Atzinums

Projekta 3. panta pirmā daļa paredz papildināt likuma "Par nodokļiem un nodevām" (turpmāk – Likums) 16. panta pirmo daļu ar 5.¹ punktu, nosakot, ka nodokļu maksātājam ir tiesības ierosināt Valsts ieņēmumu dienestam noslēgt vienošanās līgumu jebkurā administratīvā procesa stadijā. Atkārtoti norādām, ka Administratīvā procesa likuma 63.¹ pants paredz, ka iestāde jebkurā administratīvā procesa stadijā var vienoties ar procesa dalībniekiem par administratīvā līguma slēgšanu Valsts pārvaldes iekārtas likumā noteiktajā kārtībā. Administratīvā līguma slēgšanu var ierosināt gan iestāde, gan privātpersona. Saskaņā ar Ministru kabineta 2009. gada 3. februāra noteikumu Nr. 108 "Normatīvo aktu projektu sagatavošanas noteikumi" 3.2. apakšpunktā noteikto normatīvā akta projektā neietver normas, kas dublē tāda paša spēka normatīvā tiesību akta tiesību normās ietverto normatīvo regulējumu. Projekta izziņā ir norādīts, ka ir svarīgi nodrošināt, ka nodokļu maksātājam ir nodrošināta iespēja viena likuma ietvaros iegūt informāciju par tā būtiskākajām vispārējām tiesībām, ko tas var īstenot nodokļu administrēšanas procesa ietvaros, it sevišķi tiesiskā strīda situācijas efektīvai atrisināšanai, tāpēc Likums ir papildināts ar nodokļu maksātāja tiesībām ierosināt noslēgt vienošanās līgumu. Vēršam uzmanību uz to, ka nodokļu maksātāji savu tiesību nezināšanu nevar attaisnot ar faktu, ka uz vienu procesu attiecināmais regulējums ir ietverts dažādos normatīvajos aktos. Tādējādi šis nav pietiekams pamats Administratīvā procesa likuma normu dublēšanai Likumā. Vienlaikus vēršam uzmanību uz to, ka Valsts ieņēmumu dienests jebkurā procesa stadijā var informēt nodokļu maksātāju par tā tiesībām, tostarp, tiesībām ierosināt noslēgt vienošanās līgumu, kā arī Valsts ieņēmumu dienests pats var ierosināt noslēgt vienošanās līgumu. Ņemot vērā minēto, nav nepieciešami Likuma grozījumi, lai Valsts ieņēmumu dienests varētu informēt nodokļu maksātājus par to tiesībām ierosināt slēgt vienošanās līgumu. Ievērojot minēto, atkārtoti lūdzam izslēgt projekta 3. panta pirmo daļu, kas paredz papildināt Likuma 16. panta pirmo daļu ar 5.¹ punktu.

-

Projekts papildina grozāmā likuma 24. pantu ar 9.² daļu, paredzot, ka Valsts ieņēmumu dienests tā administrētajiem nodokļu, nokavējuma naudas un soda naudas maksājumiem ir tiesīgs piešķirt, atteikt, kā arī atcelt lēmumu par samaksas termiņa pagarinājuma piešķiršanu ar Valsts ieņēmumu dienesta informācijas sistēmas sagatavotu lēmumu, balstoties tikai uz automātisku datu apstrādi. Tomēr, skatoties kopsakarā ar projekta anotācijā ietverto skaidrojumu, secināms, ka nav izveidots pienācīgs automatizētas lēmuma pieņemšanas regulējums.

1. Kā skaidrots iepriekšējā Tieslietu ministrijas atzinumā, automatizētas lēmuma pieņemšanas gadījumā personai ir jānodrošina vismaz tiesības panākt cilvēka līdzdalību, tiesības paust savu viedokli, saņemt paskaidrojumu par lēmumu un apstrīdēt lēmumu. Šo tiesību īstenošanas iespējamība projekta anotācijā faktiski netiek analizēta. Ir atrodamas vien vispārīgas norādes un atsauces uz administratīvā procesa regulējumu (piemēram, ka nodokļu maksātājam būs iespēja paust savu viedokli un panākt amatpersonas iejaukšanos apstrīdēšanas procesa ietvaros). Tā vietā būtu nepieciešams visaptverošs, argumentēts un detalizēts visu šo tiesību īstenošanas iespējamības izvērtējums administratīvajā procesā (sal. Geburczyk F. Automated administrative decision-making under the influence of the GDPR – Early reflections and upcoming challenges. Computer Law & Security Review, Vol. 41, 2021).

