Atzinums

KP iebildumi.
Veselības ministrijas (turpmāk – VM) izstrādātajā likumprojektā ir paredzēts papildināt Alkoholisko dzērienu aprites likuma 11.pantu ar piekto daļu, kas noteic, ka alkoholisko dzērienu cenu un atlaižu reklāma ir aizliegta: 1) preses izdevumos 2) drukātos reklāmas izdevumos un publikācijās patērētājiem; 3) kinoteātros; 4) tīmekļa vietnēs un tiešsaistē (tajā skaitā tiešsaistes saskarnēs); 6) izmantojot pasta (arī elektroniskā pasta) pakalpojumus (KP norāda, ka numerācijā ir tehniska kļūda, pēc 4 seko 6. apakšpunkts).
KP vēlas vērst uzmanību uz to, ka vārda brīvība aizsargā reklāmu arī tirgus dalībnieka ekonomiskās interesēs. Reklāma ir daļa no t.s. “komerciālās saziņas”. Komerciālā saziņa ir uzņēmējdarbības nosacījums produkta noietam un ir tipiska pamattiesību uz uzņēmējdarbību īstenošanas forma.
Satversmes tiesa ir norādījusi, ka “ar tiesībām uz īpašumu” saprotamas tiesības (uz licences pamata) veikt komercdarbību.[1] To apstiprina arī Satversmes 8. nodaļas komentāros minētais, norādot, ka Konvencijā ietvertā jēdziena “īpašums” saturā citastarp ietilpst tiesības uz licences pamata nodarboties ar noteiktu komercdarbību.[2] Savukārt atbilstoši Komerclikuma 1. panta otrās daļas 2. teikumam komercdarbība ir viens no uzņēmējdarbības veidiem. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka iejaukšanās komercdarbībā, kas tiek veikta uz licences pamata, var tikt uzskatīta par tiesību uz īpašumu ierobežojumu.[3] Ņemot vērā, ka atbilstoši Alkoholisko dzērienu aprites likuma 3. panta pirmajai daļai alkohola mazumtirdzniecība un vairumtirdzniecības ir licencēta darbība, nepieciešams likumprojekta anotāciju papildināt ar izvērtējumu par plānoto grozījumu atbilstību Satversmei, kā arī starptautiskajiem cilvēktiesību dokumentiem.
KP vērš uzmanību, ka patērētāja izvēli primāri nosaka produkta pieejamība gan finansiālā (cena, kur viens no būtiskiem cenu ietekmējošiem elementiem ir akcīzes nodoklis), gan iespēja nopirkt to noteiktās (ierobežotās) vietās un laikos. Tāpat šim specifiskam produktam alkohola dzērieniem ierobežojumi to iegādāties noteiktām vecuma grupām. Minētie faktori primāri var ietekmē pieejamību. Reklāma ir viens no rīkiem, kādā tirgus dalībnieki var dažādi ražotāji var informēt par produktu. Reklāmas ietekme uz konkrētā produkta pieejamību un alkohola apriti un patēriņu, ko primāri ar grozījumiem valsts vēlas ierobežot, būtu izvērsti ekonomiski pamatojama. Turklāt, jau pašlaik reklamēšana ir ierobežota satura (prasības reklāmas saturam) un pieejamības ziņā (kur reklamēt) jau pašlaik.
Tāpat, produktu cenu (t.sk. alkoholisku dzērienu) pieejamība ir būtiska patērētāja nepieciešamība, lai, tie var izvērtēt, kuru cenas un kvalitātes ziņā preci vai pārdevēju izvēlēties.
Otrkārt, KP vērš uzmanību uz to, ka ierobežojumi likumprojekta anotācijā minētajās valstīs (Norvēģijā, Zviedrijā, Lietuvā) neaptver drukātos medijus. Savukārt likumprojekts paredz ierobežojumus ne tikai televīzijā, radio un internetā (kā iepriekš minētajās valstīs), bet arī kopumā jebkur ārpus mazumtirdzniecības, ražošanas vai to struktūrvienību vietām, t.sk. drukātajos medijos. VM nav skaidrojusi, kāpēc minētie ierobežojumi ir paplašināti savā tvērumā, salīdzinot ar regulējumu minētajās valstīs.
Treškārt, augstāk minētie izvērtējumi ir būtiski, jo jānovērtē sabiedrības ieguvumi no uzņēmējdarbības (reklāmas) ierobežojums pret negatīvo ietekmi uz drukātās preses izplatīšanu, kā arī nodokļu ieņēmumiem (ja reklamēšana tomēr tiek veikta ārvalstu medijos vai citiem digitāliem kanāliem, kuri ir grūtāk pakļauti kontrolei). Jāņem vērā, ka drukāto mediju galvenais finansējuma avots ir reklāma un līdz ar to būtiski reklāmas ierobežojumu var negatīvi ietekmēt drukāto mediju uzņēmējdarbību, kā arī samazināt konkurenci starp reklāmas un mārketinga jomas uzņēmumiem. Minētie grozījumi papildus var ietekmēt konkurenci ne tikai starp alkohola ražotājiem un izplatītājiem, bet arī reklāmas un mārketinga jomas uzņēmumiem. Uzņēmumi, kas iepriekš orientējās uz sadarbību ar mazumtirdzniecības vietām varēs turpināt gūt ienākumus no alkohola cenu un atlaižu reklamēšanas, pārējos norobežojot no šādas iespējas.
