Projekta ID
26-TA-744Atzinuma sniedzējs
AS "DelfinGroup"
Atzinums iesniegts
08.05.2026.
Saskaņošanas rezultāts
Nesaskaņots
Iebildumi / Priekšlikumi
Nr.p.k.
Projekta redakcija
Iebildums / Priekšlikums
1.
Likumprojekts (grozījumi)
Iebildums
AS “DelfinGroup” viedoklis par likumprojektu pakotni, kas paredz patērētāju kreditēšanas nozares uzraudzības funkciju nodošanu Latvijas Bankai
[1] AS “DelfinGroup”, reģistrācijas numurs 40103252854 (turpmāk – uzņēmums) ir iepazinusies ar Finanšu ministrijas virzīto atjaunoto likumprojektu pakotni, kas izstrādāta, lai īstenotu Ministru kabineta lēmumu par vienotas patērētāju kreditētāju licencēšanas un uzraudzības institūcijas noteikšanu, paredzot attiecīgo funkciju nodošanu Latvijas Bankai no 2027. gada 1. janvāra (turpmāk – likumprojektu pakotni).
[2] Uzņēmums pievienojas biedrības "Fintech Latvija Asociācija", reģistrācijas numurs 40008155027 (turpmāk – Asociācija), kuras biedrs ir Uzņēmums, 2026. gada 8. maijā iesniegtajam viedoklim par likumprojektu pakotni, un arī uzņēmums uzskata, ka likumprojektu pakotne pēc savas būtības ievieš būtiskas un sistēmiskas izmaiņas finanšu sektora uzraudzības modelī, tai skaitā patērētāju tiesību aizsardzības, negodīgas komercprakses uzraudzības, licencēšanas un finanšu pakalpojumu tirgus dalībnieku regulējuma jomā. Līdz ar to šie likumprojekti nav vērtējami kā izolēti vai tehniska rakstura grozījumi, bet gan kā savstarpēji saistīts regulējuma kopums, kas īsteno plaša mēroga institucionālu reformu.
Uzņēmums atsevišķi un arī kopā ar Asociāciju uztur iepriekš pausto pozīciju attiecībā uz informatīvo ziņojumu “Par vienotas patērētāju kreditētāju licencēšanas un uzraudzības institūcijas noteikšanu”, uzsverot, ka reformas virzība pašreizējā stadijā neatbilst labas pārvaldības, samērīguma un pierādījumos balstītas politikas veidošanas principiem, kā arī nerisina uzraudzības sadrumstalotību, kas minēta kā viena no galvenajām pastāvošajām problēmām.
[3] Likumprojekta esošā pakotne joprojām saglabā esošo pieeju, kad Valsts ieņēmumu dienests turpinās uzraudzīt tos kreditēšanas pakalpojumu sniedzējus, kuri neveic patērētāju kreditēšanu. Savukārt Patērētāju tiesību aizsardzības centra (turpmāk – PTAC) atbildībā saglabāsies speciālo atļauju (licenču) parāda atgūšanai izsniegšanai un parādu atguvēju uzraudzība, kā arī patērētāju kreditētāju (tostarp telekomunikāciju pakalpojumu sniedzēju) uzraudzība, ciktāl tā attieksies uz nomaksā iegādātu preču un pakalpojumu atbilstību līguma prasībām, un telekomunikāciju pakalpojumu uzraudzība, ciktāl tā neattieksies uz atliktu maksājumu pakalpojuma sniegšanu.
Līdz ar to, ja šīs reformas mērķis ir veidot vienu, spēcīgu uzraugu saistībā ar kreditēšanas pakalpojumiem, tad Latvijas Bankai būtu, kā minimums, nododama arī parādu atgūšanas pakalpojumu sniedzēju, kuri veic kredītsaistību piedziņu, uzraudzība, jo šī nozare pārvalda būtiskus kredītportfeļus, netiešā veidā kreditē patērētājus, turpinot kredītsaistību apkalpošanu pēc cesijas, kā rezultātā tie ir cieši saistīti ar patērētāju tiesībām finanšu pakalpojumu jomā. Ja politiski ir izšķiršanās par to, ka Latvijas Banka uzraudzības ļoti plašu pakalpojumu jomu, tajā skaitā lombarda pakalpojumus, kā arī preču un pakalpojumu nomaksas pakalpojumus, tad uzņēmuma ieskatā tikpat būtiski, ja pat ne vēl būtiskāk ir uzraudzīt tos, kuri pārvalda būtiskus kredītu portfeļus pret patērētājiem.