Viens no sarežģītākajiem jautājumiem ir personas tiesības saņemt paskaidrojumu par lēmumu. No tā, vai personai ir iespēja iegūt paskaidrojumu par lēmumu, atkarīga pienācīga turpmākā procesa norise. Piemēram, ja persona neizprot lēmuma pieņemšanas mehānismu, tā efektīva apstrīdēšana ir neiespējama (sal. Wachter S., Mittelstadt B., Floridi L. Why a Right to Explanation of Automated Decision-Making Does Not Exist in the General Data Protection Regulation. International Data Privacy Law, Vol. 7, No. 2, 2017, p. 97).

Paskaidrojuma saturam jābūt tādam, lai persona varētu saprast, kāda informācija (pierādījumi) un apsvērumi ir bijuši lēmuma pieņemšanas pamatā, kā arī pašu lēmuma pieņemšanas tehnisko procedūru. Tādējādi personai būtu sniedzama jēgpilna un visaptveroša informācija par automatizētā lēmuma pieņemšanā izmantotajiem datiem (piemēram, datu apjomu, to izcelsmi) un lēmuma pieņemšanas shēmu (proti, lēmuma pieņemšanas vispārīgu aprakstu tā, lai tas pietiekami saprotami atklātu lēmuma pamatā esošo algoritmu uzbūvi, iekšējo loģiku un darbību). Tāpat personai ir svarīgi saprast lēmuma tiesiskās un faktiskās sekas (tā ietekmi) (Bayamlioglu E. The right to contest automated decisions under the General Data Protection Regulation: Beyond the so-called "right to explanation". Regulation & Governance. 2021, doi:10.1111/rego.12391). Līdz ar to izvērtējams nepieciešamais paskaidrojuma apjoms un attiecīgi precizējams projekts. Šobrīd projektā ir norādīts, ka informāciju par automatizēta lēmuma pieņemšanā izmantotajiem nodokļu maksātāja novērtējuma kritērijiem Valsts ieņēmumu dienests publicē savā tīmekļvietnē. Ievērojot iepriekš minēto tiesību saņemt paskaidrojumu apjoma izklāstu, ir apšaubāms, ka būs pietiekami personu informēt tikai par izmantotajiem novērtējuma kritērijiem.

Neskarot paskaidrojuma apjomu, pastāv jautājums arī par paskaidrojuma sniegšanas laiku. Tiesību doktrīnā nošķir personas tiesības saņemt paskaidrojumu pirms un pēc lēmuma pieņemšanas. Pirms lēmuma pieņemšanas paskaidrojumi attiecināmi uz informācijas sistēmas funkcionalitāti, lēmuma pieņemšanas vispārīgo shēmu, pieņemšanā izmantojamiem kritērijiem u. tml. Savukārt paskaidrojums par konkrētu lēmumu iespējams vien pēc tā pieņemšanas (sal. Wachter S., Mittelstadt B., Floridi L. Why a Right to Explanation of Automated Decision-Making Does Not Exist in the General Data Protection Regulation. International Data Privacy Law, Vol. 7, No. 2, 2017, p. 78). Projektā paredzēts, ka informāciju par izmantotajiem novērtēšanas kritērijiem Valsts ieņēmumu dienests publicē savā tīmekļvietnē. Tādējādi šajā gadījumā runa ir par paskaidrojumu pirms lēmuma pieņemšanas.

