Atzinums

Regulas Nr.2024/1348 28.panta 7.punkts paredz, ka dalībvalstis var organizēt piekļuvi procedūrai tādā veidā, lai pieteikuma paušana, reģistrēšana vai iesniegšana notiktu vienlaikus. Tāpat atbilstoši šī regulas panta trešajai daļai pieteikuma iesniegšana notiek noteiktā vietā. Tādējādi nav strīda, ka Latvijai ir iespējas paredzēt, ka visas šīs trīs stadijas (atbilstoši Regulas tekstam latviešu valodā – pieteikuma paušana, reģistrācija un pieprasīšana) notiek vienlaicīgi. Tomēr likumprojekta izstrādes gaitā būtu jāgūst pārliecība, vai šī norma kopsakarā ar citām Patvēruma likuma normām (piemēram, Patvēruma likuma 5.panta otro daļu) praksē neradītu situāciju, kurā faktiski tiek ierobežota piekļuve patvēruma procedūrai. Salīdzinājumam jānorāda uz līdzšinējo Eiropas Savienības Tiesas praksi, kas noteic, ka valsts var organizēt patvēruma procedūru, piemēram, nosakot, ka iesniegšanai jānotiek konkrētā vietā, bet šādas prasības nevar uzlikt attiecībā uz pieteikuma sagatavošanu (angļu valodā lietots termins "making") (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2020.gada 17.decembra sprieduma lietā Komisija pret Ungāriju Nr. C-808/18 96. un 97.punktu). Kopsakarā vērtējot Regulas Nr.2024/1348 28.panta 7.punktu ar Regulas 2.pantu un 26.pantu, arī šobrīd nav viennozīmīgi konstatējams, ka jaunais regulējums paredzētu atkāpšanos no Eiropas Savienības Tiesas paustajām atziņām.

-

Tiesībsargs atbilst ES tiesību aktos noteiktajiem kritērijiem un prasībām, kā arī jau iepriekš par šo jautājumu ir notikusi komunikācija ar Iekšlietu ministriju. Vienlaikus jāuzsver, ka faktiski uzņemties un pildīt šo  jauno funkciju Tiesībsarga birojs varēs tikai tad, ja tiks piešķirti  papildu finanšu resursi, jo ar esošajiem resursiem tas nav iespējams.
 

-

Tiesībsardze 22.05.2026.nosūtīja Iekšlietu ministrijai vēstuli Nr. 1-8/17, kurā tā apkopoja Alūksnes novada bāriņtiesas, Ropažu novada bāriņtiesas un Daugavpils pilsētas bāriņtiesas viedokli, vai tās spētu nodrošināt bērna labākās intereses, šajā likuma panta daļā paredzētajā nepilngadīgo pārstāvniecībā (30 – 50 nepavadīto nepilngadīgo uz vienu pārstāvi). Bāriņtiesu ieskatā viena pārstāvja atbildība par 30 - 50 nepilngadīgām personām bez pavadības radītu būtisku pārslodzi un nebūtu savienojama ar bērna labāko interešu pienācīgu un kvalitatīvu nodrošināšanu. Bāriņtiesas uzsver, ka nepavadītu nepilngadīgo patvēruma meklētāju pārstāvība ietver bērna uzklausīšanu, dalību procesuālajās darbībās un intervijās, pārstāvību tiesā un Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē, sadarbību ar citām institūcijām, jautājumu risināšanu par izmitināšanu, veselības aprūpi, izglītību, sociālo atbalstu, radinieku informēšanu, kā arī iespēju robežās aizbildņa vai audžuģimenes meklēšanu. Būtiski uzsvērt, ka bāriņtiesas vienlaikus turpina pildīt visas Bāriņtiesu likumā noteiktās funkcijas attiecīgās pašvaldības iedzīvotāju interesēs. Tiesībsardzes ieskatā likumprojektā paredzētais skaitliskais limits nav vērtējams atrauti no Latvijas bāriņtiesu darbības modeļa un faktiskajām iespējām. Proti, jāņem vērā, ka bāriņtiesas vienlaikus pilda plašu normatīvajos aktos noteikto funkciju loku, tādēļ viena pārstāvja kapacitāti nepavadītu nepilngadīgo patvēruma meklētāju pārstāvībā ietekmē ne tikai pārstāvamo bērnu skaits, bet arī pārstāvja kopējā noslodze, veicamo pienākumu apjoms, katra bērna individuālās vajadzības, kā arī bāriņtiesai pieejamie cilvēkresursi un finanšu resursi. Ņemot vērā minēto, tiesībsardze aicina pārskatīt likumprojekta “6. panta ceturtās daļas redakciju, iesaistot praktiskajā darbā iesaistītās bāriņtiesas un pašvaldības, lai rastu bērna labākajām interesēm atbilstošu, izpildāmu un ar nepieciešamajiem resursiem nodrošinātu risinājumu.