Turklāt šāda daļēja uzraudzības nodošana Latvijas Bankai, visticamāk, novedīs patērētājus pie vēl lielākas neskaidrības par to, kuros gadījumos un par kādiem jautājumiem viņiem ir jāvēršas PTAC un gan Latvijas Bankā (citiem vārdiem, no šobrīd vienota uzrauga sistēmas vairākās jomas tiks radīta divu uzraugu sistēma).
[4] Likumprojekta Nr. 26-TA-744 “Grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā” anotācijā (ex-ante), no vienas puses, tiek norādīts, ka “lai arī institucionālās kompetences pārdale teorētiski var radīt izmaiņas likumprojekta regulējamās jomas uzraudzības pieejā, interpretācijā vai sankciju piemērošanas praksē finanšu pakalpojumu jomā, tomēr likumprojektā ietvertais regulējums pēc būtības netiek grozīts, kas šādu risku ļauj novērtēt kā ļoti zemu”, bet, no otras puses, tiek norādīts, ka “teorētiski var rasties izmaiņas sankciju piemērošanas intensitātē, vienveidībā vai praksē, ja Latvijas Bankas veiktais uzraugāmā sektora vai konkrētu uzraugāmo finanšu tirgus dalībnieku risku novērtējums atšķirsies no PTAC līdz šim veiktā risku novērtējuma”.
Uzņēmuma ieskatā augstāk minētais ir savstarpēji pretrunīgs un norāda uz to, ka faktiskā pieeja, interpretācija un sankciju piemērošana mainīsies, jo praksē diez vai Latvijas Bankas risku novērtējums saskanēs ar PTAC īstenoto, jo, kā norādīts iepriekš minētajā anotācijā, tad “Pašreizējā uzraudzības sistēma ne vienmēr nodrošina pietiekami efektīvu sistēmisko risku identificēšanu patērētāju kreditēšanas jomā, jo uzraudzības funkcijas ir nodalītas no finanšu sektora vispārējās risku analīzes un datu kopuma.” Uzņēmuma ieskatā šie ir skaidri signāli patērētāju kreditēšanas nozarei, ka uzrauga maiņa ietekmēs tirgus dalībniekus, lai gan apgalvots tiek pretējais.
[5] Uzņēmums joprojām iebilst, ka turpmāk kapitālsabiedrībām, kura vēlas saņemt speciālo atļauju (licenci), vispār nebūs prasības par apmaksājamā pamatkapitāla minimālo lielumu. Vēsturiski minimālā apmaksātā pamatkapitāla apmērs tiks noteikts ar mērķi veicināt “ilgtermiņā stabila un patērētājiem uzticama nebanku kreditēšanas tirgus izveidi, aizsargājot patērētājus no kredītu devējiem, kuriem tirgū ir tikai īstermiņa darbības mērķi, no kredītu devēju maksātspējas pasliktināšanās, kas var rezultēties pret klientiem vērstā parādu piedziņā, nodrošinātu normatīvo aktu prasību ievērošanu attiecībā uz patērētāju kreditēšanu un datu aizsardzību, kā arī veicinātu kvalitatīvu pakalpojumu sniegšanu patērētājam” (https://titania.saeima.lv/LIVS10/SaeimaLIVS10.nsf/0/B83D3B4D8EFFF3BAC2257865004C7383?OpenDocument).
Uzņēmums uzskata, ka šādas prasības noteikšana bija viens no iemesliem, kas nodrošināja to, ka šobrīd šajā nozarē darbojas tirgus dalībnieki, kuri ir tehnoloģiski, finansiāli un citādi augsti attīstīti, nodrošinot šīs nozares vēsturisko izaugšanu un attīstību līdz esošajam līmenim. Tādēļ šīs prasības atcelšana var radīt būtiskus riskus nākotnē, pret ko uzņēmums iebilst. Līdz ar to uzņēmums iebilst pret šādām izmaiņām un uzskata, ka reformas ietvaros prasības un noteikumi licences saņemšanai un licences uzturēšanai nedrīkst būtiski mainīties, jo tas nav ne patērētāju interesēs, ne rada godīgus konkurences apstākļus starp esošajiem tirgus dalībniekiem un potenciāli jaunajiem dalībniekiem. Tāpat uzņēmums neredz pamatu ikgadējās maksas apmēra piesaistīšanai pie kredītportfeļa, jo uzraudzības intensitāte nav atkarīga vienīgi no šī kritērija.
