmīgiem apstākļiem, ignorējot būtiskos personas funkcionēšanas ierobežojumus. Invaliditātes ekspertīzē jāvērtē personas funkcionēšana kopumā, īpaši tie ierobežojumi, kas būtiski ietekmē personas patstāvību, pašaprūpi, mobilitāti, drošību, komunikāciju un līdzdalību sabiedrībā.
Treškārt, VDEĀVK jānodrošina, ka administratīvais akts atbilst Administratīvā procesa likuma 67. panta prasībām, ietverot konkrētu, pārbaudāmu un izvērstu pamatojumu invaliditātes grupas piešķiršanai vai nepiešķiršanai, kā arī īpašas kopšanas nepieciešamības atzinuma izsniegšanai vai atteikumam. Šis pienākums īpaši attiecināms uz pirmās instances lēmumu, jo tieši šajā posmā personai jābūt iespējai saprast, kādi apstākļi ir vērtēti, kādi pierādījumi ņemti vērā un kāpēc pieņemts konkrētais lēmums. SST ieskatā personai vienlaikus ar lēmumu būtu nodrošināma arī piekļuve ekspertīzes aktam vai novērtējuma pamatojošajai daļai, lai personai nebūtu atsevišķi jālūdz dokumenti, bez kuriem faktiski nav iespējams pilnvērtīgi izvērtēt lēmuma pamatotību un nepieciešamības gadījumā to apstrīdēt.
Ceturtkārt, ņemot vērā nevalstiskajā sektorā saņemto informāciju no dažādām organizācijām par personu negatīvu pieredzi un iespējamu neētisku attieksmi VDEĀVK klātienes ekspertīzēs, SST aicina paredzēt papildu procesuālās garantijas personām, kuras piedalās klātienes izvērtēšanā. Viena no šādām garantijām varētu būt iespēja pēc personas pieprasījuma veikt klātienes ekspertīzes audio vai video ierakstu, nodrošinot atbilstošu personas informēšanu, datu aizsardzības prasību ievērošanu un ieraksta izmantošanu tikai strīdus gadījumā. Ierakstu varētu nodrošināt VDEĀVK vai, iepriekš informējot VDEĀVK, pati persona.
SST ieskatā šāds risinājums būtu samērīgs, ņemot vērā, ka VDEĀVK lēmumi skar būtiskas personas tiesības un intereses, tostarp tiesības uz invaliditātes statusu, sociālo atbalstu, īpašas kopšanas atzinumu un pakalpojumu pieejamību. Ieraksts varētu kalpot ne tikai personas tiesību aizsardzībai strīdus gadījumā, bet arī VDEĀVK procesa kvalitātes un uzticēšanās stiprināšanai. Ja VDEĀVK neatbalsta audio vai video ieraksta iespēju, SST aicina konstruktīvi risināt šo problēmu, tostarp iesaistot Tiesībsargu un personu ar invaliditāti pārstāvošās organizācijas, lai vienotos par citiem efektīviem personas tiesību aizsardzības mehānismiem.
Piektkārt, SST ieskatā sistēmai jābūt veidotai tā, lai tā būtu taisnīga, saprotama un uzticama visām iesaistītajām pusēm — personām ar invaliditāti, viņu ģimenēm, ārstniecības personām, funkcionālajiem speciālistiem un VDEĀK. Taisnīgs mehānisms nozīmē nevis sarežģītāku procedūru, bet tādu kārtību, kurā persona saprot, kāpēc tiek pieņemts konkrētais lēmums, var efektīvi aizsargāt savas tiesības, un lēmums balstās uz pilnīgu, objektīvu un individuālu personas funkcionēšanas izvērtējumu.
Kopumā SST uzskata, ka pirms jaunu obligātu instrumentu ieviešanas ir jānostiprina esošās sistēmas pamata kvalitātes garantijas: objektīvs funkcionēšanas novērtējums, pilnīgs pierādījumu izvērtējums, skaidri motivēts administratīvais akts, personas tiesību aizsardzība klātienes procesā un pietiekama mērķgrupas iesaiste. Tikai šāda pieeja var nodrošināt sabiedrības interesēm atbilstošu, cilvēktiesībās balstītu un personām ar invaliditāti uzticamu invaliditātes novērtēšanas sistēmu.

SST uzsver, ka valsts attieksme pret personām ar invaliditāti ir viens no būtiskākajiem sociāli atbildīgas un cilvēktiesībās balstītas valsts pārvaldes rādītājiem. Sociāli atbildīga valsts nozīmē ne tikai formālu procedūru izveidi, bet arī pienākumu nodrošināt, ka cilvēkiem ar invaliditāti ir reāli pieejams taisnīgs, saprotams un cieņpilns novērtēšanas process, kas nepalielina viņiem administratīvo, psiholoģisko vai finansiālo slogu. Tādēļ invaliditātes novērtēšanas sistēmas pilnveidei jābūt vērstai nevis uz personas tiesību ierobežošanu vai formālu administratīvu procesu paplašināšanu, bet uz cilvēka cieņas, objektīvas izvērtēšanas, pieejama atbalsta un uzticēšanās valsts pārvaldei stiprināšanu.

 

-