Atzinums

Vides konsultatīvā padome (turpmāk -VKP) ir iepazinusies ar Zemkopības ministrijas sagatavoto Rīcības plānu Latvijas lauksaimniecības izaugsmei 2026.–2036. gadam (turpmāk – Plāns). Vides konsultatīvā padome neatbalsta tālāku Plāna virzīšanu bez būtiskiem uzlabojumiem un papildinājumiem, it īpaši attiecībā uz vides un klimata mērķiem, bioloģiskās daudzveidības uzturēšanu, bioloģiskās un ekstensīvas lauksaimniecības lomu un iezīmēto publiskā finansējuma nesaisti ar Latvijas ilgtspēju un sabiedrības ilgtermiņa interešu īstenošanu. 
1. Plānam saskaņā ar Latvijas likumdošanu ir jāveic ietekmes uz vidi stratēģiskais novērtējums (SIVN). Esošajā redakcijā ietekmes uz vidi novērtēšana nekur nav minēta, kā arī Plānā nav pietiekami norādīti indikatori, kas varētu būt par pamatu SIVN veikšanai.
2. Jēdzieniem un indikatoriem ir jābūt skaidrotiem, pamatoti un konsekventi lietotiem. Plānā trūkst pamatotu skaidrojumu un konsekvences tajā lietotajiem terminiem. Jēdzieni “ilgtspēja”, “vide”, “augsnes veselība” un citi ir lietoti ne vien nekorekti, bet arī tekstā maina to nozīmi. Plānā ir nepieciešams nodrošināt konsekvenci. Tāpat dokumentā nav pietiekami skaidrots pamatojums konkrēto indikatoru izvēlei: piemēram ražīgums tiek definēts ar ienākumiem uz hektāru, taču ne salīdzinājumā ar Eiropu, ne tālākās rīcības pamatojumā nav ņemta vērā saimniekošanas prakšu un lauksaimniecības produktu dažādība un specifika. Pēc šāda indikatora visefektīvākā būtu vertikāla kultūru audzēšana. Nav ņemti vērā arī dzīvnieku labturības aspekti un vides aspekti, izvēloties indikatorus: ražīgums uz vienu hektāru lopkopības nozarē nozīmē pavisam citādas izvēles, nekā augkopībā.

3. Dabas kapitāla aizsardzība un ekstensīva un bioloģiskā lauksaimniecība ir jānosaka kā stratēģiska prioritāte. VKP pauž nopietnas bažas, ka Plānā ilgtspēja un vides vajadzības neizpaužas reālā rīcībā un stratēģiskā prioritātē. Bioloģiskā lauksaimniecība Plānā nav nostiprināta kā stratēģiska prioritāte, taču centrā ir tieša ekonomiskā efektivitāte un intensifikācija.
Lauku saimniecības, kuras īsteno vides un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai nepieciešamas programmas (piemēram, “Bioloģiskās daudzveidības uzturēšana zālājos”) nodrošina ekosistēmu pakalpojumu saglabāšanu ne tikai savā, bet arī apkārtējo saimniecību teritorijā, līdz ar to ir neatņemama lauksaimniecības ilgtspējas sastāvdaļa. Turklāt, kā rāda vairāki pētījumi Eiropā (skat., piemēram, EARA vai SSNC pētījumus), ekstensīvas saimniecības var būt ne vien ienesīgākas par industriālajām saimniecībām, bet arī ar mazākām izmaksām un noturīgākas pret ekonomiskām un cita veida krīzēm (4. sadaļa Plānā). Plānā netiek skaidrots, kā tiek plānota ekonomiskā izaugsme, nekompromitējot vides un klimata mērķus, augsnes veselībui, ūdens kvalitāti, saimniecību klimata noturību un ilgtermiņa pārtikas drošību.
Bioloģiskā lauksaimniecība jau šobrīd mazina Latvijas atkarību no importētajiem minerālmēsliem un pesticīdiem, nodrošina lielāku drošību resursu cenu svārstību apstākļos un rada augstāku pievienoto vērtību eksporta tirgos. Ekstensīvu un bioloģisku saimniekošanu ir nepieciešams atzīt kā stratēģiski prioritāru virzienu.
4. Vides mērķu atbalsts ir Kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) pamatuzdevums.
KLP finansējuma sadalīšana starp nozarēm ir vienpusēja un neņem vērā vides un sabiedrības intereses. Nozaru stratēģijas galvenokārt orientējas uz individuāliem, īstermiņa ekonomiskajiem mērķiem, nevis uz sabiedrības labklājību un vides kvalitāti. Valsts politikai ir jāveido kopējā virzība, apvienojot nozaru vajadzības, bet virzot tās ilgtermiņa stratēģijām atbilstošā ietvarā. Valsts politika nedrīkst kļūt par komerciālo interešu izpildītāju: KLP finansējums jābalsta uz Latvijas iedzīvotāju vajadzībām – veselīgu vidi un augsni, bioloģisko daudzveidību, ekosistēmu pakalpojumu un ūdens kvalitātes uzturēšanu, kā arī klimata noturības un valsts pārtikas drošības nodrošināšanu. Ja nozaru stratēģijas netiek līdzsvarotas ar skaidriem vides mērķiem un publiskais finansējums atbalsta intensīvus saimniekošanas modeļus, tad ilgtermiņā mazinās vides kvalitāte un pieaug risku un nevēlamo ietekmju seku izmaksas.