[6] Uzņēmuma ieskatā likumprojekta pakotnē esošajos likumos paredzētais deleģējums izdot normatīvos aktus uz likuma pamata joprojām būtu atstājams Ministru kabinetam, nevis nododams Latvijas Bankai, jo likumdošanas varas nodošana (šajā gadījumā deleģējums) no Ministru kabineta uz Latvijas Banku nevar tikt uzskatīts par tehniska rakstura izmaiņām, kas nepieciešamas vienota uzrauga modeļa ieviešanai, bet ir atsevišķi diskutējams jautājums.
[7] Uzņēmums arī joprojām iebilst pret likumprojektā Nr. 26-TA-744 “Grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā” paredzēto, ka tiesvedībās finanšu pakalpojumu jomā, kas uzsāktas līdz 2027. gada 1. janvārim un nav pabeigtas līdz šā likuma grozījumu attiecībā uz finanšu pakalpojumu jomas uzraudzības nodošanu Latvijas Bankai spēkā stāšanās dienai, Patērētāju tiesību aizsardzības centrs saglabā atbildētāja statusu līdz dienai, kad stājas spēkā galīgais tiesas nolēmums. Uzņēmums uzskata, ka šāda situācija faktiski nozīmētu divu uzraugu darbības de facto turpinājumu. Reformas ietvaros Latvijas Bankai būtu jāpārņem visi iesāktie procesi gan iestādes līmenī, gan tiesās.
[8] Tādējādi, apkopojot visu augstāk minēto, uzņēmums joprojām iebilst pret likumprojektu pakotni kopumā, jo tā pēc savas būtības nav par tehniska rakstura izmaiņām un tajā ir veicama virkne labojumu un papildinājumu, tajā skaitā normatīvo aktu izmaiņu iniciatoram ir jāveic pilna normatīvā regulējuma analīze, piedāvājot arī tādas izmaiņas normatīvajos aktos, kas ir nepieciešamas, lai patērētāju kreditētājus nostādītu vienlīdzīgas pozīcijās ar kredītiestādēm (tajā skaitā attiecībā uz tiesībām pieprasīt un bez maksas saņemt, kā arī glabāt un citādi apstrādāt informāciju no dažādiem valsts reģistriem, pieeja un datu nodošana Kredītu reģistram, Zemesgrāmatu likumā noteikti izņēmumi kā kredītiestādēm u.tml).
Tāpēc uzņēmums atkārtoti norāda, ka ir pret būtisku un sistēmisku izmaiņu ieviešanas finanšu sektora uzraudzības modelī sasteigti un nepilnvērtīgi, jo reformas virzība pašreizējā stadijā neatbilst labas pārvaldības, samērīguma un pierādījumos balstītas politikas veidošanas principiem.
AS “DelfinGroup”
2026. gada 8. maijā.
[1] AS “DelfinGroup”, reģistrācijas numurs 40103252854 (turpmāk – uzņēmums) ir iepazinusies ar Finanšu ministrijas virzīto atjaunoto likumprojektu pakotni, kas izstrādāta, lai īstenotu Ministru kabineta lēmumu par vienotas patērētāju kreditētāju licencēšanas un uzraudzības institūcijas noteikšanu, paredzot attiecīgo funkciju nodošanu Latvijas Bankai no 2027. gada 1. janvāra (turpmāk – likumprojektu pakotni).
[2] Uzņēmums pievienojas biedrības "Fintech Latvija Asociācija", reģistrācijas numurs 40008155027 (turpmāk – Asociācija), kuras biedrs ir Uzņēmums, 2026. gada 8. maijā iesniegtajam viedoklim par likumprojektu pakotni, un arī uzņēmums uzskata, ka likumprojektu pakotne pēc savas būtības ievieš būtiskas un sistēmiskas izmaiņas finanšu sektora uzraudzības modelī, tai skaitā patērētāju tiesību aizsardzības, negodīgas komercprakses uzraudzības, licencēšanas un finanšu pakalpojumu tirgus dalībnieku regulējuma jomā. Līdz ar to šie likumprojekti nav vērtējami kā izolēti vai tehniska rakstura grozījumi, bet gan kā savstarpēji saistīts regulējuma kopums, kas īsteno plaša mēroga institucionālu reformu.
Uzņēmums atsevišķi un arī kopā ar Asociāciju uztur iepriekš pausto pozīciju attiecībā uz informatīvo ziņojumu “Par vienotas patērētāju kreditētāju licencēšanas un uzraudzības institūcijas noteikšanu”, uzsverot, ka reformas virzība pašreizējā stadijā neatbilst labas pārvaldības, samērīguma un pierādījumos balstītas politikas veidošanas principiem, kā arī nerisina uzraudzības sadrumstalotību, kas minēta kā viena no galvenajām pastāvošajām problēmām.