-

Ir saprotama nepieciešamība pēc regulējuma, kas drošības un sabiedriskās kārtības nodrošināšanai ļautu apskatīt aizturēta patvēruma meklētāja mantas, ne tikai aizturēšanas brīdī un nonākot centrā, bet arī pēc tam.Tomēr šāda rīcība skar personas privātumu, tāpēc to jāveic veidā, kas rada vismazāko cilvēktiesību aizskāruma risku. Vispirms salīdzinājumam jānorāda, ka ieslodzījuma vietā kamerā vai dzīvojamā telpā esošo mantu pārmeklēšana tiek organizēta pašas personas vai kāda cita kameras biedra klātbūtnē (sk. Ministru kabineta 2025.gada 26.augusta noteikumu Nr.523 “Brīvības atņemšanas iestādes iekšējās kārtības noteikumi”  99.punktu un šāda prasība izriet arī no Eiropas Padomes dokumenta “Eiropas cietumu noteikumi” (Eiropas Padomes Ministru komitejas Ieteikums Rec(2006)2 dalībvalstīm par Eiropas cietumu noteikumiem)). Lai gan regulējumā, kas attiecināms uz ieslodzītajiem, lietots termins “pārmeklēšana”, bet Patvēruma likumā “apskate”, nav viennozīmīgi secināms, ka apstākļos, kādi paredzēti likumā, amatpersonu darbības faktiski atšķirtos no tām, ko veiktu ieslodzījuma vietu amatpersonas. Valsts robežsardzes aizturēto centri ir slēgta tipa iestādes, bet tās nav ieslodzījuma vietas. Līdz ar to nav skaidri saprotams, kāpēc šajos centros būtu nepieciešams ierobežojošāks režīms nekā ieslodzījuma vietās. Proti, būtu vēlams, ka mantu apskati veic personas klātbūtnē. Savukārt, ja izņēmuma gadījumā (piemēram, lai novērstu tūlītēju drošības apdraudējumu) ir nepieciešams to darīt bez personas klātbūtnes, tad būtu iespējams saglabāt līdzšinējā regulējumā (Ministru kabineta 2017.gada 16.maija noteikumos Nr.254) noteikto prasību, ka to veic divu izmitināšanas telpu amatpersonu klātbūtnē. Kā arī papildināt ar piebildi, ka personu pēc tam informē, ka notikusi mantu apskate bez tās klātbūtnes.
 

Lai nodrošinātu iekšējās kārtības un drošības pasākumu ievērošanu, tāda patvēruma meklētāja mantas, kurš izmitināts Valsts robežsardzes Ārzemnieku izmitināšanas centrā, var apskatīt jebkurā laikā. Manu apskati veic patvēruma meklētāja klātbūtnē .
Bez patvēruma meklētāja klātbūtnes mantu apskati var veikt, lai novērstu tūlītēju drošības apdraudējumu. Šādā gadījumā to veic divu izmitināšanas telpu amatpersonu klātbūtnē, un patvēruma meklētāju pēc tam par veikto apskati informē.
 

