Atzinums

LDDK uztur iebildumu pret Projektu kopumā LM piedāvātajā redakcijā.

Pamatojums
LM piedāvātais likumprojekts paredz precizēt atsevišķas normas saistībā ar Latvijas teritorijā uzkrāto darba un tam pielīdzināto periodu noteikšanu Latvijas pilsoņiem par laika posmu līdz 1995. gada 31. decembrim. Tomēr likumprojekts nerisina būtisko jautājumu par uzkrāto darba un tam pielīdzināto periodu noteikšanu likuma Pārejas noteikumu 2.punkta 7.apakšpunktā minētai sociālajai grupai – mātēm, kuras šajā laikā audzināja bērnus līdz 8 gadu vecumam.

LM iebilduma neņemšanu vērā skaidro ar to, ka attiecībā uz bērnu audzināšanas laiku atbilstoši likuma „Par valsts pensijām” pārejas noteikumos noteiktajam, līdz 1991.gada 1.janvārim laiku, kad māte audzinājusi bērnu līdz 8 gadu vecumam, ieskaita apdrošināšanas stāžā neatkarīgi no sociālās apdrošināšanas iemaksu veikšanas. No 1991.gada 1.janvāra (t.i., no dienas, kad stājās spēkā likums „Par sociālo nodokli”) līdz 1996.gada 1.janvārim bērna kopšanas laiku, līdz bērns sasniedz 8 gadu vecumu, apdrošināšanas stāžā ieskaita tikai tad, ja ir veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas.  Proti, saskaņā ar 1990.gada 14.decembra likuma „Par sociālo nodokli” 6.pantu šajā periodā māte, kura audzināja bērnu līdz 8 gadu vecumam un nestrādāja, varēja brīvprātīgi veikt sociālā nodokļa maksājumus 1% apmērā no iztikas minimuma, kā rezultātā minētais periods tiek ieskaitīts apdrošināšanas stāžā. Turklāt tika dota iespēja šos maksājumus veikt arī pēc minētā termiņa - līdz 1997.gada 31.decembrim (t.i., līdz laikam, kad sociālā nodokļa administrēšanu veica Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra). Informācija par iespēju samaksāt nenomaksāto sociālo nodokli tika publicēta Latvijas Vēstnesī un atspoguļota plašsaziņas līdzekļos.
Attiecībā uz to, ka informācija par iespēju samaksāt sociālo nodokli tika publicēta Latvijas Vēstnesī un atspoguļota plašsaziņas līdzekļos, jāpaskaidro, ka šis saziņas veids ar iedzīvotājiem ir noderīgs atskaitēm, nevis reālai iedzīvotāju sasniegšanai. It īpaši mazefektīvs šāds saziņas veids bija deviņdesmito gadu sākumā attiecībā uz kontingentu sievietes ar pirmsskolas vecuma bērniem lauku reģionos, kuras lauksaimniecības transformācijas rezultātā bija zaudējušas darbu.
LDDK ieskatā neatkarīgi no informētības pakāpes, šāds brīvprātīgi veikts sociālā nodokļa maksājums 1% apmērā no iztikas minimuma, kas laikā no 1991.gada līdz 1996.gadam bija robežās no 0,01 līdz 0,56 euro mēnesī, kas, ņemot vērā tā laika sociālā nodokļa struktūru bija tikai 2,6% no sociālā nodokļa apjoma, kam valsts formāli pretī lika pakalpojumu 37 procentpunktu (97,4%) apjomā, patiesībā nebija reāls sociālā nodokļa maksājums, bet absolūti formāla, relatīvi dārgi administrējama procedūra, kuras vienīgais rezultāts ir bērnu audzināšanai veltītā laika izslēgšana no stāža tām sievietēm, kuras bērnus audzināja tajā laikposmā, kā arī daļa sieviešu izslēgšana no potenciālā pensiju saņēmēju loka stāža nepietiekamības dēļ.
LDDK ieskatā šādu, formālu pazīmi nedrīkst likt priekšplānā reālai pazīmei – uzaudzinātiem bērniem, kas ir šodienas nodokļu maksātāji un pensiju sistēmas uzturētāji. 