[3] Likumprojekta esošā pakotne joprojām saglabā esošo pieeju, kad Valsts ieņēmumu dienests turpinās uzraudzīt tos kreditēšanas pakalpojumu sniedzējus, kuri neveic patērētāju kreditēšanu. Savukārt Patērētāju tiesību aizsardzības centra (turpmāk – PTAC) atbildībā saglabāsies speciālo atļauju (licenču) parāda atgūšanai izsniegšanai un parādu atguvēju uzraudzība, kā arī patērētāju kreditētāju (tostarp telekomunikāciju pakalpojumu sniedzēju) uzraudzība, ciktāl tā attieksies uz nomaksā iegādātu preču un pakalpojumu atbilstību līguma prasībām, un telekomunikāciju pakalpojumu uzraudzība, ciktāl tā neattieksies uz atliktu maksājumu pakalpojuma sniegšanu.
Līdz ar to, ja šīs reformas mērķis ir veidot vienu, spēcīgu uzraugu saistībā ar kreditēšanas pakalpojumiem, tad Latvijas Bankai būtu, kā minimums, nododama arī parādu atgūšanas pakalpojumu sniedzēju, kuri veic kredītsaistību piedziņu, uzraudzība, jo šī nozare pārvalda būtiskus kredītportfeļus, netiešā veidā kreditē patērētājus, turpinot kredītsaistību apkalpošanu pēc cesijas, kā rezultātā tie ir cieši saistīti ar patērētāju tiesībām finanšu pakalpojumu jomā. Ja politiski ir izšķiršanās par to, ka Latvijas Banka uzraudzības ļoti plašu pakalpojumu jomu, tajā skaitā lombarda pakalpojumus, kā arī preču un pakalpojumu nomaksas pakalpojumus, tad uzņēmuma ieskatā tikpat būtiski, ja pat ne vēl būtiskāk ir uzraudzīt tos, kuri pārvalda būtiskus kredītu portfeļus pret patērētājiem.
Turklāt šāda daļēja uzraudzības nodošana Latvijas Bankai, visticamāk, novedīs patērētājus pie vēl lielākas neskaidrības par to, kuros gadījumos un par kādiem jautājumiem viņiem ir jāvēršas PTAC un gan Latvijas Bankā (citiem vārdiem, no šobrīd vienota uzrauga sistēmas vairākās jomas tiks radīta divu uzraugu sistēma).
[4] Likumprojekta Nr. 26-TA-744 “Grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā” anotācijā (ex-ante), no vienas puses, tiek norādīts, ka “lai arī institucionālās kompetences pārdale teorētiski var radīt izmaiņas likumprojekta regulējamās jomas uzraudzības pieejā, interpretācijā vai sankciju piemērošanas praksē finanšu pakalpojumu jomā, tomēr likumprojektā ietvertais regulējums pēc būtības netiek grozīts, kas šādu risku ļauj novērtēt kā ļoti zemu”, bet, no otras puses, tiek norādīts, ka “teorētiski var rasties izmaiņas sankciju piemērošanas intensitātē, vienveidībā vai praksē, ja Latvijas Bankas veiktais uzraugāmā sektora vai konkrētu uzraugāmo finanšu tirgus dalībnieku risku novērtējums atšķirsies no PTAC līdz šim veiktā risku novērtējuma”.
Uzņēmuma ieskatā augstāk minētais ir savstarpēji pretrunīgs un norāda uz to, ka faktiskā pieeja, interpretācija un sankciju piemērošana mainīsies, jo praksē diez vai Latvijas Bankas risku novērtējums saskanēs ar PTAC īstenoto, jo, kā norādīts iepriekš minētajā anotācijā, tad “Pašreizējā uzraudzības sistēma ne vienmēr nodrošina pietiekami efektīvu sistēmisko risku identificēšanu patērētāju kreditēšanas jomā, jo uzraudzības funkcijas ir nodalītas no finanšu sektora vispārējās risku analīzes un datu kopuma.” Uzņēmuma ieskatā šie ir skaidri signāli patērētāju kreditēšanas nozarei, ka uzrauga maiņa ietekmēs tirgus dalībniekus, lai gan apgalvots tiek pretējais.
