Atzinums

Vides konsultatīvā padome (turpmāk -VKP) ir iepazinusies ar Zemkopības ministrijas sagatavoto Rīcības plānu Latvijas lauksaimniecības izaugsmei 2026.–2036. gadam (turpmāk – Plāns). Vides konsultatīvā padome neatbalsta tālāku Plāna virzīšanu bez būtiskiem uzlabojumiem un papildinājumiem, it īpaši attiecībā uz vides un klimata mērķiem, bioloģiskās daudzveidības uzturēšanu, bioloģiskās un ekstensīvas lauksaimniecības lomu un iezīmēto publiskā finansējuma nesaisti ar Latvijas ilgtspēju un sabiedrības ilgtermiņa interešu īstenošanu. 
1. Plānam saskaņā ar Latvijas likumdošanu ir jāveic ietekmes uz vidi stratēģiskais novērtējums (SIVN). Esošajā redakcijā ietekmes uz vidi novērtēšana nekur nav minēta, kā arī Plānā nav pietiekami norādīti indikatori, kas varētu būt par pamatu SIVN veikšanai.
2. Jēdzieniem un indikatoriem ir jābūt skaidrotiem, pamatoti un konsekventi lietotiem. Plānā trūkst pamatotu skaidrojumu un konsekvences tajā lietotajiem terminiem. Jēdzieni “ilgtspēja”, “vide”, “augsnes veselība” un citi ir lietoti ne vien nekorekti, bet arī tekstā maina to nozīmi. Plānā ir nepieciešams nodrošināt konsekvenci. Tāpat dokumentā nav pietiekami skaidrots pamatojums konkrēto indikatoru izvēlei: piemēram ražīgums tiek definēts ar ienākumiem uz hektāru, taču ne salīdzinājumā ar Eiropu, ne tālākās rīcības pamatojumā nav ņemta vērā saimniekošanas prakšu un lauksaimniecības produktu dažādība un specifika. Pēc šāda indikatora visefektīvākā būtu vertikāla kultūru audzēšana. Nav ņemti vērā arī dzīvnieku labturības aspekti un vides aspekti, izvēloties indikatorus: ražīgums uz vienu hektāru lopkopības nozarē nozīmē pavisam citādas izvēles, nekā augkopībā.