5. VKP kategoriski nepiekrīt Plāna pieejai, ka KLP atbalsts paredzams tikai pārtikas ražotājiem un ka tiek vairots administratībais slogs lauku ainavu uzturošajām un vidi atbalstošajām saimniecībām. Lauksaimniecība ir tieši atbildīga par tās radīto ietekmi uz vidi, augsnes veselību, bioloģisko daudzveidību, ūdens stāvokli un ainavu saglabāšanu. Atbildība par šo jautājumu risināšanu jāsaglabā KLP ietvarā, nevis jāpārcel uz citu VRP plānu, kurā par finansējumu konkurēs ļoti dažādas vajadzības, ieskaitot reģionālo attīstību, pašvalcību vajadzības u.c. Vides mērķu sasniegšana ir viens no būtiskākajiem ilgtermiņa mērķiem lauksaimniecības nozarē pašas nozares saglabāšanai, un mēģinājums nodalīt saimniecības tikai pēc ienākumiem ir pretrunā ilgtspējīgas attīstības principiem.
6. Jāsamazina atkarība no ārējiem ķīmiskajiem resursiem
 VKP eksperti atkārtoti uzsvēruši nepārdomātu un pārliecīgu lauksaimniecības ķimikāliju – minerālmēslu un pesticīdu lietojumu konvencionālajās lauksaimniecības zemēs, kas kritiski negatīvi ietekmējis ne tikai biškopības nozari un no pesticīdu atliekvielām brīvas pārtikas pieejamību Latvijā, bet, kā secināts Plāna 3.2. nodaļā: “….d) pieejamās augsnes analīzes liecina par nepietiekamām rūpēm par augsnes stāvokli, bet tas var nozīmīgi ietekmēt iegūtās produkcijas apjomu, kā arī paaugstināt minerālmēslojuma lietošanas daudzumu, tiešā veidā ietekmējot ražošanas izmaksas un palielinot atkarību no importētiem produktiem.” Turpat tālāk norādīts, ka organiskā mēslojuma lietošana augsnes ielabošanai nav bijusi pietiekama.
Pārtikas sistēmas lielāko ievainojamību rada nozares atkarība no sintētiskajiem mēslošanas līdzekļiem un augu aizsardzības līdzekļiem. Minerālmēslu sadārdzināšanās un piegādes ķēžu neprognozējamība padara bioloģiskās un ekstensīvās metodes par ilgtermiņā ievērojami stabilāku modeli. Plānā uzsvērta augsnes auglības nozīme, iekļaujot ilgtermiņa augsnes monitoringu, organiskā mēslojuma pieejamību un augsnes kvalitātes uzlabošanu, taču netiek pietiekami vērtētas augsnes kvalitātes mazinošās lauksaimniecības prakses. VKP rosina Plānā izvirzīt mērķi līdz 2036. gadam vismaz par 50 % mazināt ārējo sintētisko resursu izmantošanu.
7. Mazās saimniecības un lauku apdzīvotība ir valsts drošības jautājums
Pašpatēriņa saimniecību atbalsts ir būtisks. Tas ir minēts arī Plānā, un vairākkārt uzsvērta reģionālo saimniecību nozīme. Šo saimniecību lielais pienesums ir lauku apdzīvošana, vietējo kopienu un kultūrvides uzturēšana, it īpaši pierobežā. Stipras vietējās kopienas, apdzīvoti lauki un cilvēku klātbūtne teritorijās nav tikai sociāls vai ekonomisks jautājums – tas ir arī valsts drošības jautājums.

VKP izsaka kritisku iebildumu pēc būtības pret  Plāna risinājumu sadaļā iekļauto 3. priekšlikumu, kas paredz izslēgt t.s. vides saimniecības no KLP finansējuma, neskatoties uz to ieguldījumu “vides mērķu sasniegšanā un zemes un ainavas uzturēšanā”, kas ir viens no ES lauku politikas ilgtermiņa mērķiem. T.s. “vides saimniecības” galvenokārt ir ģimenes saimniecības, kas nodrošina lauku telpas ilgtspēju – apdzīvotību, noturību, ģimenes saimniecību pašpietiekamību, mazina nabadzības riskus un lauku telpas iztukšošanos.