Priekšlikums
Ņemot vērā augšminēto, attiecībā uz Pārejas noteikumu 2.punkta 7.apakšpunktā minēto sociālo grupu ir jāizslēdz nosacījums par sociālo iemaksu veikšanu par laika posmu līdz 1995.gada 31.decembrim.
 

Attiecībā uz Pārejas noteikumu 2.punkta 7.apakšpunktā minēto sociālo grupu ir jāizslēdz nosacījums par sociālo iemaksu veikšanu par laika posmu līdz 1995.gada 31.decembrim.

Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) ir iepazinusies ar Labklājības ministrijas (LM) precizēto likumprojektu “Grozījumi likumā "Par valsts pensijām""  (turpmāk Projekts) un uztur šādus iebildumus:

LDDK uztur iebildumu pret Projektu kopumā LM piedāvātajā redakcijā.

Pamatojums
LM piedāvātais likumprojekts neparedz atcelt krīzes laikā ieviesto pensiju indeksācijas kārtību, kas attiecībā uz pensiju kapitāla sistēmu ir pieļaujama krīzes laikā, bet nav attaisnojama pēc tam, kad krīze ir beigusies. LM iebilduma neņemšanu vērā skaidro ar to, ka pensijas mehānisma pārskatīšana esot saistīta ar ievērojamiem papildu izdevumiem gan no valsts pamatbudžeta, gan sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta, un LM līdz šim nav guvusi atbalstu tā ieviešanai ārpus vidēja termiņa ietvara procesa virzības. Līdz ar to LM 2024.gada 28.jūnijā ir iesniegusi Finanšu ministrijai un Valsts kancelejai ministrijas prioritāros pasākumus 2025.-2028.gadam, tajā skaitā  priekšlikumu, kas paredz no 2025.gada pārskatīt valsts pensijas visu apmēru katru gadu 1. oktobrī, ņemot vērā faktisko patēriņa cenu indeksu un daļu no apdrošināšanas iemaksu algas reālā pieauguma procentiem.
1. LDDK ieskatā līdzekļu trūkums sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta nevar būt iemesls  uz reāli veiktām iemaksām balstītu pensiju neindeksēšanai (pirktspējas uzturēšanai iepriekšējā līmenī), jo:
1.1. Apdrošinātās personas un viņu darba devēji katrā laika posmā ir veikuši iemaksas atbilstīgi tā brīža naudas paritātei, tādā veidā paaudžu solidaritātes sistēmas ietvaros nodrošinot tā brīža pensiju saņēmējiem iztikas līdzekļus atbilstīgi tā brīža naudas pirktspējai. No tā izriet, ka iemaksu veicējiem vajadzētu būt tiesībām pēc pensijas vecuma sasniegšanas saņemt pensiju, kas pēc pirktspējas atbilst veiktajām iemaksām. Vienīgais izņēmums var būt terminēti ierobežojumi krīzes situācijās, kā arī to paredzēja 2009.gada 12.martā Saeimā pieņemtais likums.
1.2. Papildus jānorāda, ka apdrošinātās personas un viņu darba devēji, veicot iemaksas pensiju pirmajā līmenī, būtiski pārmaksā, jo tikai daļa no šiem – paaudžu solidaritātes sistēmas nodrošināšanai novirzītajiem līdzekļiem ir individualizēta (14 procentpunkti) un tiek uzskaitīta kā personas pirmā pensiju līmeņa  kapitāls tās nākotnes pensijas aprēķināšanai. Savukārt pārējie 3,91 procentpunkti nav individualizēti un tiek novirzīti ar pašas personas pensiju nesaistītiem mērķiem. No tā izriet, ka persona darbmūža laikā paaudžu solidaritātes sistēmas ietvaros samaksā ievērojami vairāk, nekā valsts ieskaita pašas personas pirmā līmeņa virtuālajā kapitālā. Piemēram, 2013.gadā no personas un tās darba devēja veiktajām iemaksām peniju pirmā līmeņa izdevumu segšanai tika novirzīts par  41,3% vairāk līdzekļu, nekā ieskaitīts pašas personas pirmā līmeņa virtuālajā kapitālā. 2014.gadā virsmaksājums bija 32,3%, 2015.gadā – 29,3%, 2016.gadā – 32,1%, no 2017.gada līdz 2020.gadam – 32,1%, bet sākot no 2021.gada virsmaksājums ir 27,9,%. No tā izriet, ka visas personas, kuru individualizētās iemaksas nodrošina vismaz minimālo pensiju, faktiski ir būtiski pārmaksājušas. Turklāt, jo lielākas ir bijušas iemaksas, jo lielāks ir pārmaksātais apjoms, kas tiek izmantots citām vajadzībām (tostarp aktuālo pensiju izmaksu nodrošināšanai personām, kuru individualizētās iemaksas nenodrošina vismaz minimālās pensijas līmeni, kā arī pensiju speciālā budžeta virtuālajam  uzkrājumam, kas kopbudžeta ietvaros faktiski tiek izmantots pamatbudžeta aktuālā iztrūkuma izkompensēšanai, tostarp, amatpersonu atalgojuma finansēšanai atbilstīgi Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumā noteiktajai indeksēšanas kārtībai.
1.3. Valsts speciālā budžeta naudas līdzekļu atlikums 2024.gadā ir 408 miljoni euro, no tiem 355 miljoni ir pensiju speciālā budžeta ieņēmumu pārsniegums pār izdevumiem. naudas līdzekļu atlikums, kas veidojas galvenokārt no virsmaksājuma, kas šogad 27,9%, un arī no tā, ka pensijas netiek indeksētas pilnā to apjomā.
2. Otrs ļoti būtiskais aspekts ir šobrīd pastāvošā atšķirība starp valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības un pensiju indeksāciju. Vadoties no tā, ka pirmajā gadījumā indeksē atlīdzību, kas tiek finansēta no citu nodokļu maksātāju līdzekļiem (tostarp pamatbudžeta balansēšanai izmantoto pensiju speciālā budžeta uzkrājumu), savukārt otrajā pirktspējas paritātei cenšas pieskaņot uz personas un tās darba devēja veiktajām reālajām iemaksām. Šāds modelis, kad valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzību indeksē pilnā apmērā, savukārt uz iemaksām balstītās pensijas indeksē nepilnā apmērā, ir netaisnīgs un ir pretrunā ar Satversmes 1.pantu un 91.pantu.