3. Dabas kapitāla aizsardzība un ekstensīva un bioloģiskā lauksaimniecība ir jānosaka kā stratēģiska prioritāte. VKP pauž nopietnas bažas, ka Plānā ilgtspēja un vides vajadzības neizpaužas reālā rīcībā un stratēģiskā prioritātē. Bioloģiskā lauksaimniecība Plānā nav nostiprināta kā stratēģiska prioritāte, taču centrā ir tieša ekonomiskā efektivitāte un intensifikācija.
Lauku saimniecības, kuras īsteno vides un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai nepieciešamas programmas (piemēram, “Bioloģiskās daudzveidības uzturēšana zālājos”) nodrošina ekosistēmu pakalpojumu saglabāšanu ne tikai savā, bet arī apkārtējo saimniecību teritorijā, līdz ar to ir neatņemama lauksaimniecības ilgtspējas sastāvdaļa. Turklāt, kā rāda vairāki pētījumi Eiropā (skat., piemēram, EARA vai SSNC pētījumus), ekstensīvas saimniecības var būt ne vien ienesīgākas par industriālajām saimniecībām, bet arī ar mazākām izmaksām un noturīgākas pret ekonomiskām un cita veida krīzēm (4. sadaļa Plānā). Plānā netiek skaidrots, kā tiek plānota ekonomiskā izaugsme, nekompromitējot vides un klimata mērķus, augsnes veselībui, ūdens kvalitāti, saimniecību klimata noturību un ilgtermiņa pārtikas drošību.
Bioloģiskā lauksaimniecība jau šobrīd mazina Latvijas atkarību no importētajiem minerālmēsliem un pesticīdiem, nodrošina lielāku drošību resursu cenu svārstību apstākļos un rada augstāku pievienoto vērtību eksporta tirgos. Ekstensīvu un bioloģisku saimniekošanu ir nepieciešams atzīt kā stratēģiski prioritāru virzienu.
4. Vides mērķu atbalsts ir Kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) pamatuzdevums.
KLP finansējuma sadalīšana starp nozarēm ir vienpusēja un neņem vērā vides un sabiedrības intereses. Nozaru stratēģijas galvenokārt orientējas uz individuāliem, īstermiņa ekonomiskajiem mērķiem, nevis uz sabiedrības labklājību un vides kvalitāti. Valsts politikai ir jāveido kopējā virzība, apvienojot nozaru vajadzības, bet virzot tās ilgtermiņa stratēģijām atbilstošā ietvarā. Valsts politika nedrīkst kļūt par komerciālo interešu izpildītāju: KLP finansējums jābalsta uz Latvijas iedzīvotāju vajadzībām – veselīgu vidi un augsni, bioloģisko daudzveidību, ekosistēmu pakalpojumu un ūdens kvalitātes uzturēšanu, kā arī klimata noturības un valsts pārtikas drošības nodrošināšanu. Ja nozaru stratēģijas netiek līdzsvarotas ar skaidriem vides mērķiem un publiskais finansējums atbalsta intensīvus saimniekošanas modeļus, tad ilgtermiņā mazinās vides kvalitāte un pieaug risku un nevēlamo ietekmju seku izmaksas.
5. VKP kategoriski nepiekrīt Plāna pieejai, ka KLP atbalsts paredzams tikai pārtikas ražotājiem un ka tiek vairots administratībais slogs lauku ainavu uzturošajām un vidi atbalstošajām saimniecībām. Lauksaimniecība ir tieši atbildīga par tās radīto ietekmi uz vidi, augsnes veselību, bioloģisko daudzveidību, ūdens stāvokli un ainavu saglabāšanu. Atbildība par šo jautājumu risināšanu jāsaglabā KLP ietvarā, nevis jāpārcel uz citu VRP plānu, kurā par finansējumu konkurēs ļoti dažādas vajadzības, ieskaitot reģionālo attīstību, pašvalcību vajadzības u.c. Vides mērķu sasniegšana ir viens no būtiskākajiem ilgtermiņa mērķiem lauksaimniecības nozarē pašas nozares saglabāšanai, un mēģinājums nodalīt saimniecības tikai pēc ienākumiem ir pretrunā ilgtspējīgas attīstības principiem.
6. Jāsamazina atkarība no ārējiem ķīmiskajiem resursiem
 VKP eksperti atkārtoti uzsvēruši nepārdomātu un pārliecīgu lauksaimniecības ķimikāliju – minerālmēslu un pesticīdu lietojumu konvencionālajās lauksaimniecības zemēs, kas kritiski negatīvi ietekmējis ne tikai biškopības nozari un no pesticīdu atliekvielām brīvas pārtikas pieejamību Latvijā, bet, kā secināts Plāna 3.2. nodaļā: “….d) pieejamās augsnes analīzes liecina par nepietiekamām rūpēm par augsnes stāvokli, bet tas var nozīmīgi ietekmēt iegūtās produkcijas apjomu, kā arī paaugstināt minerālmēslojuma lietošanas daudzumu, tiešā veidā ietekmējot ražošanas izmaksas un palielinot atkarību no importētiem produktiem.” Turpat tālāk norādīts, ka organiskā mēslojuma lietošana augsnes ielabošanai nav bijusi pietiekama.
Pārtikas sistēmas lielāko ievainojamību rada nozares atkarība no sintētiskajiem mēslošanas līdzekļiem un augu aizsardzības līdzekļiem. Minerālmēslu sadārdzināšanās un piegādes ķēžu neprognozējamība padara bioloģiskās un ekstensīvās metodes par ilgtermiņā ievērojami stabilāku modeli. Plānā uzsvērta augsnes auglības nozīme, iekļaujot ilgtermiņa augsnes monitoringu, organiskā mēslojuma pieejamību un augsnes kvalitātes uzlabošanu, taču netiek pietiekami vērtētas augsnes kvalitātes mazinošās lauksaimniecības prakses. VKP rosina Plānā izvirzīt mērķi līdz 2036. gadam vismaz par 50 % mazināt ārējo sintētisko resursu izmantošanu.
7. Mazās saimniecības un lauku apdzīvotība ir valsts drošības jautājums
Pašpatēriņa saimniecību atbalsts ir būtisks. Tas ir minēts arī Plānā, un vairākkārt uzsvērta reģionālo saimniecību nozīme. Šo saimniecību lielais pienesums ir lauku apdzīvošana, vietējo kopienu un kultūrvides uzturēšana, it īpaši pierobežā. Stipras vietējās kopienas, apdzīvoti lauki un cilvēku klātbūtne teritorijās nav tikai sociāls vai ekonomisks jautājums – tas ir arī valsts drošības jautājums.