Šāda, ZM resoriskā politikā balstīta rīcība, izraisīs ne tikai vairāku Plānā minēto negatīvo tendenču pastiprināšanos nākamajā plānošanas periodā, bet:
-          Ir pretrunā Latvijas un ES klimata politikas mērķu sasniegšanai ZIZIMM sektorā, kas Latvijai īpaši kritiski,
-          Būtiski samazina dabisko ekosistēmu pakalpojumu savietojamību ar zemes izmantošanu saimnieciskai darbībai,
-          Veicina LIZ platību pamešanu un apmežošanu,
-          Mazina bioloģiskās lauksaimniecības praksei pieejamās LIZ platības nākotnē,
-          Kropļo izpratni par Latvijas valsts pārvaldi, kā “vienotu hierarhisku sistēmu” un liecina par ZM klaji resorisku attieksmi pret Latvijas nacionālajām prioritātēm, jo Plāns paredz t.s. “vides saimniecības” “atbalstīt no NRP plāna finansējuma”, palielinot finanšu slogu vēl visām citām Latvijas valsts prioritātēm, tai skaitā valsts aizsardzībai, tautas veselībai un izglītībai!

Plānā publicētie dati pārliecinoši parāda iepriekšējo plānošanas periodu KLP Stratēģiskajos Plānos pieļautās acīmredzami kļūdainās finanšu atbalsta tendences – subsīdiju īpatsvars šajā un iepriekšējā ES plānošanas periodā novirzīts konvencionālas graudkopības atbalstam. Rezultātā Plāna izstrādātāji paši atzīst, ka “Latvijas lauksaimniecības nozares vidējā izlaide uz vienu hektāru LIZ ir 971 EUR/ha, no kuriem pievienotā vērtība ir 269 EUR/ha.“ Tas ir zemākais izlaides rādītājs Eiropas Savienībā! Jo “lielākās LIZ platības tiek izmantotas graudaugu audzēšanai – 796 tūkst. ha, turklāt ar tendenci uz platību palielināšanos. Savukārt lauksaimniecības kultūras ar lielāku potenciālo izlaidi no viena hektāra tiek audzētas ievērojami mazākā platībā un to apjoms samazinās.”   VKP organizācijas ilgstoši un atkārtoti norādījušas, ka atbalsta maksājumu kopums citām lauksaimniecības nozarēm, tai skaitā bioloģiskajai lauksaimniecībai, lopkopībai, biškopībai, augļu un dārzeņu audzēšanai, dabisko zālāju apsaimniekošanai ilgstoši nav bijis konkurētspējīgs ar graudkopību.
 

VKP rosina labot Rīcības plānu Latvijas lauksaimniecības izaugsmei 2026.–2036. gadam, veicot šādas izmaiņas:
prioritāri veicināt agroekoloģisku metožu izmantošanu lauksaimniecībā un nostiprināt bioloģisko lauksaimniecību kā centrālu instrumentu vides, konkurētspējas, pārtikas drošības un valsts noturības politikā;
paredzēt konkrētus mērķrādītājus bioloģiskās lauksaimniecības platību, produkcijas apjoma, vietējās pārstrādes un eksporta pieaugumam;
nepieļaut KLP finansējuma pārmērīgu piesaisti nozaru stratēģijām bez skaidri definētiem vides un ilgtspējas kritērijiem;
valsts un pašvaldību publiskajos iepirkumos noteikt vietējās bioloģiskās pārtikas prioritāti;
sasaistīt augsnes auglības, biodaudzveidības, ūdens kvalitātes un klimata noturības mērķus ar konkrētu publisko atbalstu KLP ietvaros;
stiprināt bioloģisko lauksaimniecību, vietējo ražošanu un pārstrādi un īsās piegādes ķēdes kā pārtikas drošības un ekonomiskās neatkarības instrumentus;
saglabāt mērķētu KLP atbalstu nelielām saimniecībām kā būtisku instrumentu lauku apdzīvotības, vietējo kopienu un valsts drošības stiprināšanai;
krīzes kompensāciju sistēmā prioritāri atbalstīt saimniecības, kas samazina riskus preventīvi un mazina atkarību no ārējiem ķīmiskajiem resursiem;
rīcības plānā iekļaut skaidru ceļa karti atkarības mazināšanai no sintētiskajiem minerālmēsliem, pesticīdiem un citiem ārējiem resursiem, nosakot starpposma mērķus, uzraudzības rādītājus un finansējuma instrumentus šī mērķa sasniegšanai;
sasaistīt Rīcības plānu Latvijas lauksaimniecības izaugsmei 2026.–2036. gadam ar Bioloģiskās lauksaimniecības attīstības rīcības plānā 2023.–2030. gadam ietvertajiem mērķiem un uzdevumiem. 