Nav izslēgts, ka ļoti vienkāršos gadījumos ir pietiekami ar vispārīgu paskaidrojumu par sistēmas funkcionalitāti, lēmuma pieņemšanas shēmu un izmantotajiem kritērijiem, lēmuma tiesiskajām vai faktiskajām sekām u. tml. Proti, informācijas apjoms pirms un pēc lēmuma pieņemšanas varētu būt identisks, vismaz tā būtiskajos elementos, attiecībā uz visiem lēmumu adresātiem. Šādā situācijā varētu izmantot projektā paredzēto mehānismu – skaidrojuma publicēšana iestādes tīmekļa vietnē. Tomēr, ja ar lēmuma pieņemšanu saistītie elementi ir atšķirīgi dažādām personām, laikā mainīgi (piemēram, datu ieguves avoti un laiks) un tas netiek atspoguļots pašā lēmuma saturā, tad aprobežošanās ar vispārīgu skaidrojumu tīmekļa vietnē šķiet nepietiekama. Pēdējā gadījumā iespējamais risinājums varētu būt nepieciešamās individualizētās informācijas pievienošana lēmumam (nosūtīšana vienkopus ar lēmumu).

Neskatoties uz iestādes rīcību, personas ieskatā nepieciešamā paskaidrojuma apjoms varētu būt atšķirīgs vai arī iestādes nodrošinātais paskaidrojums varētu būt nesaprotams. Tādējādi rodas jautājums, vai personai, kad tā ir saņēmusi lēmumu, būs tiesības saņemt (papildu) paskaidrojumu un kā tās ir īstenojamas?

2. Automatizētas lēmuma pieņemšanas gadījumā izvērtējams, vai tiek nodrošinātas personai piemītošās pamattiesības (tostarp projekta atbilstība Latvijas starptautiskajām saistībām).

3. Projektā paredzēts, ka lēmumu apliecina ar kvalificētu elektronisko zīmogu Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 23. jūlija regulas Nr. 910/2014 par elektronisko identifikāciju un uzticamības pakalpojumiem elektronisko darījumu veikšanai iekšējā tirgū un ar ko atceļ direktīvu 1999/93/EK 3. panta 27. punkta izpratnē. Lai apstiprinātu attiecīgo datu esību konkrētā laikā, būtu izmantojams arī kvalificēts elektroniskais laika zīmogs (salīdzinājumam skatīt Procesu norises elektroniskā vidē valsts platformas likuma 3. panta sesto daļu).

-

Projektā iekļautajā grozāmā likuma 32. panta 5.¹ daļā ir paredzēta iespēja piemērot soda naudu 100 procentu apmērā no budžetā iemaksājamās nodokļu summas apmēra. Tieslietu ministrijas iepriekšējā atzinumā bija ietverts lūgums pamatot fiksēta apmēra soda naudas pieļaujamību. Tomēr šobrīd projekta anotācijā atrodams vien daļējs pamatojums.

Projekta anotācijā norādīts: "Tā kā jau šobrīd likumdevējs normatīvajā regulējumā (t. i., likumā "Par valsts sociālo apdrošināšanu" un likumā "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli") ir paredzējis darba devējam atbildību par nepilnīgu nodokļa ieturēšanu, piemērojot tam soda naudu 300 % apmērā no budžetā iemaksājamās nodokļu summas, attiecīgi secināms, ka likumdevējs jau ir veicis tiesiskā regulējuma izvērtējumu un atzinis to par atbilstīgu Satversmei. Tādējādi likumprojekta ietvaros tiek vērtēta tikai soda naudas samazinājuma ietekme uz leģitīmā mērķa – sabiedrības labklājība un demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzība – sasniegšanu."

Ikvienai institūcijai, kas izdod normatīvos aktus, ir pienākums periodiski pārskatīt tās noteikto tiesisko regulējumu, lai izvērtētu tā nepieciešamību atbilstoši faktisko un tiesisko apstākļu izmaiņām, kuras tiesību normas pieņemšanas brīdī var būt grūti vai pat neiespējami prognozēt (sk., piem., Satversmes tiesas 2022. gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr. 2021-40-0103 14. punktu; Satversmes tiesas 2022. gada 10. marta sprieduma lietā Nr. 2021-24-03 31.2. punktu). Tāpat likumdevējam ir pienākums nodrošināt tiesību normu atbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normām un saskaņot projektā paredzētās tiesību normas un tiesību sistēmā jau pastāvošās tiesību normas atbilstoši racionāla likumdevēja principam (Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta sprieduma lietā Nr. 2018-11-01 18.1. punkts).

