Atzinums

Projekta 12. punktā norādītais lēmumu administratīvā pārkāpuma procesā pārsūdzēšanas regulējums lielā mērā dublē Administratīvās atbildības likumu. Nav izslēgta iespēja projektā norādīt, kura amatpersona tipiski ir augstāka amatpersona administratīvā pārkāpuma procesā. Tomēr aicinām vērtēt šādas normas nepieciešamību.

Projekta 12. punktā paredzēts: "Bērnu tiesību uzraudzības dienesta amatpersonu pieņemtos lēmumus administratīvo pārkāpumu procesā var pārsūdzēt Bērnu tiesību uzraudzības dienesta vadītājam, iesniedzot sūdzību dienesta amatpersonai, kura pieņēmusi lēmumu."

1. Kā tas norādīts Tieslietu ministrijas iepriekšējā atzinumā, augstāka amatpersona administratīvā pārkāpuma procesā ir atkarīga no lēmuma pieņēmēja. Tipiski tas ir lēmuma pieņēmēja tiešais vadītājs kā nākamā līmeņa augstākā amatpersona. Tādējādi, ja sākotnējos lēmumus administratīvā pārkāpuma procesā iestādē pieņem Bērnu tiesību uzraudzības dienesta amatpersonas, tad augstāka amatpersona varētu būt šīs struktūrvienības vadītājs.

Ja šāda kārtība ir raksturīga visos administratīvā pārkāpuma procesos un nav arī plānots, ka paredzamā nākotnē tas varētu mainīties, projektā varētu ietvert norādi, ka augstāka amatpersona administratīvā pārkāpuma procesā ir Bērnu tiesību uzraudzības dienesta vadītājs.

2. Šobrīd projektā esošā norāde – "Bērnu tiesību uzraudzības dienesta amatpersonu pieņemtos lēmumus administratīvo pārkāpumu procesā var pārsūdzēt Bērnu tiesību uzraudzības dienesta vadītājam" – privātpersonas skatījumā var tikt uztverta kā maldinoša. Ne visus lēmumus administratīvā pārkāpuma procesā var pārsūdzēt.

3. Tas, ka sūdzību iesniedz tai amatpersonai, kura pieņēmusi šo lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā, ir noteikts Administratīvās atbildības likumā (piemēram, šā likuma 168. panta pirmā un otrā daļa). Projektā nav nepieciešams un nav pieļaujams dublēt Administratīvās atbildības likuma regulējumu (Ministru kabineta 2009. gada 3. februāra noteikumu Nr. 108 "Normatīvo aktu projektu sagatavošanas noteikumi" 3.2. apakšpunkts).

4. Ikvienā lēmumā administratīvā pārkāpuma procesā ir jānorāda informācija par lēmuma pārsūdzēšanu (piemēram, Administratīvās atbildības likuma 77. panta pirmās daļas 7. punkts, 121. panta otrās daļas 6. punkts, 153. panta pirmās daļas 11. punkts un otrās daļas 9. punkts).

Tātad ir jānorāda informācija par personas tiesībām lēmumu pārsūdzēt un informācija par pārsūdzēšanas kārtību (Laveniece-Straupmane N. 11. nodaļa. Procesuālie dokumenti. Skaidrojumi. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 283. lpp.). Ar pārsūdzēšanas kārtību saprotams, kur (adrese) un kam iesniedzama sūdzība un tās iesniegšanas termiņš (tā, lai būtu saprotams, no kura brīža sākas termiņa skaitījums) (sal. Zeppa-Priedīte V. 320. pants. Nolēmuma struktūra. Grām.: Kriminālprocesa likuma komentāri. A daļa. Zinātniska monogrāfija prof. Kristīnes Stradas-Rozenbergas zinātniskā redakcijā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2019, 858. lpp.; Briede J. 67. pants. Administratīvā akta forma un sastāvdaļas. Grām.: Administratīvā procesa likuma komentāri. A un B daļa. Sagatavojis autoru kolektīvs. Dr.iur. J. Briedes zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2013, 667. lpp.). Turklāt informācija par lēmuma pārsūdzēšanu ir jānorāda neatkarīgi no tā, vai lēmums ir pārsūdzams. Ja lēmums ir pārsūdzams, tad lēmumā norāda informāciju par personas tiesībām šo lēmumu pārsūdzēt un informāciju par pārsūdzēšanas kārtību. Ja lēmums nav pārsūdzams, tad lēmumā norāda, ka šis lēmums nav pārsūdzams. Ja vienā dokumentā ir apvienoti vairāki lēmumi, kas ir pārsūdzami daļā, lēmumā norāda, kādā daļā lēmums ir pārsūdzams un kādā daļā tas nav pārsūdzams (Laveniece-Straupmane N. 11. nodaļa. Procesuālie dokumenti. Skaidrojumi. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 283. lpp.).

Ievērojot minēto, ikvienam lēmuma adresātam jābūt tieši informētam par lēmuma pārsūdzēšanas iespējamību un kārtību. Līdz ar to pastāv jautājums, kādā nolūkā būtu nepieciešams iestādes nolikumā iekļaut vispārīga rakstura informāciju par pārsūdzēšanu. Turklāt nav izslēgts, ka nolikumā esošā informācija konkrētā gadījumā var neatbilst faktiskajai situācijai (lēmumu pieņem cita amatpersona, normatīvais akts ir novecojis u. tml.) vai arī var zināmā mērā maldināt vai radīt neizpratni privātpersonai (piemēram, ja lēmums nemaz nav pārsūdzams).
 

-