Latvijas lauksaimniecības nākotne nevar balstīties tikai uz izlaides dubultošanu. Patiesi ilgtspējīga izaugsme nozīmē spēju ražot vairāk, nezaudējot dabas kapitālu, no kura pati lauksaimniecība ir pilnībā atkarīga.
Vides konsultatīvā padome uzver, ka Latvijas lauksaimniecības ilgtermiņa attīstība nevar balstīties tikai uz īstermiņa ekonomiskajiem rādītājiem – ražošanas apjomu, produktivitātes un eksporta pieaugumu –, ignorējot dabas kapitāla saglabāšanu un ekosistēmu noturību. Lauksaimniecība pati ir tieši atkarīga no veselīgas vides: auglīgas augsnes, kvalitatīviem ūdens resursiem, apputeksnētājiem, bioloģiski daudzveidīgām ainavām un stabilām ekosistēmām. Tādēļ bioloģiskās daudzveidības saglabāšana nav pretrunā ar lauksaimniecības attīstību, bet gan ir viens no būtiskākajiem priekšnoteikumiem ilgtermiņā konkurētspējīgai, klimatnoturīgai un drošai pārtikas sistēmai.
VKP ieskatā pašreizējais Rīcības plāns nepietiekami integrē vides un ilgtspējas mērķus kā pilnvērtīgu lauksaimniecības attīstības pamatu. Dokumentā dominē produktivitātes un intensifikācijas pieeja, vienlaikus nepietiekami skaidri definējot, kā tiks saglabāta bioloģiskā daudzveidība, uzlabota augsnes veselība, mazināts piesārņojums un nodrošināta lauksaimniecības pielāgošanās klimata pārmaiņām. Pastāv risks, ka publiskais finansējums turpinās stiprināt intensīvas saimniekošanas modeļus, kuri ilgtermiņā palielina atkarību no importētiem minerālmēsliem, pesticīdiem un citiem ārējiem resursiem, vienlaikus pasliktinot vides kvalitāti un mazinot ekosistēmu spēju nodrošināt lauksaimniecībai nepieciešamos dabiskos procesus.
Bioloģiskā lauksaimniecība šajā kontekstā ir uzskatāma ne tikai par vides politikas instrumentu, bet arī par stratēģisku valsts drošības, ekonomiskās noturības un pārtikas drošības jautājumu. Tā palīdz samazināt atkarību no ārējiem resursiem, stiprina vietējās piegādes ķēdes, sekmē augsnes auglības uzturēšanu bez sintētisko ķimikāliju intensīvas izmantošanas un veicina daudzveidīgākas un noturīgākas lauksaimniecības ainavas. Vienlaikus bioloģiskā saimniekošana rada priekšnoteikumus apputeksnētāju, putnu, augsnes organismu un citu sugu saglabāšanai, kuru populācijas intensīvās lauksaimniecības ietekmē turpina samazināties visā Eiropā.
VKP uzsver, ka publiskajam finansējumam, īpaši Kopējās lauksaimniecības politikas ietvaros, ir jābūt cieši sasaistītam ar sabiedrības interesēm – bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, ūdens kvalitātes uzlabošanu, klimata noturību un veselīgas vides uzturēšanu. Lauku saimniecības, kas īsteno agroekoloģiskas un bioloģiskās saimniekošanas metodes, nodrošina būtiskus ekosistēmu pakalpojumus ne tikai savās teritorijās, bet arī plašākā mērogā, tādēļ šo ieguldījumu nedrīkst uzskatīt par sekundāru vai atdalāmu no lauksaimniecības pamatfunkcijām.
Ilgtspējīga Latvijas lauksaimniecības attīstība nozīmē spēju ražot pietiekami, vienlaikus saglabājot dabas kapitālu nākamajām paaudzēm. Lauksaimniecības attīstība nevar notikt uz dabas kapitāla un sabiedrības veselības rēķina! Valsts politikai ir jānodrošina, ka viena no visbūtiskākajām nozarēm neveicina vides degradāciju, ir noturīgāka pret ārējām ietekmēm, nodrošinot daudzveidību gan dabā, gan produktos, gan saimniekošanas praksēs, ka tiek mazināta Latvijas un lauksaimniecības atkarība no ārējiem resursiem, kā arī, ka Latvijā saimniekojam patiesi ilgtspējīgi. Tādēļ VKP aicina stiprināt bioloģiskās lauksaimniecības lomu valsts politikā, noteikt skaidrus biodaudzveidības, augsnes veselības un resursu patēriņa mazināšanas mērķus, kā arī veidot atbalsta sistēmu, kas atalgo atbildīgu un videi draudzīgu saimniekošanu. Tikai līdzsvarojot ekonomiskos un vides mērķus, iespējams nodrošināt Latvijas lauksaimniecības ilgtermiņa konkurētspēju, reģionu dzīvotspēju un valsts noturību nākotnes krīžu apstākļos.