VKP izsaka kritisku iebildumu pēc būtības pret  Plāna risinājumu sadaļā iekļauto 3. priekšlikumu, kas paredz izslēgt t.s. vides saimniecības no KLP finansējuma, neskatoties uz to ieguldījumu “vides mērķu sasniegšanā un zemes un ainavas uzturēšanā”, kas ir viens no ES lauku politikas ilgtermiņa mērķiem. T.s. “vides saimniecības” galvenokārt ir ģimenes saimniecības, kas nodrošina lauku telpas ilgtspēju – apdzīvotību, noturību, ģimenes saimniecību pašpietiekamību, mazina nabadzības riskus un lauku telpas iztukšošanos.

Šāda, ZM resoriskā politikā balstīta rīcība, izraisīs ne tikai vairāku Plānā minēto negatīvo tendenču pastiprināšanos nākamajā plānošanas periodā, bet:
-          Ir pretrunā Latvijas un ES klimata politikas mērķu sasniegšanai ZIZIMM sektorā, kas Latvijai īpaši kritiski,
-          Būtiski samazina dabisko ekosistēmu pakalpojumu savietojamību ar zemes izmantošanu saimnieciskai darbībai,
-          Veicina LIZ platību pamešanu un apmežošanu,
-          Mazina bioloģiskās lauksaimniecības praksei pieejamās LIZ platības nākotnē,
-          Kropļo izpratni par Latvijas valsts pārvaldi, kā “vienotu hierarhisku sistēmu” un liecina par ZM klaji resorisku attieksmi pret Latvijas nacionālajām prioritātēm, jo Plāns paredz t.s. “vides saimniecības” “atbalstīt no NRP plāna finansējuma”, palielinot finanšu slogu vēl visām citām Latvijas valsts prioritātēm, tai skaitā valsts aizsardzībai, tautas veselībai un izglītībai!

Plānā publicētie dati pārliecinoši parāda iepriekšējo plānošanas periodu KLP Stratēģiskajos Plānos pieļautās acīmredzami kļūdainās finanšu atbalsta tendences – subsīdiju īpatsvars šajā un iepriekšējā ES plānošanas periodā novirzīts konvencionālas graudkopības atbalstam. Rezultātā Plāna izstrādātāji paši atzīst, ka “Latvijas lauksaimniecības nozares vidējā izlaide uz vienu hektāru LIZ ir 971 EUR/ha, no kuriem pievienotā vērtība ir 269 EUR/ha.“ Tas ir zemākais izlaides rādītājs Eiropas Savienībā! Jo “lielākās LIZ platības tiek izmantotas graudaugu audzēšanai – 796 tūkst. ha, turklāt ar tendenci uz platību palielināšanos. Savukārt lauksaimniecības kultūras ar lielāku potenciālo izlaidi no viena hektāra tiek audzētas ievērojami mazākā platībā un to apjoms samazinās.”   VKP organizācijas ilgstoši un atkārtoti norādījušas, ka atbalsta maksājumu kopums citām lauksaimniecības nozarēm, tai skaitā bioloģiskajai lauksaimniecībai, lopkopībai, biškopībai, augļu un dārzeņu audzēšanai, dabisko zālāju apsaimniekošanai ilgstoši nav bijis konkurētspējīgs ar graudkopību.
 

-