[5] Uzņēmums joprojām iebilst, ka turpmāk kapitālsabiedrībām, kura vēlas saņemt speciālo atļauju (licenci), vispār nebūs prasības par apmaksājamā pamatkapitāla minimālo lielumu. Vēsturiski minimālā apmaksātā pamatkapitāla apmērs tiks noteikts ar mērķi veicināt “ilgtermiņā stabila un patērētājiem uzticama nebanku kreditēšanas tirgus izveidi, aizsargājot patērētājus no kredītu devējiem, kuriem tirgū ir tikai īstermiņa darbības mērķi, no kredītu devēju maksātspējas pasliktināšanās, kas var rezultēties pret klientiem vērstā parādu piedziņā, nodrošinātu normatīvo aktu prasību ievērošanu attiecībā uz patērētāju kreditēšanu un datu aizsardzību, kā arī veicinātu kvalitatīvu pakalpojumu sniegšanu patērētājam” (https://titania.saeima.lv/LIVS10/SaeimaLIVS10.nsf/0/B83D3B4D8EFFF3BAC2257865004C7383?OpenDocument).
Uzņēmums uzskata, ka šādas prasības noteikšana bija viens no iemesliem, kas nodrošināja to, ka šobrīd šajā nozarē darbojas tirgus dalībnieki, kuri ir tehnoloģiski, finansiāli un citādi augsti attīstīti, nodrošinot šīs nozares vēsturisko izaugšanu un attīstību līdz esošajam līmenim. Tādēļ šīs prasības atcelšana var radīt būtiskus riskus nākotnē, pret ko uzņēmums iebilst. Līdz ar to uzņēmums iebilst pret šādām izmaiņām un uzskata, ka reformas ietvaros prasības un noteikumi licences saņemšanai un licences uzturēšanai nedrīkst būtiski mainīties, jo tas nav ne patērētāju interesēs, ne rada godīgus konkurences apstākļus starp esošajiem tirgus dalībniekiem un potenciāli jaunajiem dalībniekiem. Tāpat uzņēmums neredz pamatu ikgadējās maksas apmēra piesaistīšanai pie kredītportfeļa, jo uzraudzības intensitāte nav atkarīga vienīgi no šī kritērija.
[6] Uzņēmuma ieskatā likumprojekta pakotnē esošajos likumos paredzētais deleģējums izdot normatīvos aktus uz likuma pamata joprojām būtu atstājams Ministru kabinetam, nevis nododams Latvijas Bankai, jo likumdošanas varas nodošana (šajā gadījumā deleģējums) no Ministru kabineta uz Latvijas Banku nevar tikt uzskatīts par tehniska rakstura izmaiņām, kas nepieciešamas vienota uzrauga modeļa ieviešanai, bet ir atsevišķi diskutējams jautājums.
[7] Uzņēmums arī joprojām iebilst pret likumprojektā Nr. 26-TA-744 “Grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā” paredzēto, ka tiesvedībās finanšu pakalpojumu jomā, kas uzsāktas līdz 2027. gada 1. janvārim un nav pabeigtas līdz šā likuma grozījumu attiecībā uz finanšu pakalpojumu jomas uzraudzības nodošanu Latvijas Bankai spēkā stāšanās dienai, Patērētāju tiesību aizsardzības centrs saglabā atbildētāja statusu līdz dienai, kad stājas spēkā galīgais tiesas nolēmums. Uzņēmums uzskata, ka šāda situācija faktiski nozīmētu divu uzraugu darbības de facto turpinājumu. Reformas ietvaros Latvijas Bankai būtu jāpārņem visi iesāktie procesi gan iestādes līmenī, gan tiesās.
[8] Tādējādi, apkopojot visu augstāk minēto, uzņēmums joprojām iebilst pret likumprojektu pakotni kopumā, jo tā pēc savas būtības nav par tehniska rakstura izmaiņām un tajā ir veicama virkne labojumu un papildinājumu, tajā skaitā normatīvo aktu izmaiņu iniciatoram ir jāveic pilna normatīvā regulējuma analīze, piedāvājot arī tādas izmaiņas normatīvajos aktos, kas ir nepieciešamas, lai patērētāju kreditētājus nostādītu vienlīdzīgas pozīcijās ar kredītiestādēm (tajā skaitā attiecībā uz tiesībām pieprasīt un bez maksas saņemt, kā arī glabāt un citādi apstrādāt informāciju no dažādiem valsts reģistriem, pieeja un datu nodošana Kredītu reģistram, Zemesgrāmatu likumā noteikti izņēmumi kā kredītiestādēm u.tml).
Tāpēc uzņēmums atkārtoti norāda, ka ir pret būtisku un sistēmisku izmaiņu ieviešanas finanšu sektora uzraudzības modelī sasteigti un nepilnvērtīgi, jo reformas virzība pašreizējā stadijā neatbilst labas pārvaldības, samērīguma un pierādījumos balstītas politikas veidošanas principiem.
AS “DelfinGroup”
2026. gada 8. maijā.
Piedāvātā redakcija
-