Grozījumi normatīvajā regulējumā ir iespēja īstenot minēto likumdevēja pienākumu. Turklāt projekta anotācijā nav arī norādīti avoti, kur tajā minētais likumdevēja izvērtējums būtu atrodams, un pastāv jautājums, vai iespējamais likumdevēja izvērtējums aptver jaunākās Satversmes tiesas atziņas par fiksēta apmēra sodu pieļaujamību.

Līdz ar to lūdzam atkārtoti izvērtēt projektā esošo regulējumu.
 

-

Projektā iekļautajā grozāmā likuma 34. panta 1.¹ daļas 2. punktā paredzēta iespēja piemērot soda naudu 50 procentu apmērā no budžetā iemaksājamās nodokļa summas. Tieslietu ministrijas iepriekšējā atzinumā bija ietverts lūgums izvērtēt soda naudas apmēra atbilstību samērīguma principam, tostarp pamatot, kāpēc ir paredzēta soda nauda tieši 50 procentu apmērā.

Projekta anotācijā norādīts: "Šajā gadījumā soda nauda tiek piemērota bez individualizācijas, jo, kā uz to ir arī norādījusi Satversmes tiesa savā spriedumā, ja konkrēto pārkāpumu raksturo pietiekami vienveidīgi apstākļi, likumdevējs var noteikt tādu soda naudas apmēru, kas tipiskā gadījumā ir nemainīgs. Bez tam ir jāņem vērā, ka tiesiskajā sistēmā, kur nodokļu jomā nodokļu maksātājam ir pienākums sadarboties ar nodokļu administrāciju, sodoša rakstura līdzekļu galvenā funkcija ir preventīva, proti, novērst, mazināt un paredzēt nodokļu saistību neizpildes risku (skatīt Satversmes tiesas sprieduma 18.2. apakšpunktu). Plānotās izmaiņas tiesiskajā regulējumā paredz savstarpēju sadarbību, iestādei sākotnēji informējot nodokļu maksātāju par likumā noteikto prasību (nevis to sodot par prasības neizpildi) un nodokļu maksātājam dodot iespēju labprātīgi likuma prasību izpildīt. Tādējādi būtībā šajā gadījumā soda naudai ir preventīvs raksturs un tās mērķis ir veicināt, ka nodokļu maksātājs labprātīgi izpilda nodokļu administrācijas paziņojumā ietverto lūgumu. Savukārt nodokļu maksātāja sadarbības pienākumu neizpildot, nodokļu revīzijas (audita) procesā piemērojamās soda naudas apmērs noteikts, ievērojot par līdzīga pārkāpuma jau šobrīd noteikto soda naudas apmēru, kas izriet no likuma “Par nodokļiem un nodevām” 34.panta otrās daļas 2.punkta)."

Satversmes tiesas 2021. gada 6. aprīļa spriedumā lietā Nr. 2020-31-01 ir secināts, ka par reģistrēšanās pienākuma pārkāpumu piemērojamās soda naudas individualizācija atbilstoši šā pārkāpuma raksturam ir nepieciešama. Turpretī projekta anotācijā šķietami norādīts, ka projektā paredzētajā situācijā pārkāpumu raksturo pietiekami vienveidīgi apstākļi, lai varētu noteikt tādu soda naudas apmēru, kas tipiskā gadījumā ir nemainīgs. Šāda atšķirība prasa argumentētu analīzi, kas atspoguļotu regulējuma izmaiņas un pamatotu vienveidīgu apstākļu esību.

Tāpat projekta anotācijā nav izvērtēts, vai labums, ko gūst sabiedrība no noteiktā ierobežojuma, ir lielāks par indivīdam nodarīto kaitējumu.