LDDK ieskatā ir vismaz trīs iespējas, kā novērst savstarpēji netaisnīgo situāciju:
1) Pirmais variants ir attiecināt uz valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības indeksāciju tos pašus nosacījumus, kādi tiek piemēroti pensiju indeksācijai.
2) Otrais variants ir pensiju indeksācijai pārtraukt piemērot krīzes laika indeksācijas kārtību un kompensēt neindeksēto daļu par periodu no 2014.gada, kas ir uzskatāms par laiku, kad finanšu krīze bija pilnībā pārvarēta.
3) Trešais variants ir noteikt zemāku obligātās sociālās apdrošināšanas likmi par atalgojuma daļu, kas pārsniedz 50% no vidējās algas valstī iepriekšējā periodā.

LDDK ieskatā ir vismaz trīs iespējas, kā novērst savstarpēji netaisnīgo situāciju: Pirmais variants ir attiecināt uz valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības indeksāciju tos pašus nosacījumus, kādi tiek piemēroti pensiju indeksācijai. Otrais variants ir pensiju indeksācijai pārtraukt piemērot krīzes laika indeksācijas kārtību un kompensēt neindeksēto daļu par periodu no 2014.gada, kas ir uzskatāms par laiku, kad finanšu krīze bija pilnībā pārvarēta. Trešais variants ir noteikt zemāku obligātās sociālās apdrošināšanas likmi par atalgojuma daļu, kas pārsniedz 50% no vidējās algas valstī iepriekšējā periodā.