Aicinām paredzēt, ka Ministru kabinets nosaka ne tikai nepilngadīga patvēruma meklētāja vecuma starpdisciplinārās novērtēšanas kārtību un iesaistīto institūciju pienākumus, bet arī paredz konkrētas, zinātniski pamatotas metodes un to piemērošanas secību, lai pārbaudītu un pamatoti noteiktu bērna iespējamo vecumu saskaņā ar Eiropas parlamenta un padomes direktīvas 2013/32/ES (2013. gada 26. jūnijs) 25. pantu un aktuālajām Eiropas Padomes un Eiropas Savienības rekomendācijām un vadlīnijām (Council of Europe, Committee of Ministers. (2022). Recommendation CM/Rec(2022)22 of the Committee of Ministers to member States on human rights principles and guidelines on age assessment in the context of migration (adopted 14 December 2022).; European Union Agency for Asylum. (2025). Practical guide on age assessment (3rd ed.). Publications Office of the European Union.)
 

Nepilngadīga patvēruma meklētāja vecuma starpdisciplināru novērtēšanas kārtību, piemērojamās metodes un iesaistīto institūciju pienākumus nosaka Ministru kabinets

Pants būtu jāpapildina ar nepieciešamību nodrošināt nepilngadīgos patvēruma meklētājus ar individuāliem mācību piederumiem (Izglītības likuma 1.panta 125. punkta n) apakšpunkts), kas arī būtu jāsedz no valsts budžeta līdzekļiem. Bērnu vecākiem nepieciešamības gadījumā vajadzētu paredzēt finansējumu transporta mēnešbiļetes iegādei, jo saskaņā ar Bērnu tiesību aizsardzības likuma 24. panta sestajā daļā noteikto bērns nav atstājams bez uzraudzības līdz brīdim, kamēr viņš nav sasniedzis septiņu gadu vecumu. Savukārt gadījumos, ja bērns ir sasniedzis septiņu gadu vecumu, atbilstoši Civillikuma 177. pantā noteiktajam bērna vecāku pienākums ir katrā situācijā individuāli izvērtēt, vai septiņus gadus veca bērna atstāšana bez uzraudzības neradīs draudus bērna drošībai. Patvēruma meklētāju bērni nav salīdzināmā situācijā ar Latvijas bērniem, kuri ir uzsākuši skolas gaitas (sveša vide u.tml.), tādēļ situācijās, kad bērnam nav atrasta izglītības iestāde tiešā un pašam sasniedzamā attālumā no dzīvesvietas, patvēruma meklētāja bērnu būtu jāpavada viņa vecākam.

-

Tā kā norma potenciāli var ierobežot gan personas tikšanos ar juridiskās palīdzības sniedzēju, gan ģimenes locekļiem, aicinām to papildināt ar skaidru norādi uz tiesību aizsardzības līdzekli, gadījumā, ja šāda tikšanās tiek aizliegta (nevis, piemēram, atteikta, to pamatojot ar apmeklētāju pieņemšanas laiku, informējot, ka tas būtu iespējams nākamajā dienā). 

Valsts robežsardzes Ārzemnieku izmitināšanas centra priekšnieks var noteikt apmeklējumu ierobežojumus biedrību un nodibinājumu pārstāvjiem, patvēruma meklētāja ģimenes locekļiem un juridiskās palīdzības sniedzējiem, ja tas ir pamatots ar drošības, sabiedriskās kārtības vai Valsts robežsardzes Ārzemnieku izmitināšanas centra administratīvās pārvaldības apsvērumiem.
Priekšnieka lēmumu aizliegt satikšanos vai apmeklējumu var apstrīdēt Valsts robežsardzes priekšniekam Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā. Valsts robežsardzes priekšnieka lēmumu var pārsūdzēt Administratīvajā rajona tiesā Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā. Administratīvās rajona tiesas lēmums nav pārsūdzams. Sūdzības iesniegšana neaptur lēmuma izpildi.