Projekta anotācijā norādīts, ka piemērojamās soda naudas apmērs noteikts, ievērojot par līdzīgu pārkāpumu jau šobrīd noteikto soda naudas apmēru, kas izriet no likuma "Par nodokļiem un nodevām" 34. panta otrās daļas 2. punkta. Pirmkārt, no šāda skaidrojuma nav saprotams, kā izpaužas pārkāpumu līdzība (kādi ir līdzīgie būtiskie elementi). Otrkārt, soda naudas apmēra atbilstība sankcijai par līdzīgu pārkāpumu pati par sevi nenozīmē, ka soda naudas apmērs ir samērīgs.

Līdz ar to lūdzam atkārtoti izvērtēt projektā paredzēto regulējumu.
 

-

Projekta 19. pantā ietvertais Likuma 41. panta pirmās daļas pirmais teikums paredz, kādā brīdī administratīvā procesa ietvaros var tikt slēgts vienošanās līgums. Projekta anotācijā norādīts, ka ar projektu tiek paplašināts vienošanās līguma institūts, to attiecinot arī uz sākotnējo lēmumu pieņemšanas procesu. Atkārtoti norādām, ka Administratīvā procesa likuma 63.¹ panta pirmais teikums paredz, ka par administratīvā līguma slēgšanu var vienoties jebkurā administratīvā procesa stadijā. Administratīvā līguma daudzfunkcionālais pielietojums izsecināms arī no tā, ka komentējamā tiesību normā likumdevējs uzsvēris, ka šādu līgumu var slēgt jebkurā administratīvā procesa stadijā – proti, gan kamēr konkrētās publiski tiesiskās attiecības tiek risinātas iestādē (gan sākotnējā, gan apstrīdēšanas stadijā), gan tad, ja strīds starp iestādi un privātpersonu jau nonācis tiesā, gan tad, ja nepieciešams vienoties par izpildes jautājumiem (sk. Administratīvā procesa likuma komentāri. A un B daļa. Sagatavojis autoru kolektīvs. Dr.iur. J. Briedes zinātniskajā redakcijā. – Rīga: Tiesu nama aģentūra, 2013, 604. lpp.). Ņemot vērā minēto, tiesības slēgt vienošanās līgumu jebkurā administratīvā procesa stadijā jau izriet no vispārīgā regulējuma, tādējādi atkārtoti lūdzam nedublēt Likumā Administratīvā procesa likumā paredzēto un precizēt projekta 19. pantā ietverto Likuma 41. panta pirmo daļu.

-

Projekta 19. pantā ietvertā Likuma 41. panta astotā, devītā un desmitā daļa noteic, līdz kuram brīdim konkrētos gadījumos var tikt iesniegts iesniegums vienošanās slēgšanai vai kādā brīdī vienošanās līgumu ir tiesīgs slēgt Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektors. Administratīvā procesa likuma 63.¹ panta pirmais teikums paredz, ka par administratīvā līguma slēgšanu var vienoties jebkurā administratīvā procesa stadijā. Administratīvā līguma daudzfunkcionālais pielietojums izsecināms arī no tā, ka komentējamā tiesību normā likumdevējs uzsvēris, ka šādu līgumu var slēgt jebkurā administratīvā procesa stadijā – proti, gan kamēr konkrētās publiski tiesiskās attiecības tiek risinātas iestādē (gan sākotnējā, gan apstrīdēšanas stadijā), gan tad, ja strīds starp iestādi un privātpersonu jau nonācis tiesā, gan tad, ja nepieciešams vienoties par izpildes jautājumiem (sk. Administratīvā procesa likuma komentāri. A un B daļa. Sagatavojis autoru kolektīvs. Dr.iur. J. Briedes zinātniskajā redakcijā. – Rīga: Tiesu nama aģentūra, 2013, 604. lpp.). Ņemot vērā minēto, tiesības slēgt vienošanās līgumu jebkurā administratīvā procesa stadijā jau izriet no vispārīgā regulējuma. Projekta anotācijā skaidrots, ka šī regulējuma mērķis ir noteikt nosacījumus, kad ir iesniedzams iesniegums, ja nodokļa maksātājs vēlas vienoties par obligāto maksājumu samazināšanu, lai atkarībā no administratīvā procesa stadijas piemērotu projekta 19. pantā ietvertā Likuma 41. panta otrajā, trešajā, ceturtajā, piektajā, sestajā vai septītajā daļā noteikto obligāto maksājumu samazinājumu. Vēršam uzmanību uz to, ka projekta 19. pantā ietvertajā Likuma 41. panta otrajā, trešajā, ceturtajā, piektajā, sestajā un septītajā daļā jau ir paredzēts, līdz kuram brīdim iesniedzams iesniegums par vienošanās līguma slēgšanu, lai attiecīgi varētu samazināt obligāto maksājumu. Ņemot vērā minēto, lūdzam izslēgt projekta 19. pantā ietverto Likuma 41. panta astoto, devīto un desmito daļu.