Ceturtkārt, VM anotācijā nav norādījusi, kāpēc minētie ierobežojumi būtu attiecināmi uz pilnīgi visu veida alkoholiskajiem dzērieniem. Anotācijā norādītajā pētījumā[4] redzams, ka ir valstis, kas ir piemērojušas atšķirīgu pieeju atkarībā no alkohola veida, piemēram, Somijā reklāmas ierobežojumi attiecas galvenokārt uz stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem. KP ieskatā būtu papildus vērtējams jautājums, vai reklāmas ierobežojumi ikvienam alkoholiskajam dzērienam patiešām ir objektīvi nepieciešami.
Piektkārt, ja nekādā veidā netiks pieļauta cenas reprezentēšana ārpus veikaliem, KP rodas bažas, ka no tirgus var tikt izspiesti mazie ražotāji, kas reklamējas dažādos veidos, piemēram, sociālajos tīklos, un, ja savā reklāmā tiem tiks liegta iespēja norādīt, kāda ir preces cena vai norādi uz īpašu piedāvājumu, tiem varētu būt apgrūtinoši sasniegt jaunus klientus. Attiecīgi šādi ierobežojumi apgrūtinās mazo ražotāju darbību un ienākšanu tirgū, vienlaikus mazinot konkurences spiedienu uz tirgū jau esošajiem tirgus dalībniekiem.
Lai arī aizliegums reklamēt alkohola cenas un atlaides būtu attaisnojams ar mērķi aizsargāt cilvēku veselību un dzīvību no pārmērīgas alkohola lietošanas radītajiem draudiem, KP ieskatā ir jābūt veiktam izvērtējumam, ka šo mērķi nevar tikpat efektīvi sasniegt ar mazāk ierobežojošiem pasākumiem attiecībā uz tirgus dalībniekiem. KP ieskatā aizliegums kas attiecas uz reklāmu ierobežošanu nav efektīgākais veids alkohola patēriņa mazināšanai. KP norāda, ka papildu ierobežojumi reklāmai kavē konkurenci starp tirgus dalībniekiem un ir uzskatāmi par tirgus barjeru jaunu tirgus dalībnieku ienākšanai. Uzņēmējdarbības ierobežojumam ir jābūt samērīgam, nepieciešamam un konkrēti pamatotam, t.i., ir jāpamato, ka attiecīgo mērķi nav iespējams sasniegt ar citiem mazāk tirgus dalībniekus ierobežojošiem līdzekļiem.
KP ieskatā ir nepieciešams izvērtēt, kā minētie ierobežojumi potenciāli ietekmēs mājražotājus, mazos tirgotājus, mazos ražotājus un vai neradīs nepamatotu barjeru jaunu komersantu ienākšanai tirgū, jo ja ilgspēlējoši uzņēmumi un to produkti visiem ir zināmi un, lai pārdotu savus produktus, tiem varētu nebūt vitāli nepieciešama speciāla reklāma, tomēr jaunu produktu un zīmolu izveides un tirgū palaišanas procesā reklāma, īpašie piedāvājumi u.c. ir neatņemama tirgū ieiešanas sastāvdaļa, kas ar minētajiem ierobežojumiem potenciāli var tikt ļoti apgrūtināta.
Papildus, KP ieskatā, nosakot jebkāda veida aizliegumus, kas ietekmē konkurenci starp tirgus dalībniekiem ir jāizvērtē vai ierobežojumi vienlīdzīgi attiecas uz viesiem vienādā situācijā esošiem tirgus dalībniekiem, KP ieskatā grozījumu anotācijā šāds izvērtējums nav sniegts. KP aicina ņemt vērā citu valstu pieredzi un izvērtēt, tieši kuri ierobežojumi ir visefektīvākie, un tos, ņemot vērā arī ekonomiskos apstākļus, censties ieviest, un atturēties no ierobežojumu ieviešanas, kuru efektivitāte nav pietiekama vai nav pierādīta.
Ievērojot minēto un izvērtējot likumprojektu, KP iebilst pret plānotajiem grozījumiem, aicinot papildus pārvērtēt konkrēto ierobežojumu iespējamo ietekmi un tvērumu, kā arī, vai ar citām metodēm nav iespējams mērķi sasniegt efektīvāk.




[1] Satversmes tiesas 30.03.2011. spriedums lietā Nr. 2010-60-01, 17.1. punkts, Satversmes tiesas 06.10.2015. lēmums par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2014-35-03, 11.1. punkts, Satversmes tiesas 16.05.2019. spriedums lietā Nr. 2018-17-03, 14. punkts.

[2] Latvijas Republikas Satversmes komentāri: VIII nodaļa Cilvēka pamattiesības. Balodis R. (zin.vad.); Endziņš A., Apsītis R., Jundzis T., Kūtris G. (Zin.redkol.). Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 461. lpp.

[3] Satversmes tiesas 12.02.2020. spriedums lietā Nr.2019-05-01, 17.2. punkts.

[4] https://www.euro.who.int/__data/assets/pdf_file/0005/393107/achp-fs-eng.pdf
 

-