-

Projekta 5. panta pirmā daļa paredz izteikt jaunā redakcijā Likuma 18. panta pirmās daļas 7. punktu, nosakot, ka nodokļu maksātajam tiek paziņots par nodokļu administrācijas pārbaudes rezultātiem. Projekta izziņā skaidrots, ka ar šo regulējumu tiek noteikts, ka paziņoti tiek dažādo nodokļu administrācijas pārbaužu rezultātā pieņemtie lēmumi. Administratīvā procesa likuma 70. pantā noteiktais paredz, ka paziņots tiek administratīvais akts, taču no projekta 5. panta pirmajā daļā ietvertās Likuma 18. panta pirmās daļas 7. punkta redakcijas var secināt, ka nodokļu maksātājam tiek nosūtīta informācija par nodokļu administrācijas pārbaudes rezultātiem, nevis paziņots administratīvais akts. Ņemot vērā minēto, lai būtu viennozīmīgi skaidrs, ka tiek paziņots administratīvais akts, aicinām precizēt projekta 5. panta pirmajā daļā noteikto, paredzot, ka tiek paziņots nodokļu administrācijas pārbaudes ietvaros pieņemtais lēmums.

-

Projekta 19. pantā ietvertajā Likuma 41. panta otrajā daļā paredzētas sekas tam, ja vienošanās līgums tiek noslēgts līdz nodokļu rēķina izdošanai. Ņemot vērā to, ka projekta 19. pantā ietvertajās Likuma 41. panta citās daļās (piemēram, skatīt šī panta trešo daļu), kas paredz sekas rīcībai, ja tiks noslēgts vienošanās līgums, noteic, ka atskaites punkts ir iesnieguma iesniegšana par vienošanās līguma noslēgšanu, nevis vienošanās līguma noslēgšana, lūdzam arī projekta 19. pantā ietvertajā Likuma 41. panta otrajā daļā paredzēt, ka attiecīgās sekas iestājas, ja iesniegums vienošanās līguma noslēgšanai tiek iesniegts līdz nodokļu rēķina izdošanai.

-

Projekta 19. pantā ietvertajā Likuma 41. panta ceturtās daļas ievaddaļā paredzētas sekas tam, ja vienošanās līgums tiek noslēgts līdz lēmuma par nodokļu revīzijas (audita) rezultātiem pieņemšanai. Ņemot vērā to, ka projekta 19. pantā ietvertajās Likuma 41. panta citās daļās (piemēram, skatīt šī panta trešo daļu), kas paredz sekas rīcībai, ja tiks noslēgts vienošanās līgums, noteic, ka atskaites punkts ir iesnieguma iesniegšana par vienošanās līguma noslēgšanu, nevis vienošanās līguma noslēgšana, lūdzam arī projekta 19. pantā ietvertajā Likuma 41. panta ceturtās daļas ievaddaļā paredzēt, ka attiecīgās sekas iestājas, ja iesniegums vienošanās līguma noslēgšanai tiek iesniegts līdz lēmuma par nodokļu revīzijas (audita) rezultātiem pieņemšanai.

-